Mīts, ka raganas lido, ir atzīšana, ka šī cita sieviete spēj pacelties man pāri – man, kas nav spējīga celties pa vertikāli. Un, ja kādu dēvē par raganu, tas nozīmē atzīt, ka viņa spēj lidot. Jā, viņa spēj, tikai citādi, nekā to izdomājuši inkvizitori.

Kāpēc slota? Principā slota ir tīrīšanas rituāla neatņemama sastāvdaļa. Saistība ar raganām, iespējams, radusies 7., 8. gs. Spānijā, kad tur vēl valdīja musulmaņi. Burvjus un raganas jeb viedo tautas daļu viņi sauca par brušo, kas bija puiši, bet brašo bija meitene. Bet mabruša ir slota. Šie vārdi cēlušies no arābu valodas. Suflji kā tradīcijas nesēji tika vajāti, tāpēc izvē­lējās gana dziļu un sarežģītu jēdzienu šif­rēšanas sistēmu, un slota bija kā pazīša­nas simbols. Vēl mūsdienu spāņu valodā ragana ir bruja.

Vieta un laiks

Principā sabats ne ar ko neatšķiras no aiziešanas uz dievkalpojumu baznīcā. Tikai tur cilvēks dodas uz ēku, bet sabatā pie dabas krūts. Saiešana un rituālās darbības notiek abos gadījumos.

Latvija ir slavena ar ļoti daudzām ener­ģētiski ļoti spēcīgām vietām - ar to mēs tiešām varam lepoties. Agrāk katrai dzimtai bija savas raganas un sava iestrādāta, spēcināta vieto rituāliem. Dažas no tām ir saglabājušās un turpina tradīcijas vēl tagad, citas rodas no jauna. Tādas vietas sajūt, bet šo jušanu nav iespējams paskaidrot vai iemācīt.

Pagāniskajiem rituāliem nepieciešamas četras stihijas: zeme, gaiss, uguns un ūdens. Zeme un gaiss dabā ir automātis­ki. Uguni sakur. Ideāli, ja blakus ir dabis­ka ūdens krātuve. Ja nav - tā noteikti ir spēcīgu āderu vieta. Kad vieta ir sajusta, cilvēks domās ar to sarunājas: vai šī vie­ta ar savu enerģētiku mani pieņem? Vai es tur būšu gana laba, vai es darīšu labu, un vai tas, ko mēs grasāmies te pasākt - aiz­kurt uguni, dziedāt, dejot līdz rīta gais­mai -, būs labi šai vietai? Viss sākas ar domu par šo vietu, ar sarunāšanu. Un tikai tad piesaistās cilvēki, kas vēlas tur būt, kas vēlas līdzdarboties.

Dienas, kad tas notiek, nav no jauna jāizdomā - atliek ti­kai pameklēt informāciju kaut vai dainu skapi. Visbiežāk tie ir saulgrieži, ar! 30. aprīlis (Valpurģu nakts), 31. oktobris. Valpurģu nakts tiek svinēta tāpēc, ka ir pavasaris, atmoda, visa daba mostas, viss pats par sevi jau sauc uz augšu, pamatīgi spēcina -enerģētiski ļoti spēcīgi nostrādā.

Vietu nereklamē - ceļa vidū sabats no­teikti nenotiks. Taču uzaicinātais vien­mēr atradīs, sirds pati aizvedīs - zinās, kam un kā pajautāt Sabatā var nonākt jebkurš, jo katram ir iespēja mācīties un kaut ko iegūt Turklāt nav nejaušu garām­gājēju. Ja kāds būs atnācis izkliegt savas dusmas, arī tas nebūs nejauši, jo būs iz­kliegts tas, ko cilvēks nespēj pieņemt pats sevī. Nevienai reliģijai, nevienai baznī­cai nav izdevies iznīcināt pagānisko ritu­ālu patieso viedumu. Tāpat kā nav izde­vies iznīcināt tautasdziesmas, mantras, zālīšu vākšanu.

Rituāli

Sabatā kopā sapulcējas cilvēki, kas redz smalkajos plānos un kam ir sajēga par to. no kurienes vajag un no kurienes nevajag ņemt spēku. Tie ir gan sievietes, gan vīrie­ši, bērni un sirmgalvji. Tas ir mīts, ka sabatos piedalās vienīgi sievietes. Cilvēku var būt loti daudz, un var būt ļoti šaurs loks - desmit piecpadsmit cilvēku. Svarīgi, lai tos sajūt kā savējos.

