“Apollo” priekšvēstnesis.

Viens no pašiem drosmīgākajiem Verna pareģojumiem ir kosmiskie ceļojumi. Protams, francūzis nebija pirmais autors, kas sūtīja savus varoņus uz debesu sfērām. Taču pirms viņa literārie astronauti lidoja tikai pateicoties brīnumam. Piemēram, XVII gadsimta vidū angļu garīdznieks Frensiss Godvins sarakstīja utopiju “Cilvēks uz Mēness”, kuras varonis devās uz pavadoni ar fantastisku putnu palīdzību. Laikam tikai Sirano de Beržeraks lidoja uz Mēnesi, ne tikai velna mugurā, bet arī ar primitīvu raķetes analogu. Taču par zinātnisku kosmiskā lidojuma pamatojumu rakstnieki nedomāja līdz pat XIX gadsimtam.

Pirmais, kas nopietni ķērās pie cilvēka sūtīšanas kosmosā bez visādām “velnišķībām”, bija tieši Žils Verns – viņš, saprotams, paļāvās uz cilvēka saprāta spēku. Taču aizpagājušā gadsimta sešdesmitajos gados par kosmosa apgūšanu cilvēki varēja tikai sapņot un zinātne ar šo problēmu nopietni pat nenodarbojās. Franču literātam nācās pašam fantazēt par šo tēmu, kā nu viņš to mācēja. Verns nolēma, ka labākais paņēmiens, kā sūtīt cilvēku kosmosā, būs gigantisks lielgabals, kura lādiņš kalpos par pasažieru moduli. Tieši ar lādiņu saistās viena no galvenajām “Mēness lielgabala” projekta problēmām.

Pats Verns lieliski saprata, ka šāviena brīdī astronautus gaida nopietna pārslodze. Tas redzams pēc tā, ka romāna “No Zemes uz Mēnesi” varoņi mēģināja nodrošināt sevi ar sienu mīksto apšuvumu un matračiem. Nav vērts pat runāt, ka reālā dzīvē tas neglābtu cilvēku, kas mēģinātu atkārtot “Lielgabalu kluba” biedru varoņdarbu.

Ja arī ceļotājiem izdotos nodrošināties, paliek vēl divas praktiski neatrisināmas problēmas. Pirmkārt, lielgabalam, kas spētu uzšaut lādiņu ar tādu masu kosmosā, būtu jābūt vienkārši fantastiski garam. Otrkārt, pat mūsu dienās ir neiespējami nodrošināt lielgabala lādiņam tādu starta ātrumu, kas ļautu pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku. Beidzot, autors nav ņēmis vērā gaisa pretestību – kaut gan uz citu kosmiskā lielgabala problēmu fona tas jau izskatās kā sīkums.

Tajā pašā laikā nav iespējams nenovērtēt to iespaidu, ko Verna romāni atstāja uz kosmonautikas rašanos un attīstību. Franču rakstnieks pareģoja, ne vien ceļojumu uz Mēnesi, bet arī dažas tā detaļas – piemēram, “pasažieru moduļa” izmērus, apkalpes locekļu skaitu un projekta aptuvenās izmaksas. Verns kļuva par vienu no galvenajiem kosmiskās ēras iedvesmotājiem, Konstantīns Ciolkovskis par viņu sacīja: “Vēlēšanos veikt kosmiskos ceļojumus man radīja pazīstamais fantazētājs Ž. Verns. Viņš ierosināja manas smadzenes darboties šajā virzienā”. Likteņa ironija, bet tieši Ciolkovskis XX gadsimta sākumā pilnībā pamatoja Verna ieceres neiespējamību pilotējamajā kosmonautikā.

Fantastiku – dzīvē.

Gandrīz simts gadus pēc “Cilvēka uz Mēness” izdošanas kosmiskā lielgabala projekts ieguva jaunu dzīvi. 1961. gadā ASV un Kanādas Aizsardzības ministrijas uzsāka kopēju projektu HARP. Tā mērķis bija radīt lielgabalus, ar kuru palīdzību varētu palaist zemā orbītā zinātniskos un militāros pavadoņus. Paredzēja, ka “superlielgabals” ievērojami samazinās izmaksas pavadoņu palaišanai – pat līdz pāris simts dolāriem uz vienu derīgās kravas kilogramu. 1967. gadā balistisko ieroču speciālista Džeralda Bula vadītā komanda radīja kādus desmit kosmiskā lielgabala izmēģinājuma paraugus un iemācījās palaist lādiņus 180 kilometru augstumā – tas, ņemot vērā apstākli, ka ASV par kosmosa robežu uzskata 100 kilometru augstumu. [Autors kļūdās: 100 km robeža ir starptautiski pieņemtā kosmosa robeža, ASV pieņemtā robeža, pilnīgi precīzi nepateikšu, ir 60 jūdzes jeb kaut kur 80 km – t.p.] Taču politiskās nesaprašanās starp ASV un Kanādu izraisīja projekta slēgšanu.

