Izcilais literatūrzinātnieks Dž. A. Kadons izpētīja „spoku stāstu” tuvināšanos šausmu žanram laika posmā no 1820. līdz 1870. gadam, sakot, ka šie divi literatūras virzieni ir radušies atsevišķi viens no otra: „Kad palielinājās tādu darbu skaits, kā „spoku stāsti” un šausmu stāsti, gadsimta vidū šie abi literatūras virzieni saplūda; vispār ir grūti noteikt stingrus kritērijus to atšķiršanai. Tādā veidā, klasifikācija neizbēgami kļūst problēma jau žanra agrīnajās attīstības stādījās... Tomēr var pieņemt, ka „spoku stāstos” būs tikai šausmu literatūras elementi”. Cits liels speciālists šajā jomā un rakstnieks Džeks Salivans terminoloģijas noteikšanas problēmu apraksta šādi: „Mēs stiegam terminu haosā un nosaukumu slīkšņā, un šis juceklis pieaug tik nemitīgi, kā pelējums uz Ašeru nama dzegām”. Pats Salivans kā kopējo terminu lieto „stāstu ar spokiem”, acīmredzot lai paplašinātu sapratni par žanru.
Šajā grāmatā tiks lietoti termini „šausmu literatūra” un „horrors”: pirmkārt, tas saskan ar mārketinga klasifikāciju (tā izdevniecībā „Thor Books” ir šausmu nodaļa. Kas izdod romānus un stāstu krājumus kopējā sērijā „Thor Horror”), otrkārt, vārds „šausmas” uzsver teksta iedarbību uz lasītāju, kas ir neatņemama īpašība šāda žanra grāmatu uztveršanai, nevis sižeta īpatnība (piemēram, reāla vai iedomu spoka parādīšanās). Vēl vairāk, H. F. Lavkraftam, kurš ir ne vien literatūrzinātnieks un literatūras kritiķis, kas sarakstījis spīdošu zinātnisku darbu par žanru „Pārdabiskās šausmas literatūrā”, bet arī nozīmīgākais amerikāņu šausmu literatūras pārstāvis XX gadsimta pirmajā pusē, cik man zināms, nav neviena klasiska „spoku stāsta”.
Minētajā Lavkrafta darbā dots galvenais princips, uz kura tiek veidota šausmu literatūra – atmosfēra. Man liekas, ka tieši par to savā rakstā „Baismas” runā Freids. Runa ir par to, ka jūs varat izjust īstas šausmas, uztverot darbus jebkurā žanrā, vai tas būtu vesterns, mūsdienu gotika, zinātniskā fantastika, detektīvs – nav svarīgi, kādam novirzienam seko autora daiļrade un kādu sižetu viņš izmanto. Darbs pieskaitāms šausmu literatūrai (un tas varētu parādīties šajā antoloģijā) tādā mērā, kādā tai atbilst atmosfēra. Tas nozīmē, ka horors kā žanrs atbrīvojas no pārdabiskā valgiem un stāsts var nesaturēt norādes uz kaut kādu acīmredzamu vai slēptu pārdabisku fenomenu. Centrālais un noteicošais faktors ir emocionāla iedarbība uz lasītāju, un mēs pazīstam šādu iedarbības mēģinājumu, pat ja tas iedarbojas ne tā, kā to ir redzējis autors.
IV. Šausmu žanra nāve.
Romāna nāve, stāsta nāve... Mēs bieži ironizējam par šo tēmu literātu aprindās, tāpēc nav brīnums, ka kādā, nesen iznākušā stāstu krājumā, kur tika publicēti no 1820. līdz 1920. gadam Amerikā sarakstītie darbi par pārdabisko, visādā citādā ziņā lieliskā krājumā, tika teikts, ka ap 1920. gadu stāsti par pārdabisko pazuda („dematerializējās”), tāpēc ka tagad to funkciju sabiedrības dzīvē ir pārņēmusi psihoanalīze. Man tā liekas visai dīvaina ideja, ka literatūras virziena, kas metaforiskā formā atspoguļo cilvēka psiholoģijas dziļāko būtību, vietā var nākt zinātniska pieeja. Ar tādu pašu pārliecību var teikt, ka fotogrāfija aizvietoja glezniecību. Diemžēl tas ir tikai viens piemērs no tik kokainas pieejas žanram, ļaujot literatūras kritiķiem strādāt ar materiālu, ko viņiem gribētos iznīcināt, turklāt šie kritiķi bieži uzskata sevi par augstākajiem tiesnešiem, spriežot par literāro gaumi.
