Aleksandrs Beļajevs piedzima 1884. gada 16. martā (pēc jaunā stila), mājā  Lielajā Odigitrijevskas ielā (tagad Dokučajeva iela), Odigitrijevskas baznīcas garīdznieka Romana  Petroviča Beļajeva un viņa sievas Nadeždas Vasiļjevnas ģimenē. Pavisam ģimenē bija trīs bērni: Vasilijs, Aleksandrs un Ņina.

Zemes gabals ap māju pēc vietējā novadpētnieka A. N. Troicka atmiņām iekļāva visai gleznainu dārzu, kas pa nogāzi pārgāja gravā un piekļāvās baznīcai.

Aleksandra vecāki bija dziļi reliģiozi cilvēki, bet jaunā Sašas intereses jau no bērnības saistījās ar pavisam citu sfēru: viņu valdzināja ceļojumi, neparasti piedzīvojumi, kas bija aprakstīti viņa iemīļotā rakstnieka Žila Verna darbos. Spēlējoties ar brāli, viņi sabīdīja kopā visus istabas krēslus un galdus, pārsedza tos ar segām un palagiem un paņēmuši eļļas lukturi, devās ceļojumā uz Zemes centru. Un tūlīt pat krēsli un galdi pazuda un to vietā bija alas, groti un briesmoņi, kas reizē radīja baisu, bet arī omulīgu iespaidu.

Vēlāk nāca Velss ar savu "Pasauļu karu" murgiem, tad jau vairs nebija tik omulīgi...

Nav grūti iedomāties, kā zēna iztēli rosināja 1893. gada 6. jūlija notikums: Lopatinas dārzā pacēlās gaisa balons ar vingrotāju, kas sēdēja uz trapeces, viena kilometra augstumā viņa nolēca no tās. Skatītāji noelsās no šausmām, bet virs vingrotājas atvērās izpletnis un viņa sekmīgi nolaidās zemē.

Redzētais tik ļoti pārsteidza Sašu, ka viņš tūlīt pat nolēma izbaudīt lidojuma sajūtu un nolēca no jumta ar lietussargu rokās, bet otrreiz, mēģinājis izveidot izpletni no palagiem. Abas reizes pamatīgi sasities, dzīves otrā pusē viņš tomēr iedzīvina savu sapni dzīvē: viņa pēdējais romāns "Ariels" stāsta par cilvēku, kas spēj lidot kā putns.

Taču gaišā bērnība beidzās. Pēc tēva gribas, zēnu sūta mācīties garīgā skolā. Publikācijās par rakstnieku teikts, ka viņš mācības sāk no sešu gadu vecuma. taču tā tas nav. Saglabājušies skolas dokumenti, kur teikts, ka 1895. gadā no pirmās uz otro klasi pārcelts arī Aleksandrs Beļajevs, zēns tad ir 11 gadus vecs. Var pieņemt, ka skolā viņš sāk iet 10 gadu vecumā.

Skola atrodas piecu minūšu gājiena attālumā no mājām, Abramijevskas klosterī.

Mācības vedas viņam viegli. 1898. gada IV klases audzēkņu sarakstā viņš minēts kā Pirmās kategorijas audzēknis un tiek pārcelts uz semināra pirmo klasi, tātad 14 gadu, nevis 11 gadu vecumā, kā minēts citur, arī viņa kopotajos rakstos.

Seminārā Beļajevs izceļas, ne tikai mācībās, bet arī ar dzejas lasīšanu svinīgos vakaros.

Smoļenskas garīgais seminārs regulāri rīko vietējiem iedzīvotājiem reliģiska satura izrādes (mistērijas), lai stiprinātu to reliģiskās jūtas, Beļajevs ir šo izrāžu pastāvīgs dalībnieks.

Vairāku krājumu priekšvārdos biogrāfi raksta, ka semināru Beļajevs beidz 1901. gadā, arī tā ir neprecizitāte, semināra dokumentos ir minēts 1904. gads.

