Tā pilns nosaukums ir “Teiksma par Igora, Igora, Svajatoslava dēla, Oļega mazdēla, kauju”. Rokrakstu senkrievu krājumā atrada grāfs Aleksejs Musins-Puškins, tas sadega Maskavas ugunsgrēkā 1812. gadā. Taču saglabājās kopija pateicoties 1800. gada Musina-Puškina publicētajam variantam, kā arī no imperatores Katrīnas II vajadzībām izgatavotā noraksta (ne vēlāka par 1793. gadu).

Tas, kas ir nonācis līdz mums, kā minimums ir kopēts divas reizes: nezināms pārrakstītājs XVI gadsimtā tekstu ir pārnesis no pergamenta uz papīru, bet XVIII gadsimtā papīra tekstu nokopēja Musins-Puškins. Pēdējais turklāt ir sadalījis tekstu vārdos, salicis pieturas zīmes un lielos burtus. Sākotnējais teksts bija vienlaidus, bez sadalījuma vārdos, bez burta “i” un neatšķirot burtus “и” un “й”.

Vēlāk, vairākas reizes pārrakstot, “Teiksma” pazaudēja savu sākotnējo veidu, iekrāsojās ar Novgorodas-Pleskavas izloksnes vārdiem: “шизым”, “вечи”, ''лучи”, “русици”, “дивицею”. Kaut arī tagad ir oficiāli atzīts, ka teksts ataino arhaiskās XII gadsimta senkrievu literatūras vaibstus. “Teiksmā” sastopamās grūtās, “tumšās” vietas radās teksta bojājumu un sastopamo, reto vārdu dēļ. Pie tādām pieder, piemēram, čerņigoviešu karaspēka apraksts ar tā vienību uzskaitījumu “съ могуты, и съ татраны, и съ шельбиры, и съ топчакы, и съ ревугы, и съ ольберы”.

Sižeta pamatā ir nesekmīgs karagājiens, ko uzsāka Novgorodas-Severskas kņazs Igors Svjatoslavovičs 1185. gadā.

Ļihačeva figūra nav atdalāma no no visu pētījumu kompleksa, kas veltīts “Teiksmai”, sākot no jautājuma par izcelšanos, autora noskaidrošanu, idejisko saturu, kompozīciju, dzejas veidu, ritmiku, valodu un stilu. Dmitrijs Sergejevičs par šo tēmu ir rakstījis monogrāfijas, aprakstus, lekcijas un recenzijas.

Akadēmiķis “Teiksmu” pieskaita monumentālā vēsturisma stilam, kas pēc viņa vārdiem ir “raksturīgs ar to, ka mēģina aplūkot attēlojamo priekšmetu no lielas distances: telpā, laikā un hierarhiski”. Atzīmējot valodas rindu arhaiskumu, uzticību kopējai laikmeta ainai un tās atsevišķām detaļām, zinātnieks rezumē: “Teiksmu” nevarēja sacerēt kāds vēlāko laiku falsifikators.

Tjurku leksika.

Atgriezīsimies pie Suleimenova grāmatas. Tā sastāv no divām, dažādām daļām. Otrā daļa ir veltīta šumēru valodas vēsturei un tā pievērsa tikai dažu speciālistu uzmanību. Toties, pirmā, kas veltīta pārdomām par atsevišķu “Teiksmas par Igora kauju” tēlu izcelsmi un jēgu, par slāvu un tjurku savstarpējo attiecību raksturu, izsauca niknu polemiku un pēc tam arī autora ideoloģisku vajāšanu.

Atgādināsim, tjurki ir etnoss, kas apdzīvoja milzīgu telpu no Ķīnas ziemeļu robežām līdz Dņeprai un bija pazīstami ar nosaukumiem: hazāri, pečeņegi, bolgāri, kipčaki. Pēdējos Kijevas Krievzemē sauca par polovciešiem, bet Bizantijā – par kumaniem. Mūsdienu tjurku pēcteči ir: kazahi, uzbeki, tatāri, karakalpaki, bašķīri, nogajieši, balkāri, karačajevieši, kumiki, turki.

Suleimenovs traktē “Teiksmu” kā cilvēks, kas apzinās tjurku-slāvu etnovēsturiskās telpas kopību.

