Taču pats acīmredzamākais piemērs, bez šaubām, ir totālais 1932.-1933. gada bads (viens no daudzajiem PSRS), kad padomju cilvēks sāka ēst padomju cilvēku. Bada iemesls bija vienkāršs: komunisti nāca pie varas Krievijā ar lozungu "Zemi - zemniekiem!", taču paši, ne tikai neatdeva zemniekiem muižnieku zemes, bet atņēma zemniekiem pat viņu nelielos lauciņus. V\el vairāk, viņi vispār likvidēja zemniecību kā klasi, kas bez savas zemes kļuva par algotiem laukstrādniekiem. Turklāt, vēl šodien NVS vastīs nav tā arī zemniecība nav atdzimusi, jo NVS valstis ir pasaulē vienīgās kapitālistiskās valstis, kurās pēc "visas tautas sociālistiskā īpašuma uz ražošanas līdzekļiem un zemi" likvidēšanas - šī zeme zemniekiem nav atdota. Rezultātā, kā klase NVS valstīs, tāpat kā PSRS zemniecības nav, ir tikai laukstrādnieki (tas ir algoti strādnieki bez savas zemes). Tāpēc kā kādreiz PSRS lauki izmirst, bet lauksaimniecība tā arī paliek neefektīva bez privātīpašnieka-zemnieka. Taču tā jau, liekas, ir cita tēma...

Pēc galveno lauksaimniecības kultūru ražošanas cariskā Krievija ieņēma pirmo vietu pasaulē, izaudzējot vairāk par pusi no pasaules rudzu ražas, vairāk par ceturto daļu kviešu un auzu, apmēram divas piektdaļas miežu, apmēram ceturto daļu kartupeļu. Cariskā Krievija bija galvenā lauksaimniecības produkcijas eksportētāja, pirmā “Eiropas un visas pasaules labības klēts”, kura nodrošināja DIVAS PIEKTĀS DAĻAS no pasaules zemnieku produkcijas eksporta. Bez tam Krievija eksportēja apmēram pusi no visas pasaules olām un bija absolūts monopolists linu eksportā.

Un lūk, tieši šajā “visas pasaules labības krātuvē”, kurai bija milzīgi visa kā pārpalikumi, PSRS komunisti 1930. gados organizēja badu, kas aiznesa miljoniem cilvēku dzīvību. Zemnieki, kas vēl nesen baroja visu Eiropu un visu pasauli, mira no bada, visur bija sastopams kanibālisms. Lauksaimniecība – pati efektīvākā pasaulē [Nu gan šauj pār strīpu! – t.p.] - tika pilnīgi iznīcināta, bet tās vietā ieviestie kolhozi, ne tikai nespēja pabarot pilsētu, bet nespēja pabarot pat paši sevi. PSRS kļuva par pašu lielāko pasaulē kviešu, sviesta un citu produktu, kurus pati vairs nemācēja saražot, importētāju. Realitātē izveidojās agrāk neiedomājama lieta: PSRS par kviešiem maksāja zeltā.

Iemesls bija viens: zemniekiem atņēma privātīpašuma tiesības uz zemi. Zemnieks bez savas zemes – tas jau vairs nav zemnieks, bet strādnieks. Starp citu, tad, kad 60-tos gados “zemniekiem” iedeva pases, tad to masveida bēgšana uz pilsētām kļuva par ierastu lietu. Lauki izmira. Katrs mēģinājums noturēt lauciniekus pie zemes, kas viņiem vairs nepiederēja, izrādījās neauglīgs, jo strādnieks – viņš arī ir strādnieks – viņš var izvēlēties labākus darba apstākļus, un pilsētās tie vienmēr ir labāki, nekā laukos. Tā arī 1960. gados lauku ciematiem pienāca GALS.

Lielā bada radīšana.

Kremļa politikai zemnieku pārvēršanā par strādniekiem (slavenajai “lauku industrializācijai” ar zemnieku kā klases iznīcināšanu) zemnieku atbilde bija masu nemieri, kas draudēja izvērsties par zemnieku karu pret boļševismu. 1930. gadā apmēram 2,5 miljons zemnieku piedalījās 14 000 protesta akcijās, dumpjos un manifestācijās pret režīmu. Visnemierīgākie reģioni bija Ukraina, daži Melnzemes rajoni un Ziemeļkaukāzs.

