Pirmais gredzens

Puškina mīļākais akmens bija serdoliks. Pirmais serdolika gredzens dzejniekam parādījās kad viņu uzņēma literatūras biedrībā “Zaļā lampa”, kura bija dibināja 1819.gada martā dramaturgs un tulkotājs Ņikita Vsevolžskis. Biedrības sēdes notika Vsevolžska mājās Sanktpēterburgā, Jekateringofas krastmalā. Šeit pastāvīgi bija Aleksandrs Puškins, Antons Delvigs, Fjodors Gļinka, Jakovs Tolstojs, Pjotrs Kaverins un daudzi citi jauni muižnieki. Viņi sapulcējās pie apaļa galda, kuru apspīdēja lampa ar zaļas krāsas abažūru. No šejienes arī biedrības nosaukums. Tās devīze bija “Gaisma un cerība”. “Zaļās lampas” biedri nēsāja mices – brīvības un jautrības simbolus, kā arī gredzenus ar menoras – septiņsveču gaismekļa atainojumu. Akmens varēja būt jebkāds, taču Puškins izvēlējās serdoliku. Arī gravējums uz tā atšķīrās no pārējiem – uz akmens bija iegravēts Pifijas trijkājis. Zīme norādīja uz paredzēšanas talantu, kuru Puškinā atzīmēja daudzi draugi un paziņas.

Šo gredzenu dzejnieks nēsāja vismaz līdz 1820.gadam, kad, pēc Semjonova pulka sacelšanās, viens no “Zaļās lampas” biedriem pulkvedis Žadovskis paziņoja biedrības vadītājiem par to, ka pret viņiem tiek veikta policejiskā kontrole. Pēc šīs tikšanās izlēma beigt biedrības darbību. Tad, iespējams, Puškins novilka šo gredzenu, un tā turpmākais liktenis nav zināms.

Otrais gredzens

1820. gadā Krimā, Gurzufā, norisinājās labdarības izsole. Puškins atdeva tai gredzenu ar oranžu serdolītu, uz kura bija izgriezti kupidoni laivā. Un vajadzēja tam notikt, ka par šī priekšmeta īpašnieci kļuva Marija Nikolajevna Rajevska, 1812.gada Tēvijas kara varoņa meita – slepenā romantiskā dzejnieka mīlestība! Protams, Puškins ļoti vēlējās, lai gredzens tiktu tieši viņai. Un arī šai pavisam jaunajai meitenei, kura bija iemīlējusies dzejniekā, bija zināms šis gredzens, un pacentās iegūt to.

Vēlāk Marija Rajevska apprecēsies ar kņazu Sergeju Volonski, pēc dekabristu sacelšanās sekojot vīram dosies uz Sibīriju. Puškina gredzens glabājās Volonsku ģimenē kā dārga relikvija, kura tika nodota no paaudzes uz paaudzi. 1915.gadā Marijas Nikolajevnas mazdēls Sergejs nodeva gredzenu Puškina Mājā, bet no turienes tas nokļuva Puškina dzīvoklī-muzejā Moikā 12, kur arī atrodas joprojām.

Tomēr ir versija, ka gredzens tika nolaupīts izstādes laikā, kura norisinājās 1880.gada jūlijā Maskavā, Cēlsirdīgās sapulces ēkā. Tā ka nav izslēgts, ka muzejā Moikā glabājas tā kopija.

Trešais gredzens

Tas ir tas pats slavenais talismans, kuru apdzejojis Puškins tāda pat nosaukuma dzejolī: “Sargi mani, mans talisman...”. Pirms aizbraukšanas no Odesas 1824.gada 1.augustā grāfiene Jelizaveta Voroncova, ar kuru viņam bija slepens romāns, uzdāvināja viņam lielu zelta gredzenu ar palielu astoņstūra serdolītu sarkanīgā vai dzeltenīgā krāsā. Akmenī bija izgriezti vārdi austrumu rakstībā, bet virs tiem – stilizēti vīnogu ķekaru atainojumi. Otru tādu pašu gredzenu grāfiene paturēja sev.

