Industriālā revolūcija visu izmainīja. Cilvēki pacēla tehnikas progresa idejas karogu, kā civilizācijas dzinējspēku. Taču tehnoloģiskās varenības pieaugumam ir arī ēnas puse, to gan neapjauta uzreiz: pēc diviem pasaules kariem, ekoloģiskām un sociālām krīzēm ticība progresam ir sākusi ļodzīties. Saskaņā ar YouGov pētījumiem 2015. gadā tikai 3% francūžu, 4% vāciešu un angļu, un 6% amerikāņu tic, ka pasaule kļūst labāka.

Taču, kā tas ir īstenībā? Britu vēsturnieks un ekonomists Makss Rozers izpētīja empīriskās liecības, ko dažādas pasaules organizācijas ir savākušas pēdējos gados par izmaiņām pasaulē, sākot no 1800. gada.

Paskatīsimies uz datiem, ko Rozers publicējis projekta Our World in Data ietvaros. Tad paši izspriediet, vai vērts ticēt progresam.

Nabadzība.

Pirms divsimt gadiem vairāk par 90% pasaules iedzīvotājiem dzīvoja galīgā nabadzībā, savādāk dzīvoja tikai niecīgs elites daudzums. Vai vispār daudz varēja nopirkt par naudu, ja tāda arī bija? Tikai ļoti bagāti cilvēki varēja atļauties mājās ierīkot normālu apgaismojumu, karsta ūdens padevi. Taču XIX gadsimta beigās nabadzīgu cilvēku skaits nemitīgi saruka. Turklāt skaita mazināšanās ātrums kļuva arvien straujāks. Veļ 1950. gadā trīs ceturtdaļas iedzīvotāju dzīvoja nabadzībā, taču 1990. gados beidzot no nabadzības bija izkļuvuši laukā puse no cilvēces. Pašreiz galējā nabadzībā dzīvo tikai 10% no pasaules iedzīvotāju skaita. Turklāt divsimt gadu laikā iedzīvotāju skaits uz Zemes ir palielinājies septiņas reizes! Reāli pasaule kļūst ar vien labāka: vidēji katru dienu no nabadzības izkļūst pāri par simts tūkstošiem cilvēku. Avots: World bank and Bourguignon and Morrisson, 2002.

Izglītība.

Pirms divsimt gadiem māka lasīt un rakstīt nozīmēja, ka tu piederi elitei. Šodien tās ir bāzes prasmes, to neesamība ir kā zīmogs. Tajā pašā laikā izglītotība par vispārēju normu pavisam nesen kļuva pat attīstītākajās valstīs - tikai XX gadsimta otrajā pusē. 1800. gadā izglītots bija tikai katrs desmitais cilvēks, kas vecāks par 15 gadiem, 1930. gadā - katrs trešais, bet šodien, pat skatot nabadzīgākās valstis - 85% no visas pasaules iedzīvotājiem ir izglītoti. Avots: Gapminder; the World Bank, 2015.

Veselība.

Viens no iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki netic progresam, ir dažu vēstures faktu nezināšana par cilvēces vēsturi. Konkrēti, ka pirms divsimt gadiem bija mūsu laikiem neiedomājams bērnu mirstības gadījumu skaits. 1800. gadā gandrīz puse no bērniem nomira, nesasnieguši 5 gadu vecumu, turklāt liela starpība starp attīstītām un neattīstītām valstīm nebija. Iemesls, kāpēc rādītāji uzlabojās, kā arī veselība kopumā, bija, ne tikai medicīnas attīstība, taču arī ne mazākā mērā iedzīvotāju labklājības celšanās dzīvokļu labiekārtojums un sanitārie apstākļi, izglītības līmenis (tātad arī higiēna) un veselīgāka pārtika (laba pārtika padarīja mūs, ne vien veselākus, bet arī garākus augumā). 2015. gadā bērnu mirstība samazinājās līdz 4,3%, kļūstot tieši desmit reizes mazāka, kā pirms diviem gadsimtiem. Avots: Gapminder; the World Bank, 2015.

Sākumizglītība.

Izmaiņas, par kurām rakstījām iepriekš, būtu neiespējamas bez vispārējās skolas izglītības, kas izveidoja jauna tipa cilvēku, ar citu pasaules uzskatu, paradumiem un prasmēm. Pa īstam masveidīga šī parādība - sākumskola - kļuva tikai pēc Otrā pasaules kara. Par 15 gadu vecāki cilvēki ar sākumskolas izglītību 1820. gadā bija tikai 17,2%, 1950. gadā - 49%, bet 2015. gadā 86%. Avots: How Was Life? Global Well-being since 1820. - OECD, 2014.

Demokrātija.

Pirms divsimt gadiem demokrātijas institūti bija tikai iedīgļa stāvoklī, taču industrializācijas gaitā tie nostiprinājās un paplašinājās. Tā turpinājās līdz 1930-jiem gadiem, kad pieaugums beidzās ar kritienu, jo radās vairākas totalitāras valstis. Izrādījās, ka tehnikas progress automātiski neved pie brīvības, demokrātijas un citu liberālo vērtību triumfa. Augstās tehnoloģijas var apkalpot arī diktatūru. Demokrātija 1820. gadā - 0,92%, 1910. gadā - 13%, pēc desmit gadiem jau 19,6%, tad 1940. gadā - 9,4%, 1950. gadā - 31,4%, 2000. gadā - 56,1%, 2010. gadā - atkal kritums - 54,3%, 2015. gadā - tomēr vairāk - 55,8%, tomēr milzīgs skaits Zemes iedzīvotāju joprojām dzīvo nebrīvā sabiedrībā. Avots: Polity IV dataset, data from Wimmer and Min, 2006; Gapminder.org, UN Population Division, 2015.

Neatkarība.

1800. gadā trešā daļa no pasaules iedzīvotājiem dzīvoja neatkarīgās valstīs, bet kolonijās iedzīvotāju tiesības bija ierobežotas. [Protams, neskaitot pašus kolonizatorus - t.p.] Situācija sāka mainīties XIX gadsimta pirmajā pusē. Taču masveidīga koloniju atbrīvošanās no kolonizatoru jūga notika tikai pēc Otrā pasaules kara. Tagad formāli šis ļaunums ir pieveikts, taču bijušo koloniju finansiālā un politiskā atkarība no bagātajā valstīm ir palikusi un maisa to tālākajai attīstībai. [Autors, manuprāt, nemin vēl vienu faktoru - koloniālisms grāva vietējo tautu dzīvesveidu, kas tagad konfliktē ar rietumniecisko, vietām, sociālistisko, iznīcināja pirms koloniālisma laiku valstu robežas, radot nemitīgus vietējos saspīlējumus un karus - t.p.] 1820. gadā 37,7% no pasaules iedzīvotājiem bija ierobežoti savās tiesībās, 1870. gadā stāvoklis nedaudz uzlabojās - 33,9%. taču 1900. gadā jau atkal sasniedz 35%. 1920. gadā kritums uz 32,2%, straujš kritums uz 12,8%, 1990. gadā jau tikai 3,2%, bet mūsu laikos - formāli - 0,0%. Avots: Polity IV dataset, data from Wimmer and Min, 2006.