Pirms kārtējās starpstacijas pamešanas izrādījās, ka ir pazudis magnetologs Stopards. Lai mērījumu nolasījumu laikā samazinātu transporta izraisītos traucējumus, viņš parasti centās ar savu kompakto laboratoriju doties pēc iespējas tālāk no visurgājējiem.
Pēdas veda uz plaisu, kurā, acīmredzot, bija iegāzies magnetologs.
Ar grūtībām, dziļumā, uz karnīzes bija ieraugāms, viņa izstieptais ķermenis. Plaisā nolaidās Gorvics. Turoties pie stiprās Manilas virves, viņš laidās arvien dziļāk un dziļāk. Virve rādīja divdesmit, četrdesmit, piecdesmit, simts jardus. Apkārt kļuva tumšāks, gaisma gandrīz nesniedzās līdz dziļumam. Kļuva tumšāks un arī aukstāks, uz virsmas bija vasarai raksturīgie mīnus četrdesmit Celsija grādu, bet te – ne mazāk par sešdesmit vai pat septiņdesmit: smags, auksts gaiss, kas bija atdzisis ziemā, te bija kā termosā un nevarēja sasilt.
150 jardu dziļumā (137,1m) Gorvicam beidzot izdevās sasniegt karnīzi. Stopardam noteikti vajadzēja nokrist šeit, no augšas viņu jau arī šeit redzēja. Tiešām, deformētā virsma, oderētais cimds un, galvenais, sasalušas asiņu pēdas liecināja, ka ķermenis bija atradies šeit.
Gorvics uzmanīgi aplūkoja karnīzi un – ieraudzīja pēdas. Taču tās nebija Stoparda pēdas. Visvairāk tās atgādināja žurkas pēdas, taču tad žurkai bija jābūt krietna vilka lielumā. Tās gāja gar karnīzi un pārgāja uz stāvu sienu – it kā kāds radījums būtu izrāpies no lielāka dziļuma, paķēris nelaimīgā magnetologa ķermeni un atgriezies ledus bezdibenī. Gorvics uzspīdināja lukturi – un lejā, divsimt vai pat trīssimt jardu attālumā viņš ieraudzīja divas zilas uguntiņas. Tās bija briesmoņa acis, kas nesa Stopardu. Tās tūlīt pat metās sānis un pazuda, šoreiz uz visiem laikiem.
Pacēlies augšup, Gorvics paziņoja, ka magnetologs nav noturējies uz karnīzes un ir turpinājis kritienu bezdibenī. Iespējas, ka viņu varētu sameklēt dzīvu, nav.
Lai izvilktu ķermeni, būtu vajadzīga tāda iekārta, kas ekspedīcijai nebija.
Kad iekārta tika atgādāta ar lidmašīnu, tad nokāpšana tika atkārtota, taču arī sešsimt jardu dziļās plaisas dibenā (548,4m) ķermenis netika atrasts...
Par plēsīgo radījumu tajā reizē Gorvics noklusēja, tāpēc ka arī pats šaubījās par to, ko bija redzējis. Spēku pārpūle, skābekļa bads un aukstums bieži izsauc polārpētniekiem halucinācijas...
Laika apstākļi pasliktinājās, ekspedīcija atgriezās stacijā, tā arī nenokļuvusi aukstuma polā.
Ziema tajā gadā bija barga, Amundsena-Skota stacijā temperatūra nokrita līdz -70 grādiem, bet aukstais vējš vispār to padarīja nepanesamu. Ārā polārpētnieki devās tikai divatā un arī tad tikai uz īsu brīdi. Un tad, 6. jūlijā izgāja un neatgriezās Arts Šorts un Kennets Millards [Millārs?]. Stacijas dežurants bija aizmidzis (kas protams bija rupjš pārkāpums), pēc dienaskārtības skaitījās nakts un pārējie stacijas locekļi arī gulēja. Tikai pēc piecām stundām jaunais dežurants sacēla trauksmi, taču aiz durvīm bija sacēlies putenis, sniegs un vējš padarīja pazudušo meklēšanu gandrīz neiespējamu. Sasējušies ar virvēm, meklētāji nogāja iespējamo pazudušo maršrutu un – nevienu neatrada.
