11.02.2013
– Latvijas ārlietu ministrs nesen "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" izteica vienu prātīgu domu – esam pieraduši attiecības ar Krieviju skatīt no sava – nelielas valsts – interešu viedokļa, bet nepievēršam uzmanību globālajam kontekstam, kas nosaka Krievijas ārpolitikas virzienus. Liberālo un demokrātisko spēku ietekme Krievijā šobrīd strauji sarūk. Nacionālās ideoloģijas Krievijā īsti nav, taču dažādi ideju virzieni uz to cenšas pretendēt, ir vērojama dažādu elites grupu cīņa. Prezidents Putins ir kļuvis par ķīlnieku grupu cīņā, katra grupa viņu gribētu dabūt savā pusē un izmantot kā savu "karogu". Pagājušajā gadā Izborskā, kur saskaņā ar leģendu vēsturiski aizsācies Krievijas valstiskums, notika domubiedru pasākums, kas bija pamats jauna politiska strāvojuma – Izborskas kluba – tapšanai. Tur pulcējās tādi cilvēki kā Prohanovs, Dugins, arī Medin-skis, Krievijas kultūras ministrs. Viņi izplata uzskatu, ka krievu īpašā misija ir apvienot savā valstī apmēram 200 citu nāciju. Kā PSRS himnā – "pulcēja diženā Krievzemes balss"...
Prohanovs apgalvo, ka Putins ir viņam izteicis vēlmi izstrādāt nacionālo ideoloģiju, kas būtu balstīta uz krievu nacionālisma pamata. Tā paredzētu arī samierināšanos starp sarkanajiem un baltajiem, kam jāseko nežēlīgam bezkompromisa karam ar liberālismu un straujam Krievijas izrāvienam.
Tajā pašā laikā ir Pēterburgas ekonomistu grupa, Valdaja klubs. Tas ir liberālāk noskaņots un saskata Krievijas attīstību nevis izolēti, bet globālo procesu kontekstā. Šie cilvēki ilgstoši tika uzskatīti par Putina domubiedriem.
M. Antonevičs: – Iznāk, ka krievu nacionālisms nav iedomājams bez lielkrieviskuma idejām?
– Tas savijas ar impēriskās Krievijas ideju. Krievu valoda tiek skatīta kā ģeopolitisks instruments, jo tā novelk arī teritoriālas robežas. Putins vienā no saviem rakstiem izteica domu, kuru ļoti atzinīgi novērtē un atbalsta visi nacionāli noskaņotie spēki Krievijā, – nedrīkst ļaut pārkāpt krievu tiesības krievu vēsturiskajās teritorijās. Bet kas tās tādas – "krievu vēsturiskās teritorijas"? Tas ir formulējums, kas izraisa satraukumu, jo faktiski tas nozīmē Krievijas impēriju 1914. gada robežās, kas ietver gan Baltiju, gan daļu no Polijas. Putins par vienu no galvenajiem ārpolitiskajiem mērķiem ir izvirzījis Eirāzijas savienības izveidošanu, kas savukārt nozīmētu postpadomju telpas konsolidāciju. Lai gan Baltijas valstis jau ir Eiropas Savienībā, tiek uzskatīts, ka tās ir Eirāzijas telpas "balkons" un līdz ar to ietilpst Krievijas interešu sfērā.
Šajā sakarā ir izskanējušas arī interesantas atziņas par norisēm starptautiskajā politikā.
Pēc Baraka Obamas otrreizējas ievēlēšanas par ASV prezidentu un izmaiņām viņa komandā ir parādījusies versija, ka Amerika būtu gatava politiski aiziet no Eiropas uz Āziju, pievēršoties attiecību padziļināšanai ar Ķīnu. Tas pavērtu iespēju Krievijai nostiprināt savu ietekmi Eiropā.
Ir pat minējumi, ka Obamas padomnieks Toms Donilons vedīs uz Maskavu slepenu vēstuli Putinam, kas ticami liecinātu par šāda "darījuma" noslēgšanu.
– Zinātāji teiks, ka tas izklausās pēc jaunas Jaltas konferences... Džordžs Bušs Rīgā apsolīja, ka tas nemūžam neatkārtosies.