Sekoja briesmīgas represijas – apmēram divus miljonus “kulaku” ģimeņu locekļus līdz 1931. gada beigām izsūtīja bez mantības (ar komunistu ņirgāšanos, mocīšanu un masveida izvarošanām) un vairāk kā puse no cilvēkiem nomira pa ceļam uz trimdas vietu vai izsūtījuma pirmajā gadā. Taču vara nespēja nodibināt kārtību, tāpēc ka pret režīmu uzstājās praktiski visa zemniecība. Zemnieku revolūcija jau kļuva reāla – kaut arī tā PSRS netika atzīta. Par galveno ieroci tās apspiešanā PSRS komunistiskā partija izvēlējās Badu.

1930. gadā Valsts atņēma Ukrainai 30% no kolhozu lauksaimniecības produkcijas, 38% no bagātajiem Kubaņas un Ziemeļkaukāza rajoniem, 33% no Kazahstānas. 1931. gada raža bija zemāka, taču minētie procenti pieauga, attiecīgi, līdz 41,5%, 47% un 39,5%. Maskavas mērķis tik lielas lauksaimniecības produkcijas atņemšana zemniecībai bija – pilnīgi izjaukt ražošanas ciklu; pietiek atgādināt, ka pie JEP (“nepa” - jaunās ekonomiskās politikas) zemnieki pārdeva tikai 15-20% no savas produkcijas, atstājot 12-15% no graudaugu ražas sēklai, 25-30% - lopbarībai, bet pārējo pašu vajadzībām.

Zemniekus, kuri centās saglabāt kaut vai tikai daļu no savas ražas, un vietējā vara, kurai bija vienalga kā jāizpilda arvien nereālākais pārtikas produkcijas sagādes plāns (bet 1932. gada plāns lauksaimniecības produktu piegādei valstij par 32% pārsniedza tādu pašu 1931. gada plānu), neizbēgami nonāca konfliktā. Laukos iestājās kara un pretošanās atmosfēra, par ko raksta Centrālās izpildkomitejas instruktors, kas bija ieradies komandējumā vienā no Lejasvolgas graudaugu rajoniem:

“Arestus un kratīšanas veic visi, kas grib: ciema padomju locekļi, visu veidu un tipu speciālo komisiju piekomandētie biedri, katrs komjaunietis, kuram nav slinkums to darīt. Šajā gadā 12% no rajona saimniekiem ir tikuši tiesāti, nemaz nerunājot par izsūtītajiem kulakiem, kā arī par zemniekiem, kam piespriestas sodanaudas utt. Saskaņā ar bijušā rajona prokurora palīga aprēķiniem, pēdējā gada laikā 15% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir kļuvuši par tāda vai citāda veida represiju upuriem. Ja pie tā vēl pieskaita to, ka pēdējā mēneša laikā apmēram astoņsimt zemkopju ir izslēgti no kolhoziem, jūs varat iedomāties par represiju apjomu dotajā rajonā... Izslēdzot situācijas, kurās represijas patiešām bija vajadzīgas, jāatzīst, ka represīvo mēru efektivitāte joprojām turpina kristies, bet kad šie mēri pārsniedz visas pieļaujamās normas, tos vienkārši nav iespējams izmantot. ... Cietumi ir pārpildīti. Balašovas cietumā tiek turēts piecas reizes vairāk cilvēku, nekā tas paredzēts, bet mazajā Jelaņas cietumā sēž 610 cilvēku. Pagājušā mēnesī Balašovas cietums “atgrieza” uz Jelaņu 78 ieslodzītos, starp kuriem 48 cilvēki bija jaunāki par desmit gadiem; 21 cilvēku viņi tūlīt atlaida.” (“PSKP vēstures jautājumi”, 1988., Nr. 11, 42.-43. lpp.)

