R.A. Salvatore – Legacy of the Drow #7-10

Kad piedzīvojumu un dažādu cīņu pieredzējušam tā teikt kaujiniekam, kāds ir Drizzd Do’Urden, jāaprod ar dzīvi miera apstākļos starp draugiem un bez lieliem uztraukumiem, nav nemaz tik viegli, un prāts jau apsver ideju, vai nebūtu labāk sākt dzīvot interesantākos laikos. Vienīgi, kad citu ietekmē šie mierīgie apstākļi mainās, var saprast, cik muļķīga šāda ideja bijusi, jo situācijas maiņa apdraud nevien paša, bet iegūto draugu un kompanjonu dzīvības.

Drizds, būdams tumšais elfs, kā neviens cits viņa ciltsbrālis lauzis tradīcijas dzīves uzskatos vispār un par virszemes iemītniekiem vēl jo vairāk. Tā paša radi, kuru nams kritis Zirnekļu Karalienes Lloth nežēlastībā, cer pārmācīt brāli grēkāzi un atgūt zaudēto godu, ko vairāk pār citiem uzņēmusies māsa Vierna un līdzi tam pavelkas arīdzan brālis Dīnans. Vairāk gan pavelkas, jo tumšo elfu jeb drow sabiedrībā eksistē matriarhāla pārvaldes sistēma un vīriešu kārtas pārstāvji ir dažus pakāpienus, ja grib būt dāsni, virs verga statusa un pavisam noteikti to dzīvības vērtība nav sevišķi augsta.

Cits skatījums uz dzimumu lomu sadalījumu tikmēr ir barbariem, starp kuriem Drizda draugs Vulfgars un tikpat laba cīņu biedrene Ketija Brī (adoptētais tēvs rūķu karalis Bruners) ir izšķīrušies par labu precībām. Nodomu, kuru nešķīstā Vierna tik savtīgi un patmīlīgi izjauc, bet, no citām pusēm skatoties, varbūt pat labi, ka tā, jo netrūkst ne mazums mājienu, ka abu kopdzīve un it īpaši Ketijas Brī neatkarības gars, kura varēšanu pierādījusi iepriekšējās The Legend of Drizzd mini sērijās, spētu sadzīvot ar barbaru Vulfgaru.

Diemžēl Legacy of the Drow gan tās individuālo grāmatu šižetlīnijas, gan vispārējā mini sērijā sižets tālu atpaliek pat no minimāli vēlamā. Pat šķietami bez jebkāda iemesla sastaptu tēlu vai mošķu cīņu ainas un piedodamība, ka piedzīvojumi notiek piedzīvojumu pēc, neatsver trūkumu, ko rada četru grāmatu sērijas neeksistējošs liels, carvijošs motīvs. Ja vēl paši galvenie tēli kaut cik attīsta miesu uz kauliem no grāmatas uz grāmatu, tad pilnīgi visi mazsvarīgāki tēli izšķīst aizmirstībā un nav būtisks to vārds, kad tiem dotā loma izpildīta. Varbūt uz drukātās lapas stāsts uztverams salīdzinoši labāk, bet arī ierunātājs Victor Bevine, lai arī ar labu dikciju, saglabā identisku balss intonāciju neatkarīgi no tēla, kas nebūt nepalīdz stāstu uzlabot.

Viens no pozitīvāk atzīmējamiem grāmatu aspektiem noteikti ir Drizda filozofiskās tipa pārdomas par dzīvi, par savu tautiešo aptumšotību un aprobežotību. Kā viņa lēmums izlauzties no tādiem apstākļiem, lai sastaptu patiesu bezierunu draudzību un palīdzīgas rokas sniegšanu, neko negaidot pretim, jo tā draugi dara, ko nekad nebūtu varējis sagaidīt starp tumšajiem elfiem. Tur nekad nevari būt drošs par sabiedrotajiem, to lojalitāti un attiecīgā brīža alianses biedru uzticamību, lai tie nepamestu tevi vienu kaujas laukā, kamēr paši cenšas aizmukt. Kas spilgti pierāda sevi sērijas gaitā sekojošās kaujās, kad tie izdomājuši uzbrukt rūķu un arīdzan gnome mājvietai Mitrilai un tās krāšņajām zālēm. Lēmums, kas drusku apšaubāms un pavisam droši veikts bez lielas stratēģiskās piepūles, jo labajiem varoņiem izteikti nāk par labu fakts, ka vairums tumšo elfu nekad nav bijuši ārpus pazemes mājām un vides.

No visas Legacy of the Drow drusku lec laukā noslēdzošā Passage to Dawn grāmata gan tematiskajā ziņā, gan laika nobīdē, jo tā norit sešus gadus pēc iepriekšējās Siege of Darkness, kamēr pirmās trīs savu darbību attaino bez šāda tipa pārtraukumiem. Tā arīdzan nepatīkamo iespaidu papildina daža laba tēla atdzīvināšana un atgriešana apritē bez dižiem izskaidrojumiem, kā tas iespējams, un atliek vien paraustīt plecus un pieskaitīt šādu izvēli negatīvajām fantāzijas klišejām, kur, lai kas notiktu ar labajiem varoņiem, nekad nevari tos norakstīt, lai ko autors censtos attiecīgā brīdī apgalvot.

https://poseidons99.com/2024/07/21/r-a-salvatore-legacy-of-the-drow-7-10/