Padomājis par to pāris mēnešus, es satikos ar Pīteru Straubu Vispasaules fantāzijas konventā. Festivāls notika Helovīna naktī un mēs ar Pīteru aizsēdējāmies līdz vēlam laikam, apspriežot manu redzējumu par to, ka mūsdienu šausmu romāns ir izveidojies no stāstiem. Pēc šīs sarunas es nostiprināju savus uzskatus par to, ka šausmu romāns ir avangarda un eksperimentāls žanrs, estētikas neatrisināta problēma, kuru kaismīgi un neatlaidīgi ķeras klāt Straubs, Kings un citi mūsdienu autori. Taču man negribējās steigties ar vispārinājumiem. Es uzdevu sev jautājumu: kas ir noticis ar stāstiem? Šausmu žanra stāsti pēc simt sešdesmit attīstības gadiem un popularitātes nemaz nebija aizgājuši otrā plānā, tieši otrādi. No 1975. gada es biju viens no ikgadējiem Vispasaules Fantāzijas prēmiju laureātu godināšanas pasākumu organizētājiem, un pamanīju, ka pēdējo desmit gadu laikā ievērojami palielinājies to darbu skaits, kas sarakstīti stāstu formā. Tā radās šīs grāmatas ideja, vajadzīga antoloģija, kurā būtu pārstāvēti vienīgi stāsti, kur būtu parādīta šausmu stāstu evolūcija no formas rašanās līdz mūsdienām, nosakot žanra robežas, kad tās paplašināja mūsdienu autori. Man likās acīmredzami, ka uzskats, ka žanru formulēja lielās 1940. gadu antoloģijas, ir novecojis. Tāpēc es savācu visus darbus, ko vien spēju, lai kliedētu lasītāju maldus šajā sakarā.
II. Šausmu žanra evolūcija.
Pirms simts piecdesmit gadiem šausmu žanrs ieņēma nozīmīgu vietu angļu un amerikāņu literatūrā. Tas parādījās vienlaicīgi ar stāstu kā literatūras formu un atstāja nozīmīgu ietekmi uz daiļliteratūras prozas darbu mazajām formām. Līdz pēdējai desmitgadei prevalējušā šausmu literatūras žanra forma bija stāsts un novele. Taču tagad situācija ir mainījusies. Ar 1970. gadu sākumu dažu gadu laikā par žanra centrālo formu kļūst romāns. Sākumā parādās atsevišķi darbi, kas kļūst neiedomājam populāri – Aira Levina „Rozmarijas bērns”, Tomasa Triona „Cits”, Viljama Pītera Blatija „Sātana izdzinējs”, Freda Stjarta „Mefistofeļa valsis” – graujoši panākumi bija arī šo romānu ekranizācijām. Pēc tam 1973. gadā šausmu žanra romāni sāka plūst uz grāmatu veikaliem platā straumē – ar Stīvena Kinga darbiem viļņa virsotnē. Šie romānu uzplūdi izmainīja pašu šausmu žanra būtību visā pārredzamā nākotnē un pārtrauca mūsdienu autoru aizraušanos ar stāsta formu. Tikai daži rakstnieki, gan jauni, gan veci, kuri rakstīja šausmu žanrā, bija pietiekoši stipri, lai nemainītu savu stilu estētisku vai finanšu apsvērumu dēļ, atsakoties no mazajām formām par labu romānam. Rezultātā tika radīti daži labākie romāni šausmu žanrā un neiedomājams daudzums zemas klases lasāmvielas. Šo darbu autorus iedvesmoja iepriekšējo desmitgažu bestselleri, populāras filmas un stāsti-šedevri.
1980. gados troksnis nedaudz aprima, vairums draņķīgo romānu palika tikai izdoto darbu sarakstos, bet romāns ieņēma savu vietu šausmu žanru literatūrā. Šis process bija ļoti svarīgs vairākos aspektos. Visiem šausmu literatūras apakštipiem nāca par labu, ka žanrā ieplūda dažādi stilistiski paņēmieni un tehnika, kas tika izmantota citos žanros, gan literatūrā, gan kino, gan televīzijā, gan komiksos.
