Tā kā pirms vairāk tūkstošiem gadu galvenais un gandrīz vienīgais cilvēku nodarbošanās veids bija uztura ieguve, tad laika kaut cik ilgstošiem kariem (piemēram, iekšējiem konfliktiem „Homo sapiens” vidū starp dažādām ciltīm un tautām) nebija gandrīz vispār (tas gan neattiecas uz klejotāju tautām, kurām karadarbība patiešām varēja būt kā eksistēšanas forma). Katri starpcilšu (starpvalstu) konflikti bija pietiekami ātri un tajos piedalījās, kā parasti, gandrīz visi vīrieši, kas spēja nest ieročus (pirmkārt, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju mobilizāciju prasīja aizsardzība, jo sakari starp ciematiem bija lēni un apgrūtināti, tā kā iebrucēju uzbrukumi gandrīz vienmēr bija pēkšņi, tad apmetnes katru reizi zināmā mērā izrādījās pārsteigtas negaidot, turklāt bija jāaizstāvas pret koncentrētu un labi sagatavotu ienaidnieka uzbrukumu – vai nu cīnies, vai mirsti – citas izvēles nebija).

Tajā pašā laikā, lai kā arī nevēlētos, savākt lielu armiju tajā laikā nebija iespējams – pēc mēneša karavīriem elementāri nebūtu, ko ēst. Tāpēc karadarbība notika vai nu ātri, vai tajā piedalījās samērā nelielas vienības, kopā daži simti vai daži tūkstoši karavīri. Senajai loģistikai uzturēt kaujas spējīgā stāvoklī lielāku armiju ilgstošā laikā bija neiespējami, vēl grūtāk bija to operatīvi vadīt...

Attīstoties amatiem un mākai apstrādāt zemi, audzēt lopus, senā sabiedrība sāka diferencēties: parādījās profesijas. Tajā skaitā arī pietiekoši liela „karavīru” kasta, kas ne ar ko citu nenodarbojās, kā tikai ar karadarbību un gatavošanos tai. Tomēr sabiedrība vēl nevarēja atļauties uzturēt ievērojamu karotāju skaitu (parastie „nometnieki”, nevis ‘klejotāji”), tā kā atradās permanentā bada stāvoklī – lielākā iedzīvotāju daļa bija spiesta cītīgi strādāt, iegūstot pārtiku. Tāpēc, ka kari arī notika, tie aprobežojās ar īsiem, ātriem uzbrukumiem, kuros izlaupīja teritoriju, paņēma gūstā vergus (zināmā mērā tas attiecas pat uz Viduslaikiem).

Tālāk attīstoties lauksaimniecībai un lopkopībai, arvien vairāk cilvēku ieguva iespēju nodarboties ar kaut ko citu, nekā ar tiešu pārtikas ieguvi. Tādā veidā sāka parādīties un attīstīties jaunas profesijas, jauni amati. Tajā skaitā parādījās pietiekošs zinātnieku, mediķu, apkalpes sfēras darbinieku daudzums. Pieaugot to cilvēku skaitam, kas tiešā veidā nebija saistīts lauku darbos vai darbā fermā, veda pie intelektuālā kapitāla uzkrāšanas, kas bija pamats kvalitatīvam lēcienam – zinātniski-tehniskajai revolūcijai 18. – 19. gadsimtā, kas savukārt atkal izraisīja jaunu, sprādzienveida izaugsmi darba ražīgumā, kas atkal pa riņķi atbrīvoja jaunus cilvēku resursus darbam ārpus sfēras, kas tieši nodarbojās ar pārtikas ieguvi... Tieši šajā periodā pilsētu kļuva arvien vairāk un vairāk (pilsētas tikai pārstrādāja un patērēja laukos saražoto), tieši tajās tika kalta mūsdienu civilizācijas zinātniski-tehniskā varenība un kultūras daudzveidība...

Vienlaikus ar panākumiem, cīnoties pret badu, valstis ieguva iespējas radīt lielas, profesionālas armijas, kā arī neprofesionālu (iesaucamo) armiju vienības, bija parādījušies ievērojami pārtikas krājumi, kas atļāva uz ilgu laiku iesaistīt desmitiem un simtiem tūkstošu parasto pilsoņu, atraujot tos no darba viņu civilajās profesijās. Tā kā armijas palika arvien lielākas, tad arī kari kļuva arvien briesmīgāki un postošāki.