– Tie visi, protams, ir minējumi un noteiktu Krievijas aprindu cerības, ko pavada šo aprindu neslēpts prieks – nu jūs, baltieši, dabūsiet trūkties... Latvijā bieži tiek runāts par Krievijas "maigo varu", taču Maskavā šīs idejas nemaz nebauda vienprātīgu atbalstu, daudzi tās uzskata par laika tērēšanu. Piemēram, Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins ir paziņojis, ka nekāda "mīkstā vara" nav vajadzīga, visi ciena un pazīst tikai spēku! Premjers Dmitrijs Medvedevs tiek uzskatīts par Eiropas virziena atbalstītāju, kaut patiesībā tomēr nav. Viņš ir daudz kritizēta figūra Krievijas politikā.
V. Krustiņš: – Vai jūsu aprakstītais nevirzās uz impērisma, pat monarhijas, atjaunošanu?
– Patlaban pasaulē ir liela interese par Putina personību. Viņam veltīts ļoti daudz grāmatu, daudzās no tām pat nosaukumā Putins raksturots kā cars.
Tomēr vienlaikus tiek atzīmēts, ka Putina priekšā stāv izvēle – vai būt vienam no svarīgiem pasaules politikas ķēdes posmiem vai arī veidot noslēgtu civilizāciju, kas uz visu ārējo lūkojas kā draudu un pretojas šīm ietekmēm. Nedomāju, ka Putinam tā ir viegla izvēle, viņš, iespējams, ir nelaimīgs cilvēks, kas nemitīgi tiek raustīts starp dažādiem grupējumiem.
Viņu ir ietekmējuši arī opozīcijas protesti, arābu pavasaris un Kadafi traģiskais liktenis, kas traucē izvēlēties konkrētu virzienu. Pagaidām tas izpaužas vienīgi kā mēģinājumi mazināt Rietumu ietekmi, tajā skaitā ar dažādu Valsts domes pieņemtu likumu palīdzību, piemēram, ierobežojot ārvalstu finansēto organizāciju darbību un tamlīdzīgi.
Jā, krievu tauta vēsturiski ir pieradusi pie cara, pie vadoņa. Mēs Latvijā ceram, ka Krievija pārveidosies, kļūs demokrātiska, taisnīga pret savām kaimiņtautām. Tā nenotiks! Krievija nekad nenovērsīsies no Staļina tā, kā vācieši pēc kara novērsās no Hitlera. Vadonis un valsts ir galvenā Krievijas mentalitātes sastāvdaļa.
Mani vairāk uztrauc Latvijas un latviešu liktenis. Ja Krievijā sāktos haotiska attīstība, šaubos, ka mums tas nāktu par labu, un no šā viedokļa Putins ar savu autoritāro varu ir pat izdevīgs. Stabilitāti Krievijā nevar uzturēt ar demokrātiskiem paņēmieniem, bet Latvijas interesēs, lai šis līderis būtu pret mums draudzīgi noskaņots un nelolotu impēriskas ambīcijas.
– Ja tā skatās, tad Latvijai patiešām labāk Putins nekā Rogozins.
– Tieši tā to koncentrēti varētu raksturot. Mums ir uzmanīgi jāseko tiem procesiem, kas notiek Krievijā, jo tie var būt nozīmīgi Latvijas liktenim.
M. Antonevičs: – Kuras personas Krievijas elitē šobrīd ir pietiekami ietekmīgas un stipras, lai varētu pretendēt uz Putina vietu? Ik pa laikam tiek pieminēts Sergeja Šoigu vārds. Kas viņš ir?
– Viņš ir no Tuvas, kur par Šoigu pat sacerēts eposs. Viņš tiek uzskatīts par Putinam tuvu politiķi, kurš ļoti ilgi vadījis Ārkārtas situāciju ministriju, izveidojot tās iekšienē vēl vienu paralēlu spēka struktūru, kuru daži uzskata par bruņotu armiju. Tēlaini to varētu salīdzināt ar Pretoriāņu gvardi, kas bija Romas imperatora atlasīta īpaši uzticama vienība.
Šoigu ir ļoti nacionālistiski noskaņots, viņš runāja, ka nedrīkst pieļaut vēstures "falsifikācijas", viņam ir bijuši asi izteikumi par latviešu leģionāru pieminēšanu 16. martā. Pagājušā gada nogalē viņš tika iecelts par aizsardzības ministru, lai gan zināms, ka šo amatu kāroja arī Rogozins.
V. Krustiņš: – Vai, jūsuprāt, Latvijas ārlietu speciālisti pietiekami novērtē to, kas notiek Krievijā?
– Man šķiet, ka ar dziļāku analītisku darbu, kas ietu tālāk par tīri institucionālām darbībām, Latvijas Ārlietu ministrija nenodarbojas.
