Izlasītais teksts izsauca domu gūzmu, kas asociatīvi pavilka līdz citas, negaidītas un nezin no kurienes nākušas.Ar laiku tās pieauga skaitā līdz veselam leģionam, bet kad viss norima, tad smadzenēs izkristalizējās viens vienīgs jautājums, ko strikti bija noformulējuši paši brāļi
Strugacki. Jautājums, uz kuru izsmeļoši atbildēja Germana un Karmalitas scenārijs (kaut līdzautori par šo jautājumu droši vien vispār nemaz nezina).
Jautājums bija: vai mēs esam mums vajadzīgi?
Vai mēs - toreizējie - no Strugackiem izaugušie - esam vajadzīgi mums - šodienas cilvēkiem? Vai arī, ja pārformulē jautājumu: vai šodienas pasaulei ir vajadzīga viņu Pusdienas pasaule?[ Pusdiena, krieviski - Poldeņj - Strugacku iecerētā nākotnes pasaule - ila piez.]
Pirmo reizi es šo jautājumu uzdevu sev, noskatījies vēl pirmo "Grūti būt dievam" ekranizāciju, kas parādījās 90-to sākumā. To filmu daudzi lamāja (un visai pelnīti, kaut arī par izgāšanoses to nesauktu). Taču jau tad viena lieta skaudri iegrieza: es uz ekrāna nepazinu Rumatu.
Patiešām, kas viņš bija - no kurienes, no kādas pasaules, no kādas Zemes viņš bija ieradies uz nelaimīgo Arkanaru? (Pēdējo atpazīt varēja pat visai labi, tā kā Strugacku fanus varēja kaitināt tikai detaļas.) Skaidrs, ka ne jau no Pusdienas pasaules, Rumata šajā filmā izskatījās
kā atnācējs no nekurienes. Supermens kas supermens: ja arī no netīrajiem mežoņiem viņukas atšķīra, tad atmiņas par kontrastdušu un sēdpodu ar skalošanas tvertni.
Atcerieties, Strugacku garstāstā galvenais varonis daudz strīdas ar saviem kolēģiem par zinātnes un morāles attiecībām. Iejaukšanos un neiejaukšanos, objektīvajiem vēstures likumiem un subjektīvo cilvēka izvēli... Un pats galvenais, Pusdienas pasaule varēja, ja ne tiesāt Arkanaras pasauli, tad vismaz spriest par to, apzinoties savu vēsturisko pārmantojamību un mocoties ar ētikas, nevis tehnikas jautājumiem. Tāpēc, ka pati šī Pusdienas pasaule tālu bija aizgājusino Arkanaras pasaules tieši ētiskā plānā. Rumata, kā tās pārstāvis, bija augstāks par cilvēcisko zemiskumu, ne jau tāpēc, ka labāk prata kauties, biežāk mazgājās, ka viņam aiz muguras bija civilizācija, kuras varenību arkanarieši nespēja pat iedomāties. Bet tāpēc, ka viņa civilizācija bija izmācījusies pati savu Arkanaru kļūdas un iemācījusies dzīvot pavisam pēc citiem sociāliem un ētiskiem principiem.
[Kas nezina šo sava laika lielāko krievu fantastu darbu, mēģināšu paskaidrot. Tātad - Progresoru cikls, nākotnes sabiedrības - teiksim komunisma - pārstāvji cenšas ievirzīt mazāk attīstītas pasaules uz progresa, galvenokārt morālā ceļa. Atklāta iejaukšanās netiek atbalstīta, tāpēc cilvēku pārstāvji slepus darbojas citu planētu vidē, mēģinot novērst despotiju, tirāniju, fanātismu, glābjot planētas gaišākos prātus no iznīcības. Vienlaikus uzdodot sev jautāju, vai drīkst to darīt. Vai nevajag ļaut katrai sabiedrībai iet savu ceļu? Paralēles ar mūsdienu Irāku. Vai vajadzēja gāzt despotisko Sadama Huseina režīmu, kas nogalināja tūkstošiem savus pretiniekus, ja rezultātā - slepkavošana turpinās?
