Arī rakstīt, Džons raksta daudz veiklāk, manāms jūtams literāta talants.;) «Piezemēta, drūmā, bruņinieku pils parādījās lietus autā kā mirāža. Senās pils pelēkais monolīts uz negaisa mākoņu fona, ko izgaismoja zibens uzliesmojumi, izskatījās šausminošs. Druknie torņi skatījās uz mums ar ieroču ambrazūru melnajiem tukšumiem. Skursteņi uz jumta atgādināja pūķa zobus. Bet akmens lauvas pie lieveņa, likās, tūlīt atdzīvosies un saplosīs jebkuru, kas iedrošināsies tuvoties.»
Jaunais Šerloks visai virtuozi atšķetina ne visai sarežģītas lietas, kuru atminējums tomēr nav pilnīgi acīmredzams cilvēkiem, kuri ir ap viņu. Bet uzticamais suns līdz pat sīkumiem apraksta visu notiekošo.
Novērošanas spējas un erudīcija – ir katra izmeklētāja panākumu atslēga. Turklāt Šerloka skolotājs, Putilina kungs, dod viņam padomu, attīstīt asu prātu, risinot šarādes, anagrammas un palindromus. Ar ko arī jaunais Šerloks regulāri nodarbojas sižeta gaitā.
Turklāt teksts ir izveidots tā, ka sākumā mēs redzam mīklu, taču neredzam atminējumu. Tātad varam kādu laiku palauzīt galvu patstāvīgi. Ja nekas nesanāk? Nav bēda. Nedaudz tālāk tekstā atbilde vienmēr ir.
Un vēl pašās grāmatas beigās ir «Šerloka Holmsa mīklu» krājums, atbildes iz tām ir iešifrētas ar oriģinālu kodu.;)
Vispār, kopumā grāmata ir ļoti patīkama un dvēseliska. Nesteidzīgs sižets, noslēpumaini notikumi. Un vēl mīklas kā ķirsīši uz tortes. Interesanti, vai autors neplāno turpinājumu?