Šī neveiksme nepārvilka krustu pār kosmiskā lielgabala projektu. Līdz XX gadsimta beigām tika veikti vēl vairāki mēģinājumi realizēt tos dzīvē, taču līdz šim vēl nevienam nav izdevies palaist Zemes orbītā lielgabala lādiņu.

Rītdienas transports.

Īstenībā Žils Verns biežāk, nevis pareģoja jaunu tehnoloģiju rašanos, bet gan rakstīja par jau esošo tehnoloģiju attīstību. Visuzskatāmāk to var redzēt, ja par piemēru ņemam slaveno “Nautilus”.

Pirmie projekti un pat darboties spējīgi zemūdens kuģu prototipi tika radīti jau ilgi pirms paša Verna dzimšanas. Vēl vairāk, tajā brīdī, kad viņš sāka darbu pie “20 000 ljē zem ūdens”, Francijā jau nolaida ūdenī pirmo mehānisko zemūdens laivu, ko nosauca par “Nirēju” - Verns pat bija ievācis ziņas par to, pirms ķērās pie romāna. Kas bija “Nirējs”? Uz kuģa borta ar grūtībām izvietojās 12 cilvēku komanda, zemūdene spēja iegremdēties ne dziļāk par 10 metriem un zem ūdens spēja sasniegt ātrumu tikai 4 mezgli stundā.

Uz šī fona “Nautilus” raksturojums un iespējas izskatās pilnīgi neiedomājamas. Komfortabls kā okeāna laineris, lieliski piemērota garām ekspedīcijām, zemūdene, kas var nolaisties vairāku kilometru dziļumā un kuras maksimālais ātrums ir 50 mezgli. Fantastika! Turklāt, vēl līdz šim. Kā tas ne reizi vien ir noticis ar Vernu, viņš ir pārvērtējis, ne tikai viņa laika, bet arī nākotnes tehnoloģijas. Pat XXI gadsimta atomsubmarīnas nespēj sacensties ātrumā ar “Nautilus” un veikt tos manevrus, ko tas spēja rotaļājoties. Tās nevar arī iztikt tik ilgu laiku bez degvielas un krājumu papildināšanas, kā to varēja “Nautilus”. Un, protams, mūsdienu zemūdenes nekādi nespētu vadīt viens cilvēks – bet Nemo turpināja kuģot ar “Nautilus” pat pēc tam, kad bija pazaudējis visu komandu. No otras puses, uz kuģa nebija gaisa reģenerācijas sistēma, lai papildinātu tā krājumus, kapteinim Nemo vajadzēja reizi piecās dienās pacelties virs ūdens.

Neskatoties uz visu to, nevar neatzīt, ka vispārējās zemūdens kuģu attīstības tendences Verns ir pareģojis ar pārsteidzošu precizitāti. Submarīnu spējas veikt ilgstošus, autonomus ceļojumus, vērienīgas kaujas ar tām, jūras dzīļu pētīšana un pat brauciens zem ledus uz polu (Ziemeļpolu, protams, nevis Dienvidpolu – te Verns kļūdās) – tas viss jau ir realitāte. Kaut gan, tikai XX gadsimta otrajā pusē, kad parādījās tehnoloģijas, par kurām Verns pat nesapņoja – piemēram, atomenerģētika. Pasaulē pirmajai atomzemūdenei simboliski deva vārdu “Nautilus”.

Fantastiku – dzīvē.

2006. gadā kompānija Exomos radīja darbojošos zemūdeni, kas ir maksimāli pietuvināta literārajam “Nautilus” - vismaz, kas attiecas uz tās ārējo izskatu. Kuģis izklaidē tūristus, kas ierodas Dubajā.

Lai pastāstītu par gaisa stihijas iekarošanu, Verns izdomāja Robūru-iekarotāju. Šis neatzītais ģēnijs kaut kur atgādina Nemo, taču bez cēluma un romantisma. Sākumā Robūrs rada gaisa kuģi “Albatross”, kas gaisā ceļas ar propelleru palīdzību. Kaut gan ārēji “Albatross” drīzāk izskatās pēc parasta kuģa, to ar pilnām tiesībām var nosaukt par helikopteru “vectētiņu”.

