NLO eksistēja arī senatnē

Tomēr pastāv ne mazums cilvēku liecību, kuri novēroja NLO vēl neilgi pirms minētā laika, vēl pat tālā senatnē. Pie visticamākajām epizodēm ufologi pieskaita tāda veida kontaktus ar objektiem Otrā pasaules kara laikā, kad debesīs laiku pa laikam uzradās spīdīgi diski un lodes – dienā, vai spilgtas krāsainas ugunis – naktī. Tie pārvietojās milzīgā ātrumā, spēja pēkšņi apstāties, strauji izmainīt lidojuma virzienu. Tos nodēvēja par “fufaiteriem”, no franču valodas – feu “uguns” un angļu fighter – “kaujinieks”, “lidmašīna-iznīcinātājs”.

Zināms, ka daudzi poļu lidotāji karoja antihitleriskās koalīcijas pusē. Daži no tiem satikās ar fufaiteriem. Par to savā grāmatā “Poļu piloti un NLO” rakstīja bijušais Pirmā iznīcinātāju pulka “Varšava” komandieris, pulkvedis Ričards Grundmans un žurnāla CZAS UFO galvenais redaktors Broņislavs Repeckis.

Lūk, daži no spilgtākajiem novērojumiem.

Notriekt mērķi neizdevās

1942.gada 25.martā leitnants Romāns Sobiņskis no britu MGS poļu eskadriļas pēc kaujas uzdevuma izpildīšanas ar savu bumbvedēju virzījās uz bāzi. Virs Nīderlandes ziemeļu piekrastes, Zeiderzes līča rajonā, lidmašīnai, kura atradās 4500 metru augstumā, pēkšņi sāka dzīties pakaļ nez no kurienes uzradusies uguns lode. Objekts strauji tuvojās. Leitnants strēlniekam pavēlēja to apšaudīt. Tas izpildīja pavēli un bija pārliecināts, ka ir trāpījis dīvainajam mērķim, tomēr lode neskarta patraucās garām lidmašīnai un nozuda no redzesloka. Pēc Sobiņska domām, fufaitera ātrums bija ne mazāks kā 1600 kilometru stundā. Paziņojums par šo notikumu ar virsrakstu “NLO uzbrukums?” tika ievietots vienā no laikraksta Tygodnik Demokratyczny 1986.gada numurā.

Arī vācieši nošāva greizi?

Grāmatā minētas arī citas liecības, piemēram, kāda vermahta zaldāta liecinieku apstiprināts stāsts: “Kara laikā es kalpoju PSA. 1944.gada pavasarī mūsu daļa atradās Polijas teritorijā, un reiz kādā skaidrā saulainā dienā kārtējo reizi atskanēja gaisa trauksmes sirēna. Brīdināšanas sistēma fiksēja ātri tuvojošos objektu, kas lidoja 15 000 metru augstumā. Tādus “griestus” sasniegt nespēja neviena no kaujas lidmašīnām. Kaut kas strauji tuvojās, turklāt zaudējot augstumu. Kad tas nolaidās līdz 8000 metriem, zenītlielgabali atklāja uguni. Bija redzams, ka šāviņi burtiski ielenca NLO, taču, paliekot neskartam, tas turpināja samazināt augstumu, vienlaicīgi palielinot ātrumu. Operatori tikai mikrofonā nokliedza: “Divi tūkstoši… trīs tūkstoši… pieci tūkstoši kilometru stundā!”. Tas bija neticami: tik ātri nelidoja neviens! Kad objekts nolaidās līdz 2000 metriem, to no četriem lielkalibra zenītlielgabaliem sāka apšaudīt ar trasējošām lodēm. Taču bez rezultātiem. Pēc dažām sekundēm desmitiem aculiecinieku priekšā “atnācējs” pagriezās gandrīz taisnā leņķī un nozuda.

Nelīdzēja arī krustuguns

Antonijs Šahnovskis, Otrā pasaules kara veterāns, angļu-poļu NLO izpētes kluba pārstāvis, karoja Ziemeļitālijā. Tas notika 1944.gada vasarā. Viņa daļa karoja Adrijas jūras piekrastē, Kastelfidardo un Ozimo pilsētu rajonā. Amtonijs un viņa dienesta biedri debesīs ieraudzīja nekustīgu karājošos metāla olveida formas objektu. Arī vācieši to bija pamanījuši. Sākās apšaude. Krustugunis no abām pusēm “olai” nenodarīja ne mazāko kaitējumu. Pakarājoties gaisā vēl pāris minūtes, tas strauji uzrāvās augšā.

Paziņojumu par šo gadījumu publicēja Londonas laikraksts Evening News 1978.gada 23.februāra numurā.

Noslēpumainais “kareklis”

Pirmais pēckara gados fiksētais gadījums ar lidojošā šķīvīša parādīšanos attiecas uz 1954.gadu. Reiz naktī PSA karaspēku centrālajā pārvaldē pienāca radiolokācijas stacijas dežurējošā virsnieka ziņojums. “Belostokas rajonā 400 metru augstumā atklāts nepazīstam liels objekts.” Situācijas noskaidrošanai uz minēto vietu tika izsūtīta milicijas vienība, kas apstiprināja debesīs esošu priekšmetu, kas līdzinājās lielam cigāram. Tas sidrabots, pēc miliču teiktā, spīdēja mēness gaismā un meta garu un platu ēnu.

