Stāsti, kurus var pieskaitīt pirmajam virzienam, parasti vēsta par pārdabisko, parasti, par pārdabiska ļaunuma ielaušanos ikdienas realitātē, sīki un krāsaini aprakstot ļaunuma šausmīgās izpausmes. Te runa ir par dēmonu apsētiem bērniem, ļauniem pagātnes spokiem (parasti tie arī ir „spoku stāsti”), nolādētām vietām (ļaunums te slēpies jau no aizlaikiem), pagānismu un sātanismu.
Mūsu dienās šādus stāstus parasti raksta un lasa kristieši, kuri ir atteikušies no savas reliģijas: viņi ir zaudējuši ticību kristīgai labestībai, taču joprojām vēl tic ļaunajam, tas viņus joprojām uztrauc. Šāda virziena stāsti tieši vai netieši apraksta maniheisku pasauli, kuras īpašības ikdienas dzīvē ir tik grūti saskatīt – dzīvē, kur ļaunums ir tik acīmredzams, bet šausmas tik spēcīgas, ka mēs mūsu pasaulē pēc Holokausta un Vjetnamas kara, pasaulē ar ikdienas ziņu raidījumiem, jau neesam spējīgi uztvert tos emociju līmenī. Man liekas, tādu darbu pievilcību nosaka sociokulturālā situācija: tie palīdz lasītājam tikt vaļā no emocionālas atsvešinātības.
Molārās alegorijas izmantošanai ir zināma pievilcība plašajā lasītāju auditorijā, kura vēlas gūt morālas nostādnes, kam parasti ir teoloģisks raksturs, lai noteiktu tās vai citas darbības, uzstādījumu ētiskumu, kas balstās uz labā sākotnējām un metafiziskām firmām, ko var piemērot ikdienas dzīvē. Pēc Džindzēras Bjukenenas vārdiem, „labākos darbus horrora žanrā ir sarakstījuši katoļi-atkritēji”.
Runājot par stāstiem un romāniem šajā horrora apakšžanrā, mēs domājam pašlaik pašu populārāko šausmu literatūru, tādus komerciāli veiksmīgus projektus kā „Rozmarijas bērns” un „Sātana izdzinējs”, kā arī vairums Stīvena Kinga darbu. Šie darbi ir patikuši komercliteratūras mīļotājiem, tie atšķiras ar vienkāršu stilistiku (kaut arī bez šaubām, daži no šiem romāniem un stāstiem ir sarakstīti visai augstā kvalitātē). Tā ir lasītāju auditorija, kura grib būt emocionāli uzlādēta ar paņēmieniem un sižetiem, kas atkārtojas. Šī virziena grāmatas parasti tiek uztvertas, kā stereotipiski horrora stila izdevumi.
Otrais horrora apakšžanrs ir stāsti par psihiskām vai psiholoģiskām novirzēm, kas izteiktas metaforu veidā, tie var balstīties vai nu tieši uz pārdabisko, kā „Drakula”, vai tikai uz psiholoģisko, kā Roberta Bloha „Psiho”. Vienā kategorijā tos apvieno kopējs personāža tips – briesmonis, kā Frankenšteina radījums, Karmilla vai slepkava ar motorzāģi – pilnīgi neprātīgs cilvēks vai radījums, kura darbošanās vai pat eksistēšanas fakts izsauc lasītājā šausmas.
D. H. Lourensa „Uzvarētājs koka zirgā”, Folknera „Roze Emīlijai” un mazākā mērā Henrija Džeimsa „Jautrais stūrītis” rāda, cik ļoti šausmu novirziens iespiežas mūsu gadsimta psiholoģiskajā drāmā. [Protams, ir domāts 20. gadsimts – t.p.] Gan Lavkrafts, gan Edmunds Vilcons, kaut arī no dažādām pozīcijām apskata Džozefa Konrāda „Tumsas sirdi” kā darbu šausmu žanrā. Daudzi literatūras kritiķi, sākot ar Vilsonu un beidzot ar mūsdienu literatūrzinātniekiem, atteicās atzīt psiholoģisko horroru bez pārdabiskā elementiem par šī žanra sastāvdaļu, kas ļāva viņiem paziņot, ka šausmu literatūra ir novecojusi jau 1930. gados un tā var interesēt tikai literatūras vēsturniekus. Iespējams, ka tam palīdzēja kaut kādā veidā vēsturiska pieeja žanram M. R. Džeimsa un H. F. Lavkrafta darbos.
