1913.gada maijā mazajā Talpas ciematā Rumānijas ziemeļos zemnieku ģimenē piedzima Eleonora Zuguna, kuras pirmie 12 dzīves gadi pagāja visnotaļ neievērojami. Taču tad meitene apciemoja vecvecākus Buhai ciematā, un tur pēc dažām dienām sākās notikumi, kas sagrieza viņas dzīvi kājām gaisā.
Vispirms pār zemnieku māju nolija akmeņu lietus izsitot vairākus logus. Pēc tam gaišā dienas laikā nezināms spēks caur logu stikliem pie meitenes kājām nometa lielu akmeni, porcelāna gabalu un pusķieģeli. Citā reizē aculiecinieki redzēja, kā pats no sevis Eleonoras tuvumā nokrīt plīts dzelzs riņķis. Zemnieki bija šausmās, ka meitene ir noburta vai sātana apsēsta, un steidzami nosūtīja viņu mājās.
Taču neizskaidrojamās lietas turpinājās. Reiz, kad Zugunu ģimene virtuvē ieturēja maltīti, caur loga stiklu tika iemests akmens. Tas bija apaļš, slapjš olis – līdzīgs tiem, kas atrodami upē pie mājas. Atsauca vietējo mācītāju, kurš iezīmēja akmeni ar krustu, svētīja un iemeta atpakaļ upē. Pēc brīža tas pats akmens ar mācītāja krustu tika atkal iemests mājā. Citā reizē pēkšņi no gultas apakšas izlidoja kartupeļi un “bombardēja” tēva plecus.
Vecāki un cieminieki aizvien vairāk sliecās domāt, ka visu šo parādību cēlonis ir Draku, kurš seko meitenei no vienas vietas uz otru. Zemnieki pat sāka draudēt, ka ieliks meiteni trakonamā. Galu galā viņas tēvs vairāku zemnieku pavadībā aizveda Eleonoru pie veca mācītāja – tēva Makaresku. Tur vairāku aculiecinieku klātbūtnē nelabais vai poltergeists sarīkoja pamatīgu izrādi. Tiklīdz Eleonora iegāja mājā, vispirms sasprāga gabalos dzelzs trauks, pēc tam arī māla pods uz pavarda, šķembām aizlidojot pagalmā. Klātesošie vēl nepaspēja atgūties no šoka, kad saplīsa dubultlogu iekšējais stikls. Izbiedētais priesteris un viņa dēls skolotājs metās ārā no mājas, kur palika tikai kāds jauns vīrietis. Kad istabā pati no sevis sāka šļūkāt uz priekšu un atpakaļ liela lāde, pārdrošnieks to uzrunāja: “Klau, nelabais, redzu, tu viens netiec galā. Es palīdzēšu!” Tajā pašā mirklī viņam uzkrita dēlis, kas bija atstutēts kaktā, un vīrieti savainoja. Kad istabā tika pieminēts Jāņa Kristītāja vārds, pret viņa svētbildi pie sienas tika mests akmens. Ūdens kanna levitēja no viena sola gala uz otru neizlejot ne pilītes ūdens.
Vēlāk mācītājs noturēja misi, bet Eleonora devās svētceļojumā uz kādu Rumānijas klosteri. Nekādu panākumu, drīzāk pretēji – viņas apsēstība izpaudās aizvien biežāk un vardarbīgākā formā.
Pētnieka savādā nāve
Netiekot galā ar situāciju, kas jau bija izraisījusi runas plašā apkārtnē un padarījusi Zugunu ģimeni teju par izstumtajiem, Eleonora tika ievietota sieviešu klosterī Gorovejā. Taču, tā kā bīstamā priekšmetu sviešana un citas parādības nemazinājās, viņu ieslodzīja garīgi slimo patversmē, kur meitene atradās vienatnē tumšā istabā, it kā būtu viduslaikos notiesāta ragana.
