Esot bukinistu veikalu mīļotājs, kādreiz Konans Doils atrada starp vecām grāmatām interesantu brošūru. Kāds Viduslaiku garīdznieks, tēvs Abrahams Flremings stāstīja par "Dīvainu un šausmīgu brīnumu, kas pavisam nesen noticis kādas draudzes baznīcā, Bangijā". Notikušas bija šādas lietas: 1577. gada vasaras dienā virs Bangijas miestiņa Nofolkas grāfistē trakoja negaiss. Svētās Marijas baznīcā atradās apmēram 20 draudzes locekļi, kas bija nometušies uz ceļiem lūgšanu laikā. Šajā brīdī nogranda īpaši spilgts zibens, bet pēc dažām sekundēm baznīcā esot ielauzies sātans milzīga suņa izskatā ar degošām acīm. Zvērs meties virsū cilvēkiem un saplosījis divus vīriešus, bet pēc tam pazudis tikpat ātri, cik uzradies.
Pēc pusstundas elles suns uzradies citā draudzē, kur uzbrucis vēl trīs cilvēkiem. Pēc tam tas atkal pazudis, atstājot dziļas nagu švīkas baznīcas durvīs. Konanu Doilu ieinteresēja teika, tāpēc viņš apmeklēja šo baznīcu un pārliecinājās, ka tur patiesi ir redzamas atstātās "sātana zīmes". taču dokumentālu apstiprinājumu šim notikumam viņam iegūt neizdevās.
Konans Doils bija materiālists un kā ārsts domāja šādi. Tajos laikos negaiss patiesi tika uztverts kā kaut kas mistisks. Tāpēc iespējams, ka stipra stihijas trieciena laikā gan draudze, gan garīdznieks - atradušies stiprā stresā, kas radījis masveida halucinācijas. Klaiņojošs suns (pilnīgi iespējams, ka arī pārbijies no zibens šautrām un pērkona dārdiem) varēja ielauzties dievnamā. Vēl vairāk, tajos laikos draudzes locekļiem atļāva apmeklēt dievkalpojumus, savu četrkājaino draugu pavadībā. Īpaši atvēlētā telpā viņus pieskatīja kalpotāji. Arī lieli suņu miglainajā Albionā nebija retums - dogi aristokrātiem, mastifi - ganiem. Bet švīkas uz durvīm - kurš precīzi var pateikt, kā tās radušās?
Ģimenes teiksma.
"Bailēm ir lielas acis", - nolēma Konans Doils un nolika garīdznieka Abrahama grāmatiņu uz tālā plaukta. Taču rakstnieks bija sabiedrisks cilvēks, viņa paziņu vidū bija dažādu profesiju un šķiru pārstāvji. Viens no viņiem bija žurnālists Flečers Robinsons, kurš kādreiz pastāstīja savam paziņam dažas teikas, kas klejoja Devošīras grāfistē.
Pēc pirmās leģendas, milzīgs, melns briesmonis ar degošām acīm, kuram no rīkles nāca laukā liesmas, mita kūdras purvos. No kurienes tas bija radies, neviens īsti nezināja. Uzskatīja, ka tādu aizstāvi debesis esot atsūtījušas, lai aizsargātu ļaudis no ļaunuma spēkiem. No mutes mutē vietējie iedzīvotāji pārstāstīja nostāstus par "purva suni", kas nežēlīgi izrēķinās ar ļauno spēku vēstnešiem, kas pagadās tam ceļā.
Otrā leģenda stāstīja par baiso skvairu Ričardu Keiblu, kurš izcēlies ar milzu nežēlību. Visi apriņķī uzskatīja, ka viņš, pirmkārt, ir - nogalinājis savu sievu, bet otrkārt, ir pārdevis dvēseli velnam. Pēc Keibla nāves uz viņa kapa it kā esot redzējuši elles dzinējsuņu spokus, kas atsūtīti pakaļ viņa dvēselei.
Artūrs Konans Doils nolēma uz šī sižeta bāzes sarakstīt stāstu, ja sanāks - garstāstu. Taču rakstniekam bija saistības ar izdevējiem. Viņi nepārtraukti prasīja turpinājumus Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumiem. Tad Konans Doils arī nolēmis izmantot viņu piedzīvojumiem šo folkloras sižetu.
Parādījās nodevīgais misters Stepltons, kurš sapņoja kļūt par muižas īpašnieku un izmantoja slepenā slēptuvē turētu milzīgu suni, lai novestu līdz neprātam un nāvei likumīgo mantinieku - sēru Henriju Bāskervilu. Tā šausmīgais izskats, saskaņā ar garstāstu, tika izveidots ar fosfora palīdzību. Kritiķi garstāstu "Bāskervilu suns" uzskata par vienu no labākajiem darbiem par izcilo detektīvu un viņa palīgu.