Bija krietnajam valdniekam trīs daiļas meitas:
Diena, Zvaigzne un jaunākā – princese Nakts.
Visas cēlas un brīnišķas – brīvības līgavas,
Pati visbrīvākā – princese Nakts.

Augu dienu trīs māsas pār pļavām un birzīm
Skrēja, stāstot par brīnumiem, sapņiem un ceļiem,
Un ik reizi ar izbrīnā mirdzošām acīm
Viņas klausījās dziesmu par brīnuma putniem.

It neviens nezināja, kur mīt šādi putni,
Kas kā spārnoti cilvēki, nevis kā zvēri.

~-~-~

Runā, saule jau miegā aiz pakalna laidās,
Kad princese Nakts cauri biezoknim steidzās.
Zelta vienradža mugurā mājup tā devās,
Kad dzirdēja dziesmu, kas pakrēslā audās..

“Skrien, skrien! Tu vien cilvēks. Tev neatrast sapni,”
Tādus vārdus princese dzirdēja dziedam.
Un Nakts aizsteidzās meklēt burvīgo balsi,
Kas šķitās brīnuma atslēgu zinām..

Tur, kur karaļvalsts toreiz zem mākoņiem pletās -
Nu Ravoras mežs un tā koki tur smejas.

Tur stingri liegts ieiet, tur brīnumputni,
Kas cilvēkam rada, ikkatru līdz sauc.
Tur princeses bērni dej saulrieta deju
Un neklausās tajā, kas ir vai nav ļauts..