Pie vientuļas meitenes, kas sēdēja vecā šezlongā, drauga pavadīts, jūtami samulsis pienāca drukns jauneklis ar brillēm uz apaļās sejas.
- Alise, iepazīsties, tas ir mūsu Džons, - teica otrais jauneklis, aktīvais un joku pilnais Džekijs, gandrīz ar varu aiz rokas izvelkot no aizmugures biklo draugu. - Nepievērs uzmanību, viņš no tevis mazliet baidās.
- Kas vēl nebūs! - viņš nosarka. - Es nemaz nebaidos.
Viņš paskatījās uz Alisi, vēl vairāk samulsa. Un nedroši, bet tomēr sniedza roku un teica:
- Džons Kiplings.
Meitene paspieda pastiepto roku un atbildēja:
- Alise Makdonalda... Bet es jūs pazīstu. Jūs esat mākslinieks. Es redzēju jūsu skulptūras universitātes izstādē. Un tās man ļoti patika.
- Vai tiešām? - Džons staroja.
- Goda vārds! ļoti patika.
- Bet arī es jūs pazīstu. Es lasīju jūsu dzejoļus universitātes žurnālā. Un arī man tie'ļoti patika.
Pēc pusstundas Džekijs nolēma pasaukt savu paziņu pie galda, lai nedaudz iedzertu. Taču, kur nu. Džons un Alise bija kā zem zemes iekrituši.
Viņi pastaigājās gar ezera krastu un sarunājās. Viņus vairāk neinteresēja, ne pikniks, ne draugi. Viņi redzēja un dzirdēja tikai viens otru.
2. Bombeja.
Pagāja tikai trīs mēneši un Džons Lokvuds Kiplings jau bija kļuvis par ģimenes cilvēku, bet mis Alise Makdonalda nomainīja uzvārdu un kļuva par misis Kiplingu.
Tas bija ļoti skaists un harmonisks pāris. Alise pastāvīgi, it kā gandrīz neatraujoties, skatījās uz Džonu, bet Džons – uz Alisi. Viņu laime bija tik aizkustinoša un – tik jauna. Kad Džons paziņoja sievas vecākiem, ka viņi dodas uz Indiju, viņiem nebija nekādu iebildumu. Kopā ar šo nopietno, jauno cilvēku Alise likās drošībā kā aiz mūra sienas.
Tā paša 1864. gada rudenī Kiplingu pāris uzkāpa uz tvaikoņa un devās uz Indijas krastiem. Džonam Kiplingam bija jāstājas Bombejas mākslas skolas rektora un profesora amatā. Ar šo brīdi ģimeniskā pāra liktenis uz mūžu bija saistīts ar šo neparasto, mīklaino zemi...
Indija arī šodien pievilina milzīgu, visdažādāko tautību cilvēku skaitu. Tajā pašā Bombejā, milzīgā, mūsdienīgā metropolē ir pa pilnam tur dzīvojošu ārzemnieku. [Šodien pilsētu sauc vecajā nosaukumā par Mumbaju – t.p.] Daži no viņiem ir ārzemju kompāniju darbinieki, kas šeit strādā, atbraukuši uz Indiju pēc kontrakta (kā Džons Kiplings). Taču vairums ir parasti cilvēki, kurus ir apbūrusi Indija un viņi ir nolēmuši šeit palikt kādu laiku vai pavisam.
It kā nabadzīga valsts. Taču īstenībā tās nabadzība ir vienkāršība, kādā arī jādzīvo cilvēkam, ja viņš grib izbaudīt pašu dzīvi, dāsno sauli un šīs lielās, senās tautas kultūru.
Drīz Kiplingi noīrēja Bombejā lielu māju un pieņēma darbā milzums kalpu.
3. Sirmā Indija.
Par Indijas koloniālo pagātni, gan indieši, gan angļi runā maz un nelabprāt. Tiek uzskatīts, ka aizjūras kolonijas eksistēšanas simts gadus indieši ir pārdzīvojuši kā nacionālo traģēdiju, kad nepārtraukti notika cīņa par neatkarību. Bet angļi visādi apspieda pakļautās tautas, ekspluatēja nabaga zemniekus... Taču tas, maigi sakot, ir pavisam ne tā. Vai tieši runājot – galīgi ne tā.
Indijas koloniālajā vēsturē ir notikušas daudzas sliktas lietas. Taču ir bijušas arī tādas lietas, ko indieši joprojām neaizmirst, jau vairāk kā pusgadsimtu dzīvojot neatkarīgā valstī. Attieksme pret savu pagātni, mākslas uzplaukums, nacionālās rūpniecības un transporta radīšana – viss tas notika koloniālisma laikā.
Džonam Kiplingam vietējo iedzīvotāju vidū bija milzīga autoritāte. Viņa skolas audzēkņi bija angļu militārpersonu un ierēdņu bērni, un arī bērni no indiešu bagātajām, aristokrātiskajām ģimenēm. Iegūtās zināšanas viņi nesa tālāk, tautā, neaizmirstot, kam par to ir jāpateicas. Kiplings-vecākais ilgus gadus pētīja Senās Indijas kultūru, visādi palīdzēja atjaunot tās aizmirstos pieminekļus, izvelkot no putekļainajām drupām dienas gaismā mākslas šedevrus, ko jau uzskatīja par pilnīgi zudušiem.
Par Kiplingu attieksmi pret indiešiem runā tāds fakts. Pirmais, ko viņi izdarīja, ieradušies Bombejā, bija tas, ka viņi sāka mācīties indiešu valodu. Viņi pilnībā apguva hindustani, brīvi tajā runāja, bet Alise Kiplinga pat rakstīja stāstus un dzejoļus šajā valodā.
4. Pirmdzimtais.
1865. gada 30. decembrī Kiplingu ģimenē piedzima pirmdzimtais – zēns, kuru nosauca par... Redjardu. Jā, jā, par piemiņu par to ezeru Birmingēmas tuvumā, kur Džons un Alise iepazinās. Lai vārds neizklausītos pārāk oriģināls, mazulis pēc angļu tradīcijas ieguva arī vēl vienu vārdu Džozefs (par godu viņa tēva vectēvam). Ja gribam būt precīzi, tad tieši šis vārds bija pirmais – zēnu sauca Džozefs Redjards. Taču pirmais vārds neiedzīvojās. Nākošais rakstnieks un dzejnieks visu mūžu atsaucās uz vārdu “Redjards”.
Pēc gada Kiplingu ģimenē parādījās otrais bērns, Redjarda jaunākā māsa, kuru nosauca par Triksu ((īstenībā viņu nosauca par godu Alises mātei, Triksa bija tikai pamazināmais mīļvārdiņš ģimenes lokā). Pieaugušā dzīvē brālis un māsa nebija īpaši tuvi, taču viņu radnieciskās attiecības bija siltas. Viņus nedaudz izšķīra pusaudžu gadi – viņi mācījās ne jau tajā labākajā Anglijas pansionātā un domāja vairāk par pašu izdzīvošanu, nekā rūpējās viens par otru. Taču agrā bērnībā, Bombejā viņus audzināja kopā, pilnīgu vienādos apstākļos, kurus varētu nosaukt par ideāliem...
Reiz Redjards Kiplings sacīja: “Indija ir tāda vieta, kur nevajag visu uzņemt pārāk nopietni – izņemot varbūt vienīgi pusdienu sauli”.Viņa bērnība bija viena vienīga spēle. Pieaugušo aprūpēti un nekādas barjeras nezinoši, Redjards un Triksa varēja darīt visu, ko vien vēlējās. Un tas bija īstenās Indijas tradīcijās – līdz 6 gadu vecumam bērns auga pilnīgā brīvībā, bet pēc tam... parādījās pienākumi.
