Kāda ir dzīve, ko ir vērts nodzīvot? Cik sapņu ir jāizsapņo, cik draugu jāiemanto, cik atmiņu jāiekrāj, cik neregulāru darbības vārdu jāiemācās un cik pikniku ģimenes lokā jāaizvada, lai kāda dzīvi nodēvētu par vērtīgu? Starptautiski atzītā franču autore un ilustratore Rebeka Dotremēra, kuras daiļradi apbrīno daudzviet pasaulē, bet Latvijā tā pagaidām ir maz zināma, mudina paprātot par šiem jautājumiem kā lielus, tā mazus.
Krāšņi un izjusti ilustrētā grāmata, kurā ikdienišķais meistarīgi savijas ar pārlaicīgo, vēsta par truša Žakomēna dzīvi. “Kāpēc tieši par viņa?” iedomu sarunā autorei jautā lasītājs. Kā teicis pats galvenais varonis – tāpēc, ka viņa dzīve bija dzīvošanas (un līdz ar to arī izstāstīšanas un ilustrēšanas) vērta.
Tajā – kā jau dzīvē – notiek gan lielas, gan mazas lietas. Netrūkst nedz prieka mirkļu un uzvaru, nedz arī skumju, sāpju un pārbaudījumu. Lasītājs izseko Žakomēna dzīvei 12 detalizēti un izsmalcināti ilustrētās ainās, kuras atspoguļo gan gadu ritumu, gan gadalaiku miju un kurās allaž ir klātesoša Žakomēna ģimene vai draugi – tie ir līdzās no bērnības līdz dziļam briedumam. Galvenais varonis uz viņu fona nebūt neizceļas – viņš nav ne spējīgākais, ne augmuā raženākais. Gluži pretēji – pēc bērnībā piedzīvotā beztrokšņa būkš (jo bieži lidinās pa mākoņiem) ir iemantojis vienu dullu kājiņu (“Neliela deva dulluma nevienam nekaitē!” mazdēlu mierina mutīgā, filozofiski noskaņotā vecmāmiņa), bet tas neliedz Žakomēnam ne būvēt sapņu pilis turpat mākoņos, ne piepildīt ieceres uz zemes.
Žakomēns piedzimst, aug un mācās, sapņo un cer, nogaida un paciešas, draudzējas un ilgojas, arī nogurst un reizēm pat īgņojas, kļūst par tēti un vēlāk arī vectētiņu. Līdz vairs negaida neko – vien ieklausās un ļaujas mirklim, līdz iemieg uz mūžu.
Jā, grāmata par dzīvi ir mazliet arī grāmata par nāvi, atvadām un aiziešanu, taču lasītājs neskumst. Gluži pretēji – aizšķirot pēdējo lappusi, pārņem rāms prieks. Par laimi būt mīlētam, kāds esi. Par laimi gaidīt un sagaidīt. Par laimi sapņot un īstenot. Par laimi apzināties un pieņemt, ka viss ir noritējos, kā nākas. Un par laimi beidzot vairs negaidīt un vienkārši būt. Māksliniece atzīst: “Vēlējos izstāstīt kaut ko tik vienkāršu kā pati dzīve”.
Franču māksliniece Rebeka Dotremēra (Rebecca Dautremer, 1971) ir dzimusi Francijas dienvidu pilsētā Gapā, studējusi grafikas dizainu Dekoratīvi lietišķās mākslas skolā Parīzē un par ilustratori sāka strādāt 20.gs. deviņdesmitajos gados. Ilustrējot gan pasakas un literatūras klasiku, gan mūsdienīgus daiļdarbus, māksliniece ir nepagurstoši paplašinājusi robežas tam, ko ierasti sagaidām no literārā teksta ilustrācijām, un gadu gaitā izkopusi savu unikālo stilu – oriģinālu, smalku un elpu aizraujošu pasauli, kas uzrunā visu vecumu lasītājus.
2016.gadā Dotremēra pievērsās arī rakstniecībai ilustrējot pašas radītos stāstus, kuri guvuši plašu ievērību gan Francijā, gan ārpus tās. Grāmatā “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi” (pirmizdevums 2018.gadā) māksliniece pirmoreiz par tēliem izvēlējās cilvēciskotus dzīvniekus. Lasītāju mīlestību un jomas ekspertu atzinību apliecina daudzas prestižas balvas, tostarp franču-vācu jaunatnes literatūras balva Jugendliteraturpreis. Vairāk – mākslinieces tīmekļa vietnē rebeccadautremer.com.
Stāstu no franču valodas latviskojusi Valērija Lasovska (1983) – tulkotāja, kas līdztekus tehniskajiem tulkojumiem ik pa laikam atzīstamā kvalitātē tulko arī daiļliteratūru un uzziņu grāmatas pieaugušajiem, bet īpaši augstu novērtēti viņas tulkojumi jaunajiem lasītājiem: Silēnas Edgāras un Pola Beorna romāni “14-14” un “Mūru dāma”. Tomija Ungerera filozofisko apcerējumu krājums “Kāpēc es neesmu tu?”, Žana Kolda Murlevā romāns “Upe, kas tek atpakaļ” un Mairannas Dibikas bilžu grāmata “Pastnieks Pele”.
Bērni, kam patīk zīmēt, var mēģināt uzskicēt Žakomēnu kopā ar autori: https://ej.uz/zakomens
Grāmata izdota ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu.