Kad pirms trim gadiem brālis Aurēlijs devās prom no klostera studēt Dieva vārdu, abats juta tādu kā izpildītu pienākumu tā Kunga priekšā. Lai arī viņa sirds bija satraukta par brāli, kas atstāja klostera drošo patvērumu un devās kārdinājumu un briesmu pilnajā pasaulē, viņš netika domājis, ka pienāks brīdis, kad viņam nāksies nožēlot savu lēmumu ļaut brālim Aurēlijam pamest klosteri. Tagad viņš vēlējās, kaut Aurēlijs nekad nebūtu izgājis ārpus klostera mūriem.
Jau krietni pāri pusmūžam, brālis Aurēlijs atšķīrās no citiem Senfemanas klostera brāļiem ar dedzīgu ticību un neparastu prasmi paust šo ticību vārdos. Neskatoties uz mūku ordeņa regulas aizliegumu nodoties liekvārdības grēkam, Aurēlijs bieži stāstīja citiem brāļiem un klostera viesiem par tā kunga varenību un mīlestību. Pat tad, kad viņš tikai lasīja priekšā klausītājam (kurš tos pašus vārdus bija dzirdējis jau neskaitāmas reizes), atausa jauna sapratne par dzirdēto. Brāļi labprāt klausījās Aurēlija runās un pie sevis sprieda, ka tas Kungs ir viņu bagātīgi apveltījis. Abatam dažubrīd likās, ka Aurēlijs daudz labāk būtu varējis kļūt par mācītāju un dzīvot pasaulē kopā ar cilvēkiem, kur viņa spējas pildīt sirdis ar dievišķu degsmi un ticību nestu daudz bagātākus augļus. Tamdēļ, kad Aurēlijs lūdza atļauju un svētību doties pasaulē vēstīt cilvēkiem par tā Kunga spēku un žēlsirdību, abats nešaubījās par sava lēmuma pareizību. Lai arī pasaule bija pilna grēka un kārdinājumu, abats ticēja, ka brālis Aurēlijs spēs turēties pretim Kārdinātāja izliktajiem slazdiem un pratīs nest Dieva vārda gaismu tur, kur tā visvairāk nepieciešama.
Vairāk kā gadu abats nesaņēma nekādas ziņas par Aurēliju un bija jau pavisam aizmirsis daiļrunīgo brāli, kad pie klostera vārtiem klauvēja divi vienkārša paskata ļaudis, kas teicās nesam ziņas un sūtījumu abatam no brāļa Aurēlija. Pēc tam, kad viesi bija atpūtušies un iebaudījuši maltīti saskaņā ar kristīgās viesmīlības paražām, abats nokāpa klostera pagalmā uzklausīt atnācējus un saņemt sūtījumu. Viņš gauži apstulba aiz pārsteiguma, kad izrādījās, ka divu zirgu vilktie nelielie koka rateļi, kurus bija atveduši viesi, ir līdz malām piekrauti ar lupatās ievīstītiem sudraba stieņiem.
Jautāti par šādas dāvanas izcelsmi, atnācēji nodeva abatam brāļa Aurēlija rakstītu vēstuli. Aurēlijs rakstīja, ka ar tā Kunga palīdzību un patiesiem vārdiem ir palīdzējis atgūt ticību jo daudzām cerību zaudējušām dvēselēm, līdz viņa gaitas (kuras neapšaubāmi ir vadījusi mūsu kunga Jēzus roka) ir novedušas viņu kādā attālā kalnu ciematā. Šī ciemata ļaudis ar aizrautību un dedzību tvēruši viņa vārdus par mūsu glābēju Kristu un to Kungu Dievu. Tā kā ciematā nav bijis baznīcas un izskatījies, ka apkārtnes ļaudis (lai arī dedzīgi to vēlas) nezina, kā pielūgt to Kungu, tad Aurēlijs apņēmies palikt ciematā un mācīt ļaudis par krietniem kristiešiem. Vismaz līdz brīdim, kad atrastos iespēja nosūtīt uz ciemu mācītāju. Ciematnieki esot no brīvas gribas ziedojuši šo sudrabu kristīgās ticības un žēlsirdības apliecināšanas vajadzībām. To viņš bosūtot abata rīcībā, jo abats pratīšot labāk parūpēties par šo līdzekļu likšanu lietā. Vēstulē nebija ne vārda par ciemata atrašanās vietu vai nosaukumu, un arī Aurēlija sūtītie ļaudis neprata vai nevēlējās neko sīkāk pastāstīt.
Abats nolēma, ka tik devīgs ziedojums (par kuru varētu uzcelt dievnamus piecos ciematos!) nevar palikt bez ievērības. Tūlīt pēc viesu aizbraukšanas viņš nosūtīja vēstuli tuvējās pilsētas bīskapam. Bīskaps atbildēja, ka pacentīšoties vistuvākajā laikā sameklēt mācītāju ciemata vajadzībām un, kad nākamreiz ierodas vēstneši no ciemata, lai abats nekavējoties sūtot ziņu. Tad mācītājs varēšot atgriezties ciematā kopā ar vēstnešiem.
Tomēr pagāja gandrīz pusgads, līdz atkal tika saņemtas ziņas no brāļa Aurēlija. Kādā saulainā maija dienā abatu klostera pagalmā atkal gaidīja rati ar sudraba stieņiem! Piegādātāji zināja teikt, ka brālis Aurēlijs esot pie labas veselības, viņš mācot tā Kunga vārdu ļaudīm visā ciemata apkaimē un viņi esot atjaunojuši templi, kur noturēt dievkalpojumus. Visi esot ļoti apmierināti ar brāli Aurēliju.
Abats nekavējoties nosūtīja ziņnesi bīskapam ar aicinājumu atsūtīt viņam solīto mācītāju kalpošanai ciematā. Atbilde kavējās vairākas dienas un abatam nācās izgudrot dažādus iemeslus viesu aizkavēšanai. Kad bīskapa sūtītais mācītājs tēvs Marks beidzot ieradās, ciematnieki nevēlējās ņemt viņu līdzi, aizbildinādamies, ka brālis Aurēlijsesot viss, kas viņiem vajadzīgs, un citu dvēseļu ganu viņi nevēloties. Abatam tomēr izdevās viņus pierunāt ar vārdiem, ka Aurēlijs noteikti priecāsies tikties ar vēl kādu no Kristus kalpiem un tēvs Marks devās viņiem līdzi atpakaļceļā.
Pirms trim dienām tēvs Marks bija atgriezies Senfemanas klosterī. Tagad, sēžot savā cellē, abats nevarēja saprast, kā rīkoties tālāk. Jo tēvs Marks, kurš klostera brāļu aprūpēts gulēja blakus cellē, pēc trīs mēnešu prombūtnes bija atgriezies novārdzis, vātīm klāts un pilnīgi akls. Un tas, ko viņš pastāstīja, asarām ritot no tukšajiem acu dobuļiem, jau trešo nakti neļāva abatam aizmigt. Viss ir tā Kunga rokās, jau kuro reizi veltīgi sevi merināja abats. Sirdī viņš vēlējās, kaut tas Kungs būtu devis viņam visniecīgāko zīmi! Kaut viņš nebūtu ļāvis brālim Aurēlijam pamest klosteri! Pēc vēstules, kuru viņš vakar bija nosūtījis bīskapam, varēja gaidīt tikai vienu iznākumu. Drīz Senfemanas klosterī ieradīsies brāļi, par kuriem citu ordeņu mūki runāja tikai pusčukstus. Brāļi, kurus labāk redzēja ejam, nevis nākam. Brāļi – inkvizītori.