Un gals nav redzams, vai vispār var mainīt sabiedrības attīstības ceļa virzienu, pret tās gribu? Cieš sakāvi arī Rumata. Strugackiem urrāpatriotisms nepiemīt, viņi, protams, ir dziļi pārliecināti, ka Pusdienas pasaule ir iespējama, tas ir, sabiedrība, kuras locekļiem piemīt augsta morāle un ētika ir pirmajā vietā. Tāpēc autori ļoti pārdzīvo, ka reālā pasaule, šajā gadījumā arī PSRS ir ļoti tālu no tā, ar katru jaunu darbu Strugacki kļūst arvien drūmāki un vairākus viņu darbus nemaz neļauj publicēt. Brežņeva un tā pēcteču laiki, kad sākas Staļina reabilitācija, gan beidzas. Taču reālā, mūsdienu pasaule - būsim atklāti - ir visai amorāla. Tas gan ir cits stāsts, bet turpinājums par topošo
filmu - sekos. -ila piezīme.]
Sešdesmitajos gados mēs zinājām, kādai jābūt pasaulei, kas spētu, ja ne tiesāt, tad vismaz saprast Arkanaras pasauli. Izjūtot garīgas mokas no nespējas tai palīdzēt - vēsturiski īsā laikā un bez morāliem zaudējumiem.. Tā vesels cilvēks mocas pie bezcerīgi slima cilvēka gultas aiz nespējas viņam palīdzēt.
Drudžainajos deviņdesmitajos mani pirmo reizi apmeklēja nepatīkama doma: lūk, arī Pusdienai gals klāt. Aizgājusi tā arī neiestājusies. Nav tā mums vajadzīga - pat kā utopisks ideāls.
Bet, ja Pusdienas pasaules vairāk nav - atcelta tās absolūto "netirgus" attiecību dēļ un liela kaitīguma dēļ jaunajai tirgus attiecību vilcēnu paaudzei, tad jau arī zūd jēga konfliktam, uz kā balstās viss Strugacku sižets. Viņu Rumata galīgi nav Marka Tvena jeņķis karaļa
Artūra galmā.
Pirmā "Grūti būt dievam" ekranizācija piepildīja nelaimes priekšnojautu ar kņudošu konkrētumu. Viena lieta tomēr radīja cerības - filmu taisīja eiropiešu internacionāla komanda, kur tad šiem saprast Strugackus!
***
Par jauno ekranizāciju tās nesteidzīgajā realizācijas gaitā ir sarakstīts un parādīts pa TV tik daudz, ka liekas jau zināms, kāda būs filma. Bet par ko būs šī filma - paliek jautājums. Visādā ziņā lasītais scenārijs viennozīmīgu atbildi nedod.
Ticu, ka Germana filma daudzus saviļņos, bet kādu varbūt pat izgriezīs uz āru - tik šausmīgs un bezcerīgs (vismaz uz papīra) skan autoru spriedums cilvēcei. Jo šausmīgākais jau ir tas, ka tā nav nekāda cita planēta, bet labi mums zināmā pašu pagātne. To pazīt ir viegli un runa nav par Čehijas pilīm, bet gan par sejām, precīzāk, purniem, kas nākuši gluži kā no Breigeļa un Bosha gleznām. Nekādas fantastikas - pietiek atskatīties vēstures spogulī un nenovērst skatu. Ja kāds ir aizmirsis, kas mēs bijām pēc Vēstures mērauklas pavisam nesen, Germana filma to atgādinās, esiet droši!
Vēl šausmīgāk, ka pietiek uz mirkli atslābt no sadzīves sīkumiem, anturāžas, kā acu priekšā uzaust mūsu pašu tagadne. Varbūt tikai nedaudz hipertrofēta.
Īsāk, ar Arkanaru viss vairāk vai mazāk ir skaidrs. Kā arī ar pagātni un nākotni. Mēs jau sešdesmitajos arī ne par donu Rebu lasījām, kaut arī toreiz nezinājām, ka autori sākumā bija domājuši viņu nosaukt par donu Rebiju... [Rebija - Berija - ila piez.] Īsumā, ja ir drosme nevairīties no pašu vēstures un pašu dabas.