Romānā “Pasaules valdnieks” Robūrs izstrādā jau pavisam neticamu transporta veidu. Viņa “Bargais” ir universāla mašīna: ar vienādu vieglumu tas pārvietojas gaisā, uz zemes, ūdenī un pat zem ūdens – turklāt, spējot pārvietoties ar ātrumu pat 200 jūdzes stundā (mūsu dienās tas izklausās jocīgi, bet Verns bija pārliecināts, ka tāds bolīds kļūs neredzams cilvēka acīm). Šī universālā mašīna tā arī palika tikai rakstnieka izdoma. Zinātne atpaliek no Verna? Runa nav tikai par to. Tāda universāla mašīna ir nepraktiska un neizdevīga.

Fantastiku – dzīvē.

Mēģinājumi radīt lidaparāta un zemūdens laivas hibrīdu ir bijuši. Turklāt, lai cik dīvaini arī nebūtu – sekmīgi. 1930. gados padomju konstruktori mēģināja “iemācīt” hidroplānam peldēt zem ūdens, taču projektu līdz galam nerealizēja. Toties ASV 1968. gadā, Ņujorkas Rūpniecības izstādē tika demonstrēts lidojošas submarīnas Aeroship prototips. Taču praktisku pielietojumu šī tehniskā dīvainība tā arī neatrada.

Paredzot Hitleru.

Žils Verns nomira 1905. gadā un neredzēja pasaules karu šausmas. Taču viņš, tāpat kā daudzi citi viņa līdzcilvēki, juta, ka tuvojas vērienīgu konfliktu laikmets un tiks radīti jauni, iznīcinoši ieroči. Protams, ka franču fantasts centās uzminēt, kādi tie būs.

Nopietnu uzmanību kara un ieroču tēmai Verns pievērsa romānā “Begumas piecsimt miljonu”. Par grāmatas galveno ļaundari viņš padarīja vācu profesoru Šulci – pat vairāk, nekā simtprocentīgu nacionālistu ar vēlmi iekarot pasauli. Šulce izgudroja gigantisku lielgabalu, kas spēja trāpīt mērķī daudzu kilometru attālumā, un izstrādāja tam lādiņus ar indīgu gāzi. Tādā veidā Verns paredzēja, ka tiks radīti ķīmiskie ieroči. Bet romānā “Dzimtenes karogs” francūzis jau apraksta superlādiņu - “Roka fulguratoru”, kas spēj iznīcināt katru būvi tūkstoš kvadrātmetru rādiusā [Tā ir oriģinālā, es neesmu vainīgs! - t.p.] - analoģija ar atombumbu pilnīgi uzprasās.

Tajā pašā laikā Verns turpina skatīties nākotnē ar optimismu. Viņa grāmatās bīstamie izgudrojumi, kā likums, iedzina postā savus radītājus – tā aiziet bojā no sasaldējošās bumbas ļaunais Šulce. Realitātē gan no masu iznīcināšanas ieročiem cieš vienalga kas, tikai ne to radītāji.

Pagājušais gadsimts.

Savas karjeras sākumā, 1863. gadā, tolaik vēl maz zināmais Žils Verns saraksta romānu “Parīze XX gadsimtā”, kurā mēģināja paredzēt, kā izskatīsies pasaule pēc simts gadiem. Diemžēl, gandrīz vai pats paredzējumiem bagātākais Verna darbs, ne tikai neieguva atzinību rakstnieka dzīves laikā, bet ieraudzīja dienas gaismu tā paša XX gadsimta beigās. Pirmais “Parīzes XX gadsimtā” lasītājs – nākošais “Neparasto ceļojumu” [Tā sauca Verna romānu sēriju – t.p.] izdevējs Pjērs-Žils Etcels izbrāķēja rokrakstu. Daļēji tīri literārās kvalitātes dēļ – rakstnieks bija tikai iesācējs – bet daļēji arī tāpēc, ka Etcels uzskatīja verna prognozes pārāk neticamas un pesimistiskas. Redaktors uzskatīja, ka lasītājiem grāmata liksies absolūti neticama. Romāns pirmo reizi dienas gaismu ieraudzīja tikai 1994. gadā, kad lasītāji jau pilnībā spēja novērtēt fantasta paredzējumus.

“Rītdienas” Parīzē slejas debesskrāpji, cilvēki ceļo superātros elektrovilcienos, bet noziedzniekus soda ar nāvi ar elektrisko lādiņu palīdzību. Bankās darbojas skaitļojamās mašīnas, kas vienā mirklī veic sarežģītas aritmētiskas darbības. Protams, aprakstot XX gadsimtu, rakstnieks balstās uz sava laika sasniegumiem. Piemēram, visu planētu ietver globālais informācijas tīkls, taču tā pamatā ir parasts telegrāfs.