– Un kā ar akadēmiskajām aprindām? Vai pie kādas universitātes ir izveidots institūts, kas pēta Latvijas attiecības ar Krieviju?
– Ir Anda Kudora vadītais Austrumeiropas politisko pētījumu centrs, kas pēta Krievijas "maigo varu", pie augstskolām gan nekā tāda nav. Lietuvā ir Ģeopolitikas institūts, kas profesionāli nodarbojas ar Krievijas pētniecību. Mums spēcīgāks ir Krievijas – Latvijas attiecību vēstures pētniecības virziens, kas arī ir svarīgs.
– Un kur ietilpināt padomju okupācijas laiku sociālo atmiņu pētniecību?
– Tautas nostāstu, mītu un personiskās vēstures pētīšana nav nekas slikts, taču tai ir jābūt ciešā sasaistē ar akadēmisko vēsturnieku darbu. Tikko tas aiziet pašplūsmā, tā mēs varam nonākt pie dažādām dīvainībām. Zinātne neienāk masu apziņā, nostiprinās dažādu ārvalstu propagandu iespaidā veidojušies priekšstati.
Krievijā ir ļoti spēcīgs propagandas aparāts – tā vajadzībām var izmantot ne tikai politiskos paziņojumus, bet arī kino, literatūru, televīziju. Mums nav nekādu iespēju atbildēt ar valstiski spēcīgu kontrpropagandu. Arī akadēmisko vēsturnieku pētījumi, kuri ir labi, īsti netiek pamanīti un valstiski novērtēti.
M. Antonevičs: – Mēs runājam par to, kāda Krievija būtu izdevīgāka vai neizdevīgāka Latvijai un latviešiem, bet kā uz to skatās vietējie krievi, tos, kurus Krievija dēvē par "tautiešiem"?
– Latvijā arvien skaidrāk iezīmējas grupējums, kuru pārstāv tādas personas kā Lindermans, Gapoņenko, Guščins un citi, kuri pieprasa no Krievijas stingrību, nevis tikai kaut kādas "mīkstās varas" izpausmes. Viņi arī ir diezgan neapmierināti ar Krievijas vēstniecību Latvijā, kas, viņuprāt, nepietiekami atbalsta aktīvos "tautiešus".
V. Krustiņš: – Kur tad paliek Urbanovičs un Ušakovs?
– Manuprāt, viņi ir apjukumā. Līdz šim viņi caur "Baltijas forumu" centās veidot attiecības ar nosacīti liberālās, Medvedevam pietuvinātās Krievijas elites daļu, ko visspilgtāk pārstāvēja Igors Jurgens. Viņi kopā ar Urbanoviču izdeva tādu grāmatu par Latvijas vēsturi, ko varētu pat uzskatīt par "mīkstās varas" izpausmi. Taču tagad "Saskaņas centra" politiķu sakari ar Krieviju ir pavājinājušies, jo ir vājinājies arī Krievijas varas liberālais virziens. Urbanovičam un Ušakovam tagad ir izvēle – pāriet pie stingrākas līnijas piekritējiem vai arī turpināt līdzšinējo sadarbību, apzinoties, ka tā būs mazrezultatīva. Nevar stāstīt, ka Ušakovam Maskavā ir "Rižskij dvorik" un ar to attiecībām pietiek. Līdzīga izšķiršanās "SC" ir arī Latvijas iekšpolitikā – vai palikt pašreizējās pozīcijās vai tuvināties Lindermana virzienam, kas jau parādījās pirms referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai.
Šis virziens latviešiem ir ļoti aizvainojošs, kas savukārt nozīmētu, ka latviešu acīs "SC" vairs nebūs nekādu izredžu. Es minēšu vienu latviešus aizskarošu piemēru – atveriet internetā saitu www.baltexpert.com, tur ir redzama Aglonas bazilikas bilde un zem tās Gapoņenko paziņojums: "Vieta, kas tik līdzīga Krievijai."
Es pats esmu katolis no Aglonas, un mani senči ir cēluši šo baznīcu. Katoļiem tā ir ļoti svēta vieta. Kā es varu justies pēc tāda paziņojuma? Tā ir riebīga provokācija! Man no Latgales pazīstami cilvēki zvanīja un prasīja: "Kas viņš, vai pa purnu grib dabūt?" Bet Latvijā neielaistais Modests Koļerovs slavē Gapoņenko, viņš esot vienīgais, kas patiesi aizstāvot krievu intereses Latvijā.