5. Vecāki.
Indijas vēsturē Džons Kiplings ir palicis kā izcils skulptors, vietējās mākslas speciālists un grāmatas autors, ko viņš sarakstīja kopā ar savu lielo dēlu... Taču tas viss būs vēlāk. Pagaidām jaunais profesors ar aizrautību pēta senos artefaktus, kurus dāsni viņam piegādā arheologi, sistematizē un kopē šos priekšmetus, māca jauniešus izbaudīt šos senos mākslas darbus, jo, nemākot novērtēt skaisto, pats neko skaistu nekad neradīsi.
Viņš bija ļoti aizņemts cilvēks. Un dēlam, kuru ļoti mīlēja, viņš pa īstam pievērsa uzmanību tikai tad, kad pēc daudziem gadiem saņēma no Anglijas burtnīcu ar viņa dzejoļiem un stāstiem.
Tā notiek ar daudziem – tēvs saspringti strādā, lai nodrošinātu ar iztiku ģimeni. Viņš dara savu darbu aizrautīgi, cītīgi. Bet tuviniekiem liekas, ka viņš ir pilnīgi iegrimis savas rūpēs. Un radiniekus, ne tikai nemīl, bet pat neievēro...
Jaunajai Alisei Kiplingai bija pilnas tiesības apvainoties uz savu vīru. Taču arī viņa pati tik dziļi bija iegrimusi Indijas kultūra un tā bija aizņemta ar saviem dzejoļiem, ka viņai vienkārši nebija laika šiem niekiem.
Ja uzmanīgi papētītu, tad izrādītos, ka galvenais ģimenes strīdu avots ir – bezdarbība. Nav cilvēkiem ar ko nodarboties – viņi sāk pētīt tos, kas atrodas blakus: uzcītīgi, ka caur lupu, cenšoties ieverot visus trūkumus. Un pēc tam sāk mocīt viens otru.
Varbūt, ka te arī ir Kiplingu ģimenes laimes noslēpums, jo viņi bija pilnīgi aizrautīgi, aizņemti cilvēki?
6. Dusmīgais Radijs.
Viņi savā Indijā dzīvoja ne bez pārtraukuma. Tēvs – jā, viņš strādāja bez atvaļinājumiem. Bet māmiņai Alisei ar bērniem bija iespēja apmeklēja veco Angliju, ko arī viņa katru gadu darīja, kad iestājās vasaras karstākais laiks. Tēvs tajā laikā brauca uz Himalajiem, uz Simlu, kur atradās Indijas vicekaraļa vasaras rezidence. Te, Simlā saradās visa koloniālā elite. Priekškalnēs bija vēsāk, nekā līdzenumos. Turklāt, te radās iespēja satikt šīs pasaules varenos, sevi parādīt un pat kaut ko nokārtot savas lietas vai savā labā.
Bet māmiņa Alise uzkāpa uz kārtējā tirdzniecības kuģa un devās uz Angliju, kur mēnesi vai pusotru ciemojās pie radiniekiem.
Jāpiezīmē, ka Alises radinieki bija ārkārtīgi neapmierināti par mazā Redjarda audzināšanu. Absolūti izlutināts, viņš tūlīt vecīšu mājās sarīkoja īstu sajukumu.
Kamēr Makdonaldi nesteidzoties degustēja smalko, aromātisko tēju, ko meita bija atvedusi no Indijas, mazais Redjards – bet bija viņam tikai trīs gadi – apgrieza otrādi mājās visas mēbeles, bet tad ieradās viesistabā ar bargu kliegšanu:
- Visi nost no ceļa! Dusmīgais Radijs nāk!
Nevar pat saprast – smieties vai raudāt... Jāsaka, ka šo jautra huligānisma un angliskās augstprātības, demokrātisma un Viktorijas laiku nosacītības sajaukumu Redjards Kiplings saglabāja visu savu dzīvi. Tas ir, viņš līdz dziļam vecumam palika izlutināts puika, kas tomēr ievēroja puritāņu audzināšanas baušļus.
