Eksperti pieļauj, ka cilvēks, kura ķermenis atrasts kapā, dzīvoja XVI gadsimtā, lai gan precīzi noteikt laiku apgrūtina fakts, ka viņš apbedīts bez jebkādām personiskajām mantām.
Apbedījuma īpatnības pētniekiem atgādinājušas jau iepriekš atrastus līdzīgus kapus - visuzskatāmākā pazīme, ka mirušais ir bijis vampīrs, ir miets, kas izdurts cauri viņa kājai.
Savulaik visus tos, kurus turēja aizdomās par vampīrismu, ar naglām vai mietiem piedūra pie zemes. Tas, protams, darīts, lai novērstu iespēju pēc aprakšanas izlīst laukā no kapa.
"Sākumā mēs domājām, ka viņš ir ievainots kājā, bet, izpētot augsni zem kapa vietas, sapratām, ka miets kājā iedzīts jau pēc tam, kad ķermenis atradās zārkā," komentējis izrakumu vadītājs Slavomirs Kamenskis.
Tāpat nelaiķa mutē nebija zobu - to vietā rēgojās ķieģelis, kas saskaņā ar seniem ticējumiem spēj apturēt jaunu ilkņu izaugšanu.
"Vampīru" kapi tiek uzskatīti par salīdzinoši retu atklājumu, tomēr arheologi periodiski tos atrod, un tieši Polijā pēdējo gadu laikā uziets vislielākais skaits mirušu vampīru.
Vēsturnieki uzskata, ka Kameņ-Podoļskas apvidū šādi apbedījumi populāri bijuši XII līdz XVII gadsimtā. Vietējie iedzīvotāji ticēja, ka cilvēki, kas dzīves laikā darījuši ļaunas lietas, pēc nāves var pārvērsties par vampīriem. Izvairīties no tā varēja, pirms aprakšanas caurdurot krūtis ar nazi vai kājas - ar mietiem.
Īpaši bieži vampīru rindās ieskaitīja inteliģences pārstāvjus, aristokrātus un garīdzniekus. Lai potenciālie vampīri nespētu terorizēt apkaimi, pēc viņu nāves vai jau pirms tam vietējie iedzīvotāji nodrošinājās, izraujot viņiem zobus un sabakstot ar mietiem.