Ragainais zaķis, ko angliski dēvē par jackalope, savienojot vārdus jackrabbit (Amerikas rietumos sastopams zaķis) un antelope (antilope), jau uzskatāms par gandrīz izmirušu, taču joprojām kādu eksemplāru gadās redzēt. Dzīvnieks ir ārkārtīgi agresīvs un labprāt cīnās, izmantojot ragus, tāpēc dažkārt tiek dēvēts par zaķi karotāju. Vēl ragainajiem zaķiem piemīt neparasta spēja atdarināt cilvēku balsis; reiz Mežonīgajos Rietumos, kad kovboji naktīs pie ugunskuriem vilka savas skumjās dziesmas, nebija nekas neparasts, ja no tuvējiem krūmiem kāds sāka viņiem dziedāt pretī. Pāroties ragainie zaķi spēj tikai brīžos, kad zibeņo, un, iespējams, tieši tāpēc kļūst īpaši aktīvi pirms negaisa.

Kad ragaino zaķi mēģina nomedīt, tas izmanto savas neparastās spējas, lai maldinātu medniekus, piemēram, nokliedzoties: “Redz, kur viņš ir, tur, tur!, tādējādi aizvilinot sekotājus nepareizā virzienā. Labākais veids, kā noķert ragaino muldoņu, ir pievilināt to ar viskiju, jo visiem ragainajiem zaķiem ļoti patīk alkohols. Kad tie piedzeras, medības kļūst krietni vieglākas. Galvenais ieguvums no medībām ir ragainā zaķa piens, kas ir ļoti spēcīgs afrodizaks, tiesa, zaķa slaukšana ir ārkārtīgi bīstams pasākums. Taču, ja tas izdodas, iegūtais piens uzreiz ir homogenizēts, pateicoties zaķa lēkāšanai.

Svarīgākais, kas saistās ar ragaino zaķi ir fakts, ka krāšņajā stāstā par to nav ne grama patiesības, taču tas izrādījies dzīvotspējīgāks par vienu otru reāli pastāvošu sugu.

Zaķa intelekts

Stāsti par dzīvniekiem hibrīdiem sastopami daudzās kultūrās visā pasaulē. Tā kāda 13.gadsima persiešu grāmata vēsta par zaķi ar vienu ragu, kas atgādina samazinātu vienradža versiju, savukārt Eiropā zaķis ar ragiem sastopams, piemēram Bavārijas folklorā. Saglabājušies pat zinātniski teksti no viduslaikiem, kuros ragainie zaķi aprakstīti kā reālas būtnes.

Cilvēkiem patīk viss neparastais un dīvainais, un bieži vien uzrodas kāds, kurš labprāt izmanto šo īpašību. Ragainā zaķa gadījumā tas bija Daglass Henriks, kurš dzīvoja Vaiomingā. Daglass kopā ar brāli jau kopš pusaudža gadiem bija aizrāvušies ar taksidermiju, ko apguva, iesaistoties toreiz populārajās mācībās pa pastu. 1932.gadā, kad Daglasam bija 12 gadu, brāļi devās zaķu medībās, kurus pēc tam aiznesa uz taksidermijas veikalu, lai piemeklētu dzīvnieku izbāšanai nepieciešamās lietas. Daglass medījumu nejauši nometa uz letes tā, ka, pateicoties aizmugurē esošajai antilopes galvai, konkrētā leņķī izskatījās, ka zaķim ir ragi. Nav zināms, vai puisis kādreiz bija lasījis par viduslaiku leģendām, taču viņam radās ideja. Pirmais viņa izveidotā ragainā zaķa eksemplārs tika par desmit dolāriem pārdots kādam Rojam Bolam, kurš kuriozo izbāzeni novietoja viesnīcas vestibilā, kur tas atradās līdz pat 1966.gadam, kad tika nozagts. Pilsēta, kurā tas notika, sakritības dēļ nesa to pašu vārdu, ko ragainā zaķa radītājs, - Daglasa. Neparastais zvērs šeit kļuva tik ļoti populārs, ka vietējā tirdzniecības kamera tūristiem joprojām izsniedz ragainā zaķa medību licences. Tiesa, to medību sezona ilgst tikai vienu dienu – 31 jūnijā (kas neeksistē tāpat kā ragainais lēkātājs), turklāt medniekiem jāatbilst konkrētiem parametriem – to inteliģences koeficientam jābūt starp 50 un 70, kas nebūtu tālu no zaķa intelekta. Katru gadu Daglasā tiek pārdots tūkstošiem medību licenču.

Nezvēra festivāli

Folklorists Džons Gutovskis uzskata, ka leģenda par ragaino zaķi ir košs piemērs amerikāņiem raksturīgajai tradīcijai – stāstam, ko populāru padara vietējā sabiedrība, kas vēlas plašāku atpazīstamību. Kombinējot viltojumu un pieejamo publicitāti, mazpilsēta vai ciemats pievērš sev uzmanību, un tas atstāj labu iespaidu gan uz sociālo stāvokli, gan ekonomiku. Parasti tiek arī iedibināts ikgadējs festivāls, kas reizi gadā atgādina par pilsētiņas saistību ar neparasto leģendu. Gustovskis atradis pierādījumus tam, ko viņš sauc par “protofestivāliem”, gandrīz visās Amerikas Savienotajās Valstīs. Bez Daglasas ragainā zaķa ir arī jūrasčūska Nantaketā, kas savu dzīvi sāka 1937.gadā ar stāstu par mednieku armādām, kas medī monstru, un vietējiem, kuri manījuši dīvainas pēdas. Jūrasčūska guva plašu publicitāti, tāpat kā Ņūportā, Ārkanzasā, “sastopamais” Vaitriveras monstrs un lidojošais velnavīrs Alžīrā, Luiziānā. Vēra Masačūsetā ir pieticīgāka un cenšas sev pievērst uzmanību ar milzu aligatoriem, savukārt Perija Ņujorkas štatā ik gadu rīko Silverleikas čūskas festivālu par godu vietējai leģendai. Hodaga festivāls Reinlenderā, Viskonsīnā, regulāri atzīmē aizvēsturiska monstra atklāšanas dienu – šis neparastais atradums kādam esot gadījies vietējās raktuvēs. Vilovkrīka Kalifornijā līksmo par godu sniega cilvēka klātesamībai tuvējos mežos. Kopš 1950.gada Čurubosko, Indiānā, notiek Bruņurupuču dienas par godu, iespējams, daļēji patiesam stāstam par Busko nezvēru – 230 kilogramus smagu bruņurupuci, kas dzīvojot tuvējā ezerā.