Kad sanāk līdzīgi cilvēki, telpas un vietas enerģētiskā struktūra kļūst citādi domas virpinās citādi, pat elpojos maz­liet citādi. Tajā brīdī pazūd pat tāds jē­dziens kā savstarpējās attiecības, jo ikdie­nā savstarpējās attiecībās mēs veidojam citus, bet brīdī, kad ieejam citādi struk­turētā telpā, cilvēks var sākt veidot sevi. Attiecīgajai cilvēku vibrācijai atsaucas visas četras stihijas: zeme, uguns, ūdens un gaiss.

Rituālus veic ar konkrētu mērķi. Sabatu mērķis ir spēcināt pamatenerģijas, attī­rīt tās, lai piekļūtu tīrākai informācijai, kas nav komerciāla, nav reliģioza; kas ir nākusi no Radītāja. Sabatos nav elku, ko pielūdz, - nav kokā tēstas Māras vai Pērkontēva, ap ko tagad visi dancos un kam klanīsies.

Vispirms aizdedz rituālo uguni. Līdz ar to ir savienojušās visas četras stihi­jas. Uguns attīra. Uguns ir spēcinoša, uguns transformē enerģijas. Brīdī, kad tiek iedegta rituālā uguns, cilvēks jau ir gatavs tam, ka notiks transformēšanās. Ugunskurs tiek krauts kā aka, un to aiz­dedz vīrietis - tēvs vai dzimtas vecākais, bet pārējais tik tiešām ir sieviešu ziņā.

Otra spēcīga rituāla darbība ir dziedā­šana. Bet tas nenotiek tā, ka izvelk mag­netofonu un uzdzied «pīrādziņ, nāc ārā!». Katrai tautai ir milzīgi daudz spēcīgu, pa­matīgu dziesmu, kuras gadu tūkstošiem ilgi strādājušas. Dziesmu parasti uzsāk tas, kam skaļāka rīkle, pārējie velk līdzi. Šopavasar mūsu sabatā pilnīgi noteikti pirmā dziesma, ko mēs dziedātu, lai pa­celtu enerģiju, būtu: Lec, saulīt, lec, saullt, nāc ar mani sētiņā!

Jā, tās ir dziesmas, ko dzied tādas folklo­ras grupas kā Ilģi, Vilki... Uzsākot dziesmu, visi, sadevušies rokās, stāv aplī ap ugu­ni - tā jau ir enerģētiskā ķēde. Enerģijas savienojas un dziedot aiziet uz augšu. Rituālā dziesma kā mantra tiek nodziedā­ta vismaz deviņas reizes, pēc tam paši jūt, kura būs nākamā. Ļoti jauki, ja kāds prot uzsist bungas, kāds, kas ieskandina vargānu, jo vargāns ir pamatīgs pamatenerģiju spēcinošs instruments. Visu to pareizi un gudri izmantojot, iemācoties sajust, kā tas vibrē telpā, notiek neaprakstāmas lie­tas: enerģija tā aizlido pa gaisu, ka tiešām šķiet, ka tu lido! Visu nakti vari dziedāt, vari lēkāt un diet bez tiem līdzekļiem, ko¹ lieto samani - bez apdullinošām vielām. Un ja šādā mirklī padod padzerties uz apli visiem no viena kausa! Nav svarīgi, ko -vīnu, ūdeni vai bērzu sulas -, bet tas ir tik magnetizēts, tik spēcīgs dzēriens!

Tāpat kā vienojas kopīgā dziesmā, tā­pat viena ēdiena lietošana vieno cilvēkus. Ēdot no kopēja trauka, cilvēki vienojas vibrācijā, vienotā darbības virzienā. Ne velti grāfs Montē Kristo ar savu ienaidnie­ku pie viena galda ēst nesēdās.

