Pēc tieša KTDR līdera Kim Čen Ira dēla un varas mantinieka rīkojuma tika organizēta talantīgā dienvidkorejiešu režisora Sin San Oka nolaupīšana. Viņš, pavadījis vairākus gadus cietumā, piekrita strādāt šīs valsts propagandas kinematogrāfa labā. Kā viens no sižetiem tika izvēlēta XIV gadsimta nacionālā leģenda par briesmoni Pulgasari – bifeļa, lāča, ziloņa un tīģera krustojumu, kas barojās no dzelzs. Lai radītu īsta monstra tēlu, tika uzaicināti 700 japāņu dekorāciju un specefektu speciālisti. Viņi bija ar mieru atbraukt tikai ar Kim Ir Sena personīgu garantiju, ka viņiem nekas nenotiks. Filmas iznākšanu Kim Čen Irs uztvēra kā komunistiskās Korejas kinematogrāfa radošu uzvaru, tāpēc atļāva režisoram ar sievu aizbraukt uz Austriju, lai veiktu pārrunas par filmas izplatīšanu. Vīnē viņiem izdevās izvairīties no sekotājiem un nodrošināt sev politisku patvērumu ASV vēstniecībā. Sin San Oka vārds uz ilgiem laikiem tika izņemts no titriem, līdz starptautiskās filmu izplatīšanas tiesa to atjaunoja 1990. gadu beigās.  

Filmas sižets ir tāds: Koreja, XIV gadsimts. Netaisnīgs feodālis apspiež zemniekus, atņemot viņiem pēdējo, pat kapļus, kas varētu kalpot par dumpja ieročiem. Vecais ciema kalējs pirms bada nāves cietumā no rīsa graudiņiem izveido rotaļlietu-monstru, ko atdod saviem bērniem. Rotaļlieta atdzīvojas no vecā vīra meitas asins piliena un sāk augt arvien lielāka, barojoties no dzelzs. Pamazām Pulgasari pārvēršas milzīgā briesmonī, katrs tā nags ir cilvēka lielumā. Zemnieki sarīko svētkus par godu savam aizstāvim.

Zemnieku armija Pulgasari vadībā dodas ieņemt feodāļa pili. Valdnieka pēdējā cerība ir slepens ierocis – „Lielgabals-lauva”. Taču sacelšanās dalībniekiem izdodas to pavērst pret tirānu. Viņš iet bojā, pils ir sagrauta. Atbrīvotā tauta līksmo.

Taču izsīkst dzelzs krājumi. Izbadējies Pulgasari sāk ēst zemnieku lauksaimniecības instrumentus. Briest jauns konflikts. Kalēja meita lūdz monstru ierobežot savu apetīti. Monstrā rodas kaut kas līdzīgs sirdsapziņai un viņš pašiznīcinās, sadrūpot mazos gabaliņos. Vienlaikus no okeāna iznāk ārā maziņš Pulgasari-bērns.

Protams, ka filma, kas tapusi tādos apstākļos, nevarēja izsaukt lielu kritikas atzinību.

Interneta resurss „Stomp Tokyo”, kas veltīts kaidzju filmām raksta: „Pulgasari” neizsauks simpātijas katram, ja nu vienīgi fanātiskam monstru-gigantu fanātiķim... Pārāk liels uzsvars ir likts uz ideoloģiskiem aspektiem: ļoti daudz pielīšanas pašu valdībai runā par to, ka filmai vajadzēja daudz vairāk pievērsties personāžu atklāsmēm, nevis Makiavelli ideju propagandai”.

„Filmas radīšanas stāsts – stāsts par nolaupīšanu, ieslodzīšanu cietumā, mēģinājumiem izskalot smadzenes un galu galā – bēgšanu – tas ir pat interesantāk par pašu filmu. Uzvedums ir nesakarīgs, aktieru spēle – nestabila, arī specefekti varēja būt labāki, dekorāciju putuplasts, vāji kombinētie kadri utt. Ja jūs esat mierā tikai ar efektīgiem kauju skatiem un monstra graujošo spēku – tad jau jā...”

 (No Vikipēdijas.)