7. Agrīnie gadi.
Grāmatā “Kaut kas par sevi maniem draugiem, pazīstamiem un nepazīstamiem” Redjards Kiplings rakstīja: “Pastāstiet man par bērna pirmajiem sešiem dzīves gadiem un es pastāstīšu visu pārējo”. Vērīgam cilvēkam, nemaz jau nerunājot par profesionāliem pedagogiem, šie vārdi nav pārspīlējums, bet pati īstākā patiesība. Mazuļa pirmie seši dzīves gadi nosaka viņa tālāko likteni. Daudz ko var mainīt, bet pamats paliek. Muļķis nekad nekļūs gudrāks, bet brīnumbērns – dumjāks. Devīgais nekļūs skops, bet cietsirdīgais – labs. Un talantīgais nepārvērtīsies par nemākuli, tas ir izslēgts...
Milzīgs daudzums kalpotāju-indiešu, kas bija ap mazo Redjardu, draugi no vietējo puišeļu vidus, tēva un mātes īpašā attieksme pret indiešiem, viss tas veidoja nākošā rakstnieka Kiplinga raksturu. Runāt viņš sāka vienlaikus angļu valodā un hindustani. Un indiešu valodu zināja līdz sirmam vecumam, neaizmirsa un spēja tajā brīvi runāt visu mūžu.
Pret kalpotājiem viņa attieksme bija, kāda parasti ir “kundziņiem” - ar nelielu pārākuma apziņu un... cieņu. Lūk, tāds neparasts sajaukums. Kamēr viņu ģērba, viņš varēja kliegt un rauties laikā no tumšādainā sulaiņa rokām. Taču, kad dārznieks sāka viņam stāstīt indiešu pasakas, Redjards apsēdās pie viņa piekusušajām kājām un, muti atpletis, uzmanīgi klausījās. Un pēc tam pateicībā varēja apskaut kā paša vectēvu.
8. Atpakaļ uz Angliju.
Redjards jau bija sešus gadus vecs. Pēc kolonijās pieņemtām parašām, viņu vajadzēja sūtīt uz dzimteni, uz kaut kādu pansiju. Tur zēnam bija jāiegūst pamatizglītība, lai pēc tam varētu iestāties koledžā.
Alises Kiplingas priekšā bija izvēle – sūtīt dēlu un meitu (Triksu nolēma neizšķirt no brāļa un atdot audzināšanā gadu agrāk, nekā bija pieņemts) pie saviem vecākiem, uz internātskolu vai sameklēt kādu slēgtu, privātu pansiju. Taču runāt ar saviem vecākiem Alise negribēja – viņai bija skaidrs, ka viņi Redjardu neņems (vēlāk izrādījās, ka viņa kļūdījās). Internātskola? Taču Radijs bija vēl pavisam mazs. Viņam ir vajadzīgas mātes rūpes, kuras iedot varēja tikai privātas pansijas saimniece...
1871. gadā Alise Kiplinga savāca bērnus un atkal uzkāpa uz kuģa borta, kas devās uz Liverpūli. Krastā tēvs Džons Kiplings notrauca negribētu asaru. Bet bērni skraidīja pa klāju. Viņi nezināja, kas viņus gaida nākotnē.
Bet priekšā bija ļoti smags laiks, kuru pieaugušais Kiplings nosauca par... nolādētu.
Viņi ieradās Sautsijas pilsētā. Un Kiplingas kundze davās uz adresi, kuru bija atradusi vēl Bombejā, izskatot angļu avīzes. Ar pansijas īpašnieci Rozu Helloveju viņai bija ilgstoša sarakste. Bija pozitīvi aprunātas visas detaļas, ieskaitot bērnu aprūpi, uzturu un sākuma izglītību.
No skata misis Helloveja iedvesa pilnīgu uzticību. Kurš tad varēja zināt, ka viņa ir... visīstākā maita?