Pēc semināra beigšanas, par spīti tēvam, kas vēlējās dēlu redzēt, ka sava darba turpinātāju, Aleksandrs iestājas Demidova juridiskajā licejā Jaroslavļā. Paralēli Aleksandrs apgūst vijoles spēli.

Negaidītā tēva nāve 1905. gadā atstāj ģimeni bez iztikas līdzekļiem. Aleksandrs, lai apmaksātu mācības, pasniedz privātstundas, zīmē teātra dekorācijas, spēlē vijoli Trucci cirka orķestrī. Taču nelaime nenāk viena: Dņeprā noslīkst brālis Vasīlijs, pēc tam nomirst māsa Ņinočka. Aleksandrs paliek vienīgais mātes apgādnieks, tāpēc pēc liceja beigšanas 1908. gadā atgriežas Smoļenskā.

Zināms, ka 1909. gadā viņš strādā par par tiesas piesēdētāja palīgu. Taču Aleksandra mākslinieciskais gars nav ar to mierā, viņš iestājas Daiļo mākslu mīļotāju biedrībā, un vēl pāris līdzīgās biedrībās. Vasaras mēnešos Smoļenskā sniedza viesizrādes dažādi teātri, visbiežāk Basmanova trupa. Beļajevs raksta recenzijas gandrīz katrai izrādei un sūta tās “Smoļenskas vēstnesim”, uzstājas arī kā mūzikas kritiķis, parakstoties ar pseidonīmu “B-la-f”, publicē arī aktuālus “Smoļenskas feļetonus”.

Visi, kas lasījuši viņa darbus, zina, cik Beļajevs asi reaģē uz netaisnību. Tas pats attiecas uz viņa pirmo patstāvīgās dzīves gadu, nav brīnums, ka Beļajevs nonāk policijas uzraudzībā. Ziņojumus var lasīt žandarmērijas lietā par sociālistu-revolucionāru partijas darbības novērošanu, kur Aleksandrs Beļajevs minēts ar iesauku “Dzīvais”, lietā viņš figurē līdz tās izbeigšanai 1910. gadā.

Tiesas ziņās var lasīt, ka Beļajevs tik sekmīgi aizstāvējis eseru partijas vietējo līderi, kādu Kareļinu, ka viņš pēc mēneša atbrīvots no cietuma. 1911. gadā Beļajevs vinnē liela mežrūpnieka Skundina lietu un saņem tik lielu honorāru, ka rodas reāla iespēja veikt sen iecerēto ceļojumu uz Eiropu. Ceļojumu gan izdodas veikt tikai pēc diviem gadiem, 1913. gadā. Autobiogrāfijā Aleksandrs Beļajevs raksta, ka devies pētīt vēsturi, mākslas, braucis uz Itāliju pētīt renesansi. Ir bijis Šveicē, Vācijā, Austrijā un Francijas dienvidos. Ceļojums dod tik daudz iespaidu, ka no tiem viņš smeļ iedvesmu visai dzīvei. Daudzu viņa romānu darbība taču notiek ārzemēs. Pirmais ārzemju ceļojums paliek arī pēdējais.

Beļajevs nav parasts tūrists, bet ieinteresēts izmēģinātājs. 1913. gadā nav nemaz tik daudz cilvēku, kas ir lidojuši ar lidmašīnām “Blerio” un “Farman” - ar “etažērēm” un “zārkiem”, kā tās dēvēja. Taču Beļajevs Itālijā, Ventimiljī, veic lidojumu ar hidroplānu.

Savus lidojuma iespaidus nākošais rakstnieks apraksta jo krāšņi un vēlāk izmanto savās grāmatās.

Itālijas ceļojuma laikā Beļajevs uzkāpj Vezuvā un “Smoļenskas vēstnesī” uzraksta aprakstu par to. Ļoti dzīvi, ka lasītājs to var iztēloties pilnīgi kā aculiecinieks.

Var teikt, ka ceļojums galīgi nosaka Aleksandra turpmāko dzīves ceļu – rakstniecību. No 1913. līdz 1915. gadam, pametis advokāta darbu, Aleksandrs Romanovičs strādā “Smoļenskas vēstnesī”, sākumā par sekretāru, vēlāk par redaktoru.