Puškins ticēja gredzena brīnumainajam spēkam, uzskatīja, ka tas aizsargā no nodevības un krāpšanas. Viņš augstu vērtēja mīļotās dāvanu, nešķīrās no tās, izmantoja to kā zīmoggredzenu. Nēsāja šo masīvo gredzenu uz rādītājpirksta vai lielā pirksta. To var redzēt uz Puškina portretiem, kurus gleznojuši Vasilijs Tropiņins un Karls Mazers. Saglabājušās dažas dzejnieka vēstules, kuras apzīmogotas ar šo gredzenu.

Puškins uzskatīja, ka uz akmens izgrebts citāts no Korāna. Patiesībā tas bija uzraksts senebreju valodā un saturēja tā iepriekšējā īpašnieka – turīga karaima – vārdu. Tulkojas tā: “Simha, godājamā kunga – vecajā Josifa, svētās piemiņas, – dēls”.

Šo gredzenu Puškins uzvilka arī pirms dueļa ar Dantesu, kaut arī tas varēja aizsargāt no nodevības, bet ne no vardarbīgas nāves.

Pirms nāves dzejnieks nodeva gredzenu-talismanu ar serdolītu Vasīlijam Žukovskim. Tas loloja sava jaunākā drauga atvadu dāvanu un visu atlikušo dzīvi nēsāja to kopā ar laulības gredzenu. Žukovskis novēlēja gredzenu Ivanam Turgeņevam ar lūgumu nodot arī tālāk, lai tā īpašnieks būtu cienījams tēvzemes literatūras pārstāvis. Tomēr Poļina Viardo pārkāpa šo vēlējumu nododot gredzenu Aleksandra liceja muzejam. No šejienes 1917.gada martā to nozaga liceja sētnieks. Laupītāju atrada un aizturēja, taču citu viņa nozagto priekšmetu vidū Puškina gredzena nebija. Noskaidrojās, ka sētnieks to pārdeva kaut kādam vecim, kurš kā ūdenī iekrita. Visticamāk, tas bija nevis vecis, bet maģisko artefaktu mednieks.

Vispār, ir versija, ka gredzens-talismans bija tāpat nozagts 1880.gada izstādes laikā. Tās organizatori bija spiesti iztaisīt Tuegeņevam gredzena kopiju. To tad arī nozaga liceja zaglēns. Bet kur ir īstais gredzens – nav zināms.

Ceturtais gredzens

Visvairāk leģendu saistītas ar Puškina gredzenu, kurš rotāts ar smaragdu.

Domājams, šo gredzenu dzejniekam dāvināja tēvocis, Vasīlijs Ļvovičs, pirms izsūtījuma uz Besarābiju. Pēc ģimenes leģendas, šo dīvaino gredzenu savam mīlajam Ābramam Hanibālam uzdāvināja imperators Pēteris I. Vispirms tā īpašnieki bija cars Ivans III un Ksenija, Borisa Godunova meita, bet sirmā senatnē – leģendārais Polikrats, kuram tā veicās dzīvē, ka reiz viņš, vēloties pielabināt dievus, iemeta gredzenu jūrā, taču tas atgriezās pie viņa nozvejotas zivs vēderā.

Nākošā leģenda vēsta, ka šis ir paša valdnieka Zālamana gredzens, kuru viņš uzdāvināja Sābas ķēniņienei un pēc kura atpazina savu dēlu Meneliku.

Pēc Mihaila Piljaeva, rakstnieka un dārglietu zinātāja, versijas, gredzens ar smaragdu bija bagāta poļu grāfa sievas Jekaterinas Stroinovskas atvadu dāvana, ar kuru dzejnieks pārdzīvoja vētrainu romānu. Bet agrāk šis akmens bija Francijas karaliens Marijas Antuanetes kaklarotā, kuru nozaga austriešu avantūriste Žanna de Lamotta.