Interesantākā un perspektīvākā pēdējo gadu šausmu žanra romānu iezīme ir to pārveidošanās par avangardisku un eksperimentālu literatūras formu, kur autori cenšas ienest šausmu stilistiku, kas pirms tam bija sastopama tikai stāstos. Turklāt ienest tā, lai saglabātu stāstu atmosfēru. Neapšaubāmi, šausmu stilā rakstīt romāni eksistēja arī agrāk, atceramies kaut vai tādus sacerējumus kā „Frankenšteins”, „Drakula” un „Pakalna mājas spoks”, taču tie bija tikai atsevišķi un reti darbi tajā laikā, kad šausmu stāstu literārā forma zēla un attīstījās, sākot ar pirmajiem Po darbiem un beidzot ar mūsu dienām. Kopumā līdz 1970. gadiem šausmu romāni netika pieskaitīti „augstajiem žanriem” un neizmantoja tos stilistiskos paņēmienus, ko izmanto šodienas autori, uz kuriem tradicionālā literatūra ir atstājusi dziļu iespaidu.
Šis fakts ir acīmredzams, apskatot, gan pašus jaunākos romānus, gan autorus. Jaunākie autori, tādi kā Stīvens Kings, Pīters Straubs, Remsijs Kempbels un daudzi citi mēģina panākt to, lai šausmu žanra romāns kļūtu par sarežģītu un prestižu literatūras žanru.
Šausmu romāni lielā mērā ir cēlušies no stilistiski nobriedušām novelēm un stāstiem, kas iekļauti šajā antoloģijā. Šausmu literatūras uztvere pēdējos desmitos gadu ir mainījusies un strauji attīstījusies. Žanra robežas nemitīgi paplašinās.
Taču, pirms es nākamajās nodaļās sākšu analizēt šausmu literatūru, jāatzīmē, ka desmitgadēs pēc Pirmā pasaules kara mode uz šausmām periodiski apdzisa un parādījās atkal, taču tikai tagad tā patiešām plaukst, dāvājot mums jaunu literatūras formu.
Liels daudzums stāstu šausmu žanrā, īpaši – spoku stāsti, parādījās 1920. gados. Šo procesu jūtami ietekmēja izcilais rakstnieks un antoloģiju sastādītājs M. R. Džeimss un tādi literatūras meistari, kā Eldžernons Blekvuds, Volters De La Mars, Edīte Vortone un citi. Tajā pašā laikā ASV sāk iznākt slavenais žurnāls „Dīvainie stāsti” („Weird Tales”), kur tika publicēti arī šausmu stāsti. 1930. gados uzplaukst „tumšās fantāzijas” žanrs. Šo procesu iespaidoja, ne tikai minētais žurnāls, bet arī tas, ka palielinājās H. F. Lavkrafta sekotāju skaits, kā arī antoloģijas, kas bija veltītas šausmu literatūras pirmajai simtgadei. Pēc 1930. gadu grāmatu un šausmu filmu panākumiem, 1940. gadi dāvāja mums satriecošus lielu darbu krājumus, tajā skaitā „Un iestājās tumsa” („And the Darness Falls”) Borisa Karlofa redakcijā un „Lielie stāsti par šausmām un pārdabisko” („Great Tales of Terror and Supernatural”) Herberta Vaisa un Filisa Freizera redakcijā. Tajā pašā laikā parādījās arī lieliskā izdevniecība „Arkham House”, ko nodibina rakstnieks Donalds Vonderejs, lai publicētu H. F. Lavkrafta darbus un turpina līdz mūsu dienām izdot lielu šausmu žanra autoru darbus. Pēc kara un 1950. gados šausmu žanrs nostiprinās zinātniskajā fantastikā, tajā skaitā, filmās par monstriem un Ričarda Metisona, Džeka Fineja, Teodora Stārdžona un Reja Bredberija darbos. 1960. gados iezīmējas publikas interese par bulvāru literatūru un uz ekrāniem parādās pusnakts šausmu filmas. Taču, kā jau minēts agrāk, šausmu stāsti vienmēr paliek uzmanības centrā. Pat romānu autori kļūst pazīstami tieši pateicoties stāstiem. Tagad viss ir izmainījies.