Nerealizētas paliek tikai ilgas pēc teātra. Jau no bērnības viņš sarīko mājas izrādes, kurās ir, gan scenārists, gan režisors, gan aktieris, nekautrējoties spēlēt pat sieviešu lomas. Par Beļajeva teātri uzzina citi un sāk viņu aicināt uzstāties pie paziņām. 1913. gadā viņš kopā ar lielisko Smoļenskas čellisti J.N. Saburovu uzved pasaku operu “Apburtā princese”, par kuru jūsmīgi raksta vietējā prese.

Aleksandrs Romanovičs palīdz arī vietējo ģimnāziju audzēkņiem uzvest pasaku lugu “Trīs gadi, trīs dienas, trīs minūtītes”. Beļajevs kā režisors papildina lugu ar tik daudzām interesantām detaļām, ka liekas, ka viņa fantāzijai nav robežu.

Rakstnieka meitai Svetlanai Aleksandrovnai ir saglabājušās daudzas viņa fotogrāfijas maskas – visdažādāko emociju izpausmes, pēc tām var spriest, cik precīzi Beļajevs spēja izteikt visdažādāko cilvēka psihisko stāvokļu gammu.

Pirmais Aleksandra Romanoviča literārais darbs – luga “Vecmāmiņa Moira” parādās 1914. gadā Maskavas bērnu žurnālā “Protaļinka”.

Reizēm iebraucot Maskavā, kas topošo rakstnieku pievelk, viņš satiek Konstantīnu Sergejeviču Staņislavski, pie kura iziet aktiera proves. Viss viņam izdodas, viss veicas, nākotne solas būt rožaina, taču nāk liktenīgais 1915. gads – jauno cilvēku nogāž smaga slimība – mugurkaula tuberkuloze. No viņa aiziet sieva. Ārsti rekomendē mainīt klimatu un māte ar aukli pārved viņu uz Jaltu. Sešus gadus Beļajevs ir piekalts gultai, trīs no tiem – ģipša korsetē.

Kādi tie bija šausmīgi gadi! Oktobra revolūcija, pilsoņu karš, sabrukums... Beļajevu glābj tikai tas, ka viņš daudz lasa, īpaši tulkoto fantastiku, pēta medicīnas, bioloģijas literatūru, vēsturi, interesējas par jauniem atklājumiem zinātnē, mācās svešvalodas.

Tikai 1922. gadā viņa stāvoklis nedaudz uzlabojas. Protams, palīdz viņa otrās sievas Margaritas Konstantinovnas Magnuševskas rūpes, viņi salaulājas 1922. gadā pirms Ziemassvētku gavēņa, bet 1923. gada 22. maijā reģistrē laulību dzimtsarakstu birojā. Beļajevs sāk strādāt kriminālizmeklēšanas kancelejā, pēc štata – jaunākais milicis, vēl arī fotogrāfs, kas bildē noziedzniekus, lektors un “privāts” juriskonsults. Neskatoties uz visu to, nākas dzīvot pusbadā.

Pēc gada piepildās sens sapnis, kopā ar sievu viņš var pārcelties uz Maskavu, palīdz gadījums. Viņš satiek savu senu Smoļenskas paziņu Ņinu Jakovļevnu Fiļipovu, kas iesaka viņiem pārcelties uz savu lielo Maskavas dzīvokli. Taču, kas Fiļipovi pārceļas uz Ļeņingradu [laikam jau tolaik vēl Petrogradu – t.p.], Beļajeviem no dzīvokļa ir jāizvācas un viņi sāk dzīvot mitrā puspagraba istabiņā Ļaļina šķērsielā. 1924. gada 15. martā viņiem piedzimst meita Ludmila.

Tajā laikā Aleksandrs Romanovičs strādā Narkompočteļā – Pasta un telegrāfa tautas komisariātā – par plānotāju, tad kādu laiku – Narkomprosā [Izglītības komisariāts – t.p.] par juriskonsultu. Vakaros viņš raksta.