Gorovejā mācītāji noturēja aizlūgumus; Eleonora tika pakļauta ļaunā gara izdzīšanas rituālam; meiteni pētīja psihiatri, viņa pat tika hipnotizēta. Taču parādības joprojām atkārtojās. Ieinteresējās arī Černovicu universitāte, taču tās mācītie vīri nespēja neko līdzēt. Galu galā ziņas par Eleonoru parādījās presē un pievērsa pāris ievērojamu cilvēku uzmanību.
Vispirms tās sasniedza Berlīnes inženieri un psihisko parādību pētnieku Frici Grunveldu. Ar kāda Černovicu žurnālista palīdzību viņam izdevās nogādāt Eleonoru atpakaļ klosterī, kur viņu varēja pienācīgi novērot. 1925.gadā trīs nedēļas Grunvelds stenogrāfijas piezīmēs sīki aprakstīja Eleonoras uzvedību – visbiežāk ar viņu bija saistīta priekšmetu kustēšanās, sākot no liela poda lēnas pavirzīšanās uz plīts un beidzot ar lietām, kas tika mestas no visa spēka un parasti bija mērķētas cilvēku virzienā. Priekšmeti arī varēja uzrasties šķietami no nekurienes. Grunvelds novēroja arī atsevišķus klauvējienus, tāpat pāris reižu paši no sevis aizdegās sērkociņi. Poltergeists sāka meiteni iepļaukāt.
Vācu pētnieks bija pārliecināts, ka Eleonora ir pamatīgi zinātniski jāpēta, un devās uz Berlīni, lai nokārtotu viņa uzņemšanu savu draugu ģimenē. Taču 41 gadu vecais Grunvelds pēkšņi nomira ar infarktu un tika atrasts tikai pēc 12 dienām, jo dzīvoja viens pats.
Grāfiene atklāj pasaules caurumu
Par laimi, jau tajā pašā gadā Eleonoru atrada jauna labvēle Vīnē dzīvojošas rumāņu aristokrātes personā. 28 gadus vecā grāfiene Zoje Vasilko-Serecki jau kopš agras jaunības nopietni aizrāvās ar astroloģijas un parapsiholoģijas studijām. Kad viņa apciemoja Eleonoru Gorovejas klosterī, tad atrada tur neapkoptu, netīru un ļoti nobijušos meiteni. Pēc sarežģītām pārrunām viņai izdevās Eleonoru aizvest līdzi uz Vīni un izmitināt savā dzīvoklī. Zoje gribēja meiteni izpētīt un uzzināt vairāk par neizskaidrojamām parādībām, kas notiek ar un ap viņu.
Grāfienes elegantajos apartamentos Eleonora jutās laimīga un vesela, turklāt viņu apmācīja frizieres amatā. Taču, kaut arī emocionāli stabila – parasti šāds stāvoklis neasociējas ar poltergeista aktivitāti -, Eleonora tomēr bija pakļauta tam, kas viņā bija iemitinājies. Grāfiene notiekošo sīki aprakstīja īpašā dienasgrāmatā un pat iedalīja parādības vairākās kategorijās. Kopumā Zoje dokumentēja vismaz 1070 paranormālo gadījumu. Lielākoties tie attiecās uz dažādu priekšmetu kustēšanos un parādīšanos dzīvoklī un reizēm pat ārā, pēcpusdienas saulē.
Grāfiene novēroja to pašu, ko citi poltergeista pētnieki: objekti parasti parādījās gaisā, bet neviens neredzēja, kā tie paceļas no savas vietas, toties tie vienmēr nokrita ar troksni. Reizēm priekšmeti šķietamo izkļuva caur aizvērtām durvīm vai izlidoja no aiztaisītām atvilktnēm.