Tā kā filmai "Ko teica tabakas pārdevējs no Tabakas ielas" ["Что сказал табачник с Табачной улицы"] pilnīgi iespējams būs labvēlīgi noskaņota auditorija (masu auditorija - diez vai - masas nemīl, ka tās "gruzī", bet šeit tās "piegruzīs" līdz ūkai!) un sajūamināti kritiķi un prēmijas kinofestivālos. Taču baidos, ka īstos Strugacku piekritējus atkal gaida smaga vilšanās. Kaut arī nedaudz cita plāna, kāda tā bija ar filmu "Stalkers".
Lieta ir apstāklī, ka atbildes uz galveno jautājumu - no kurienes tad ir ieradies Arkanarā Rumata ar saviem biedriem? - scenārijs nedod. Nē. Zeme latenti ir klāt, taču kas tā ir par planētu? Autorus šis jautājums maz interesē.
Rumata pēc scenārija ir cilvēks, ne vien bez pagātnes, bet arī bez nākotnes. Un par spīti tam, ka man ir drūmas priekšnojautas, visas ārējās Strugacku garstāsta pazīmes scenārijā ir! Viņu varoņi, viņu valoda, viņu detaļas - pat daļa no viņu ierosinātā ētiskā konflikta. Bet - tikai daļa, kamdēļ tas acu priekšā, sabirst, klūp, drūp, radot nesapratnes radītus jautājumus.
Atzīšos, visvairāk es baidījos - un vienlaikus cerēju, ka Aleksejs Germans, "paspēlēsies" ar noteikti ne savu materiālu un beigās atteiksies no jebkādas sasaistes ar Strugacku garstāstu, bet izmantos viņu galveno ideju un uzfilmēs kaut ko simtsprocentīgi savu, kaut arī ģeniālu, bet - ne pēc Strugackiem, ne pēc "Grūti būt dievam". Tāpat kā savā laikā izdarīja Tarkovskis ar citu literāro materiālu. Un visi būtu
apmierināti - gan kinomāni, Germana daiļrades piekritēji, gan lasītāji, Strugacku piekritēji. Par labu šim pieņēmumam runāja režisora izvēlētais nosaukums nākošajai filmai - ja nu kaut kas nav Strugacku, tad tas tiešām nav Strugacku.
Taču publicētajā scenārijā pretēji gaidāmajam manu mīļo rakstnieku ir pa pilnam! Ta noteikti būs "Grūti būt dievam" ekranizācija. Arkanara - tāda pati, šausmīgāku neizdomāsi, daudzi sižeta pagriezieni, replikas, gājieni, detaļas - pazīstamas. Lūk, tikai galvenais varonis ir ne visai Rumata. Precīzāk, pavisam ne Rumata. Kāds cits, kas izsaka garstāsta varoņa replikas un lielākoties darbojas tieši tāpat kā Sturacku darbā. Tikai kāpēc šis "dievs" tā rīkojas un kāpēc viņam ir tik "grūti" - Dievs vien arī to zina.
Rumata no Strugacku garstāsta lasītājiem izsauca noteiktu līdzjūtību. Mēs mocījāmies un cietām kopā ar viņu un lauzījām galvu par nolādēto dilemmu "iejaukties - neiejaukties".
Pret scenārija Rumatu attiecies kā pret profesionālu neredzamās frontes cīnītāju, kas nosūtīts ienaidnieka aizmugurē, ar cieņu, taču nekādi ar viņu sevi neasociējot. Un lūti līdzi tikai tāpēc, ka nabagu ir galīgi sasaistījušas Centra instrukcijas: tāds pretīgums visapkārt, bet "močīt atejās" neļauj! Skaidra lieta, viņš neiztur, slēpjas, īpaši pēc tam, kad ir zaudējis Arkanarā visus viņam kaut cik tuvos cilvēkus (pēc scenārija
nogalina arī baronu Pampu). Un tad jau viņš sāk nogalināt visus pēc kārtas - veselām ielām... Arī Strugackiem tas bija - bet, cik vēl daudz bez tā! Arī scenārija Rumata retumis strīdās ar kolēģiem - un, kā par spīti, tieši tā kā garstāstā! taču vārdi ir nolasīti tā, ka liekas - profesionāļu diskusijas. Nekā personīga, tikai bizness.