Teiksmā, piemēram, ir tāda vieta: kņazs Vseslavs “изъ Киева дорискаще до куръ Тмутороканя”. Tas tika tulkots: “līdz vistām”, “līdz pirmajiem gaiļiem”. Suleimenovs atzīmē, ka “кура” tjurku valodā nozīmē “siena”, no saknes “кур” - “uzsliet”. Tas ir: “Vseslavs no Kijevas atjāja līdz Tmutarkaņas sienām”.

Kņaza Vladimira iesauka “bujtur” tika tulkota kā “savvaļas vilks”. Taču tjurku valodā “bui-ture” nozīmē “augstais kungs” - “augstdzimušais”. Tālāka šī titula evolūcija: baturs, booturs, bogaturs, bogatirs.

Tādu piemēru ir ļoti daudz. “Teiksma” satur vairāk nekā 40 tīri tjurku terminus: personvārdus, cilšu, upju, pilsētu, titulu, sadzīves terminu nosaukumus. Tā, vārds “koščejs” cēlies no “košč” - “klejotāju apmetne” jeb “košči” - “klejotājs”. Nezināmais “босый волк” un “время бусово” ir saistīti ar tjurku vārdu “boso”, kas nozīmē bēgšana. Tas ir “bēgošais vilks” un “bēgšanas laiks”.

Suleimenovs nonāk pie diviem ķecerīgiem viedokļiem. Pirmais – XII Kijevas Krievzeme bija divvalodīga, tas ir, rusiči vairumā zināja arī polovciešu valodu. Otrais – tieši šajā laikā sākās divu tautu konverģences process, ko apturēja tikai mongoļu iebrukums. Jēdzieni “savējais” un “svešais” bija bez etniskas nokrāsas un tās viennozīmības, ko tie ieguva turpmākajos laikmetos. Hronikas par savējām sauc melno klobuku, torku, berendeju, kovuju ciltis. Polovcieši iegāja krievu kņazistu sistēmā kā pastāvīgs faktors. Bija izplatītas kņazu precības ar tjurku līgavām, kas nozīmēja arī militāru savienību rašanos: ģints, kas ieprecināja jaunavu, sāka attiekties pret kņazu kā pret radinieku.

Polovciešu cilts sabiedrība, pēc būtības kļuva par vidutāju starp Austrumeiropu un Priekšāziju, caur to veidojās apmaiņa – politiska, tirdzniecības, kultūras.

Padomju akadēmiskā zinātne sludināja principiāli citādāku pieeju “tjurku jautājumam”. Tā, vēsturnieka un lingvista Aleksandra Popova 1946. gada rakstā “Kipčaki un Krievzeme” lasām: “Tūlīt jāsaka, ka polovciešu ietekme uz krieviem bija niecīga. Tāpēc arī polovciešu vārdi, kas iekļuvuši krievu valodā ir pavisam maz”.

Kijevas Krievzemes speciālists Boriss Grekovs pierādīja, ka, kaut arī Krievzeme bieži karoja ar klejotājiem, dažreiz pirka vai nolaupīja no viņiem lopus, tomēr nekad neveidoja ar viņiem kultūras sakarus.

Lai gan 1899. gadā Austrumu pētnieks Grigorijs Potaņins rakstīja: “Zinātnieku aizspriedumainā uzmanība pret stepju tautām bremzē zinātnes attīstību. Pareizas lomas, ko spēlēja šīs barbaru tautas, izveidošanu un garīgās un kultūras vēstures noskaidrošanu traucē mūsu āriešu augstprātība un viltus vēsturiskā perspektīva”.

Nacionālo svētumu sargātāju acīs grāmatas “Az i Ja” autors bija izdarījis kaut ko absolūti nepiedodamu – viņš bija mēģinājis aizvākt varonības flēru no Igora tēla un no tās ainas, kas rādīja viņa karagājienu. Šādā traktējumā “Teiksmas” galvenais tēls vairs nav nekāds augstsirdīgs bruņinieks-moceklis. Pēc Suleimenova viedokļa Igoram tiek pierakstītas emocijas un domas, kas viņam nebija raksturīgas: “Viņu nevadīja patriotiskas jūtas, bet gan ārkārtīga godkāre. Pašlabuma meklētājs, nodevīgs un kara lietās neprasmīgs, negodīgs attiecībā pret Krievzemi un Lauku – tieši tā Igoru un viņa darbus atspoguļo hronikās”.

