Jau kuru gadu Mežcirtis negulēja, baidoties zaudēt vilinājumam nepamosties.

Aiz matiem izrāvis sevi no neredzamās bedres, viņš uzrāpās pakalnā. Tumsā apvāršņa līnija sakļāvās cieši ap viņu pašu, savalgojot jau tā smagās kājas, iegriežoties ādā... Tikai tālu priekšā nemierīgs, ņirbošs plankums, it kā tur degtu tūkstošiem sārtu, nosmacēdami cits cita uguni dūmu vērpetēs. Velti viņš meklēja citas gaismas, vismaz kādu zvaigzni smagajās debesīs. Pat ja viņš kādu atrastu, vai tad tas kaut ko mainītu?

Pulsējošs uguns mudžeklis sašķēlās, pārvēršoties neskaitāmos pavedienos, kas šaudījās turp un atpakaļ, brīžiem izraudamies tālu prom no kamola centra. Nokāpis (nogāzies?) lejā, Mežcirtis atkal maldījās, tomēr uzgāja vienas uguns mēles izdedzināto sliedi.

Metāls apdedzināja kājas un smagi iespiedās pārpūlētās pēdās un kaut kā vienaldzīgi viņš izjuta, kā tas iesūcas asinsvados un lēnām paceļas arvien augstāk, tūkstoškāršojot sāpes pārpūlētajās locītavās un nobrāztajos locekļos. Mežcirtis pēkšņi atskārta, ka nejūt pat salkano ziedēšanas smaržu - arī to apcirta tērauda vadi...

Uz priekšu... Kāpēc? Kā dēļ viņš pārkāpa viņam vien (viņam - vien, viņam -vien...) zināmos noteikumus? Jo šī noteikti nebija tā labākā vieta Mežcirtim. Cik daudzus nostāstus viņš bija dzirdējis(?) par šo nolādēto vietu (solis – solis –solis...)... Tad kādēļ viņš (viņš-š– viņš-š – viņš-š...)... Mežcirtis ar klikšķi atrāva pulksteņa vāku. Vēl tikai sešas stundas... Gaismas stars uz mirkli izrāva ēnu robus un viņš ieraudzīja šausmu kliedziena atbalsi... Trieciens nogāza viņu zemē, galva atsitās milimetra attālumā no sliedes, un jau nākamajā sirdspukstā gaismas stabs saspieda telpu vietā, kur viņš tikko bija stāvējis, dārdot riteņiem un sakaitētiem tērauda muskuļiem

- Zini-ja-gribi-pa-brauk-ties-tad-ir vien-kāršāki-veidi-par-izsmē-ē-ēšanos-pa ban-dāžām-

Mute piepildījās ar sāli, viņš dziļāk iespieda galvu dubļos, jūtot jaunu un jaunu gaismas bultu triecienus un – dim-doņa-rīboņa –nove-da-vāj-prātā – sirdi – tā – metās no viena ritma citā, at-sit-oties pret ribām... Kaut kā viņam izdevās uzrausties kājās...

- Puis-tā-nav laba doma

Karstais vējš dragāja ādu, dzelteni plankumi pulsēja Mežcirtim uz sejas atkal un atkal... Apžilbinot... No jauna metot naktī... Aiz tiem - aklās sejas, tukšie acu dobu-mi-ie-urbti- caur viņa ķer-meni tumsā

Vienā mirklī vilciens izgaisa, atstājot tikai blāvu zvaigzni, kas uz mirkli nozuda līkumā, nedaudz sašūpojās un aiztrieca atlikušo gaisu varenā lēcienā aizai pāri.

Nedrošiem soļiem Mežcirtis pienāca pie kraujas, un augšupejoša gaisa plūsma aizdzina nelabumu. Tur, lejā gulēja Pilsēta, milzīgs ķermenis, nodīrāts un nespēdams saturēt sevī izgāztus orgānus, tas tomēr dzina ciklopiskus gaismas viļņus, sarkanas un baltas asiņu plūsmas, tās savilkās, sajaucās hipnotizējošos mezglos, cēlās un atkal krita no galvu reibinoša augstuma.

- Iespaidīgi, ne?

Pārsteigts Mežcirtis apgriezās, tikai tagad saprazdams, ka te ir vēl kāds.

-Tas izvalbītais skatiens laikam lauķu valodā nozīmē „Paldies, mans varoni, ka neļāvi ieraudzīt manus visdelikātākos orgānus citā gaismā!”, ne?

Mežcirtis tikai pamāja ar galvu un sāka lēni kāpt lejā pa stāvo nogāzi.

- Tu taču negribi iet tur iekšā? Tādā paskatā, es domāju.

Mežcirtis vairs viņu nedzirdēja.

Melna, vāji apgaismota ceļa loksne aizvijās starp neskaitāmām mājām, kas nemanāmi ielenca viņu no visām pusēm. To raupjās sienas viegli izliecās, sākumā nesteidzīgi, bet pēc tam strauji triecās debesīs, kur acīm vairs neredzami sakļāvās milzīgās velvēs. Kā nezvēra ribas... Mežcirtis piesardzīgi gāja, ieklausoties katrā skaņā, kas varētu pavīdēt dzinēju rēkoņā, un sastingstot ikreiz, kad šķita samanām kādu kustību gājēju pūlī... Neskaitāmas sejas izslīdēja viņam cauri, neapstādamās, nenoraustīdamās, bet viņš zināja – tas tikai apmāns. Kāds no šiem skatieniem bija neviltots, un tas nemanāmi, toties jo sajūtami viņam sekoja.