Fantastiku – dzīvē.

Bez visa cita, “Parīze XX gadsimtā” piedāvāja “aizturēšanas teoriju”, ko 1940. gadā izstrādāja amerikāņu diplomāts Džordžs Kennans. Verns sprieda, ka vairākas valstis, kuru rīcībā būs ieroči, kas spētu iznīcināt visu planētu, baidīsies tos likt lietā un kariem pienāks beigas. Kā mēs zinām, te fantasts ir pasteidzies: lokālo militāro konfliktu arī šodien ir pietiekami daudz. [Starp citu, lokāli militāri konflikti pašlaik notiek apmēram 60 valstīs – t.p.]

Taču pat bez kariem XX gadsimta pasaule izskatās visai drūma. Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka Vernu ir iedvesmojis zinātniski-tehniskais progress un viņš to apdzied. Bet “Parīze XX gadsimtā” mums demonstrē sabiedrību, kurā augstās tehnoloģijas savienojas ar nožēlojamu dzīvi. Cilvēkus interesē tikai progress un iedzīvošanās. Vēstures mēslainē ir izgāzta kultūra, aizmirsta mūzika, literatūra un glezniecība. Te par laimi Verns ir pārāk sabiezinājis krāsas.

Žils Verns ir paredzējis vēl daudz ko citu. Kā jau esošus (piemēram, elektriskās lodes no “20 000 ljē pa jūras dzelmi” un video sakarus “Amerikāņu žurnālista diena 2889. gadā”), tā arī nerealizētos dzīvē (“Robūrā-iekarotājā” aprakstītā enerģijas uzlādēšana no atmosfēras elektrības). Rakstnieks nekad nepaļāvās tikai uz savu fantāziju – viņš rūpīgi sekoja jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un regulāri prasīja padomu zinātniekiem. Tāda pieeja, kopā ar paša talantu un paredzēšanas spēju, ļāva viņam veikt tik neticamus un precīzus pareģojumus. Protams, daudzi viņa pareģojumi tagad liekas naivi. Taču pasaulē nav daudz tādu paredzētāju, kam tik precīzi ir izdevies paredzēt, kā attīstīsies tehniskā doma un progress.

Zinātnieka vārds.

Te var piebilst, ka slavenais izgudrotājs Tomass Edisons 1911. gadā arī atbildēja uz jautājumu: kādu viņš redz pasauli pēc simts gadiem.

Visprecīzākos pareģojumus viņš, protams, veica savā nozarē, paredzot, ka tvaika laikmets beidzas un sākas elektrības laikmets. Viņa prāt, galvenais transporta veids būs liela izmēra lidmašīnas. Māju interjerus veidos no tērauda, kuram varēs veidot vajadzīgo faktūru, lai tas līdzinātos citiem materiāliem. Grāmatas tikšot izgatavotas no superplāna niķeļa. Edisons uzskatīja, ka tiks izgudrots – filozofu akmens. No dzelzs viegli varēs iegūt zeltu un tas kļūs tik lēts, ka no tā taisīs visas iespējamās lietas. Kā redzam, zinātnieka un izgudrotāja fantāzija ne vienmēr strādā tādā līmenī, kā rakstniekam. [Kaut vai atceramies strīdu ar Teslu, kas uzskatīja, ka nākotne pieder maiņstrāvai, bet Edisons stūrgalvīgi palika pie līdzstrāvas – t.p.]

Aizmirstais pareģis.

Ja XIX gadsimta beigu – XX gadsimta sāku francūzim pajautātu, kas vispārliecinošāk attēlo nākotni, tad vienā rindā ar Žila Verna vārdu būtu rakstīts arī Albēra Robidas vārds. Arī šis rakstnieks un mākslinieks izteica satriecošus pareģojumus par nākotnes tehnoloģijām, viņam daudzi piedēvē pat pārdabiskas pareģotāja spējas.

Robida paredzēja, ka nākotnē katrā mājā būs “telefonoskops”, kas 24 stundas diennaktī pārraidīs jaunākās ziņas. Viņš apraksta ierīces, kurās var apjaust mūsdienu komunikatoru veidus. Kopā ar Vernu Robida pirmais sāk runāt par ķīmiskajiem ieročiem un superjaudīgām bumbām, kas, neskaties uz mazajiem izmēriem, būs ar milzīgu un postošu jaudu. Savos zīmējumos un grāmatās Robida bieži attēlo lidojošas mašīnas, kas aizvietos zemes transportu. Šis pareģojums nav piepildījies – pagaidām. Cerēsim, ka ar laiku tas tā arī notiks.