1925. gadā Beļajevam ir 41 gads. Žurnāls “Vsemirnij sļedopit” publicē viņa stāstu “Profesora Dovela galva”. Tieši stāstu, bet ne romānu. Topošā rakstnieka-fantasta pirmais mēģinājums. Sākas jauna dzīve Aleksandra Romanoviča biogrāfijā, vēlāk rakstnieks atceras, ka šis stāsts savā ziņā ir autobiogrāfisks, jo slimība kādreiz mani nolika uz trīs ar pus gadiem ģipša gultā. Ķermeņa lejas gals bija paralizēts un visa mana dzīve bija “kā galvai bez ķermeņa”.

Ar stāsta publikāciju sākas Beļajeva literārā darbība. Viņš sadarbojas ar žurnāliem “Vsemirnij sļedopit”, “Vokrug sveta”, “Znaņije – sila”, “Borjba mirov”, publicē jaunus fantastikas sacerējumus: “Pazudušo kuģu sala”, “Pasaules valdnieks”, “Pēdējais cilvēks no Atlantīdas”. Parakstās, ne tikai ar savu uzvārdu, bet arī ar pseidonīmiem A. Roms un Arbels.

Margarita Konstantinovna bez stājas pārraksta uz vecas “Remington” rakstāmmašīnas viņa jaunos darbus, dzīve ieiet sliedēs. Viņi nopērk klavieres, pa vakariem muzicē, apmeklē teātrus, muzejus, iegūst jaunus draugus.

1928. gads Beļajeva daiļradē kļūst īpaši nozīmīgs, iznāk droši vien viņa pats pazīstamākais romāns “Cilvēks-amfībija”. Jaunā romāna nodaļas publicē žurnāls “Vokrug sveta”, panākumi ir neparasti! Žurnāla numurus izķer vienā mirklī. Nākas palielināt tirāžu no 200 000 uz 250 000. Tajā pašā gadā romāns iznāk kā grāmata un piedzīvo otro izdevumu, pēc gada – trešo. Romāna popularitāte pārspēj visu gaidīto! Kritiķi panākumus skaidro ar to, ka “romāns ir universāls, jo apvieno zinātnisko fantastiku, piedzīvojumus, sociālo tēmu un melodrāmu.” Grāmatu tulko un izdod daudzās valodās. Beļajevs kļūst pazīstams! (1961. gadā jau pēc autora nāves uzņemtā filma ar tādu pašu nosaukumu arī gūst milzīgus, žilbinošus panākumus. To noskatās 65,5 miljoni skatītāju – to laiku rekords!)

1928. gada decembrī Beļajevs atstāj Maskavu un pārceļas uz Ļeņingradu. Dzīvoklis Možaiska ielā tiek iekārtots ar gaumi. Beļajevi nopērk senlaicīgas mēbeles, rakstniekam tiek iekārtots atsevišķs kabinets.

Aleksandrs Romanovičs raksta daudz un aizrautīgi. Viņa fantastika nav sadomāta, viss balstās uz zinātnes atklājumiem. Rakstnieks seko zinātnes un tehnikas jaunumiem. Viņa zināšanas ir enciklopēdiskas, viņš labi orientējas jaunos zinātnes virzienos.

Liekas, dzīvē viss iet uz labo pusi, bet... Beļajevs saslimst ar plaušu karsoni. Ārsti iesaka mainīt klimatu. Ģimene pārceļas uz Kijevu, kur dzīvo viņa bērnības draugs Nikolajs Pavlovičs Visotskis. Kijevs klimats ir labs, dzīve lētāka... bet izdevniecības rokrakstus pieņem tikai ukraiņu valodā! Rakstniekam atkal jāpārceļas atpakaļ uz Maskavu.