- Tā tiešām ir nolādēta vieta...

- Kas? Pilsēta? Nē, puis, tu nedaudz pārspīlē... lāstu iedarbīgumu!

Šoreiz Mežcirtējam izdevās nekļūt pārsteigtam, lai gan atkal viņš bija aizmirsis par sava sekotāja eksistenci. Bet tas, savukārt, izlikās saskatām kādu uzmundrinošu reakciju no Mežcirtēja puses un viegli iegrūda viņu sānielā.

- Manuprāt, tev jāatpūšas. Te ir kāda laba vieta. Laba priekš..  ē... tādiem kā tu, es domāju.

Laba vieta izrādījās atlūza no nez kāda „-isma” laikiem, saliekta zem kārtējā betona torņa smaguma. Bet tukša. Bez skaņām, bez smaržām.

Viņi apsēdās pie tukša galda, un Mežcirtis atkal apskatījās, vai kāda no daudzajām caurspīdīgām sejām nav tikai maska.

- Pirmo reizi mūsmalā?

- Jā, - pat sev pašam negaidīti viņš atbildēja. – Bet esmu dzirdējis daudzas teiksmas par šo vietu...

- Teiksmas? – sarunas biedrs (viņš, starp citu, bija veselīgi iededzis, nedaudz salipušiem melniem matiem un apģērba veiksmīgi noslēptām milzu rokām) viegli pasmīnēja. – Aha. Domā, te zem katras kanalizācijas lūkas dzīvo pa cvergam, bet, ja tev ir ieliekamais žoklis, tad labāk turēt to atvilktnē, citādi zobu feja var tevi pārprast, ja? Kurā gadsimtā tu dzīvo?!

- Piedod, es kaut ko ne tā pateicu? Man dažreiz grūti atrast manis redzētam un patiesi notiekošam vienlīdz labi atbilstošus vārdus...

- Aizmirsti. Bet ko tu šeit īsti dari?

Mežcirtējs likās brīdi saspringti domājam. Tad nedroši viņš atbildēja:

- Meklēju... kādu.

- O, tad tu esi īstajā vietā. Šeit var atrast zvēru pat visizvirtušākai gaumei... Vārds „kādam” ir?

Mežcirtis ne visai pārliecinoši pamāja ar galvu.

- Aha. Bet tu to nezini, ja? Skaidrs. Un adrese? Arī ne? Varbūt bērnu dienu iesauka? Nodokļu grāmatiņas numurs? Iecienītākā vieta stāvēšanai sastrēgumā?

- Nē. Man ir tikai attēls. – Mežcirtējs kaut ko izvilka no kabatas un nospieda slēdzi. Šķiltavas izspļāva slaidu, nemierīgu liesmu mēli.

Brīdi ieturējis pauzi, it kā gaidīdams turpinājumu, viņa glābējs ieslēdzās savās domās. Smaids bija nodzisis. Viņš uzmanīgi vēlreiz nopētīja Mežcirtēja augumu, ilgāk pakavējās pie acīm, milzīgi ieplestām zīlītēm. Viņa prāta pietika tikai tam, lai saprastu, ka viņš neredz to, ko redz tās. Un viņš saprata arī, ka diez vai visā Pilsētā atrastos kāds, kas spētu vairāk izlobīt no šī nerunīgā tipa dedzīgām runām. Varētu arī izdoties... Svešinieks uzmeta pēdējo skatienu uguns mēlei un atcerējās visu, ko zināja par kādu no šī milzīgā gaismas spieta iedzīvotāju, savu (un tagad arī Mežcirša) potenciālo upuri. Noteikti izdosies. Būs pat jautri.

- Zini, puis, es, protams, neesmu biedrs Pinkertons, bet, šķiet, nojaušu par ko tu  tur „runā”. Es tevi pie viņas aizvedīšu.

- Lieliski. Mums palika ap piecām stundām.

* * *

Guna piespieda pieri aukstajam stiklam. Sīks ūdens piliens atrāvās no rūts malas un, metot līkumus, izslīdēja no redzesloka. Gaisma neļāva viņai saskatīt vismaz kaut ko, kas notika ārā, tikai savu nedaudz bālu, mierīgu seju. Pat ja nebūtu šī stikla, viņa neredzētu daudz tālāk – nakts sasniedza sava spēka kalngalu.

Viņa atkal aizvilka aizkarus un pavēra durvis. Skaļā mūzika virpuļodama iegāzās virtuvē un meitene pasteidzās durvis aiz sevis aizvērt, lai saglabātu kaut nedaudzās vēl neizskalotās klusuma atliekas.

Dobjais ritms pieskaņojās asins plūsmai deniņos un nāsis ātri sarada ar rūgto dūmu smaržu. Viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Viņa klusi pasmaidīja, juzdamās apmierināta ar šo domu un apmierinājumu, ko tā viņā izraisījusi. Viegli pārskrēja ar pirkstiem pār tumsā neredzamām pareizi izlasīto pareizo grāmatu mugurām, izbaudīdama silto, masējošo duršanos plaukstā un dziļi ievilka plaušās aso gaisu (paslepus norijot klepus lēkmi).

- Gun, nāc šurp, R. stāsta tādas lietas!..

Namamāte plati un neviltoti pasmaidīja un aiztrieca melanholiju prom, vēl pagūdama iedomāties, ka, iespējams, paniskas bailes no šī stāvokļa arī bija laupījušas šim gadsimtam to neatkārtojamo, pēc kamīna liesmām un jūras sāls smaržojošo apzeltījumu, kas bagātīgi sedza gadsimtus zudušos.