9. Mājas mocītāja.
Atceroties sešus gadus,kas nodzīvoti privātajā pansijā, Kiplings rakstīja, ka “labprāt būtu sadedzinājis Helloveju māju, bet nodeguļus pārkaisītu ar sāli”. To rakstīja ne jau zēns, bet sešdesmit gadus vecs vīrietis. Cik gan liels bija šī cilvēka apvainojums. Un kāds monstrs izrādījās Roza Helloveja.
Ņirgāšanās par zēnu viņai sagādāja īstu baudu. Tieši par Redjardu, jo Triksai klājās vieglāk. Mūžīgi nepaēdis – Roza sodīja zēnu par katru pārkāpumu, nedodot viņam pusdienas un vakariņas – Redjards vēl katru dienu tika cietsirdīgi sists. Katra nepaklausība, neuzmanība, nepiedodamas necieņas izrādīšana tūlīt tika sodīta. Uz zēna nebija vietas bez zilumiem.
Māte regulāri izsūtīja no Indijas milzīgas paciņas ar našķiem, apģērbu un grāmatām. Vismaz lasīt viņam atļāva. Un Redjards lasīja slepus, pa naktīm, sveču nodeguļu gaismā. Ar to viņš ārkārtīgi sabojāja redzi, uz visu mūžu iemantojot stipru tuvredzību.
Vai viņš žēlojās mātei? Jā, taču Roza pārtvēra vēstules un trakumā sarīkoja nežēlīgu pēršanu. Un zēns krita izmisumā.
Viņš smagi, līdz sirdssāpēm ienīda šo sievieti un viņas bezrakstura vīru. Atelpa radās tikai retajās brīvdienās, kad Redjards ar māsu brauca pie tēvoča. Taču tas bija pārāk reti, lai atsvabinātu Redjardu no drūmajām domām un pastāvīgas trauksmes sajūtas.
10. Svētdienas brīvdienas.
Vienu vai divas reizes mēnesī Roza Helloveja izvadīja mazos Kiplingus no savas mājas. Pēc bērniem atbrauca ekipāža, kas veda viņus uz Londonu – pie mākslinieka Eduarda Bērna-Džonsa, kas bija Alises Kiplingas brālēns, ģimenes.
Sākumā mazais Radijs aizgūtnēm stāstīja Eduardam par Rozas madāmas zvērībām. Un tas pāris reizes centās aprunāties ar misis Helloveju. Taču tā tik ticami attaisnojās, noveļot visu uz mazuļa vētraino fantāziju un viņa nevēlēšanos apgūt gramatikas pamatus, ka galu galā Bērns-Džonss noticēja viņai nevis savas māsīcas dēlam. Un Redjards pārstāja sūdzēties – kāda jēga, ja nepalīdz? Viņš nebija tikai vientuļš un regulāri sists zēns. Viņš bija arī lepns zēns, kura dzīslās tecēja angļu aristokrāta asinis...
Un tomēr apbrīnojami, ar ko gan bija aizņemti pieaugušie, lai nepamanītu sitienu pēdas uz zēna ķermeņa, viņa asaras un nospiesto garastāvokli? Abi Redjarda vectēvi – gan pa mātes, gan pa tēva līniju – bija garīdznieki, metodistu baznīcas kalpotāji. Abi apmeklēja zēnu pansijā un abi neko neievēroja. [Varbūt te lomu spēlēja tas, ka Viktorijas laikā kailums netika uzskatīts par kaut ko pieklājīgu, tāpēc neviens arī nepētīja zēna brūces? Tas bija visai puritānisks laiks – t.p.]
Bet stāvoklis kļuva, nevis vienkārši nopietns, bet – ļoti nopietns. Zēns atradās uz smagas saslimšanas robežas. Viņš apmeklēja sākumskolu Sautsijā, kuras skolotāji pamanīja, ka Redjards... strauji zaudē redzi. Viņš kļūst akls!
Ne Roza Helloveja, bet skolas skolotājs aizrakstīja uz Bombeju. Vēstule bija viennozīmīga – brauciet šurp un glābiet savu zēnu. Tieši tā – glābiet.