1. Velns. Var teikt, ka viens no vecākajiem fantasy ļaunajiem varoņiem. Plaši sastopams Eiropas tautu folklorā, iesakņojies arī kristīgajā ticībā un literārajās pasakās. (Rūdolfa Blaumaņa „Velniņi”, Annas Sakses „Sprīdītis”), tiesa, šim varonim kaut kā ne pārāk veicas ar viņa ļaunajiem darbiem, jo vienmēr atrodas kāds labais varonis, kas velnu izāzē, piemāna vai nojauc viņa nejaukos plānus.
Jaunākajos laikos velnu parasti attēlo kā ragainu kungu ar asti un āža kāju. Un noteikti valkā cilindru, lai noslēptu savus ragus.
2. Ragana. Apmēram tik pat veca, cik velns. Kristīgā ticība šo tēlu ieviesa dzīvē. Šai ieviešanai bija letālas sekas – raganas tika dedzinātas. Raganas ir vai nu mūžvecas sievas, kas gatavas apēst bērnus (Brāļu Grimu adaptētā pasaka „Ansītis un Grietiņa”, daudzas krievu tautas pasakas), vai arī visnotaļ pievilcīga izskata sievietes (Hansa Kristiana Andersena „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”). Populārs raganu pārvietošanās transporta līdzeklis – slota.
3. Vecākie brāļi/mātesmeitas. Latviešu folklorā ļoti atpazīstami ļaunie tēli. Cik daudz pasaku sākas ar vārdiem: „Kādam tēvam bija trīs dēli – divi gudri, trešais – muļķis.” Un neatkarīgi no tā, vai pasaka ir sadzīviska, vai brīnumpasaka, vecākie gudrie brāļi centīsies tam trešajam – muļķim kā ieriebt, izdarīt ļaunu. Tāpat, kā mātesmeitas sērdienītei (Anna Brigadere „Maija un Paija”).
Arī Bībelē parādās šie ļaunie vecākie brāļi. Stāstā, kuru mūsu klasiķis Rainis veiksmīgi adaptēja lugā, par Jāzepu un viņa brāļiem. Tāpat, Rainis veiksmīgi uzrakstīja lugu pēc latviešu tautas pasakas par zelta zirgu motīviem.
4. Elfi. Par labiem viņus pataisīja un heroizēja Tolkīns savā dižgrāmatā „Gredzenu pavēlnieks”. Bet Britu salu folklorā tie ir mazi, sprīdi gari nejaucēni, kas zog zīdaiņus, kaitina ceļiniekus un citādi traucē dzīvot mierīgiem pilsoņiem.
5. Džini, dēmoni. Ieceļojuši mūsdienu fantasy pasaulē no Arābijas pussalas, arābu folkloras. Vistīrākie emigranti, kas, manuprāt, uz Eiropas fantasy pārcēlušies tāpēc, ka arābu pasaku un teiku pasaulē viņus nepārtraukti vajāja, lai ieslodzītu visus iespējamos traukos. Pierādījumi šāda veida cīņai atrodami „1001 nakts pasakās”.
6. Troļļi. Skandināvijas pussalā, tās kalnos mītoši nejaucēni, kas jau izsenis traucē dzīvot Skandināvijas pussalas tautām. Par šo ļauno varoņu invāziju Eiropā, cik man zināms, jāpateicas Grīgam un viņa Pēram Gintam. Tolkīna radītie troļļu tēli parādījās jau krietni vēlāk. Izņēmums – Tuves Jansones Mumini, kas ir atsevišķa troļļu pasuga un ir pārgājuši labajā pusē.
7. Sirds. Par šī tēla ļauno dabu man mumins jau izteicās visai skeptiski. Protams, zināmā mērā viņam ir taisnība, bet... Tas, saprotams, ir reāls, anatomisks orgāns vispirms. Orgāns, kas ir jebkura ķermeņa ass un galvenā sastāvdaļa, bet kuras nevar funkcionēt neviens organisms. Tomēr – tam ir duālistiska daba. Tas arī vienlīdz pieder gan labajiem, gan ļaunajiem varoņiem. Sirds valda pār visiem. Cik bieži, lasot kādu darbu, sastopami sirdij veltītie epiteti „saltā, nocietinātā, ļaunā, aukstā....”. Un šī „saltā, nocietinātā, ļaunā, aukstā....” liek savam nēsātājam darīt sliktus darbus.
Vairumā gadījumu sirds darbojas kā otrā plāna varonis, kas virza visu darbību netiešā 
veidā. Man pazīstami tikai divi gadījumi, kad sirds atļaujas no otrā plāna nedaudz „izbāzt degunu” pirmajā plānā. Tā ir krievu tautas pasaka par Kaščeju Nemirstīgo un Astrīdas Lindgrēnas „Mio mans Mio”. Pasakā par Kaščeju – pats Kaščejs dzīvo savu dzīvi, sirds – kaut kur savējo un neļauj viņam nomirt. Ne jau velti Kaščejs ir ļauns: dzīvot TIK ilgi – nu, var taču vienreiz viss apnikt. Un vecs, no dzīves noguris vecis nu noteikti būs ļauns. Ne jau velti viņš beigās neiztur un nozagtai skaistulei pamazām atklāj, kur tā viņa sirds atrodas. Sieviete vien ir un gan jau savam varonim izpļāpās. Un varonis tad nu palīdzēs večukam nomirt. Jo – Kaščejam ar viņa maģiskajām spējām nu noteikti jau ir skaidras viņa pļāpības sekas un pat zināms cilvēks, kas viņam palīdzēs.
Tāpat ir ar Lindgrēnas manis minētā darba slikto varoni – bruņinieku Kato. Viņa nocietinājusies, akmens sirds ir pašu bruņinieku tik ļoti nogurdinājusi, ka viņš zināmā mērā pat jūtas atvieglots, ka Mio viņu uzvar.
8. Visu ļaunumu ļaunums – gredzens. Tas nu ir Tolkīna radīts virsļaunums, kuram pakļaujas visi Tolkīna darba varoņi. Gan labie, gan sliktie. Tas samaļ labos, bet sliktie bez viņa nav spējīgi īstenot savus plānus. Pat Saurons tikai ar Gredzena palīdzību spēj īstenot savu „darbus”, tikai iegūstot Gredzenu, viņš spēs atgūt savu veidolu.