Šeit ģimeni piemeklē nelaime, ar meningītu saslimst un nomirst meita Ludmila, bet Aleksandram Romanovičam atkal saasinās mugurkaula tuberkuloze. Atkal gulta. Kā reakcija uz kārtējo nekustīgumu, rodas interese par kosmosu. Aleksandrs Romanovičs izstudē Ciolkovska darbus un domās iztēlojas lidojumu uz Mēnesi. Šai tēmai veltīts “Gaisa kuģis”, kas iegūst Ciolkovska atzinību, kā “pietiekami zinātnisks fantastikai”. Abu rakstnieku sarakste turpinās līdz Ciolkovska nāvei. Beļajevs ir veltījis viņam romānu “Zvaigzne KEC” (1936.).

1931. gada oktobrī rakstnieks atkal pārceļas uz Ļeņingradu, ģimene tur nodzīvo līdz 1938. gadam. Pēdējos gadus Beļajevs tikpat kā vairs neceļas no gultas.

1938. gadā viņi samaina dzīvokļus uz Puškino. Aleksandrs Romanovičs tikpat kā neiziet no mājas, bet pie viņa ciemojas rakstnieki, lasītāji, vietējiem pionieriem viņš vada dramatisko pulciņu.

Šeit arī viņu pārsteidz karš, rakstnieks mirst okupētajā pilsētā 1942. gada 6. janvārī. Kazaņas kapsētā Puškinā ir viņa kapa vieta, kuru rotā balts obelisks ar uzrakstu “Beļajevs Aleksandrs Romanovičs”, zem tā atvērta grāmata ar zoss spalvu. Uz grāmatas lappusēm rakstīts “rakstnieks-fantasts”.

Beļajevs ir sarakstījis 17 romānus, desmitiem stāstu un milzīgu daudzumu aprakstu. Un tas viss literārās darbības 16 gados! Viņa aizraujošie darbi apliecina ticību cilvēka saprāta iespējām un ticību taisnīgumam.

Viņa moto ir bijis, ja rakstnieks-fantasts izvēlas kādu zinātnisku tēmu, tad viņam ir jābūt izglītotam šajā sfērā.

Ne bez pamata tiek uzskatīts, ka Aleksandrs Romanovičs Beļajevs ir nodzīvojis trīs dzīves: vienu no dzimšanas līdz stāsta “Profesora Dovela galva” iznākšanai, otru – no šī pirmā stāsta iznākšanas līdz savai nāvei, bet trešo viņš turpina dzīvot savās grāmatās.

[Gribu papildināt rakstu ar autora biogrāfijas noslēdzošām rindām no saita

http://www.rusf.ru/litved/biogr/belyaev.htm , kas veidots, izmantojot rakstu no kāda fantastikas krājuma (Беляева С. Звезда мерцает за окном... - в сб.Фантастика-84. // М.: Мол.гвардия, 1984, с.312-347).

Vienkārši, lai norādītu uz atšķirību, jo skaidri iezīmējas tagadējās nostādnes Krievijā — neko sliktu par padomju laikiem.

Bez sadzīves problēmām un problēmām ar veselību, lielas problēmas radās arī ar darbu izdošanu: redaktori bez žēlastības īsināja, pārtaisīja. Tajā laikā literatūrā par ļoti svarīgu tēmu tika uzskatīts tehniskais progress. Tam par godu, pēc autora meitas atmiņām, stāsts «Zvaigzne KEC» tika tā saīsināts, ka pārvērtās par «tehnisku rokasgrāmatu». Tikai krietni vēlāk izdevās atjaunot  un pēc tam paplašināt sākotnējo autora tekstu.