Labākā Draudzene gorījās smieklos, nedaudz (nu labi, pietiekami stipri) vulgāri (kas pa’ vecmodīgu vārdu!) izmetusi kājas un palīdzot pēdējām tukšā gaisa pilieniem aizvietoties ar spirta un amonjaka savienojumu tvaikiem. Meitene apsēdās viņai cieši blakus un pasteidzās sakāpināt savu balsi vismaz līdz draudzenes saceltā trokšņa līmenim. Viss noritēja lieliski. Pēc dažām stundām tauta sāks izklīst, tad varēs veiksmīgi novelt depresijas nogulsnes uz pēc-traču sindromu un uzelpot vaļīgāk. Varbūt pat pieklājības robežās paraudāt uz Labākās Draudzenes pleca. Ja viņa vēl būs pie samaņas...

Durvju zvans sašķēlēja dārgā mūzikas centra stumto un velto mīlas balādi un meitene, pārtvērusi un atsitusi visus neizpratnes skatienus (ja tādi vēl bija) lēni piegāja pie durvīm.

- Te no blakus nama pārvaldes, gribam jums iesniegt rēķinu par nodrupušo apmetumu...

Pat ja viņa nebūtu pazinusi balsi, toni sajaukt nevarēja.

Guna steidzīgi atrāva durvis:

- Ko tev...

Vāji apgaismotajā kāpņu telpā stāvēja svešinieks. Pēc klaidoņa sejas spriežot, viņš bija pārdzīvojis visas iespējamās dzīves likstas, mokpilnu nāvi ieskaitot, bet par labu uzvedību tieši no paradīzes pievārtes tika nogādāts atpakaļ dzīvo jautrajā pulkā.

- Vai es nepārklausījos? Klusums? No allaž tik priekšzīmīgi viesmīlīgas saimnieces mutes? – pazīstamā balss atdzīvojās kaut kur moceklim aiz muguras un iestūma viņu iekšā.

Mirklis bija vajadzīgs, lai noraidītu sava „bijušā” virzienā visus gadījumam piemērotos zibeņus un draudus „es tev teicu...” garā. Kad viņa atkal apgriezās, klaidonis bija pazudis. Atlika tika brīnīties, kā viņu vispār varēja par tādu uzskatīt, jo tobrīd zeltainas priekštelpa lustras apgaismojumā  tas bija dārgi ģērbies un dārgi smaržojošs jaunais cilvēks, tiesa, noguris, taču ne fiziski, vismaz viņa kurpes neizskatījās nogājušas kaut pusi jūdzes.

Ar vieglu galvas kustību Guna norādīja uz svešinieku (viņš joprojām stāvēja ar muguru pret meiteni, izlikdamies nopētām Provansas stila interjeru) un pacēla uzacis jautājošā izteiksmē.

- Tas? Ļaujiet, mademoiselle, stādīt Jums priekšā manu uzticamo draugu Mežcirša kungu... Mežcirti, šī apburošā elfu karaliene ir Guna, esmu lepns, ka varu paziņot – mana pasija.

- Bijušā. Ļoti stipri bijušā...

- Ak, ko tur lieki rakties pērnajās lapās, jaunkundz...

-...un varbūt tagad, ceremonijmeistar, pateiksi, kā šoreiz godāt tevi? – Guna sāka zaudēt pacietību. Viss nogurums, kas bija sakrājies, cīnoties ar šo tipu (un vēl jo lielākā mērā – ar vilinājumu aizmirst, ka viņai ir ar viņu jācīnās) un kas tikai nesen beidzot sāka izsūkties, atkal smagi apgūlās viņai uz pleciem.

- Nu, pēdējo notikumu (jo sevišķi to, kas noris tikai mūsu dārgā ciemiņa galvā) gaismā domāju, varat mani saukt par Lielo Inkvizitoru...

- Baigi jauki...

- Piedodiet...

Viņi abi reizē pārsteigti apgriezās. Izskatījās, Mežcirša  kaite aizmirst savu nevientulību bija lipīga.

- Piedodiet, - jau drošākā balsī atsāka Mežcirtis. – Esmu nācis, lai...

Bet meitene jau bija atguvusies un veikli iestūma viņu virtuvē. Viņa nespēja (vismaz pagaidām) rast tam izskaidrojumu, bet juta, ka negribēja šo svešinieku ar viņa... savādām acīm redzēt tajā ar ūdens pīpes dūmiem piesūcinātā viesistabā. Ar acs kaktiņu viņa vēl paspēja pamanīt, kā Inkvizitors teatrāli notēloja aizvainojumu un uzsāka demonstratīvu pārvietošanos skaļo viesu balsu virzienā. Guna tomēr nevarēja savaldīties un nepasmaidīt, atceroties, kā viņš reiz bija teicis par Labāko Draudzeni, ka viņai esot ar peroksīdu izskalotas smadzenes... Meitene cerēja, ka arī joka upuris nebūs to piemirsis...

- Kas tu esi? – viņa klusi jautāja, apķeroties, ka iebrucēja sabiedrībā nepūlas noslēpt nogurumu. Tā nedrīkstēja. Vajadzēja saņemties...

- Esmu Mežcirtis. Esmu nācis pats, jo neciešu slēpties un būt vajātam un izsekotam. Tikšanās galu galā nebija izbēgama...

Guna nolēma pagaidām ignorēt viņai neskaidro otro atbildes daļu un pieķērās pie pirmās:

- Tā? Un ko mežcirtējs dara novadā, kur meži nav redzēti gadu simteņiem?