Pašreizējā mirklī tehniski bads uz planētas nedraud pat teorētiski. Cilvēce spēj saražot kolosālu pārtikas daudzumu, bet... Tajā pašā laikā milzīgs cilvēku daudzums (galvenokārt Āfrikā un Āzijā) turpina ciest badu. Kāpēc? Ja lauksaimniecība un lopkopība, kā jau teicu, var nodrošināt ar pārtiku visus. Atbilde ir vienkārši: šie, badu cietošie cilvēki ir – „liekie”. Viņi neko derīgi (pārējais cilvēcei) neražo, viņi pat ģenētiski nav vajadzīgi tai pašai „attīstītajai” pasaulei, kas varētu tos nodrošināt. Simtiem miljoni cilvēku, ja ne vairāk, absolūti nevienam nav vajadzīgi, viņi neražo un neiegūst neko, kas būtu vajadzīgs pārējais pasaulei – viņi ir bezjēdzīgi.

Piezīme: te nu kādi mīkstsirdīgi pilsoņi vai morālisti-liberāļi metīsies ētiku mācošā histērijā, apvainojot mani melos, necilvēcībā un citos fašismos, taču es esmu pieradis nosaukt lietas savos vārdos. Variet man piedot par to.

Vēl vairāk, arvien pieaug līdzīgu iedzīvotāju-parazītu skaits arī pašu „attīstīto” valstu iekšienē.

Tā kā pārtikas, apģērba, mašīnu un iekārtu ražošana kļūst arvien tehnoloģiskāka, tad arī cilvēku skaits, kas nodarbināti ražošanā un ieguvē, visu laiku samazināsies. Vēl vairāk, tā sauktais zinātniski-tehniskais progress paātrinās (iepriekš aprakstītās, vienkāršās likumsakarības dēļ: jo mazāka ir vajadzība pēc elementāra darba, lai saražotu dzīvei nepieciešamas lietas un produktus, jo vairāk cilvēku ir nodarbināti zinātnē un tehniskajā projektēšanā – jo enerģiskāks un kvalitatīvāks ir zinātniski-tehniskais progress), tad neizbēgami tuvākā nākotnē atkal var gaidīt jaunu zinātniski-tehnisko revolūciju (ZTR), kas darba tirgū ievedīs robotus (un tas neizbēgami notiks jau šajā gadsimtā). Rezultātā, atbrīvosies milzīgs cilvēku daudzums, kas tieši tāpat kļūs „lieki”.

Pēc būtības apmēram 50-70% cilvēku esošā gadsimta beigās un nākamā gadsimta sākumā nevienam nebūs vajadzīgi. Viņi nebūs vajadzīgi ne, lai iegūtu pārtiku un izrakteņus, ne arī, lai ražotu kaut kādas preces. Pakalpojumu tirgus kļūs neiedomājami uzpūsts un pārkarsis. Paliek tikai vien jautājums: kur likt visu šo „sliņķu” armiju?!

Parasti, kad es par kaut ko rakstu, tad man jau ir kāda gatava atbilde (viedoklis) par šo jautājumu (problēmu), taču šajā gadījumā es ieraudzīju problēmu, bet, kas no tā izriet, man pagaidām nav skaidrs. Varbūt piedāvāt savas hipotēzes, domas. Varbūt spriedīsim kopā...

P.S. Viens no notikumu risinājuma variantiem:

Saprotams, ka atpalikušās Āfrikas vai dažās Āzijas valstīs ir daudz cilvēku, kas neražo neko vērtīgu vai vajadzīgu, viņu atpalikušās tehnoloģijas dēļ... Taču jāatzīmē, ka arī „attīstītās” valstīs pēdējos gados ir parādījusies milzīga pilsoņu armija, kas vispār neko nedara (un netaisās darīt) un tikai dzīvo (eksistē, parazitē) uz dažādiem pabalstiem.