A. Beļajeva daiļrade nav vienāda: agrīnie darbi ir interesantāki par vēlākajiem; etiskie jautājumi bieži ir interesantāki par zinātniski-tehniskajām hipotēzēm, bet romantiskais patoss pievilcīgāks par detektīvsižetu. Autoru dziļi interesē cilvēka psihe: kā funkcionē smadzenes, kā tās mijiedarbojas ar ķermeni, ar dvēseles, gara dzīvi? Vai smadzenes var domāt ārpus ķermeņa? Vai var pārstādīt smadzenes? Kādas sekas būs anabiozei, ja to sāks lietot plaši? Vai suģestijai ir robežas? Bet gēnu inženierijai? Mēģinājmi risināt šīs problēmas redzami romānos «Profesora Dovela galva», «Pasaules valdnieks», «Cilvēks, kas pazaudēja seju», stāsts «Cilvēks, kas neguļ», «Hoiti-Toiti». Savdabīgi šo pārdomu turpinājumi ir romāni-hipotēzes, kas cilvēkus ievieto  dažādās eksistences vidēs: okeānā («Cilvēks-amfībija»), gaisā («Ariels»). Visos šajos darbos jūtam kaismīgu rakstnieka-invalīda vēlmi mest izaicinājumu cilvēka fiziskā ķermeņa ierobežojumiem ar cilvēka gara neko neierobežoto brīvību, tā ir himna cilvēka brīvībai un cerībai uz to, ka tā padarīs cilvēku labāku, skaidrāku un cēlāku.

«Bezpamata fantāzijas, kas traucē veikt sociālistiskās celtniecības aktuālos uzdevumus» tiek asi kritizētas no varas struktūru puses, tāpēc savas daiļrades vēlākā periodā A. Beļajevs spiests radīt darbus, kas vienīgi pārskaita izgudrojumus, tehnikas sasniegumus un apdzied komunistisko nākotni («Pazemes zemkopji», «Zem Arktikas debesīm», «Brīnumacs» un citi).

Mākslinieciskā ziņā šie darbi ir maz interesanti. Ne velti par rakstnieka pēdējo testamentu kļūst viņa pēdējais romāns «Ariels» (1941.). Tas sasaucas ar A. Grīna pazīstamo romānu «Zaigojošā pasaule», kaut kur turpina to un vienlaikus — apgāž. Romāna varonis māk lidot bez jebkādiem autora zinātniskajiem pamatojumiem. Ariela tēls ir rakstnieka labākais sasniegums, kurā iemiesojas autora ticība cilvēka bezgalīgajām radošajām iespējām. Dzīves beigās A. Beļajevs atsakās no viņam uzspiestajām tehniskajām un sociālajām problēmām, pilnā mērā nododoties tam, kas viņu ir saistījis vienmēr: romantiski rakstīt par cilvēku, kas pārvarējis Zemes pievilkšanās spēkus.

[Var jau būt, ka Beļajevu dziļi iespaidojis, gan tas, ka viņa vecāki bija ticīgi cilvēki, gan  piedzīvoti notikumi, kurā viņš saskatījis ko mistisku. Sevišķi viens traģisks gadījums saistās ar viņa brāļa Vasilija nāvi. Ciemojoties pie tēvoča, Aleksandrs ar kompāniju nolemj doties vizināties ar laivu, atsakās tikai viņa brālis. Pirms sēsties laivā, Aleksandrs paķer līdzi māla gabalu, no kura sāk veidot galvu, kas pārsteidzoši līdzinās viņa brāļa galvai, tikai kaut kā — sastingušai, nedzīvai. Neapmierināts ar sevi, Beļajevs iemet galvu ūdenī. Un tajā pat brīdī sajūt uztraukumu. Viņš liek griezt laivu uz krastu, sakot, ka ar Vasju kaut kas noticis. Visi atgriežas, bet pie mājas viņu sagaida raudoša tante, sakot, ka Vasja — noslīcis. Turklāt apmēram tajā pat laikā, kad māla veidojums ticis iemests upē. Notikušais atstāj uz visiem dīvainu un šausmīgu iespaidu. - t.p. no tā paša raksta.]

Neilgi pirms kara rakstnieks pārcieš kārtējo operāciju, tāpēc, kad viņam liek priekšā evakuēties, viņš atsakās. Puškinas pilsēta (Ļeņingradas priekšpilsēta), kur pēdējos gadus A. Beļajevs dzīvo kopā ar ģimeni, tiek evakuēta. 1942. gadā  rakstnieks mirst no bada. Rakstnieka sievu un meitu vācieši izved uz Poliju.