- Arī mežcirtējam reizēm nākas bēgt no sava amata. Savā ziņā man palika bail...

- ... no koku atriebības?

- Ne gluži... – viņš aprāvās, laikam nezinādams, kā namamāti uzrunāt. – Ne gluži tā. Es vienkārši jutu nepieciešamību kādu brīdi pabūt par cilvēku, nevis mežinieku. Vai tad jums šīs jūtas ir svešas?

Jautājums Gunai nepatika, un viņa domās sarauca pieri.

- Kā tu to domā? Vai man nav uznākusi vēlme pabūt par... cilvēku? Un kas, tavuprāt, es esmu tagad?

- Es cerēju, jūs man to pateiksiet.

Super. Vēl viena tādas sarunas minūte, un būs par ko patērzēt ar psihoterapeitu garos ziemas vakaros.

- Kas esmu es? Tikai nedaudz nogurusi būtne. Vienkāršākā no visām pilsētas iemītniecēm, vismaz cenšos tāda būt.

- Un acīmredzot tas jums veiksmīgi izdodas. Jo nav grūti būt vis-jebkādai, ja esat vienīgā.

Guna juta, ka bija sākusi zaudēt.. Ko viņam vispār vajadzēja? Kādas elles pēc viņš bija atvilcies šurp, neviena nelūgts (ja neskaita to ķēmu „Inkvizitoru”, ko pašu vajadzētu iekalt spāņu zābakos)?

- Es atvainojos, bet mums nav daudz laika, - svešinieks pārtrauca. Kopš kura laika viņa tonī pavīd šādas pārākuma apziņas notis? Kas viņam deva tiesības uz tādām?

- Tiešām? Steidzies atpakaļ uz saviem brikšņiem?

- Runa jau nav par mani, bet gan par jums. Pēc trijām stundām jūs iznīcināsiet dzīvību, kas jums nepieder, jūs zināt to. Tad kādēļ gan mums jāturpina šī saruna?

Cik pateicīga viņa bija, kad viņus pārtrauca kaut kā plīstoša troksnis, drīz gan noslāpēts zvērīga rēkoņā, kas laikam bija domāts kā lāstu un lamu mezgls.

- Ko es tādu pateicu? – ar grūti slēpjamu apmierinājumu sauca Lielinkvizitors, bēgdams drīzāk no draudiem, nekā reālām briesmām, kas no šādā stāvoklī esošajiem viesiem nelikās sagaidāmas.

- Ā, te nu jūs man esat! Tevi vēl nav sadedzinājuši uz sārta? Saprotu, saprotu, pēdējā grēksūdze, svēta lieta, svēta...

- Jūs abi, jūs varat sakarīgi iztulkot visus tos murgus, ar ko mani šobrīd piekraujat? Vai tas vienkārši tāds runīguma paisums un es varu nepūlēties?

- Nu, kā, viss taču tik vienkārši. Reiz dzīvoji Tu. Un nebija tev, cik man zināms un cerams, ne triju dēlu un ne burvju gredzena, toties bija papilnam izvirtušas ģenialitātes un maģisko spēju, un tu nolēmi apburt šo jauko pilsētiņu ar visiem tās iedzīvotājiem...

- Par ko tad?

- Nu, kurš tad spēj izprast noslēpumaino sieviešu dvēseli? Piemēram, viņi kavējās mesties ceļos tavā priekšā un apbrīnot tavu dievišķo skaistumu, derēs?

- Tā gan? Un, maģijas maģistr, kā tad es to paveicu? Izķidāju melnu kaķi? Dejoju apkārt ar mazāku drēbju skaitu mugurā, nekā pieklātos? Varbūt pārdevu disertāciju sātanam?

- Zini, nebojā manu stāstu ar tādām sīkumainībām! Tā, kur es paliku? Aha. Tātad– tu izdarīji savu melno darbu un lāsts stājās spēkā, pārvēršot ikvienu pilsētnieku bezjūtīgā rēgā, bet pašu pilsētu – par tavu cietoksni ar tūkstoš acīm, naidīgu pret jebkuru zem svešiem karogiem karojošo bruņinieku. Gadu simteņiem...

Mežcirtis nedzirdēja. Viņš tikai raudzījās melnajā stikla taisnstūrī, uz kura lēnām aizvilkās slaido pirkstu atstātais nospiedums. Kā plaša, grūti dziestoša brūce.

- ...un te uz skatuves uzrodas mūsu varonis. Šī stāsta daļa viņa runā izskanēja visai miglaini, bet aptuvenā jēga bija tā, ka viņš neskaidrā veidā, pieņemsim, ar viedā, mūžsenā  kraukļa starpniecību, esot uztvēris izmisīgus palīgā saucienus. Kāda princese, sakauta un sadedzināta karaspēka de jure vadone, pēdējā, kas pretojās tavam spēkam, lūdza viņam palīdzību. Jo, un te sākas pats interesantākais, tieši šonakt, pirms saullēkta, raganas vara ņems virsroku un pazudinās šo pēdējo kādreiz tik varenā ugunskura liesmiņu. Bezspēcības naida vadīta. Un, cik noprotams, varbūt aiz gara laika, varbūt dēļ sava bruņnieciskuma vai vienkārši tāpēc, ka dižciltīgā jaunkundze ir pielikumā iesniegusi savu foto, izgrieztu no zināma žurnāla vāka, bet Mežcirtis gluži neapdomīgi uzņēmās glābšanas darbu vadīšanu. Tādēļ sargies, melnā ragana, jo zūd spēks taviem lāstiem! Stāsta beigas.