Karagājiena sākums iezīmējas ar to, ka tiek sagrauts skaitā neliels polovciešu priekšpostenis un Krievu zemes aizstāji sāk nodarboties ar atklātu laupīšanu. “Teiksmā” lasām: “И рассушясь стрелами по полю, помчаша красные девки половецыя, а с ними злато, и паволокы, и драгия оксамиты”. “Teiksma” ar Kijevas Svjatoslava vārdiem Igora karu raksturo tā: “Нечестно одолеше, бо нечестно кровь погану пролиясте”, tas ir, “negodīgi jūs pieveica pagāni, jo sākumā jūs paši negodīgi izlējāt pagānu asinis”.

Taču Ļihačeva darbos Igors ir aprakstīts kā īsts varonis, nevis iedomāts. Kaut arī ar zināmām negatīvām iezīmēm, kas atņem kņaza morālajam tēlam loģisku kopainu. Akadēmiķa vērtējums ir tāds: “Augsta karavīra goda apziņa, nožēlojot savu iepriekšējo politiku, uzticība jaunajai – visas Krievijas politikai, patmīlības mokas – tas viss virzīja viņu karagājienam. Drosme un atklātība Igora raksturā sadūrās ar viņa netālredzību...”

Suleimenovam viņš ir “Teiksmas” neapšaubāms antivaronis: “Nāvīgs ienaidnieks, Krievzemes šausmas un lāsts ir nevis polovcieši, bet gan visdrīzāk kņazi, kas līdzīgi Igoram. Tieši viņi atved polovciešus vai provocē viņu uzbrukumus. Zinātnieki, kas attaisno Igoru, vēl vairāk sarežģī situāciju”.

Protams, “Az i Ja” ar tās temperamentu un atraisīto valodu, ar polemiski saasinātajiem formulējumiem, izrādījās kaut kur neprecīza, kaut kur pārspīlēta. Tur pietiktu ar divām-trim kritiskām piezīmēm recenzijās. Jautājumu par Suleimenova grāmatu izskatīja ne tikai zinātnes sfērās un te nu Suleimenova darbu atzina ne vien par citādas domāšanas recidīvu, bet par uzbrukumu esošai vērtību sistēmai.

Pirmo triecienu ķecerīgajam sacerējumam deva žurnāls “Molodaja gvardija” savā 1975. gada decembra numurā. Vēsturisko zinātņu doktors Apolons Kuzmins rakstā “Punkts aplī, no kura izaug dadzis”, apsūdzēja Suleimenovu politiskā neuzticamībā, “pozitīvismā, buržuāziskā pasaules uzskata pamatā” un pārgāja uz viņa antipatriotisma atmaskošanu: “Vācietis Šlecers, germanofils Kačenovskis, francūzis Ležē un pašā pēdējā laikā Francijā dzīvojošais Mazons – tas ir gandrīz viss, ko O. Suleimenovs atrod pētot senkrievu rakstību”.

Pēc tam parādījās filologu Ļeva Dmitrijeva un Oļega Tvorogova recenzija “Teiksma par Igora kauju O. Suleimenova interpretācijā”. Reaģēja arī akadēmiķis Ļihačevs – ar rakstu “Hipotēzes jeb fantāzijas tulkojot Teiksmas par Igora kauju tumšās vietas”. Abas atsauksmes, kaut arī satur ļoti daudz iebildumu pret atsevišķiem Suleimenova skaidrojumiem, ir ieturētas mierīgos, akadēmiskos toņos.

“Grēku nožēlas vēstule”.

Pēc cenzūras komitejas rīkojuma grāmata tika izņemta no visas Savienības bibliotēkām un veikaliem, neizpirktais atlikums tika iznīcināts. Tajā pašā Maskavā iepriekš nopirktās grāmatas sāka pārdot “melnajā tirgū” - par piecdesmitkārtīgu cenu. PSKP CK ar trīs nodaļu – zinātnes, kultūras un propagandas un aģitācijas - pūlēm notika gatavošanās tās apspriešanai. Suslova plāna realizācijai neļāva notikt Kazahijas kompartijas pirmais sekretārs Kunajevs, kas “jautājumu saskaņoja” ar ģenseku Brežņevu. Tvaiks daļēji tika nolaists: Suleimenovs tika sveikā ar stingro rājienu, bet grāmatas apspriešanu no PSKP CK nodeva PSRS Zinātņu Akadēmijai.