“Visinteresantākie bija tie ļoti retie gadījumi, kad varēja novērot kustīgā priekšmeta hipotētiskā lidojuma pēdējo daļu,” 1926.gadā grāfiene rakstīja brošūrā Spoks no Talpas, kas bija veltīta Eleonorai. “Reiz iegāju istabā un paskatījos pa logu. Eleonora stāvēja aiz manis. Pēkšņi redzēju kādu ēnu, kas lēnām noplanēja lejup loga priekšā, turklāt nevis taisni, bet zigzaga līnijā. Tad izdzirdēju dobju skaņu kaut kam nokrītot. Paskatījos un redzēju mazu dzelzs kastīti ar domino. Kastīte bija aizvērta, bet daži domino kauliņi gulēja tai blakus uz grīdas. Citā reizē sēdēju ar Kleina kungu pie apaļā galda, kamēr Eleonora ar kaķi rokās stāvēja pie grāmatu statīva. Kleina kungs nejauši pamanīja tumši pelēku ēnu aiz meitenes, kas palidoja viņai garām pa labo pusi un nokrita zem mūsu galda uz spilveniem pie kājām. Tā bija sīciņa kastīte, kas iepriekš stāvēja uz mazgāšanās galdiņa istabas otrā pusē. Man vienmēr radās iespaids, ka šo priekšmetu atgriešanās [priekšmetiskā stāvoklī] bija vienkārša pakļaušanās fiziskās pasaules normālajiem likumiem. Iepriekšminētajai ēnai nebija nekāda sakara ar priekšmetu parādīšanos. Manuprāt, šis iespaids, ko kustīgais noslēpums rada, vislabāk izsakāms ar vārdiem “pasaules caurums”.
Nozīmīgākā un pastāvīgākā attīstība šajā laikā izpaudās kā dažādi fiziski nodarījumi, kas parādījās uz Eleonoras ķermeņa un ko, domājams, radīja ļaunprātīgais Duka. Eleonora pat uzzīmēja Duku kā vīrieti tērpā līdz zemei ar garu, spalvainu asti.
Uz meiteni no visa spēka tika mesti dažādi priekšmeti, viņu iepļaukāja, nogrūda zemē, izmeta no gultas, viņai tika izrauti mati, ar ūdeni pielietas kurpes. Uz rokām parādījās stigmas. “Stigma parādījās vakar no rīta manā klātbūtnē,” rakstīja grāfiene. “Drīz pēc manas ienākšanas istabā uz meitenes rokas atklājās strauji augoša zīme. Kamēr es uz to skatījos, tā pārauga dažos briesmīga izskata cirtienos, kurus varētu atstāt tievs spieķis vai pātaga. Dažu minūšu laikā zīme izzuda.”
Britu spoku mednieka sajūsma
Pēc 1926.gada marta stāvoklis pasliktinājās. Eleonoras rokas un pirksti pastāvīgi bija kā sadurstīti ar adatām, un reizēm viņas miesā patiešām tika atrastas iedurtas īsas adatas. 30.aprīlī Vīnē ieradās grāfienes paziņa, tolaik slavenais britu spoku mednieks un pētnieks Harijs Praiss, lai nodotos Eleonoras gadījumam. Viņš bija ļoti ieinteresēts un apmeklēja meiteni grāfienes dzīvoklī trīs reizes.
“Eleonora bija inteliģenta, labi veidota, spilgta meitene ar saulainu raksturu,” Praiss vēlāk aprakstīja pirmo iespaidu. “Viņa bija gandrīz trīspadsmit gadu veca. Lai arī fiziski spēcīga un vesela, tomēr garīgi nenobriedusi. Daudzējādā ziņā viņa vairāk līdzinājās meitenei astoņu gadu vecumā: interese par vienkāršām spēļmantām; vienkāršas rotaļas un bērnišķīgas intereses. Taču viņa prata lasīt un rakstīt, un viņā bija pat kaut kas no mākslinieces.”
Jau pirmajā tikšanās reizē Praiss bija liecinieks skatam, kā “tērauda duncis ar rokturi, izmantots vēstuļu atvēršanai, apmēram 25 centimetrus garš, pāršāvās pāri istabai no aizmugures un nokrita pret aizvērtām durvīm”. Praiss instinktīvi pagriezās, bet aiz viņa neviena nebija. Rakstāmgalds, uz kura stāvēja duncis, atradās vismaz trīs metru attālumā no Praisa, Eleonoras un grāfienes, un viņas abas tajā brīdī bija pētnieka acu priekšā.