Turklāt daudzi no šiem „liekēžiem” ir „pilnvērtīgi” pilsoņi un viņiem ir visas attiecīgās pilsoņu tiesības. Tas ir, vienīgais labums no viņiem ir – piedalīšanās vēlēšanās (tas ir, šie „parazīti” ir pat elektorāts). Un viņu rindas tuvākā laikā lavīnveidīgi izpletīsies, kā jau es teicu. Pie kā tas novedīs?

Vienīgais, kas pilnīgi automātiski ienāk prātā – tas ir, vai nu tuvākā nākotnē mūs gaida nākošais LIELAIS karš, kurā sadegs visas sakrājušās pretrunas, vai arī nāks kardināla, pasaules sociāla pārbūve, tā kā nevar būt tā, ka „derīgai” un „nederīgai” sabiedrības daļai aprakstīto notikumu gaitā paliek vienādas tiesības, pirmkārt – vēlēšanu tiesības.

Tas ir, būs dīvaini, ja pieņemsim, 7 cilvēki no 10 neko nedara un (faktiski) viņiem nav arī iespēja strādāt, jo viņu darbs vienkārši nevienam nav vajadzīgs (kā viņi paši), taču tajā pašā laikā viņu „balss” un „statuss” ir - pielīdzināts pārējo palikušo trīs „balsīm” un „statusam”, vai ne tā?

P.S. 2. Man radies vēl viens priekšlikums: tā kā cilvēktiesību samazināšana neatrisina galveno problēmas būtību – „liekā” (un turklāt – augošā!!!) iedzīvotāju daļa. Tad pilnīgi loģiski jāsecina, ka cilvēce, savu cinisko elitu personā, nonāks līdz kaut kādam tradicionālam cilvēkēšanas risinājumam. Kādam tad?

Iedomāsimies uz mirkli, ka uz Zemes iedzīvotāju skaits palielinājies līdz 10 miljardiem, no kuriem tikai 3 miljardi – strādā un ražo kaut kādas derīgas un vajadzīgas preces un pakalpojumus, nodarbojas ar zinātnes projektiem, sargā un uztur tiesisku kārtību, un tikai viņiem ir pilnvērtīgas cilvēktiesības, bet visi pārējie ir – nepilsoņi – kuri tikai bezjēdzīgi parazitē uz viņu rēķina. Vai iedomājaties? Darba tirgus kļūs tik pārkarsis, ka pat „pilsoņu” pilsoņtiesības, ko nosaka viņu aizņemtība (darbs), eksistēs tikai tādēļ, cik to ļaus viņu darba devēji (elite). Jādomā, ka šīs „pilsoņtiesības” būs daudz būtiskāk samazinātas, salīdzinājumā ar tām, kas bija mums XX gadsimta otrajā pusē.

Tātad „pilsoņu” tiesības ir efemēras, „nepilsoņiem” tikpat kā nav. Turklāt „nepilsoņi” eksistē tikai kā „parazīti”, dzīvojot no tā, ko viņiem dod „pilsoņi”, uz pēdējo rēķina. Kas no tā var sekot?

Loģiski būtu pieņemt, ka „nepilsoņu” dzīves līmenis un pabalsti pakāpeniski samazināsies, beigās sasniedzot minimāli iespējamo līmeni. Pēc tam sekos nākamais priekšlikums no varas pārstāvjiem: „Ja gribat dzīvot labi un ne par ko neuztraukties līdz dzīves beigām? Viegli! Izejiet sterilizācijas procedūru un iegūstiet lielisku pansiju-uzturēšanu uz visu atlikušo dzīvi!”

Tas pat nav stipri pretrunā ar šodienas morāli – jau tagad rietumu pasaulē ir ienācis dzīves stils „dzīve savam priekam” bez bērniem (childfree). Tā kā es esmu gandrīz pārliecināts par šo iespējamo nākotni, ņemot vērā šodien sajaušamas tendences.

https://zsbooka.livejournal.com/70300.html

[Pieņēmu, ka jāiztulko, ar piebildi, ka tas ir tikai autora viedoklis. – t.p.]

[Kur tad ir tie liekie cilvēki, ka nav kas strādā: http://jauns.lv/raksts/bizness/260773-uznemeji-izmisusi-mums-katastrofali-trukst-darbinieku-bet-vinu-velamais-risinajums-var-iegriezt-vietejiem - t.p.]