Ņemsim kaut vai tādu ietekmīgu literatūras kritiķi, kā Edmunds Vilsons, kurš specializējās moderna laikmetā. 1940. gadu sākumā Vilsons uzrakstīja rakstu par šausmu žanru, kur apšaubīja to darbu vērtību, kas bija publicēti šausmu žanra antoloģijās 1930. un arī 1940. gados. Dorotijas Seiersas, M. R. Džeimsa, Hjū Volpola, Mārdžorijas Bouenas, Vaisa un Freizera, Karlofa devums viņam nelikās neko vērts. Vilsons lika priekšā pats savu šedevru sarakstu, no Po un Gogoļa („visizcilākais šausmu meistars”) līdz Hermanim Melvilam, Turgeņevam, Hārdijam, Stīvensonam un Kiplingam. Šajā sarakstā iekļuva arī Konrāda garstāsts „Tumsas sirds”, Henrija Džeimsa „Skrūves pagrieziens”, Voltera De La Mara darbi un, protams, Kafka („viņu vispirms interesēja šausmas, ko rada psihe”). Acīmredzot Vilsons centās pārkonfigurēt šausmu žanru, taču diemžēl viņa rakstā ir jūtama humānista un racionālista neapmierinātība, jo viņš ir sadūries ar pārdabisko. Viņš noraida praktiski visu stāstu, kas kļuvuši par šausmu žanra klasiku, nozīmīgumu. Tāpēc viņš iznīcinoši kritizē visus autorus, kuri slavu ir ieguvuši tieši pateicoties šausmu stāstiem. Īpašu nepatiku Vilsons izjūt pret H. F. Lavkraftu kā antimodernistu (šim rakstniekam viņš velta atsevišķu, graujošu rakstu).
Raksta daļa, kas veltīta Kafkam, lej gaismu uz Vilsona priekšstatiem par žanru. Kafka „apraksta cilvēka morāles šausmas” un šiem tekstiem pēc Vilsona domām vajagot „iespaidot mūs daudz vairāk, liekot bailēs trīcēt stiprāk, kā visi Eldžernona Blekvuda un M. R. Džeimsa darbi kopā”. Kafkas darbu personāži „kā apmāti atrodas viņiem svešā pasaulē, lai cik prozaiska tā arī nebūtu, šajā pasaulē mēs nevaram atrast glābjošu realitātes pamatu, mēs pat nezinām, vai varoņu dvēseles būs glābtas vai nolādētas uz mūžu... viņu vispirms interesē šausmas, ko rada psihe bez visādiem tur balagānu spokiem un dēmoniem, kas raksturīgi agrākajiem autoriem”. No šīm rindām var saprast, kā Vilsons saprot šausmu žanra attīstību. Viņam tas bija lineārs process, kurā mēs pilnībā atsakāmies no bijušās māņticības, koncentrējoties uz fantāzijām, ko rada cilvēka psihe. Katra lasītāju auditorija, kas izrāda interesi pret šo „māņticību”, viņa acīs ir regresīva. Viņš uzskata, ka tā ir sevi izdzīvojusi literatūra, kam mūsdienu lasītāja acīs nav nekāda vērtība.
Tā kā Vilsons uzskata, ka šausmu žanra attīstība ir beigusies ar Kafkas darbiem, tad viņa ideja par lasītāju moderno žanra uztveri (redz, viņi padodas savai zemiskajai gaumei, izrādot interesi par tik sūnās ieaugušu literāro formu) ļauj viņam postulēt sekojošo: „spoku stāsts” kā žanrs ir miris, to ir nogalinājusi vispārēja elektrifikācija. No tā viņš tūlīt pat secina: mūsdienu darbi šajā žanrā – ir neveiksmei nolemti mēģinājumi atdzīvināt šo līķi. Vai neskan dzirdēti? Tā taču ir visiem zināmā sentence par „literatūras nāvi”. Nu ko, Edmund, tu jau esi miris, bet šausmu literatūra ir dzīva un vesela, attīstās un apaug ar jauniem apakšžanriem.
Tomēr Vilsona pieeja šausmu žanra klasikai ir devusi šim žanram jaunu atspērienu: liekas, ka hororam attīstoties šajā gadsimtā, autori arvien biežāk pieskaras „šausmām, ko rada psihe” un pasauļu attēlošanai, kurās „mēs nevaram atrast glābjošos realitātes balstus”.