Smaragdā iegravētā lira ar bitēm simbolizēja dievišķo dzejošanas dāvanu. Puškins ticēja, ka šis talismans dāvā radošo iedvesmu un atklāj vārda noslēpumu, iedala savam īpašniekam izcilu literatūras talantu.

Uz nāves gultas Puškins nodeva gredzenu ar smaragdu Vladimiram Ivanovičam Dālam, ārstam un rakstniekam, ar vārdiem: “Ņem, draugs, man vairs nerakstīt”. Šis talismas kļuva Dālam, slavenās krievu valodas skaidrojošās vārdnīcas sastādītājam, par iedvesmas avotu. Dāla meita Olga novēlēja gredzenu imperatora Zinātņu akadēmijai. Patlaban tas glabājas muzejā Moikā. Tomēr tiek pieļauts, ka gredzens tika nozagts, bet muzejā atrodas tikai tā kopija.

Piektais gredzens

Gredzenu ar tirkīzu uzdāvināja Puškinam viņa draugs Pāveks Naščokins. Šim gredzenam bija jāsargā tā īpašnieku no vardarbīgas nāves. Dueļa dienā, kad Puškinam pakaļ iebrauca viņa sekundants, liceja laiku draugs Konstantīna Danzass, Aleksandrs Sergejevičs sēdēja un skatīja gredzenus. Taču tā vietā, lai uzvilktu gredzenu ar tirkīzu pirkstā, viņš ņēma un uzdāvināja to Danzasam. Bet pats uzvilka Voroncovas gredzenu. Kāpēc viņš tā rīkojās? Vai arī baidījās vairāk no nodevības, nekā no bojāejas? Vai arī pats meklēja nāvi? Tagad to neuzzinās neviens.

Bet Danzass vēlāk iemeta gredzenu kupenā, atrast to tā arī neizdevās.

Sestais gredzens

Šo gredzenu Puškinam 1827.gadā uzdāvināja Anna Kerna. Lūk, ko viņa raksta savos memuāros: “Viņa atgriešanās no Mihailovskas gadā savu vārda dienu (1827.gada 2.jūnijā) svētīja vecāku mājā, ģimenes lokā, un bija ļoti mīļš. Es šajā dienā pusdienoju pie viņiem un man bija tas gods klausīties viņa laipnības. Pēc pusdienām Abr.Serg.Norovs, pienākot pie manis un Puškina, pateica: Vai tiešām jūs viņam šodien neko neuzdāvinajāt, bet viņš tik daudz jums rakstījis skaistus dzejoļus?” – “Un patiešām, - es atbildēju, - man vajadzētu jums uzdāvināt kaut ko: lūk jums manas mātes gredzens, nēsājiet to par atmiņu no manis”. Viņš paņēma gredzenu, uzvilka savā mazajā lieliskajā rociņā un pateica man, ka iedos man citu. – Nākošajā dienā Puškins atveda man apsolīto gredzenu ar trim briljantiem...”. Kur tagad ir Annas Kernas uzdāvinātais gredzens un pat kā tas izskatījies – nav zināms.

Septītais gredzens

Tas ir laulības gredzens. Laulāšanas laikā tas nokrita uz baznīcas grīdas, kas tika uzskatīta par sliktu zīmi. Ar šo gredzenu pirkstā dzejnieks tika apglabāts. Iespējams, tas ir vienīgais Puškina gredzens, par kuru var teikt, ka zināms, kur tas atrodas. Pārliecināties par to, iespējams, ir iespējams tikai atrokot dzejnieka kapu Svjatogorskas klosterī. Taču uz to, protams, neviens neizies.

Tādā veidā, par gandrīz visu Puškina maģisko gredzenu atrašanās vietām precīzi neviens nezina. Artefaktu mednieki meklē tos pa visu pasauli. Iespējams, nākotnē šie gredzeni paši atnāks pie ģēnija – ja tāds parādīsies, kura talanta spēks būs līdzīgs lielajam krievu dzejniekam.