- Ko? Un kur tad „un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”? Nav?! Nē, zini, pasākām bez „ilgi un laimīgi” es neticu... – Gunai tomēr izdevās savaldīt savainota zirga solī skrienošo balsi.

Aiz plānās sienas atkal kaut kas dobji nokrita, un meitene neapzināti iztēlojās tumši sarkanu plankumu, kas gausi aprija biezā paklāja gabaliņus. Pret deniņiem atsitās un nobira vāji apslāpēti smiekli. Viņa paskatījās Inkvizitorā un tūdaļ atkal aizgriezās, lai nebūtu jāskatās pulsējoši dzirksteļojošās acīs. Kaut kur dziļi iekšpusē smagnēji sakustējās nelabuma vilnis. Vajadzēja vienkārši pagulēt un viss atrisināsies... ?.. Rīt varēs aizmirst to visu, pieņemt par pārguruša saprāta halucināciju. Un tad būs miers, līdz nākamajai ballītei. Un vajadzēs atrast kādu, lai izskaidro tam kretīnam, ka viņa negrib (-ēja) redzēt savā mājā nekādus inkvizitorus. Un nākamo reizi, kad viņš šurp atvilksies...

Kas dedzināja viņas acis? Viņa atļāva redzes tēliem iekļūt apziņā un apķērās, ka jau vairākas minūtes Mežcirtējs cieši skatās viņas sejā. Gunai pēkšņi palika vēl aukstāk. Viņa zināja, kas bija jādara. Reizi par visām reizēm. Meitene izmantoja savu visplatāko no nedaudz skumjo smaidu izvēlnes un līdzsvaroti noteica:

- Ragana? Nē, es tā neesmu. Inkvizitors kļūdījās. Bet es varu tev palīdzēt, - un viņas lūpas saspringa vēl vairāk, jūtot, ka viņu nospiedošais aiz muguras stāvošā Inkvizitora pašlepnuma burbulis nodrebēja un nedaudz atkāpās. Asinis, skrienot pa beidzot atbrīvotām artērijām, atkal izkliedēja sīkgraudaino dūmaku viņas apziņā.

* * *

Rudo laternu nedaudz nobrāzta tumsa bija jau atdzisusi, gaiss bija iesūcis sevī mitrumu no tālās upes un tagad smags dzestrums pārvērtās smalkos pilienos uz sakarsušās ādas. Guna ciešāk ietinās plānajā mētelī. Papēžu čirkstošā dimdoņa pret nelīdzeno bruģi sāpīgi griezās ausīs, vispār visas izjūtas bija saasinātas. Kā drudža priekšsajūtā. Un  viņa apzinājās, ka tajos retajos brīžos, kad palūkojās tālāk par mēteļa apkakli, viņa skatās uz pilsētas ielām ar slēptu ziņkāri, lai gan bija domājusi, ka pazina tās jau mūžību. Uzķērusi mirkli, kad Mežcirtis viņā neskatījās, meitene iecirta ar elkoni Inkvizitoram. Pāris sekundes apdomājies, tas tomēr izvēlējās piemērotu ieroci:

- Un tomēr, Gun, ja tu tiešām varētu pakļaut savai gribai visu pilsētu, ko tu būtu pavēlējusi saviem vergiem?

- Es?  - viņa atkal ieklausījās piesardzīgā klusumā sev aiz muguras. Haotisks, drudžains domu virpulis, un laba atbilde jau bija rokā, bet bija nokavējusi – viņa saprata, ka (viņa?) jau sākusi atbildēt:

- Laikam zinu. Es liktu nostāties tiem daudzās rindās un kājām iet apkārt pasaulei. Un reizi trijos gados es izietu tukšajā ielā un skatītos, kā viņi paiet man garām. Skatītos viņu tukšajās, vairs neko neredzošajās sejās, nokārtajās galvās zem zemu pārvilktām kapucēm... Es redzētu viņu pilnīgi mēmo gājienu, kad kājas nogurst vairāk no stāvēšanas, nevis no iešanas uz priekšu, uz priekšu, atkal un atkal, bez apstājās, bez atpūtas... Es stāvētu un skatītos, kā viņi paiet man garām, un lietū mani mati kļūtu smagi un sniegtos līdz zemei, un silti smaržotu mitrās vilnas drēbes... - viņa ar šausmām juta, ka runās vēl ilgi – ilgi, un nespēja apstāties, līdz viņai izdevās aizrīties ar gaisu...

Ar mokām viņa klausījās ieilgušajā klusumā...

Inkvizitors nezināja, ko vēl varētu pateikt...

- „Jūs šķietat sievietes, bet jūsu bārdas tam neļauj ticēt,” atceries?

Viņa atcerējās gan. Pustukšās teātra rindas, mīkstais, blāvais samts. Pašu izrādi viņa atminējās visai slikti, pārāk daudz nervu viņai bija prasījusi sapošanās un visi nepieciešamie smaidi un sarunas foajē. Inkvizitors arī bija visai veiksmīgi tēlojis pussnaudu, lai gan brīdi pa brīdim Guna redzējusi, ka viņš pieķēries kādai frāzei vai lēdijas Makbetas roku kustībai... Patīkami tomēr bija būt tā blakus un sajust uz sava gurna viņa ķermeņa siltumu... Un tagad, atceroties to brīdi, kad viņa bija sēdējusi savā labākajā, nedaudz stīvajā vakarkleitā un mēģinājusi caur biezajām, izolētām teātra sienām saklausīt vēja gaudošanu ārpusē, viņa zināja, ja Mežcirtis būtu ieradies todien, cik viegli būtu bijis viņam noticēt! Un cik viegli būtu bijis aizsūtīt pie visiem velniem.