No karaspēka daļas, kas atradās netālu, seržanta pavadībā ieradās kareivis. Jaunākais komandieris pa rāciju pieprasīja atļauju šaut uz “cigāru”. Taču šaušana tika aizliegta. Atlika tikai novērot. Objekts nekustīgi “karājās” vairākas stundas, pēc tam strauji uzrāvās gaisā un aiztraucās austrumu virzienā. Radari fiksēja tā ātrumu, kas pārsniedza 18 000 kilometrus stundā!

Kapteiņa Černova stāsti

1959.gada janvārī trīs laikrakstā Wieczor Wybrzeza tika ievietots žurnālista Andžeja Trepkas raksts “Lidojošie šķīvīši virs Polijas?”. Par pamatu tam kalpoja sarunas ar virsniekiem no lidotāju vienības, kura atradās Poznaņā.

Lūk, ko, daļēji, Andžejam pastāstīja Ģenerālštāba akadēmijas absolvents, kapteinis, vēlāk – Vrocslavas lidotāju korpusa komandieris, MGS brigādes ģenerālis Apolonijs Černovs: “Tas notika 1956.gada augustā gaišā dienas laikā. Atrodoties 8000 metru augstumā, pēc treniņlidojuma es atgriezos bāzē. Pēkšņi man priekšā un aptuveni kilometru virs manis parādījās skaidri saredzams vertikāli lidojoša cigāra veidā. Tajā mirklī mans iznīcinātājs atradās virs Svidņicas, kur bieži vien ielidoja svešas meteozondes un dažādi gaisa baloni. Nodomāju, ka tā ir viena no zondēm, tikai mazliet neparasta. Saņēmu atļauju to notriekt.

Jo vairāk tuvojos objektam, jo dīvaināks tas man šķita. Izņemot neparasto formu, dīvaina bija arī tā krāsa. Sudrabpelēks apvalks it kā mirguļoja, bet “cigāra” apakšējā daļa atspulgoja matētu, bet spilgtu gaismu. Lidoju ar ātrumu aptuveni 800 kilometru stundā, un pēkšņi sapratu, ka attālums starp mums nesamazinās, bet gan palielinās. Pēc manām aplēsēm, tā ātrums pārsniedza 5000 km/stundā. Turpinot sekošanu, es lidmašīnu pacēlu līdz maksimālam augstumam – 14 000 metru, bet NLO turpināja lidot man priekšgalā un pāris tūkstošu metru augstāk virs manis.

Paziņojot bāzei par notiekošo, es saņēmu pavēli pārtraukt sekošanu un atgriezties bāzē. Man paziņoja, ka visu šo laiku uz ekrānu radariem bija redzams tikai mans iznīcinātājs.

Nolaižoties es ne visai labprāt stāstīju par savu piedzīvojumu, baidoties no ironijas vai, vēl ļaunāk, par mana veselā saprāta apšaubīšanu. Taču no saviem pulka biedriem uzzināju, ka kaut kas līdzīgs noticis ar kapteini Stojarski, tikai viņš gan redzējis nevis “cigāru”, bet gan lidojošo šķīvīti.

Dīvainie notikumi ar mani piedalīšanos ar to vien nebeidzās. Tā paša gada oktobra sākumā kopā ar kapteini Jarominu veicām nakts treniņlidojumu. Skaidrajās debesīs spilgti spīdēja mēness. Aptuveni plkst. 21.30 40 000 metru augstumā mans stūrmanis paziņoja: “Paskat’ tik, blakus parādījās kaut kāds dzeltens verķis! Šķiet, tas man dzenas pakaļ”.

Pēc mirkļa pie lidmašīnas labā spārna garām pazibēja ovālas formas spīdīgs objekts un strauji metās uz priekšu. Sazinoties ar zemi un saņemot rīkojumu sekot svešiniekam, mēs sākām tam dzīties pakaļ. Bet tas pēkšņi pazuda no redzesloka. Apjukuši mēs sākām nolaisties. Trešā apgrieziena laikā objekts pēkšņi atkal parādījās mūsu priekšā. Mēs metāmies tam pakaļ, ātri uzņemot ātrumu 900 kilometru stundā. Tomēr NLO viegli no mums izspruka un drīz vien nozuda. Esmu pārliecināts, ka tā neticamais ātrums bija divas reizes lielāks par skaņas ātrumu.

Pēc nolaišanās mēs uzzinājām, ka daudzi mūsu biedri arī redzēja šo objekti. Pēc viņu vērtējuma, spīdīgās lodes (jeb diska) diametrs bija divarpus reizes lielāks par redzamo Mēness diametru. Radari – dīvaina lieta – arī šoreiz neko nefiksēja, izņemot divas lidmašīnas, Jaromina un manējo”.

Šai pašā naktī vēl četri eskadriļas piloti debesīs redzēja “lidojošas ugunis”. Pēc viņu domām, uguns ložu ātrums daudzkārt pārsniedza skaņas ātrumu. Un, saprotams, ka šīs noslēpumainās ugunis, ja ņem vērā to apmērus, nevarēja būt kaut kādas slepenas un nevienam nezināmas lidmašīnas signālapgaismojums