Taču jau 1939. gadā kļūst acīmredzams, ka šī tēze nav pareiza: amerikāņu žurnāls „Dīvainie stāsti’, Lavkrafta sekotāju darbi, kā arī populāras filmas pārvērš horroru par plaukstošu masu kultūras daļu un veicina milzīgas lasītāju auditorijas veidošanos, pirmkārt, sastāvošas no „lubeņu” lasītājiem un tā sauktajiem zemākajiem literatūras žanriem. 1939. gadā slavenais rakstnieks un redaktors Džons V. Kempbels, kurš strādā fantastikas žanrā, sāk izdot revolucionāru bulvāru fantāzijas žurnālu „Nezināmais” („Unknown”). No 1923. līdz 1939. gadam galvenais šausmu un pārdabiskās literatūras izdevējs angļu valodā bija žurnāls „Dīvainie stāsti”, kas publicēja stāstus visos tradicionālos žanros, taču priekšroku deva darbiem, kas bija sarakstīti manierīgā, krāšņā stilā. „Nezināmais” pilnībā maina tradicionālā horrora estētiku. Kempbels pieņem stāstus par modernās pilsētas dzīvi, kas sarakstīti vienkāršā un nesamākslotā valodā. Viņa žurnālā publicējas jauni fantasti, kuru darbi izmainīja priekšstatus par fantastiku un, ar kuriem viņš strādāja, būdams žurnāla „Pārsteidzošā fantastika” („Astounding Science Fiction”) redaktors: Alfrēds Besters, Ēriks Frenks Rasels, Roberts E. Hainlains, A. E. Van Vogts, L. Rons Habards un daudzi, īpaši tādi fantasti kā Teodors Stārdžons, Džeina Raisa, Entonijs Bučers, Frederiks Brauns un Fricis Leibers. Šajos stāstos runa ir gan par pārdabisko, gan par cilvēka psiholoģiju. Psiholoģiskas problēmas bieži tiek izmantotas kā sižeta paņēmiens šausmu efekta radīšanai: kā Rona Habarda stāstā „Viņš nemīl kaķus” divi otrā plāna personāži nemitīgi spriež par to, vai galvenā varoņa problēmas ir pārdabiskas vai psiholoģiskas dabas... un lasītājs tā arī neiegūst atbildi uz šo jautājumu, taču zina, ka galvenais varonis ir nolemts.
Žurnāls „Nezināmais” nedaudz pabīdīja malā „Dīvainos stāstus” no vadošā izdevuma, kas publicē šausmu žanru, pozīcijām un atstāja iespaidu uz tik izciliem rakstniekiem kā Rejs Bredberijs un Šerlija Džeksone. Tas iesaistīja žanrā psiholoģiskās prozas rakstniekus un tajā pašā laikā ieviesa šausmu literatūras elementus tajā laikā strauju attīstību ejošajā zinātniskajā fantastikā. Tas pastiprināja kultūras tendenci kino, 1930. gados radās filmas par briesmoņiem un neprātīgiem zinātniekiem, 1950. gados kolosāli pieauga interese par zinātniskās fantastikas un šausmu filmām.
Interesanti atzīmēt, ka ar laiku, mainoties mūsu priekšstatiem par šausmu literatūru un žanra robežām, pēdējās desmitgadēs dažādi darbi dabiskā veidā gan ir ieslēgti žanrā, gan izslēgti no tā. Psiholoģiskā horrora īpatnības galu galā izdzēsa stingros priekšstatus par žanra robežām un nav nekādu šaubu, ka šīs robežas pakāpeniski paplašinās.
Stāsti, kas pieder trešajam virzienam, apraksta kādu pašas realitātes dabisku nenoteiktību, tieši šī nenoteiktība rada šausmu efektu. Bieži tajos tiek stāstīts par kādu, noteikti pārdabisku vai nenormālu notikumu, taču lasītājam tas kļūst saprotams tikai pēc mājieniem tekstā. Sižeta būtiski momenti bieži paliek ārpus vēstījuma, tāpēc mums nav zināms, bija stāstā spoks vai nebija. Taču te atšķirībā no citiem apakšsžanriem netiek pretnostatīts pārdabiskais un psiholoģiskais – stāstos, ko var pieskaitīt trešajam apakšžanram vispār mums netiek dots nekāds skaidrojums notiekošajam, kas kaut kādi atbilstu mūsu priekšstatiem par ikdienas realitāti. Lasītājs nezina, kas īstenībā notiek un tieši nezināšana viņu baida. Par tādu literatūru Sartrs rakstīja „Aminadavā”. Savās galējās izpausmēs, sākot ar Kafku un beidzot ar mūsdienu rakstniekiem, apakšžanrs saplūst ar maģisko reālismu, absurdu, sirreālismu, visiem žanriem, kur realitāte tiek aprakstīta no paradoksālas uztveres pozīcijām. Tā ir radikālu šaubu literatūra. Tomass M. Dišs kādreiz ir piezīmējis, ka Po ir jāuzskata kā Kjerkegora laikabiedru, un kļūst saprotams, ka šis virziens sācies no tā paša avota, kā šausmu stāsti. Kas attiecas uz mūsu dienām, tad šis apakšžanrs pašlaik ir izplatīts visplašāk. Trešā novirziena stāsti bieži pārkāpj visas žanra robežas, taču, kā likums, neizmanto šausmu literatūrai tradicionālos pārdabiskā veidus, kā stilistisku paņēmienu, lai atietu no realitātes. Ja šausmu literatūras pamatā ir dabas likumu pārkāpšana, tad fantastiskās pasaules, ko apraksta trešā virziena pārstāvji, kā centrālais paņēmiens tiek izmantots tas, ko Sartrs ir nosaucis par fantastikas īpašo valodu.