Dažas dienas pēc izrādes viņa un Inkvizitors bija izšķīrušies.

Viņa neizturēja un apgriezās. Inkvizitors arī apstājās, cenzdamies izsekot viņas skatienam.

- Ko tu redzi tur?

- Es nezinu. Vienkārši... nē, es tiešām nezinu. Tikai liekas, tur kaut kas ir... Nē, nekas. Tikai rādījās. Ejam tālāk.

- Tiešām viss kārtībā?

- Jā...

- Es aiziešu un pārbaudīšu. – Un jau kuro reizi viņiem abiem vienlaicīgi norīstījās sirdis, atceroties, ka kaut kur blakus ir Mežcirtējs. – Es aiziešu, - līdzsvaroti tas atkārtoja un, nesteidzīgi ejot pa sevis atstātām pēdām, nozuda aiz starmešu mēļu izrobota mūra.

Tikko akmens aizsedza viņu ceļabiedru skatienam, viņš atviegloti uzelpoja. Pārāk grūti viņam bija nācies šonakt, un vēl divas stundas līdz beigām. Un tomēr Mežcirtis ne mirkli nenožēloja, ka bija ieradies šajā viņa dievu pamestajā vietā, jo tieši nogurumu, nāvējošu nogurumu, kas ļautu aizmigt bez sapņiem, viņš šeit meklēja... Mežcirtis aizvēra acis un spēra pēdējo soli uz priekšu.

- Esmu gatavs tevi satikt, Rēgs! – viņš iesaucās pēc iespējas skaļāk, lai arī aiz ielas stūra viņa balss būtu labi dzirdama.

Saucienam sekoja apslāpētu triecienu troksnis, kaut kas nočirkstēja gar granīta bluķiem...

Guna un Inkvizitors gaidīja. Tālumā rāmi nodimdēja pulkstenis, un tik viegli šoreiz bija iztēloties, kā gluži kā pulksteņa mehānismā neredzamie zobrati sagriež Zemes asi, liekot tai sākt kustību rīta virzienā...

Pēdējais trieciens. Ēkas pagalmā iegaudojās mašīnas signalizācija, atsaucot atpakaļ smilšaino sajūtu bungādiņās. Mežcirtis, nedaudz grīļodamies, iznāca laternas gaismā, izstiepjot uz priekšu savas rokas, no kuru pārsistajām pirkstu falangām pilēja asinis, bet tad apķērās un noslēpa plaukstas mēteļa kabatās.

- Kurp mēs tagad ejam? – neizturami vienaldzīgā tonī viņš jautāja, un Guna atviegloti atrāvās no viņa un apskatījās. Bezgalīgas sienas. Priekšā, aiz muguras, virs galvas... Tikai tālu – tālu augšā vēl rēgojās tikko samanāma melnās debess lauska, piesegta ar nedzīva, cieta dūmu mākoņa strēmeli.  Tas viss bija līdz sāpēm pazīstams, tūkstošiem reižu viņa šeit bija gājusi, nekad neaizdomājoties un neapskatoties. Un tagad tumsā viņa vairs pēkšņi nezināja ceļu. Tālu priekšā rēgojās it kā kaut kur redzētas ugunis, bet tādas pašas mirgoja tornī tālu aizmugurē, un labās ielas malā arī.. Izejai vajadzēja būt kaut kur tepat, blakus... Nākamajā līkumā viņa visu sapratīs... Šeit pa labi, nē... ātrāk, ātrāk, kamēr vēl nav par vēlu... Vēl viens krustojums... Viņa vairs nedomāja par virzienu, tikai skrēja pa šaurām ielām, netīriem laukumiem pāri, gar mūriem, stūriem un laternām... Pēdējais pagrieziens!

Viņa strauji apstājās aizelsusies. Uz lieveņa kāda slēgta veikalā priekšā vidēja kaut kas balts un bezveidīgs, kas nez kāpēc Gunai izskatījās pēc kāzu kleitas... Ēna, kas bija iespiedusi seju tajā, pēkšņi sakustējās, viņu sajūtot, un Guna atskārta, ka viss milzīgais auduma gabals ir viscaur piesūcināts ar asinīm. Ēna pacēla galvu, un meitenes augumu pārlauza nelabuma lēkme. Tajās vietās, kur āda vēl nebija milzīgu, piepampušu čūlu aprīta, tā bija mirusi, pelnu pelēka... Sarkani caurumi sejas vidū... nedzīstoša brūce tur, kur vajadzēja būt degunam...

- Meitiņ, tu nevari, lūdzu,  man palīdzēt? - klusa, laipna balss...

Guna domāja, ka bija zaudējusi samaņu, līdz attapās jau atkal mežonīgi skriedama, varbūt kaut ko kliegdama... Nākamajā mirklī viņa zaudēja līdzsvaru un krita, krita, krita... Trieciens, sāpes ceļgalā... Grīļodamies viņa piecēlās, spilgta gaisma viņu apžilbināja... Viena plakstiņu kustība, un dārdoša uguns lode apsvilināja roku pirkstus, gaisa straume saplivināja matus un gandrīz ievilka zem smilkstošām riepām... Un tad jauns trieciens, šoreiz no kreisās puses, un vēl viens, un vēl viens un vēl... Dzinēju dārdoņa savilkās nepārtrauktā gaudoņā un šajā pulsējošā dziesmā Guna  ar šausmām varēja saklausīt vārdus...