Viena raksturīga detaļa. Ar sevi scenārija Rumata nestrīdās. Vispār. Nekad. Varbūt filmā parādīsies aizkadra teksts, nezinu. Stipri šaubos.
Es vispār nevaru saprast, ko runās no ekrāna Leonīds Jarmoļņiks. Protams, apburošs aktieris un, cik var spriest pēc epizodēm, kas rādītas TV, izlicis sevi uz visiem simts procentiem. Tikai galveno jautājumu tas nenoņem. Baidos, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim, no kādas tad pasaules ir ieradies Arkanarā Jarmoļņika varonis.
No scenārija lappusēm Rumata veidojās par īsti mūsdienīgu varoni, ko viegli atpazīt. Ne tas pats sliktākais "emisārs". Rumata ir šodienīgi cēls, labi trenēts, izglītots, labi audzināts. Taču, ja tu noņemsi no viņa, tieši tāpat kā no vairums mūsu līdzgaitnieku, plāno civilizācijas kārtiņu, tad izrādīsies, ka viņš ne ar ko nav labāks par to "rijošo un vairojošos protoplazmu" (atcerieties, kam pieder šie vārdi?), kādi savā masā ir arkanarieši. Un tās nav profesijas negācijas. Izlūks, kas iegājis tēlā tik dziļi, ka šī daba draud pārvērsties par būtību, tas ir pie Strugackiem. Scenārijā ielikts kaut kas tieši pretējs: dotā loma ir palīdzējusi atklāt to, kas arī bija būtība. Šajā gadījumā Strugacku konflikts atkrīt pats no sevis. Un paliek, nevis filozofiska, ētiska problēma, bet vienkārša faktu konstatācija. Kā runāja viens no mūsu doniem Reba: "Abi sliktāk".
Rumata no garstāsta "Grūti būt dievam" pārstāvēja pavisam citu pasauli. Ar principiāli citu morāli, principiāli citu sabiedrības iekārtu, principiāli citu audzināšanas sistēmu. Jā, utopisku, bez skaidrības, vai tāda vispār sasniedzama, taču tāpēc jau māksla, lai paceltu augstāk, gan visu, gan visas latiņas. Ļoti brīnīšos, ja ekrāna Rumatas liktenis kādu iedvesmos.
Nobeigums sekos.
P.S. Laikam tāda bija daudzu padomju cilvēku traģēdija, arī brāļu Strugacku traģēdija, viņi ticēja, ka iespējams dažu paaudžu laikā uzcelt sabiedrību, kurā dzīvotu tikai labi cilvēki, kuru morāles un ētikas rādītāji būtu tādi, ka ļaunums no dzīves būtu izskausts, vienmēr visi viens otram ietu palīgā un neviens pat nezinātu, ko nozīmē zagt, bet atņemt otram cilvēkam dzīvību, tas vispār būtu neiedomājami, un visi būtu tik apzinīgi, ka strādātu kopējam labumam par brīvu. Gandrīz - paradīze. Vienīgā atšķirība, ka paradīzē arī strādāt nevajag, tikai dziedāt slavas dziesmas Tam Kungam. Bet, kā ideāls uz ko tiekties, nekāda vaina. Cilvēkam ir vajadzīgs kāds ideāls, uz ko tiekties. Savādāk patiešām, bez jokiem, cilvēks pārvēršas par arkanarieti no minētā garstāsta.Citas iespējas nav.
Par Rietumu pasaules ideāliem jau padomju cilvēks nezināja praktiski neko. Latvijā vēl kaut cik, kaut kādi sakari ar ārzemju latviešiem bija. Krieviem emigrācija lielākoties bija emigrēt paspējusī aristokrātija. Skaidrs, ka sakari ar vienkāršiem krievu cilvēkiem PSRS tai principā nevarēja būt.
Lai nu kā. Bez ideāliem nedzīvojiet! - ila piezīme.
