Otrā saule
Aleksejs Smirnovs žurnālistiem pastāstīja, ka 1981.gada 26.jūlijā, kad viņš dienēja Raķešu karaspēka izmēģinājumu poligonā, tur atgadījās brīnumains notikums. Tajā rītā pulksten 5:10 Smirnovu pamodināja stipra baiļu sajūta. Viņš piecēlās, piegāja pie atvērta loga un pirms rītausmas debesīs ieraudzīja divas saules. Viena izskatījās kā parasti, bet otra bija kā drausmīga sarkana bumba. Drīz pēc Smirnova atbrauca mašīna un aizveda uz virsnieku pulcēšanās vietu, kur jau bija sapulcējušies apmēram 50 virsnieki. Pēkšņi sarkanā bumba milzīgā ātrumā pielidoja pie cilvēku pulciņa, piecas sekundes pakarājās virs viņu galvām, tad strauji pagriezās un aizlidoja austrumu virzienā. Protams, šo gadījumu vēl ilgi pārsprieda, bet tikai mājās – dienestā bija jāklusē. Par šo lietu bija izdota absolūti slepena pavēle, kas, izņemot rīkojumu klusēt, nokomandēja sadalīt telpu virs poligona sektoros, katrs no tiem bija “pārskatāms” ar speciāliem radioteleskopiem. Pēc to rādījumiem NLO īsā laikā tika fiksēti 20 reizes.
Masveida uzbrukums
1985.gada 17.augustā pulksten trijos no rīta no izmēģinājumu laukumiem sāka saņemt ziņojumus, ka debesīs parādījies liels daudzums objektu – gredzeni, krusti, mirdzoši punkti. Sekoja pavēle nelūgtos viesus fotografēt. Štābā nogādāja vairāk nekā 100 piefotografētas filmiņas! Sagatavoja atskaiti ar 30 visizteiksmīgākajām fotogrāfijām, kurās bija redzami dažādas formas objekti. Viens no tiem – milzīgs balts krusts uz melna debess fona! Otro vietu izteiksmīguma ziņā ieņēma septiņi balti gredzeni uz tumša debess fona. Tie nepārtraukti pārvietojās no vienas vietas uz otru. Štāba virsnieki pamanīja kādu likumsakarību: NLO vienmēr ieradās pirms jaunu raķešu izmēģinājumiem.
Draudīgais disks
1986.gada 18.augustā Aleksejs Smirnovs vadīja automašīnu kolonnu, kas veda akmens šķembas. Viņš sēdēja kolonnas pirmajā kravas automašīnā blakus kazahu tautības šoferim. Visapkārt pletās paugurains Kazahijas pustuksnesis. Pēkšņi Smirnovs sajuta viņam jau pazīstamo beziemesla baiļu sajūtu. Viņš atskatījās un ieraudzīja zemu virs zemes tērauda krāsas disku. Tā diametrs bija 150-200 metri. Nekādu atveru vai iluminatoru diskam nebija. Šoferis-kazahs kaut ko savā valodā sāka spiegt, pameta stūri un pieplaka kabīnes grīdai. Auto zaudēja kontroli, ieslīdēja purvā un noslāpa. Objekts šajā brīdī, pretēji dinamikas likumiem, ar plato daļu uz augšu izšāvās zenītā!
Objekts sašķīda sīkās šķembās!
1978.gada nogalē slavenais raķešu konstruktors Pjotrs Gruškins ieraudzīja virs izmēģinājumu poligona pie Balhaša ezera 30 kilometru augstumā nepazīstamu objektu. Grušins kā izmēģinājuma vecākais deva komandu to notriekt.
Palaida raķeti, tā ietriecās objektā un tas eksplodēja sadaloties sīkos gabaliņos. Pēc tam nedēļu vai ilgāk vairākas skaitliski lielas apakšvienības ķemmēja poligonu, turklāt kādu fragmentu atradušam kareivim piešķīra atvaļinājumu. Atrastie elementi līdzinājās mūsdienu televizoru elektroniskajām platēm ar tajās iemontētiem atomiem un molekulām uz silīcija bāzes. Pjotrs Gruškins šo “špikeri” veikli izmantoja: nākamajām PGA raķetēm priekšgals un stūres tapa bija it kā apšūti ar granītu. Tas bija ar plazmas izsmidzināšanas metodi uzklāts silīcijs.
Sadursme
1973.gada 18.oktobrī pulksten 22:30 ASV GKS helikopters ar četru cilvēku ekipāžu pulkvežleitnanta Larija Koina vadībā izlidoja no Kolumbijas pilsētas Ohaio štatā uz Klīvlendu. Pēc pusstundas lidojuma virsseržants Janačeks ievēroja austrumu pusē pie horizonta sarkanu uguni, kas lielā ātrumā šķērsoja helikoptera maršrutu. Vairoties no sadursmes, Koins samazināja augstumu. Nezināmais objekts rīkojās tāpat. Viņš helikopteram burtiski uzbruka. Pulkvežleitnants izlamājās un pa vietējiem sakariem lika visiem piesprādzēties. Stipra trieciena gaidās viņš aizmiedza acis, aizturēja elpu, te pēkšņi austiņās izdzirdēja Janačeka balsi: “Skatieties, kas tas!”. Komandieris atvēra acis un neticēja pats sev: tieši helikoptera priekšā karājās iegarens 15-18 metrus garš priekšmets ar metālisku virsbūvi. “Cigāra” priekšgalā dega liela sarkana uguns. Apakšpusē bija it kā padziļinājums, kas izstaroja konusveida zaļas gaismas masu. Tā par 900 sašūpojās un ietriecās helikoptera vēja stiklā. Lidaparāts tajā brīdī bija nolaidies līdz 500 metriem, sāka griezties kompasa bulta, bet altimetrs rādīja… 900 metru augstumu! Maz vēl tā, bet vertikālā ātruma indikators rādīja helikoptera virzību augšup ar ātrumu 300 m/min!
Helikopteram sasniedzot 1140 metru augstumu visi sajuta triecienu. Šo epizodi ieskaņoja, kā tagad izteicās, pats Larijs Koins ANO Ģenerālās asamblejas politiskās komitejas sēdē 1978.gada novembrī, atgadījumu noraksturoja kā “naidīgu”.
Gadījums ar dīzeļlokomotīvi
1985.gada februārī Karēlijā atgadījās bezprecedenta notikums ufoloģijas vēsturē: NLO vilka kalnā 1000 tonnīgu dzelzceļa sastāvu! Sīkāk šī epizode bija apskatīta Kijevas populāri-zinātnisko filmu studijas filmā “Atnācēju meklējumos”. Pēc vilciena mašīnista Sergeja Orlova liecības, dīzeļlokomotīves ekipāža saņēmusi prēmiju par “degvielas ekonomiju”! Iznākusi sagaidīt vilcienu, kādas stacijas dežurante ieraudzīja neticamu ainu: vilciena lokomotīvei priekšā karājās, it kā būtu pielipusi, milzīga puscaurspīdīga bumba. Bet kas vēl dīvaināk – bumbā kreisā starmeša līmenī sieviete ieraudzīja… tumši sarkanu horizontālā plakanu rotējošu “šķīvi”!