Viņus atrada vēlāk, pēc trim diennaktīm, pusotras jūdzes no stacijas. Pazudušos vai to, kas no viņiem bija palicis pāri. Drēbes un miesu, taču miesu bez kauliem. Kāds bija aprijis tikai kaulus, pārējo atstājot kā sasalušu masu. Par to uzzināja vēlāk, kad ekspedīcijas ārsts iztaisīja sekciju.
Kāpēc pieredzējušie polarpētnieki atradās tik tālu no stacijas? Kas ar viņiem notika? Gorvics izteica domu, ka polārpētnieki varbūt bija atklājuši kaut ko tik pārsteidzošu, piemēram, kādu nezināmu radību, ka, aizmirsuši piesardzību, devās prom no stacijas, bet negaiss liedza viņiem atrast ceļu atpakaļ. Kad viņi nosala, radījums tika ar viņiem galā. Hipotēze bija fantastiska, neticama, taču saplosītie biedru ķermeņi lika to uzskatīt par darba hipotēzi.
Antarktiskajās stacijās, atšķirībā no arktiskajām, ieroču praktiski nav, tikai stacijas priekšniekam un viņa vietniekam ir revolveri. Vienu no tiem nodeva dežuranta rīcībā, lai tas to dotu grupām, kas dodas laukā. Un Gorvicam izdevās to pielietot: kad viņš ar pārinieku strādāja magnēta paviljonā, Gorvics mēness gaismā saskatīja, ka viņiem tuvojas kaut kas tāds, kas izskatās pēc milzu nakts sikspārņa! Iztērējis visas patronas, viņš aizdzina radījumu un iespējams, pat ievainoja – vēlāk sniegā tika atrastas savāda škidruma pēdas, tas nesasala pie mīnus septiņdesmit grādiem. Analīze rādīja, ka tas ir līdzīgs visurgājēju antifrīzei. Diemžēl Gorvica pārinieks tajā brīdī atradās paviljona iekšienē un lidojošo radījumu neredzēja.
Salicis kopā arī citus faktus, Gorvics secināja: Antarktīdas dzīlēs dzīvo radījumi, ko viņš nosauca par Kryonis Polaris – polārie krioni, īpašas būtnes uz amonjaka-ogļskābes bāzes, parastā to temperatūra ir -70, varbūt pat -100 Celsija grādi. Tāpēc arī tie pārsvarā mīt aukstuma pola rajonā. Vasarā tie slēpjas dziļās plaisās, varbūt iekrīt guļā, nosedzoties ar siltuma necaurlaidīgu kokonu, ziemā, polārās nakts laikā tie ved aktīvu dzīvesveidu. No siltuma tie baidās, tāpēc izvairās no cilvēka mītnēm un pašiem cilvēkiem, kamēr tie ir dzīvi, mēs krioniem esam pārāk karsti. Mirušā cilvēka ķermenī tos vairāk interesē, nevis olbaltumvielas un tauki, kas antarktiskajiem monstriem ir sveši, bet kauli – minerālvielu avots.
Tālākos gados Gorvics ne reizi vien redzēja krionu pēdas, taču sastapties ar tiem viņam vairs neiznāca.
Kā Gorvics stāsta, personīgās sarunās polārpētnieki no stacijas “Vostok” atzinās, ka kaut kādi radījumi reizēm parādās stacijas tuvumā un labākais ierocis pret viņiem esot raķešpistole, kas pielādēta ar temiskajām patronām. Lai gan šīs patronas ir ļoti bīstamas. Reiz viens no pētniekiem, šaujot uz krionu, esot aizšāvis garām un trāpījis kādā no stacijas ēkām, izsaucot zināmo 1982. gada 12. aprīļa ugunsgrēku...
[Diezgan briesmīgs stāsts, vai ne? Par to pašu stāstīts arī žurnāla “Noslēpumi un fakti” 2009. gada 12. numurā, rakstā “Plazmoīdi mīt Antarktīdā”. Taču internetā Aizeka Gorvica pēdas pazūd, tāpat kā noslēpumaino Kryonis Polaris pēdas – tās uzrādās tikai sakarā ar minēto rakstu:

http://www.orgdosug.ru/pub.php?pid=2502&cid=192

http://chudesa-i-priklucheniya.ru/content/view/572/117/

Secinājumus izdariet paši, “pazīstamais polārpētnieks Aizeks Gorvics”, liekas ir fikcija, tāda pati kā viņa Kryonis Polaris – tulkotāja piezīme.]