Represiju arsenālā iekļuva arī slavenais 1932. gada 7. augusta likums, kas tika izdots varas un zemnieku visvairāk saspringto attiecību laikā; tas nospēlēja lielu lomu. Likums noteica sodu - 10 gadi nometnēs vai nāves sods par “kolhoza īpašuma zādzību vai izlaupīšanu”. Šo likumu tauta nosauca par “vārpiņu” likumu, tā kā saskaņā ar šo likumu varēja sodīt tos, kas vāca uz kolhoza laukiem PĒC RAŽAS NOVĀKŠANAS PALIKUŠĀS rudzu vai kviešu vārpas. Likums atļāva laikā no 1932. gada augustam līdz 1933. gada decembrim sodīt vairāk nekā 125 000 cilvēkus, no kuriem 5 400 tika piespriests nāves sods. Par dažām vārpiņām. PSRS izrādījās, ne tikai nespējīga izpildīt iedzīvotājiem solīto – iedot algu, kas būtu vislielākā pasaulē, bet nespēja nodrošināt tautas dzīvi bez bada, bet tos, kurus pati PSRS nolēma bada dzīvei – apšāva. Tajā skaitā PSRS apšauto vidū bija vairāki tūkstoši bērnu vecumā līdz 12 gadiem, kas bija “zaguši vārpiņas”. Tieši bērni, kuriem nepietika pieaugušo izturības cīnīties pret badu, visbiežāk arī centās “nozagt vārpiņas” no valsts laukiem – no viņu pašu zemnieku zemes, ko tikko Valsts no viņiem bija atņēmusi. Apbrīnu iztaisa tas, ka kāds vēl PSRS sauc par “tautas” valsti: ņemt ciet badā mirstošus bērnus, kas uzdrošinājās lasīt pēc ražas novākšanas dubļos palikušās vārpas (kas bija nolemtas sapūt) – vai kaut ko drausmīgāku cilvēka Sirdsapziņai vēl var iedomāties?

Nedomāju, ka kāds sāks ar mani strīdēties par to, ka Valsts, kas šauj badā esošus bērnus – un vispār, jebkurus bērnus – tā ir pretīga valsts. Bet PSRS toreiz ieveda nošaušanu 12 gadus veciem bērniem kā oficiālu soda mēru. Vēl nekrietnāku un pretīgāku valsti kā PSRS vispār grūti iedomāties – jo neviens līdz tādam zemiskumam nenolaidās visā cilvēces vēsturē. [Diemžēl, te autors kļūdās – senajos laikos ne tādas lietas vien bija – t.p.] Un šodien tikai izvirtuši prāti un psihopāti var izjust nostaļģiju pēc bērnu slepkavas PSRS un nožēlot, ka tāda “taisnīga” valsts ir sabrukusi. Senajā Grieķijā un Romā 12 gadus vecus bērnus tā nesodīja – pirms 2000 gadiem. Bet PSRS te kļuva par novatoru cilvēces vēsturē, ņirgājoties par bērniem. Pirms 2000 gadiem cilvēce pieņēma likumu: sodīt var tikai pilsoni. Un tikai PSRS uzspļāva Cilvēces normai, ievedot savu likumu: sodīt, represēt un nošaut bērnus, kuri PSRS vēl nebija kļuvuši par pilsoņiem. [Tas ir, nebija dabūjuši pases, ko vispār tikai no 16 gadiem deva – t.p.]