- Tu-zi-ni-ko-vē-lē-tossss-at-cerēē-ties-bet-ko-tu-aiz-mirsssstu-ja-tev-būuutu-iesss-spēja?

viņa aizspieda ausis ar rokām saspieda deniņus apturēja ikvienu domu bet nevarēja nevarēja nevarēja nedzirdēt...

- ko-tu-aiz-mirstu-mirstu-mirstu...

Sāpes izplūda pa visu ķermeni, un, jaunām izlādēm traucoties garām, koncentrējās plaukstas locītavā

- ko-tu...  gunaaa! gribi aiz-... tu mani dzirdi?! - aizmirst?!

Sasprindzinot kritienā savainotās rokas muskuļus, Inkvizitors atrāva viņu no zemes un uzvilka kaut kur augšā, bet uguns straume zem viņu kājām, likās, mutuļoja vēl tikai spēcīgāk, it kā niknodamās par zaudēto upuri.

- Tu dzirdi mani?!

Meitenes augums trīcēja.

- Guna?

Viņa asi saliecās un ieklepojās, it kā būtu tikko izvilkta no ūdens... Tad atkal izslējās un ātri  ar mēli pārskrēja pārkaltušām lūpām.

- Es zinu, kur viņa ir...

- Kas tad? - Inkvizitors jautāja neizpratnē. Aiz viņa muguras bez panākumiem centās noslēpties neveselīgi bālais (“Gandrīz caurspīdīgais,” viņa nodomāja), apmulsušais Mežcirtis.

- Tā tava kunigaite... - un viņa izstiepa roku uz augšu, kur pār viņiem un visai pilsētai pāri biezo dūmu un miglas mutuļos pacēlās tornim līdzīgais debesskrāpis. Smagnējā veidojuma tumšās aprises griezīgi izcēlās uz kaut kur zem apvāršņa jau mostošās saules pirmo staru fona.

- Ko jums vajag? - caur ložu necaursitamu stiklu sarga balss tonis iziet nespēja. Guna cieši viņā ieskatījās – austošā rīta gaisma bija darījusi savu, un, ja viņa nezinātu patiesību, varētu gandrīz vai noticēt, ka tas tiešām ir cilvēks...

- Vai jūs ticēsiet, ja teikšu, ka jums uz jumta tūlīt notiks rituāla slepkavība?

* * *

- Kāpēc tieši šeit? - caur zobiem izkliedza Inkvizitors, pie sevis svinīgi apsolīdamies ar nākamo (nu jau šo) dienu atsākt džoggingu vakaros.

- Kur tad vēl citur? - pavisam mierīgi, it kā stāvot, nevis nesoties pa vāji apgaismotām kāpnēm,  Guna attrauca. - Raganas allaž mīt torņos. Varbūt neapzināti cenšas turēties tālāk no pekles liesmām. Varbūt taisni otrādi, met izaicinājumu debesīm. Varbūt viņas vienkārši pārāk nicina mirstīgos, lai dalītu ar viņiem zemi un gaisu. Bez tam... – viņa elpoja ritmiski un apdomīgi, neizdarot nevienu lieku kustību, - bez tam neredzu iemesla tādiem jautājumiem no tavas puses – kad mūsu cirvjotais draugs – Inkvizitors neviļus pameta skatienu atpakaļ, kur vairs nebija dzirdami Mežcirša smagnējie soļi, – tev stāstīja savas pasaciņas, tu neredzēji iemesla apšaubīt viņa informācijas avotus. Nu ta' klusē arī tagad.

“Pēdējā reize, kad mēģinu sariebt šai fūrijai,” Inkvizitors pievienoja jaunu punktu savu jaungada solījumu sarakstā.

- Ko tu darītu, ja viendien pēkšņi saprastu, ka visa tava dzīve nodzīvota nepareizi? – Guna atsāka vēl pēc dažām kāpšanas minūtēm.

Pie visiem svētajiem, kur viņa rod spēkus šādai tērzēšanai, kad noieti jau nez-cik-desmit stāvi?

- Dzīve, dārgumiņ, - viņš norija izsisto no līdzsvara elpošanu, - nemēdz būt pareiza vai nepareiza. Tā ir tāda, kāda ir.

- Nekļūstiet banāls, Inkvizitor. Bet iedomājies, reiz tu savā attīstībā nonāc pie secinājuma, ka viss, ko tu esi darījis līdz tam, ir pretrunā ar taviem jauniem, attīstītiem principiem. Un tad aplami izrādās arī paši šie jaunie principi, jo veidojās kļūdainā procesā. Ko tu darītu? Tas nav parasts trieciens, kas vienmēr ir pārvarams, lai cik necilvēcisks tas būtu. Tā nav inkvizīcijas uzliktā spīdzināšana, kas ierobežota laikā vismaz no vienas puses... Tu vienkārši saproti, ka esi tikai kļūda. Un neviens pie tās nav vainīgs, ne tu pati, ne sabiedrība, pat ne liktenis. Tā vienkārši notika, lai gan tikpat labi varēja nenotikt vai atgadīties ar kādu citu... Nav neviena, uz kura notēmēt savas sāpes...