Citu Londonas pētnieks novēroto paranormālo brīnumu vidū bija maza spogulīša pārlidošana pāri aizslietnim, kas atdalīja guļamistabu no kabineta daļas, un tam sekoja arī metāla kauss. Eleonoras rotaļlieta – liels, melns, no auduma izgatavots suns – arī pārlidoja pāri aizslietnim un nokrita uz ogļu spaiņa. Spilvens uz viena no krēsliem pats no sevis sāka lēni slīdēt un nokrita zemē. “Pēc šīm parādībām pārbaudīju telpu, mēbeles, bet viss bija normāli. Vairākkārtīgi pārliecinājos, vai nav stiepļu, diegu, gumijas lentu. Saspiesta gaisa caurules, atsperes, ko pakāpeniski palaiž ar viskozas vielas palīdzību, vai tamlīdzīgu izgudrojumu,” uzsvēra Praiss, kurš Anglijā bija atmaskojis ne vienu vien spiritistu.
Spoku mednieks redzēja arī kodienu un skrāpējumu pēdas uz Eleonoras rokas un krūškurvja. Pārliecināts, ka Eleonoras gadījums ir patiess telekinēzes (spējas pārbīdīt priekšmetus no attāluma) piemērs, pētnieks uzaicināja grāfieni un Eleonoru uz Londonu, lai pārbaudītu meiteni Nacionālajā psihiskās izpētes laboratorijā, ko viņš pats lielā mērā bija izveidojis un vadīja.
Slava Londonā
Grāfiene un Eleonora ieradās Londonā 1926.gada 30.septembrī un palika tur gandrīz mēnesi. Harija Praisa jaunais “atradums” izraisīja lielu interesi britu presē; tam tika veltīti lieli virsraksti, neskaitāmi raksti, fotogrāfijas un karikatūras. Meitene pavadīja laboratorijā daudzas stundas gan viena, gan kopā ar grāfieni.
Stigmas kodienu un dziļu švīku formā uz meitenes ķermeņa parādījās arī laikā, kamēr viņa tika rūpīgi novērota, un dažas no šīm zīmēm Praisam pat izdevās nofotografēt. Tomēr uz pētnieku lielāku iespaidu atstāja priekšmetu pārvietošanās, kas notika Eleonoras tuvumā. Viens no pārsteidzošākajiem gadījumiem bija magnetizēta L burta neizskaidrojamais ceļojums no rezerves kastes uz citu laboratorijas vietu. Magnetizētos burtus laboratorijā izmantoja metāla paziņojumu dēlim, un tikai trīs cilvēki zināja, ka burtu rezerves glabājas aizslēgtā skapī. Tomēr burts pēkšņi it kā nokrita no griestiem, un Praiss redzēja, kā tas trāpa Eleonorai pa galvu. Triks šajā gadījumā nebija iespējams, jo grāfiene un meitene tika stingri uzmanītas, burtu nevarēja paņemt arī neviens darbinieks. Šis gadījums pētniekam palīdzēja pārliecināt daudzus zinātniekus un ārstus, kurus viņš bija uzaicinājis novērot rumāņu meitenes paranormālās spējas. Tās izpaudās arī eksperimentā ar monētām, kuras pašas no sevis nokrita no galda. Praisa un laboratorijas padomes slēdziens bija, ka Eleonoras gadījumā viņiem ir demonstrēta uz bez šaubām notikusi “mazu priekšmetu kustēšanās bez fiziska kontakta zinātniska eksperimenta apstākļos”.
