Skotijā publiskoti dokumenti, kurus ilgus gadus klājis slepenības plīvurs. Tajos atklāta "visa patiesība" par Lohnesa ezerā it kā mītošo briesmoni vārdā Nesija. Ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem datētajos dokumentos galvenokārt ir runa par to, ka "šī briesmoņa eksistence nav apšaubāma".
Lielbritānijas parlamenta deputātu dokumentos aprakstīta arī nepieciešamība notver mītisko būtni. Priekšlikumos minēta arī dežūrēšana pie Lohnesas ezera, slazdu izvietošana, jo tautas kalpi bija noskaņojušies Nesiju notvert "dzīvu vai mirušu". Par laimi vai nožēlu, šai fantastiskajai idejai nebija visai daudz atbalstītāju, tādēļ jautājums drīz vien ticis izņemts no darba kārtības.
Vēl kāds cits, ne mazāk interesants dokuments, kas datēts ar 1938. gadu, ir ostas pilsētas Invesas, no kuras netālu atrodas leģendārais ezers, policijas priekšnieka vēstule Skotijas pārstāvim Lielbritānijas valdībā. Savā vēstulē policijas virsnieks Viljams Freizers aicina varasiestādes aizsargāt Lohnesa ezera briesmoni.
"Par to, ka Lohnesa ezerā mīt kāds dīvains radījums, šaubu nav. Tomēr es nevaru apgalvot, vai policijai ir pietiekamas pilnvaras, lai to aizsargātu," vēstulē atzinis Freizers. Policists tāpat ziņojis, ka ūdenī mītošo briesmoni kāds grasās medīt. Lai arī viņš lūdzis nenogalināt nezvēru, policijas pārstāvis vēstulē paudis bažas, ka viņā neviens neklausīsies. Valdības līmenī tika nolemts vairs Nesiju nemedīt.
"Varasiestādes nonāca pie secinājuma, ka briesmonis, pēc valsts iedzīvotāju domām, bija kļuvis populārs, un nolēma, ka neviens tā īsti ne no viņa, ne nostāstiem par viņu nebaidījās," intervijā norādījis Skotijas arhīva pārstāvis.
No kurienes tas radies?
Lohnesa briesmonis pirmo reizi pieminēts 565. gadā, bet 1933. gada pavasarī avīze Inverness Courier publicēja interviju ar kādu Makkeju pāri, kuri it kā redzējuši Nesiju. Tā paša gada augustā trīs jaunieši kļuva par nezvēra pārvietošanās pa ezeru lieciniekiem. Savukārt 1934. gadā ārsts no Londonas Kenets Vilsons paziņoja, ka uzņēmis monstra fotogrāfijas. Tikai pēc 60 gadiem skeptiķi iedomājās pārbaudīt, vai foto ir īsts, un izrādījās, ka fotoattēls tiešām ir viltojums.
Taču entuziasti nepārstāj ticēt, ka ezerā joprojām dzīvo kāds radījums, kurš līdzinās milzu ķirzakai, lai gan arī 1969. gadā uzņemtās fotogrāfijas nav atzītas par viltojumu. Speciālisti norāda, ka tajās no putna lidojuma iemūžināts kāds dzīvs objekts, kurš peld ar ātrumu 16 kilometri stundā. Pēc leģendas atbalstītāju teiktā, briesmonis reti izlien no ūdens, jo pārvietojas pa ezera dzīlēm, tāpat tas var aizpeldēt arī atklātā jūrā un atgriezties ezerā pa zemūdens tuneļiem.
Vai Nesija eksistē?
Zinātnieki pirms pāris gadiem it kā pierādījuši, ka nekāda briesmoņa Lohnesa ezerā nav. Pirmkārt, ezera izpēte liecina par to, ka nav nekādu eju milzu dzīvniekam un ir pārāk maz resursu, lai tāds monstrs varētu izdzīvot. Turklāt 2003. gadā zinātnieki nevienu monstru pēc pilnīgas ezera izpētes tur neatrada.
Zinātnieki tad pavēstīja, ka ir tikai viens izskaidrojums šim mītam - cilvēki redz to, ko viņi vēlas redzēt. Lai pierādītu to, zinātnieki noslēpa zem ezera virsmas pēc formas ko līdzīgu mītiskajam monstram, un piepacēla, kad pie ezera bija tūristu grupa.
2006. gadā britu zinātnieks no Glāzgovas universitātes Nīls Klārks piedāvāja šādu izskaidrojumu - cirka ziloņi. "Ideja par Nesiju radās kā "mārketinga piemērs", kas tika īstenots trīsdesmitajos gados.
To īstenojis cirka impresārijs Mertrams Milss pēc tam, kad viņš ieraudzījis vienu no ziloņiem peldoties. Kad dzīvnieks peldējās, virs ūdens bija redzems tikai snuķis un divi izciļņi - galva un mugura. Rezultātā varēja rasties iespaids, ka redzēts dzīvnieks ar garu kaklu un diviem kupriem, īpaši tad, ja ūdenī atradušies vairāki ziloņi.