Izlasījis šausmu stāstu, lasītājs iegūst jaunu realitātes dabas uztveri. Morāli-alegoriskajā apakšžanrā tiek teikts, ka tieši tāda realitāte ir bijusi vienmēr (tas ir, pasaulē no laika gala ir pastāvējuši pārdabiskie spēki), tikai jūs nevarējāt vai negribējās to saprast. Psiholoģiskajā apakšžanrā pārsvarā nenormālais ielaužas normālajā pasaulē – tas ir paņēmiens, lai atbrīvotu apspiestus vai izspiestus psiholoģiskos stāvokļus. Savā darbā „Šausmu spēki” nozīmīgā poststrukturālisma pārstāve, literatūrzinātniece, psihoanalītiķe Jūlija Kristeva raksta, ka šausmas saskaras ar realitāti tikai uz izspiešanas robežas, taču netiek izspiestas pilnībā un ir pieejamas.
Otrā apakšžanra darbi izmanto drausmīgi nenormālā aprakstus, lai tādā veidā panāktu izspiestā atsvabināšanu. Trešā apakšžanra stāsti saglabā ikdienības redzamību, bet tikai tāpēc, lai šo redzamību sagrautu, atstājot lasītāju viens pret vienu ar pilnīgi citu pasauli, pasauli, kurā mēs nokļūstam satraukuma gūstā. Tieši izmainītās realitātes un tās dabas apraksts dāvā trešā virziena lasītājam prieku no rakstnieka viltību atpazīšanas un uznes šo šausmu literatūras apakšžanru augstāk par pārējiem kritiķu acīs. Teksta iedarbība uz lasītāju, kas ir galvenā horrora žanra raksturojošā īpatnība, zināmā mērā pārveidojas trešā novirziena darbos (tie reti izsauc lasītājos šausmas kā tādas), tāpēc klasifikācijā rodas lielākas grūtības, lai precīzi noteiktu žanru, kā tas ir psiholoģiskā apakšžanra robežgadījumos. Pēc manām domām, Džina Vulfa „Septiņas amerikāņu naktis” ir tieši tāds piemērs darbam uz robežas – taš izsauc dziļu satraukumu, taču šausmu žanram tas nav tradicionāls.
Masu auditorija slikti uztver trešā novirziena stāstus, neskatoties uz to literatūras augsto kvalitāti, tāpēc ka lasītāja emocionālā reakcija uz šādiem tekstiem atšķiras no ierastās.
VI. „Tumsas raduraksti”.
Šausmu literatūras ciltskoks nāk no XIX gadsimta, mūsu laikos šis ģenealoģiskais koks ir sazarojies visdažādākās mūsdienu prozas formās, taču tā saknes ir stāsti. Tagad, kad centrālo vietu šāda žanra literatūrā ieņem romāni, vadošie rakstnieki diezin vai centīsies vispirms nodarboties ar mazo formu prozu. Tādā veidā mēs esam sasnieguši tādu minētā žanra attīstības līmeni, ka varam novērtēt tā kvalitāti un ieguldījumu literatūrā kopumā. Tajā pašā laikā, šausmu žanra stāsts joprojām plaukst, to drukā žurnālos, antoloģijās, krājumos. Tāpēc materiāls tālākiem pētījumiem nekur nepazudīs. Lai tie nepaiet nepamanīti arī jums! Mūsdienu šausmu literatūras labākie stāsti droši var tikt pieskaitīti pie visu laiku labākajiem žanra darbiem.