Pēc atgriešanās no Londonas Eleonoras telekinēzes spējas sāka gaist, bet košanas un cirtienu zīmes turpināja parādīties, turklāt uzradās jauna nepatīkama detaļa – uz viņas ādas bija redzams daudz siekalu. Tika veiktas analīzes un secināts, ka tās nav Eleonoras siekalas, jo tajās nebija tik liels daudzums mikroorganismu kā uz meitenes ādas atrastajās. Berlīnes ārsts un autoritāte zinātniskajā okultismā Valters Kroners pētīja, vai zīmes uz Eleonoras miesas parādās ārēju apstākļu iedarbības rezultātā. Viņš nozieda meitenes seju un rokas ar biezu teātra grima kārtu. Kad zīmes parādījās, Kroners secināja, ka grims ir pastumts malā, tādējādi apliecinot, ka tās radījis kāds ārējs spēks.
1927.gada janvārī Eleonora kopā ar aizbildni viesojās Minhenē pie barona Alberta fon Šrenka-Notzinga, vēl viena paranormālo parādību pētnieka. Te tika uzņemta kinolente par “Draku draudzeni”, kā Eleonora tika dēvēta. Vienā epizodē redzams. Ka pētnieki tur Eleonoru rokas, kamēr viņa lokās it kā sāpēs; tuvplāns rāda kodienu zīmes, kas acīmredzot tikko parādījušās. Filmas kopija glabājas Londonā, un, kad tā vēlāk tika analizēts, netika atklātas krāpšanas pazīmes.
Tiesas darbi
Minhenē pāris seansos piedalījās arī vietējais ārsts Hanss Rozenbušs, kurš vēlāk paziņoja, ka Eleonora ar grāfienes palīdzību mānās, tāpēc ir krāpniece. Pret to iebilda gan Harijs Praiss, gan vairāki ievērojami Vīnes zinātnieki un ārsti, kas bija novērojuši Eleonoras fenomenu. Galu galā grāfiene iesūdzēja Rozenbušu tiesā par apmelošanu, taču lieta beigu beigās tika slēgta.
Ar laiku šī diskusija zaudēja aktualitāti. 1927.gada vasarā, kad Eleonorai tikko bija apritējuši 14 gadi un sākušās menstruācijas, “poltergeista meitenes” fenomens izzuda uz visiem laikiem. Pēdējās ziņas par viņu ir no 20.gadsimta 30.gadiem. Eleonora bija atgriezusies dzimtajā pusē, vadīja ienesīgu frizētavu Černovicā, bija apprecējusies un dzīvoja “normālu” dzīvi.
Taču viņas lieta joprojām gaida izskaidrojumu. 20.gadsimta sākumā aizvien populārāka kļuva psihoanalīze, tāpēc rumāņu meitenes fenomens tika skaidrots ne tikai no paranormālā, bet arī šī aspekta. Piemēram, grāfiene Vasilko-Serecki bija pārliecināta, ka par ļaunajiem uzbrukumiem atbildīga Eleonoras zemapziņa. Acīmredzot Freida teorijas ietekmēta, grāfiene uzskatīja, ka meitenei piemīt spēcīgi attīstīta seksuālā dziņa, kas daļēji fokusējas uz viņas tēvu, un šie “uzbrukumi” ir sava veida pašsodīšana par šīm jūtām. Tam piekrita arī Harijs Praiss, salīdzinot viņas kodienus un švīkas ar stigmām, kas raksturīgas dažiem dziļi reliģioziem cilvēkiem. Tomēr šī sevis sodīšana divus gadus, no kuriem ilgs laiks pavadīts komfortablā drošībā pie grāfienes, šķiet neticama.
Katrā ziņā Eleonoras ciema zemnieku draudiem attiecībā uz Draku un stāstiem pat to, ko viņš var nodarīt, noteikti vajadzēja iesēsties meitenes zemapziņā un tādējādi radīt poltergeistu. Tomēr, pat ja tas iespējams, - kur radās spēks, kas svaidīja priekšmetus, lika tiem pazust no vienas telpas un atrasties citā? Kā radās zīmes uz ķermeņa, kas saturēja siekalas, kas nebija Eleonoras pašas? Vai tā bija kāda neatkarīga, ļauna esamība vai arī negaidīta, savāda cilvēka personības daļa, par kuru mēs faktiski neko nezinām?