Inkvizitors bija pārāk atskābekļots, lai varētu atbildēt. Viņam reiba galva, un viņš nespēja saskatīt gandrīz neko aiz milzīgiem melniem plankumiem... Tikai, uzmetis skatienu cauri stiklotai sienai, viņš atģidās, cik tālu viņi ir no zemes. Un pēkšņi viņš iedomājās, cik mazs attālums šķir Gunu no pēdējām durvīm... Jumta malai... Tālu lejā tagad izplenēja rēgu zobenu sadurts Mežcirša ķermenis (ja tāds vispār kaut kad bija bijis)... Un viņam pašam līdz virsotnei bija palikušas tikai vēl divas kāpņu sekcijas. Bet vairs nebija spēka, nebija gaisa, šaurā gaiteņa sienas bruka viņam virsū, un Ragana atradās pārāk daudzus soļus priekšā...

- Iedomājieties, Svēto Tēv, ka viss bija veltīgi, veltīgi bija visi neskaitāmie upuri, sadedzinātie nervi, saindētās asinis... Tikai tukšums...

Viņa parāva durvis tik spēcīgi, ka eņģes sašķobījās. Bieza ziedputekšnu suspensija iegāzās līdz ar vēju inkvizitora plaušās, un gaisa straume gandrīz izrāva margas viņam no rokām... Neelpot. Taupīt gaisu. Jo būs tikai viena iespēja.

Pēdējā lēcienā viņš izlidoja uz jumta.

- Svētās Inkvizīcijas vārdā es pavēlu tev, ragana, atkāpties no šīs dvēseles! – viņa pēdējais sitiens.

Ragana apgriezās. Vējš nežēlīgi burzīja viņas biezos, tumšos matus, un tomēr ne uz mirkli tie neaizsedza viņas acis, dziļas, melnas...

- Inkvizitor? Kādēļ lai es to darītu? Kam tev tā vajadzīga?! Vai tad pats tu nevadīji savas dienas tavas dzīvības pārākuma par viņas dzīvību apziņā? Vai tad pats tu neesi smīkņājis par viņas nožēlojamiem mēģinājumiem apkrāpt sevi un citus?

- Atkāpies, ragana. Laid viņu vaļā. Visa pilsēta guļ pie tavām kājām, ko vēl tu gribi?

- Muļķis tu esi, inkvizitor. Esmu pakļāvusi daudz vairāk nekā šo nožēlojamo vietu vien. Visa pasaule dzīvo manis atnestajā snaudā. Un tu zini, tas nes tikai svētlaimi. Jo miegā nav sāpju. Miegā indei nav garšas. Jā, cilvēks, kas nomodā, ir visvarens! Bet, ja tādu kļūst pārāk daudz, tad vienmēr uz katru Bābeles torņa cēlāju atradīsies kāds, kas uzskatīs to par amorālu esam un sagraus līdz pamatiem... Es viena daru iespējamu kaut vismazāko soli uz priekšu. Tas esi tu, kam jāmaksā, ne es!

- Atkāpies... – Inkvizitors juta, kā samaņa pamet viņu.

- Kālab? Tur lejā mīt rēgi un tādi kā mēs, kur redzi tu viņas vietu pasaulē?!

Inkvizitors pavēra muti, bet vējš atkal iesprostoja vārdus rīklē... Ragana bija tik tuvu, ka viņas plandošās kleitas zīds atkal un atkal glāstīja viņa ādu, un Inkvizitors zināja, ka tā atstātie apdegumi nekad vairs nesadzīs...

- Rītdienā, - viņš izkliedza, vētru pārvarot. – Rītdienā! Kas zina, varbūt tieši tādi kā viņas, kas jau ir pamodušies, bet kurus vēl nav aklus padarījis sevis pašu mirdzums, būs nākotnes valdnieki... Viņa... viņi spēs paveikt vienā mirklī to, kam mums tā arī nekad nepietiktu spēka... – viņš aprāva savu runu, nespēdams vairs valdīt vārgumu un uztraukumu...

Ledainais gaiss iekļuva zem drēbēm, un vējš gaudoja saliekta cilvēka ausīs, bet viņš juta tikai mierīgu apmierinātību ar to, ka bija pateicis visu.

- Rītdienā...  – klusi viņa atkārtoja. – Bet vai tā kādreiz pienāks?

- Paskaties...

Tālu aiz pilsētas robežām pēkšņi, izliecot apvārsni, zeme iekvēlojās bālu pasteļtoņu ugunī, vēl aukstie stari izurbās miglai cauri un saplūda ar raganas gaišo ādu.

- Skaisti... – neviltoti vienkārši viņa noteica, it kā nedaudz pārsteigti skatoties viegli blāvojošajos pirkstos. Cieši samiedzot acis, ragana ļāva gaismai nonākt dziļāk.

- Skaisti, - atbildēja inkvizitors, vērodams, kā šajā gaismā iedzirkstējās viss viņas augums... Pēkšņi tas uzliesmoja tūkstoškārt spēcīgāk, likās, pats gaiss auksti sadega, saskaroties ar šo miesu, pāri atstājot tikai zaigojošos rasas pilienus... Viņa bija pazudusi, izgaisusi ugunī.

Nedaudz neveikli inkvizitors uzrausa meiteni kājās un atbalstīdams cieši viņu apskāva. Viņš redzēja, kā aiz Gunas muguras nakts atkāpās, gaišā josla slīdēja pāri lauku nelīdzenumiem un negribīgi saruka ēku mestās platās ēnas. Apvārsnis uz mirkli vēl satumsa, bet acumirklī uzsprāga vēl nepieredzētā starojumā, un inkvizitoram likās, ka jau samana jauna rīta siltumu...

- Zini, kādēļ aust saule?...

Tikai tāpēc, ka šī ir mūsu diena.