1 Oct 2009
Grāmatā paralēli risinās divas galvenās sižeta līnijas. Pirmā mums stāsta par Dimitrija piedzīvojumiem paralēlajās pasaulēs. Otrā mums mēģina pastāstīt, kā specdienestu aģenti mēģina ievilināt viņu savos tīklos. Ja pirmo sižetu var lasīt kā viduvēju fantasy ar darbību paralēlajos viduslaikos (autors jau gan šo viduslaiku industrializācijas tēmu ir apzelējis gandrīz visos savos darbos), tad otrā vairāk izskatās pēc galvenā varoņa un viņa savaldzinātājas seksuālās dzīves apraksta (jau kārtējo reizi aizdomājos, ka autoram laikam šajā jomā kaut kas nav kārtībā), specdienestu darbība tiek aizbīdīta otrā plānā.
Varoņu motivācija vispār ir „melnā kaste”. Pēc kā viņi vadās, tā arī īsti nesapratu. Autors ir arī iekritis standarta psiholoģiskajās lamatās. Proti, ja cilvēkam secīgi tiek izstāstīta loģiska, bet tai pašā laikā mazvarbūtīga atgadījumu ķēde, viņš šim scenārijam ticēs vairāk nekā reālajai situācijai. Tad nu mēs tiekam aplaimoti ar Organizāciju, kuras analītiķi un vadītāji spēj izplānot operācijas n gājienus uz priekšu apsverot visas iespējas, ieskaitot absolūti nepazīstamu cilvēku uzvedības modelēšanu vairāku nedēļu periodā. Nezinu kā citiem, bet man šāds mega determinisms šķita smieklīgs.
Tā kā grāmatiņu izlasīju savā e-lasīklī, tad varu tikai priecāties, ka mans grāmatu plaukts netiks piesārņots ar makulatūru. Šī nu ir grāmata, kas sarakstīta pat zem Jurija Ivanoviča vidējā līmeņa. Ko lai saku – nelasiet, ir labākas grāmatas, kuru lasīšanai veltīt laiku. Dodu 4 no 10 ballēm.