[Tāds, lūk, fragments. Protams, tik zvērīgu PSRS pat tagadējā vidējā paaudze nav piedzīvojusi. Varbūt tiešām tas ir viens no iemesliem, kāpēc tagad būtiska cilvēku daļa izjūt nostaļģiju pēc tiem laikiem. Dzīve bija vienkāršāka. Daudziem drošāka, jo paredzama. Cenšos saprast un man atkal nāk prātā salīdzinājums par mūsu mazākiem brāļiem: sociālisms – dzīve zoodārzā (garantēts uzturs, drošība, bet arī nebrīve un pilnīga atkarība no kopēja, kāds nu gadās), kapitālisms – dzīve brīvā dabā (brīvība, taču briesmas, kas var draudēt aiz katra stūra). Un, tomēr, kāpēc? Augstāk minētās grāmatas autora Deružinska teiktais: PSRS 15 republikas visu budžeta pelņu lika kopējā katlā un katram kas tika, jo milzīgās valsts dabas bagātības arī bija milzīgas. Kļūstot neatkarīga, Latvija zaudēja lētās izejvielas un plašo PSRS tirgu. Taču arī pašai rūpniecisks un lauksaimniecisks potenciāls bija. Kāpēc to izputināja? Vienkārši, atkal Deružinska rakstītais, bijušajās Austrumeiropas socvalstīs (vismaz dažās) tika novērtēts valsts īpašums un tas līdzīgās daļās tika noprivatizēts, lai katrs iedzīvotājs, ko iegūtu. Krievijā izdomāja vaučerus, Latvijā privatizācijas sertifikātus, pēc būtības lētus papīŗīšus bez jebkādas reālas vērtības, cilvēki noprivatizēja kaut kādus zemes gabalus, bet pārējos papīrus par nieka pāris latiem pārdeva uzpircējiem. Rezultātā, izteikts mazākums prihvatizēja visu, bet tauta palika “jaņos”. Labi, kaut vai tā, tad būtu uz esošās bāzes veidojuši rūpniecību, lauksaimniecību neļautu izputināt. Protams, tas prasītu gadus, lielus ieguldījumus, inovācijas – nē. Viņiem bija vajadzīga ātra nauda un pēc iespējas vairāk, tāpēc esošais potenciāls tika iznīcināts, bet sāka zelt neražojošās sfēras: bankas, lielveikali, masveidīga būvniecība – tikai aizmirsa, ka nebūs jau, kas tur dzīvos, liks naudu bankās un pirks. Esam nonākuši tur, kur esam, un jāsāk atkal viss no sākuma. Tikai vecā paaudze jānoraksta, jo pusmūža cilvēkiem, kas pirms 20 gadiem ar cerībām sāka jauno dzīvi, jau atklātā tekstā dažreiz pasaka, ka laimīgu nākotni viņi vairs nepieredzēs. Ja atklāti, tas sāp. Un atkal jājautā, vai tad visi bija tik lieli muļķi, ka nesaprata, ka valsts attīstās nepareizi? Varbūt saprastu, ja Latvijā būtu pilsoniska sabiedrība, bet tādas jau nebija un vai ir arī tagad, ja tik veikli katrās vēlēšanās cilvēkus apmāna? Atkal atceramies Deružinski, kas uzskatīja padomju cilvēku par trīskāršu šizofrēniķi: runā vienu, domā otru, bet dara trešo. Padomju laikos cilvēks bija absolūti atsvešināts no valsts, jo pilnīgi skaidri saprata, ka no viņa te nekas nav atkarīgs, visu lemj augšas, viņam tikai jāizrāda entuziasms un sajūsma par visu, ko vienīgā partija lemj. Ārēji viņš šo sajūsmu arī izrādīja, lai gan ķēķa sarunās lamāja iekārtu, cik vien nebija bail. Par parasta cilvēka algu 100-200 rubļi mēnesī dzīvot varēja, bet kaut ko atļauties nē. Vidējas klases auto “Žiguļi” maksāja no 6000-9000 rubļiem un vairāk, televizori, sadzīves tehnika – vairākus simtus, ledusskapji vispār bija deficīts. Bet cilvēki stāvēja garās rindās, lai to visu iegādātos, nauda bija, tikai – ne jau alga: bija haltūras, no rūpnīcām iznesa ko vien varēja, dzīvot labāk taču gribēja visi. Protams, bija specialitātes, kurās pelnīja daudz, bet lielās masas iztika ar blatu sistēmu un iepriekš minētu. Ar tādu attieksmi pret savu valsti tad arī sākās neatkarīgās Latvijas veidošana. Arī kapitālisma sabiedrībā blēžu netrūkst, ir visādas valstis, taču laikam ir kaut kāda sarkanā līnija negodīguma procentos, ko nedrīkst pārkāpt, jo tad valsts sāk brukt kopā. Un pilsoniskā sabiedrība neļauj šo līniju pārkāpt. Ja politiķis sagrēkojas, viņa jāaiziet. Lai nāk vietā, kas godīgāks. Tā ir normāli. Tikai Latvija jau nav normāla, te valda citi likumi. Pēc tādām Jūrmalgeitām kā kādreizējā sasmērējušiem politiķi ar pašcieņu aizietu... tikai ne šeit. Kamēr cilvēki nesapratīs, ka godīgi dzīvot, nozīmē celt, nevis graut savu valsti, tikmēr te nekas nebūs.

Un par tēmu runājot – vai neesat ievērojuši, ka attīstītākās valstīs attīstīta ir arī zinātniski-fantastiskā literatūra. Cilvēki tic nākotnei un izspēlē tās variantus, brīdina no kļūdām. Kur tās nav, tur nākotnes ceļa gājējs taustās kā aklais. Tagad pēkšņi visi attapušies, ka pēc ES un NATO Latvijai vairs nav uz ko tiekties – vai ne tāpēc, ka neviens latviešu fantasts nav izfantazējis varbūtējās nākotnes scenārijus. Vēl 1950. gadu vidū valstu politiķi nesaprata, kāda velna pēc jāpalaiž orbītā ap Zemi mākslīgie pavadoņi. Ja fantasti nebūtu to savos darbos aprakstījuši, vai tad atrastos sapņotāji, kas pacenstos savus sapņus realizēt dzīvē? Ja kādreiz pirmatnējās kopienas stila komunistiskajām un nacionālsociālistiskajām idejām atrastos pienācīgs pretspēks utopiskajā literatūrā, varbūt cilvēki nepakļautos idejām, kas vēstīja, ka zoodārzā dzīve ir skaistāka, par dzīvi brīvā pasaulē - t.p.]