Lūk, ko par rakstnieka nāvi intervijā stāsta rakstnieka meita  Svetlana Aleksandrovna.  http://www.peoples.ru/art/literature/prose/fantasy/belyaev/index.html

Tēvs ilgus gadus slimoja ar mugurkaula tuberkulozi. Pats kustēties viņš varēja tikai ar īpašas korsetes palīdzību. Viņš bija tik vājš, ka par braukšanu prom nevarēja būt ne runas. Pilsētā bija speciāla komisija, kas nodarbojās ar bērnu evakuāciju. Viņi piedāvāja izvest arī mani, taču vecāki atsacījās, 1940. gadā man bija sākusies ceļgala locītavas tuberkuloze, karu es sagaidīju ģipsī.  Mate toreiz bieži teica: «Ja mirt, tad kopā!»

Tētis tiešām nomira no bada. Mūsu ģimenē nebija paraduma ziemai veidot kaut kādus krājumus. Kad pilsētā ienāca vācieši, mums vija tikai dažas pakas ar grūbām, nedaudz kartupeļu un muciņa ar skābētiem kāpostiem. Bet, kad šie krājumi beidzās, tad vecmāmiņai nācās doties strādāt pie vāciešiem. Katru dienu viņai deva zupas katliņu un nedaudz kartupeļu mizu, no kurām mēs cepām plāceņus. Mums ar to pietika, bet tēvam izrādījās par maz.

Nezinu, kā tētim, bet man tas bija šausmīgs laiks, tad bez tiesas un izmeklēšanas varēja sodīt ar nāvi jebkuru. Vienkārši, ja neievēroja komendanta stundu, varēja arī apvainot zādzībā. Māte bieži gāja uz mūsu veco dzīvokli, lai atnestu kādas mantas. Viņu varēja venkārši pakārt, kā kādu dzīvokļu zagli. Karātavas stāvēja blakus mūsu logiem.

Tētis nomira 1942. gada 6. janvārī. Māte aizgāja uz pilsētas pārvaldi, bet tur izrādījās, ka palicis tikai viens zirgs un jāgaida rindā. Zārku ar tēva ķermeni mēs novietojām kaimiņu tukšajā dzīvoklī. Daudzus cilvēkus tolaik vienkārši apbēra ar zemi masu kapos, par atsevišķu kapu bija jāmaksā nauda. Māte aiznesa kapracim kaut kādas mantas un tas apsolīja tēvu aprakt cilvēcīgi. Zārku ar ķermeni novietoja Kazaņas kapu kapličā un glabāt vajadzēja, kad iestāsies siltāks laiks, diemžēl, 5. februārī mani, mammu un vecmāmiņu aizdzina gūstā, tā kā tēti apglabāja bez mums.

Piemineklis rakstniekam atrodas pavisam ne tajā vietā, kur viņš apglabāts. Vietējam pilsētas vēsturniekam Jevgeņijam Golovčineram izdevās sameklēt kādu sievieti, kas bija klāt rakstnieka bērēs. Marta sākumā, kad zeme sāka atkust sākās masu bēres, Tatjana Ivanova ievēroja vietu, kur apglabāja rakstnieku tāpēc, ka tikai divi miroņi bija zārkos. Kapracis tomēr piemānīja rakstnieka radus, viņš abus zārkus apraka masu kapā.

Rakstnieks savas dzīves pēdējos gados esot daudz runājis par vēl viena romāna ieceri, kas stāstītu par slaveno Dzintara istabu. Esot pat rādījis ciemiņiem uzmetumus. Okupācijas laikā tāpēc viņu apmeklējuši pat gestapovieši, it kā, lai izprašņātu rakstnieku, ko viņš par šo istabu zina, taču gestapo arhīvos nekādu ziņu par to nav. Tāpat neviens vairs neuzzinās, vai rakstnieks viņiem ko teicis un  vai rakstnieka nāve nav kaut kā saistīta ar šo Istabu. [Taču te jau mēs ieklīstam sazvērestības teoriju laukā, kam diez vai ir šeit vieta, tāpēc beidzu tulkot un rakstīt. -t.p.]