I

Spāņu pētnieki no Toledo universitātes mēģinājuši iztēloties, kā cilvēks gluži āreji izskatīsies pēc 80 gadiem, ieejot 22.gadsimtā. Ielādējuši datorprogrammā maksimāli daudz potenciāli noderīgas informācijas, viņi jau drīz vien ieguvuši mēreni atbaidoša mobilemana tēlu.

Vispirms šīs būtnes pirksti kļūs ievērojami spēcīgāki, taču vienlaikus kroplīgi izlieksies, līdzīgi zvēru ķetnām. Šāda metamorfoze vairāku desmiru gadu laika notiks tieši tāpēc, ka šo nākotnes cilvēku tagadējie mazgadīgie vecāki jau šobrīd ne dienās, ne naktīs praktiski neizlaiž no pirkstiem sīkspaidāmās viedierīces. Kaut kas ļoti līdzīgs skars arī elkoņa locītavas: no nepārejošās ierīču turēšanas acu priekšā šo locekļu muskulatūra atrofēsies, kā dēļ mobilemana rokas uz visiem laikiem paliks saliktas elkoņos vidēji par 70 – 90 grādiem! Savukārt saistībā ar redzi, lai puslīdz izsargātos no postoši kaitīgā “mobilā” starojuma, daba apveltīs nākotnes cilvēku ar... otru plakstiņu pāri. Bet pats galvaskauss izmēra ziņā samazināsies, jo tajā aizvien mazāk paliks tā devētās pelēkās vielas – tā vienkārši pakāpeniski izšūs un no jauna vairs neveidosies.

Evolucionārās attīstības faktu vēl neviens un nekas nav atcēlis, tāpēc cilvēka organismam jebkurā gadījumā nāksies palēnām, bet neizbēgami pielāgoties paša izraisītajām pārmaiņām pasaulē. Turklāt tas pat ir visnotaļ likumsakarīgi, jo cilvēkam lemts nemitīgi attīstīties – no neandertālieša līdz mūsdienu cilvēkam un tad tālāk līdz vēl kaut kam. Tiesa, tas nebūs bezgalīgi. Taču arī šajā gadījumā mūsdienu pētniekus interesē jautājums: tieši kā cilvēks mainīsies – gan iekšēji, gan ārēji? Un vēl bez spāņu pētnieku secinājumiem ir daudz citu pieņēmumu.

Piemēram, kanādiešu pētnieki pauduši uzskatu, ka, gluži pretēji spāņu versijai, saistībā ar aizvien lielāka informācijas daudzuma uzglabāšanas nepieciešamību cilvēka galvaskauss turpinās palielināties, tādējādi izraisot arī būtiskas vispārējā sejas veidola izmaiņas – tā arī kļūs lielāka un apaļāka, savukārt acis gluži reāli klūšot tieši tik lielas, kādas tās mūsdienās zīmē citplanētiešu karikatūrās. Bet aptuveni jau pēc simt gadiem cilvēki, šajā ziņā pilnībā iztiekot bez speciālām nodarbībām sporta klubos, ārēji būs kļuvuši slaidāki, staltāki un vismaz par 10 centimetriem garāki, savukārt saistībā ar globālās sasilšanas izraisītajām sekām viņu āda būs kļuvusi mēreni tumšāka.

Krievu antropologi pauduši prognozi, ka jau drīz  būtiskas izmaiņas piemeklēs arī cilvēka pēdas, kas, godīgi sakot, nepabeigta iepriekšējā evolūcijas loka rezultātā joprojām nav lāgā piemērotas staigāšanai uz divām kājām. Tostarp muskuļi pakāpeniski atdošot savas pozīcijas saitēm, bet pēdas vienlaikus būtiski samazināsies izmērā, vairāk līdzinoties ziloņa pēdām. Aptuveni tajā pašā laikā vidējais Zemes iedzīvotājs būšot arī pilnībā šķīries no jebkāda apmatojuma, kā arī saistībā ar aizvien vieglāk uzņemamas barības lietošanu pilnībā zaudēs tā dēvētos gudrības zobus.

Itāļu pētnieku prognozes pauž kaut ko ļoti līdzīgu kanādiešu kolēģu versijai, proti, cilvēka vidējais augums nostabilizēšotes aptuveni divu metru līmenī, visi būšot tumsnēji, un, vidējais dzīves ilgums mazliet pārsniegšot 100 gadus.

II

Protams, novārtā nav atstātas prognozes saistībā ar aizvien lielākus apgriezienus uzņemošajām nanotehnoloģijām, kas, visdrīzāk, kardinālā veidā spēs ietekmēt nākotnes cilvēka veidolu. Un vispirms pētnieki runā par absolūti neizbēgamiem un visviet izmantojamajiem medicīniskajiem nanorobotiem, kas ieaudzēti nioloģiskajās šūnās tādējādi vistiešākajā veidā vedot uz neglābjamu homo sapiens sugas norietu.