Sievietes pilnīgi noteikti vāc zālītes. Tās vai nu sien slotiņās - katra savā vai vienā kopīgā -, vai dedzina ugunī tā, lai dūmiņi tiek katram. Ja nededzina, zāļu slotiņa sabatā laikā top pamatīgi uzlādēta - tai ir milzīgs dziedinošs spēks, kad to pēc tam pārved mājās. Jā, arī kad vācam ārstnie­cības līdzekļus, mēs ar zālītēm sarunāja­mies, lūdzam zemei, lai dod savu spēku.

Sabatā var darīt visu, pēc kā rodas iekšēja sajūta, ka tā vajag: siet vai nesiet slotas, staigāt vai nestaigāt pa kvēlojošām og­lēm, siet vai nesiet lellītes pie koka. Jo kas ir lellītes piesiešana? Katram bērnam ir kāda īpaši mīļa rotaļlieta, neatņemama dzīves sastāvdaļa, kurā bērns ielicis bez­gala daudz emociju, un daudz netrūkst, lai šī rotaļlieta atdzīvotos. Sabatā laikā mēs kā bērni savās lellēs, ko paši izgata­vojam, ieliekam daļu sava Es - mēs šīs lel­les enerģētiski atdzīvinām. Rituāli to pie­sienot, mēs piesienam savu domu, savu vēlmi, lai tā turas stingri, lai neapgāžas un vēji lai neaizpūš.

Protams, sabatā laikā notiek gan peldēšanās un ripināšanās, gan vārtīšanās rasā, gan dejošana ap ugunskuru kailiem - tas taču ir brīnišķīgi! Tajā brīdi mēs viens otram esam nekas - tīri, nevainīgi, kā no Dieva nākuši. Mēs cits uz citu neskatāmies ar stulbām domām. Ja mums tobrīd ,nav vēlēšanās ģērbties nost, mēs neģērbsimies. Bet, ja ir tik brīvi un labi, ka vēla­mies atbrīvoties no savām drēbēm, kāpēc lai mēs to nedarītu? It sevišķi, ja tu esi tik pamatīgi iztrakojies pie ugunskura un bla­kus ir ūdens, drēbes vienā acumirklī var kļūt pilnīgi liekas. Tu taču nevari preto­ties vilinājumam, noskaloties pavasarīgi l dzidrā, kūpošā ūdenī, kad saulīte lec, kad upe izstaro rīta nevainīgumu.

Starp citu...

Patiesībā ari rokdarbnieču pulciņi ir  sava veida sabati. Tāpat kora mēģināju­mi ar dziedāšanu, deju kolektīvi ar kopī­go dejošana. Klases salidojumi, kur notiek rituāla kavēšanās atmiņās. Katrs groziņu vakars ir rituāls ar enerģiju apmaiņa. Būtībā visas pasēdēšanas un burziņi brīvā dabā ir izkropļoti sabatu varianti. \

Ragana

Krievu vai. - veģma radies no vedatj - zi­nāt (par dzīvesgudrību). Angļu vai. - witch cēlies no vidusangļu witche, kas atvasināts no senangļu vārdiem wicca, wicce un wiccian un nozīmē «noburt». Arī indoeiro­piešu vārdam weik ir sakars ar maģiju un reliģiju.

Sabats

Senfranču sabbat daļēji atvasināts no senebreju šabbāt- «atpūsties», bet arābu valodā tas nozīmē «sanākšana».

Valpurģu nakts

Vācu vai. Walpurgisnacht; pēc Sv. Valpurgas vārda. Nakts uz 1. maiju, kad, pēc tautas ticējumiem, Brokena kalnā Vācijā notiek burvju un raganu dzīres. Vācu folklorā tie ir vislielākie pagānu auglī­bas svētki un viens no galvenajiem raganu sabatiem.

Svētā Valpurga - Vimburnas klostera mūķene Anglijā - bija ārkārtīgi populāra, un strauji izveidojās viņai veltīti kulti. 748. gadā Valpurga devusies uz Vāciju ar nodomu dibināt tur klosteri. Viņa bijusi maiga sieviete, kuras dzīve bijusi svētuma apdvesta. Mirusi 777. gadā. Mūsdienu raganas un pagāni Valpurģu nakti svin ar tradicionālu dejošanu, rituāliem un dzīrošanu no 30. aprīļa uz 1. maiju par godu plaukstošajam pavasarim. Nevienam no šiem pasākumiem nav nekāda sakara ar velnu.