Īpašā sanāksme notika Sabiedrisko zinātņu nodaļas zālē Volhonkā 1976. gada 13. februārī piedaloties 47 akadēmiķiem, korespondentlocekļiem un zinātņu doktoriem. Tā noritēja no 9 rītā līdz 18 vakarā bez pusdienas pārtraukuma. To atklāja akadēmiķis Boriss Ribakovs ar vārdiem: “Alma-Atā ir izdota nikna, pret krieviem vērsta grāmata - ”Az i Ja” - simts tūkstošu eksemplāru tirāžā”. Sanāksmes dalībnieki vispirms norādīja, ka Suleimenova etimoloģijai un traktējumiem ir amatiera līmenis.

1976. gada 17. jūnijā sekoja grāmatu nosodošs Kazahijas KP CK Biroja lēmums. Bet vēl pēc astoņiem mēnešiem “Kazahstanskaja Pravda” publicēja autora “grēku nožēlas vēstuli”, pie kuras, kā pēc vairākiem gadiem atzina Suleimenovs, bija “pastrādājuši neaicināti redaktori”.

[No Jevgeņija Fedjuņkina grāmatas “Kašķis ap Igora pulku”: http://wwwinfo.jinr.ru/~bljv/igor.htm

1975. gada beigās grāmata “Az i Ja” nejauši nonāca manās rokās un pārsteidza ar autora analītiskās domāšanas spēku. Es palūdzu savus draugus no Kazahstānas, lai viņi man šo grāmatu nopērk. Viņi ilgi klusēja, 1976. gadā atnāca atbilde: grāmata izņemta no tirdzniecības, neizpārdotā tirāža iznīcināta. Personas, kas mēģinājušas grāmatu nopirkt, sākuši izsekot cilvēki civīlā. (90. gados es uzzināju, ka 1976. gadā kompetentie orgāni ir interesējušies par manu etnisko izcelsmi!)... bet Olžasam 13 gadus tika aizliegts publicēties! - t.p.]

Kas attiecas uz Ļihačevu, kopumā pret “Az i Ja” viņš izturējās labvēlīgi, kaut arī ar augstprātīgu smīnu. “mani, kā krievu aizkustina O. Suleimenova cenšanās “Teiksmā par Igora kauju” ielikt sava, tjurku eposa iezīmes”, - akadēmiķis rakstīja. Un liek punktu: “Es nespēju pat aprakstīt simto daļu no O. Suleimenova vēsturiskajām fantāzijām”. Pats “fantazētājs” stāstīja intervijā, kā Maskavas telerežisors Jonas Marcinkjavičus viesojies Ļihačeva Ļeņingradas dzīvoklī un ieraudzījis tur grāmatu skapī “Az i Ja”. Turklāt, grāmata nevija ielikta kā visas – stāvus, ar muguriņu uz ārpusi, bet gan atvērta aiz stikla ar visu vāku pret istabu. Suleimenovs atceras, ka vairākas reizes saticies ar Ļihačevu visai “pa labam”.

Notikumi ap “Az i Ja” no pirmā acu uzmetiena liekas iracionāli. Kaut kā viņi nesaskan ar oficiālo padomju propagandu par tautu draudzību. Galu galā, tjurki taču ir otrais, lielākais etnoss valstī pēc slāviem. Taču Suleimenovu tā laika presē salīdzināja ar “lopu, kas pielaists pie krievu senatnes”. “Sabiedrība” prasīja “aizsargāt no apķēpāšanas krievu nacionālo svētumu”.

Tomēr, nekā dīvaina. Tieši tāpat Pēterburgas Zinātņu Akadēmija 1750. gadā nozākāja normānista Gerharda Millera ziņojumu “Par Krievu tautas nosaukuma un vārda izcelsmi”. To nolādēja un sadedzināja. Tieši tāpat 1836. gadā “pēc visaugstākā pavēles” tika atzīts par nenormālu Pēteris Čaadajevs par pirmo no savām “Filozofiskajām vēstulēm”. Tieši tāpat padomju impērija izrēķinājās ar Borisu Pasternaku par romānu “Doktors Živago”.

[Un tieši tāpat tagadējā Krievija lādās par “vēstures pārrakstītājiem”, kas runā par kaut kādu Baltijas valstu okupāciju pirms kara un, ārprāts! - par to, ka Sarkanās Padomju Armijas karavīri nav uzvedušies kā eņģeļi nacistiem atkarotajās zemēs. - t.p.]

Starp citu, amerikāņu žurnāls «Problems of Communism» 1986. gadā nosauca “Az i Ja” to grāmatu vidū, kas sagatavoja pārbūvi, otro pēc Solžeņicina “GULAG-a arhipelāga”.