Pētnieki apgalvo, ka patiešām jau drīz sagaidāma īstena nanoapokalipse, pēc kuras nākotnes cilvēki ar viņos iemitušajiemm miljoniem dažādu nanorobotu spēs bez vismazākajām problēmām kontrolēt visus savā organismā notiekošos procesus un jebkādu aizdomu gadījumā par vismazāko novirzi no vēlamā, nemaz nerunājot par slimību, acumirklī to tūlīt pat novērsīs. Un tas nozīmē to, ka cilvēka ķermenis faktiski kļūs nemirstīgs! Vēl kādu nenoteiktu laiku gan viņam būs nepieciešams pašam rūpēties par sava organisma “degvielu” – barību un gaisu, lai gan jau nākamajā attīstības posmā un tieši saistībā ar tehnoloģiju attīstību nanoroboti spēšot sarūpēt alternatīvu tam.

Pēc tā nemirstīgais nanorobocilvēks kļūs pilnībā neatkarīgs no jebkādas ārējās iedarbības un pārvērtīsies būtnē, kas jau vairs tikai ļoti attālināti līdzināsies homo sapiens, kuru pasaulē pazīst šodien. Kārtējā straujā evolūcijas pavērsiena rezultātā uz Zemes sāks dzīvot pilnībā jaunas un turklāt absolūti ne bioloģiskas sugas būtnes Cilvēku vietā.

Un, iespējams, tieši tad arī viņiem beidzot sagribēs satikties citu kosmosa civilizāciju pārstāvji, kas, visdrīzāk, mūsdienu cilvēkus uzskata par pilnībā bezjēdzīgiem kukaiņiem, tāpēc pat nemaz necenšas nodibināt ar viņiem jelkādus kontaktus...

III

Tostarp ne mazāk baisa aina pētnieku ieskatā veidojas par tiem zemiešiem, kuri saistībā ar neizbēgamo planētas bojāeju, kuru jau gluži nopietni paredz lielākā daļa zinātnes prātu, būs spiesti pārcelties uz citām dzīvošanai piemērotām planētām. Taču tur jebkurā gadījumā dzīves apstākli būs šausminoši.

Piemēram, uz Marsa, uz kuru pirmais pilotējamais lidojums ieplānots jau tuvāko dažu gadu laikā, pievilkšanās spēks ir trisreiz mazāks nekā uz Zemes. No vienas puses, protams, tas ir ļoti labi, jo tādējādi kolonisti spēs tur vieglāk parvietoties. Taču vienlaikus, kā pauduši amerikāņu evolucionārie biologi, Marsa gravitācija maksimāli nelāgi ietekmēs cilvēka kaulus, kas kļūs neiedomājami trausli, turklāt pat tik lielā mērā, ka pat visnenozīnīgākās paklupšanas rezultātā vienkārši saburzīs gabalos.

Un ko vēl teikt par radiāciju? Saistībā ar to, ka uz Marsa nav aizsardzības magnētiskā lauka veidā, pat vismodernākajos skafandros cilvēki uz šīs planētas virsmas būs nepārejoši pakļauti kaitīgajam starojumam un izdzīvošanas nolūkā neizbēgami sāks mutēt. Turklāt cilvēka ķermeņa izmaiņu process var izvērsties patiešām katastrofāls, par ko liecina kaut vai Černobiļas un citās pasaules vietās notikušo kodolkatastrofu rezultātā tapušie mutanti.

Līdz ar to ir skaidrs, ka kolonistiem lielāko daļu laika nāksies pavadīt speciāli ierīkotās, vairāk vai mazāk drošās pazemes būvēs. Lai gan arī šajā gadījumā cilvēka kā zemieša iedaba, kas gluži ģenētiski nav piemērota kurmja dzīvei, ātri vien ņems virsroku, un tad... godīgi sakot, sekas neviens pat lāgā nespēj prognozēt.

Savukārt britu paleoantropologi uzskata, ka varbūt pat izdosies noteiktā mērā atrisināt visas problēmas, kas saistītas ar radiāciju un kaulu trauslumu, taču zemās gravitācijas ietekmē pagarināsies rokas un saīsināsies kājas. Proti, rokas izstiepšoties tādēļ, ka nāksies pārmērīgi daudz parnēsāt dažādus smagumus, savukārt kājas sarukšot tieši intensīvas kustēšanās rezultātā. Visu šo izmaiņu dēļ Marsa kolonizētāji no Zemes kļūšot līdzīgi bezzobainiem orangutaniem tumšās acenēs, jo laika gaitā viņiem zobi ne tikai pilnībā izkritīs, bet pēcnācējiem tie vispār nemaz vairs neizaugs.