Maz ir tādu, kurus šodien iedvesmo pati Pusdienas pasaule. Tāpēc, ka "nolādēto deviņdesmito" vietā ir atnākuši "svētītie nulles" gadi, kuriem visas tās inteliģentu utopijas ir pie vienas vietas. Un autorus acīmredzot arī turpat - pie vienas vietas... Scenārijā ir zvērīga aina - pēc tam, kad Arkanarā pie varas nāk bruņoti mūki uz vienām karātavām tiek blakus pakārti aristokrāti ("elite"), pelēkais specnazs, galma
dzejnieks, bandītu pahans. Simboliski. Negribas teikt - pravietiski...
Atceros kā nesen pa televīziju pazīstams fantasts un kritiķis (un, kā es spriežu pēc publikācijām "Jesļi", viens no galvenajiem "impērijas vektora" ideologiem tagadējā Krievijas fantastikā) izmeta caur sakniebtām lūpām, ka ar to Pusdienu arī vēl vajagot noskaidrot attiecības. Tā vēl utopija: bērnus māca internātos, bet visa garīgā dzīve veltīta tikai zinātnei. Patiesi: ne reliģijas, ne kaut kādas varas, ne tirgus, ne nacionālo interešu, ne politikas, ne ienaidnieku, ne armijas. Ne-kā taču tur nav!
Tā kā nav tālu tā diena, kad attiecības tiks noskaidrotas. Nometīs no lielvalsts kuģa Pusdienas pasauli - šo pēdējo balastu, kas palicis no sešdesmito gadu liberāļu smagā mantojuma (vissāpīgāk, ka viņi jau šodien arī kļust par nikniem "imperiālistiem", ar nežēlību bradājot savas "jaunības kļūdas"). Un nekam neļaus ilgi gaidīto valsts stabilitāti ķezīt ar stulbiem izdomājumiem par tēmu: vai grūti būt dievam. Dievam ir dieva tiesa, bet jūsu uzdevums - dienu un nakti strādāt impērijas labā.
...Kaut gan, man ir nācies dzirdēt arī tādas domas: Pusdienas pasaule īstenībā ir paraugimpērija! A kas? Kas meklē, tas atrod. Baidos, ka ar Germana filmas iznākšanu uz ekrāniem viņu spēki tikai trīskāršosies.
Doma, starp citu, nav jauna. Pirms daudziem gadiem man bija nācies uzklausīt viena tāda augsti stāvoša "tēvoča no Galaktiskās Drošības" atzīšanos, kas tika izteikta tīri neformālos apstākļos. Zini, mums pat imponē dažas no Strugacku grāmatām. Piemēram: "vabole skudru pūznī": cik pareizi tur ir salikti akcenti! Izrādās, ka arī gaišajā nākotnē bez orgāniem - nu, nekur!... Smalki, talantīgi!
Labi atceros, ar kādu sejas izteiksmi manu atstāstu noklausījās tagad jau mirušais Arkādijs Natanovičs - liekas, ka pēc tam pat pudeli aizmirsa atkorķēt. Taču Germana filma - tie vēl ir tikai ziediņi, variet ticēt. "Apdzīvoto salu" "Devītās rotas" autora izpildījumā es vispār gaidu kā nakts murgus. Maksims, domājams, tur būs īsts impērietis - patriots, krievs, pareizticīgais, kaujas un politiskās apmācības teicamnieks, "Vienotās, Galaktiskās Krievijas" biedrs no tāda un tāda gada. Torņus viņš nespridzinās, impērijai bez propagandas un aģitācijas nenoturēties, izdzimteņus - disidentus nomočīs, izdzimteņus "pareizos" nostādīs ierindā un konkurējošo Salu impēriju viens pats piežmiegs. Viņš vēl piespiedīs visus tur Dzimteni mīlēt!
Nu, lūk! Tas arī viss. Varbūt kļust skaidrāks tas, kas pašlaik notiek pie mūsu Austrumu kaimiņa. Tas, kā pazūd pēdējie sapņi par to, ka iespējama utopiskā pasaule - komunisms. Kur nu, pat sociālisms ar cilvēcisku seju nesanāca. Bet vai vispār iespējama sabiedrība ar cilvēcisku seju, par to jau būs jāfantazē jums. Jums taču būs jādzīvo vēl ilgi un dikti! Nekad jau nav tāda sabiedrība, ko nevarētu uzlabot. Bet galvenais, ja to necenšas uzlabot, tad tā paliek tikai sliktāka - ila piez.