Apzinoties to, ka Andris Zeibots raksta interesanti, radās vēlme izlasīt viņa grāmatu Pneuma.

Pirmais, ko bija vēlme uzzināt, bija vārds pneuma. Sameklējot informāciju par vārdu, varēja uzzināt, kas tas ir sengrieķu vārds, kas nozīmē elpa. Reliģiskajā kontekstā tas nozīmē gars vai dvēsele. Autora romānā bija iekļauts pneumas apraksts.

Nosaukšu to par Pneumu - bezgalības atjautu laika vilkmes tēlā. Tajā plūdīs viļņojošā laika aromāts, katra šīs plūsmas smaržu gaisotne pacelsies, arvien jau pagājusi, un radīsies no jauna.
Es to radīju savā patiesajā dzīvē.
Pneumai bija pašai savas būtnes. Un es ar tām sazinājos. Būtnes manas smaržas plūsmojuma ceļā turēja bezgalības vilni. Es to uzrunāju, un laiks vai nu mainīja virzienu, vai savērpās mutulī. Likās, ka elpa izverd dūmus. Un katrs sirds puksts, katrs elpas vilciens darīja mani aizvien mazāk un mazāk līdzīgu pieaugušajiem cilvēkiem un viņu klīnikas ēkām līdzīgajām dzīvēm., kur cēlās un nolaidās lifti, kur gāja un klaigāja medmāsas, kur, izlikdamies noslēpumaini, patiesībā tukši kvernēja dakteri psihologi.

Ar šo brīdi sākās iepazīšanās ar romāna galveno varoni smaržu valodas pētnieku Jānu.

Cilvēku dzīves ir atšķirīgas, un Jāna dzīve bija saistīta ar viņa vecāku mīlestības trūkumu. Viņi bija ieinteresēti dzīvot savu dzīvi, bet Jāns vienkārši eksistēja viņu dzīvē, bet būtībā bija viens. Ģimenē var dzīvot, bet tajā pašā laikā var justies pilnīgi lieks un dzīvot savu dzīvi. Vecāki Jānu vienkārši iebīdīja viņa darba dzīvē un jutās brīvi no viņa. 

Tas, ar ko sākas cilvēka bērnība, tas parasti veido viņa raksturu un attiecības ar apkārt esošajiem cilvēkiem. Ja cilvēks no bērnības ir viens, tad viņam var nepietikt ieradumu veiksmīgi veidot attiecības ar citiem. Tas arī ietekmēja Jāna personīgo dzīvi. Mīlestība. Kāda tā var būt? Viņš nebija saņēmis no vecākiem mīlestību, tāpēc savā dzīvē centās aizbēgt no iemīlēšanās bezcerības Stacijā, kurā bija radīta, var teikt, pilnīgi neatkarīga cilvēku pasaule. Tā viņam bija kā iespēja doties uz kādu citu pasauli, šajā gadījumā bija domāta Lielo Suņu cita pasaule. 

Un kāpēc gan nē? Tā bija iespēja ne tikai kaut kur doties, bet arī aizbēgt no personīgajiem pārdzīvojumiem, iekļaujot sevi pētījumu procesā. Jāns vienkārši ir aizņemts. Stacija ir vieta, kur viss nodrošināts ar izcili attīstītu tehnoloģiju iespēju. Tā ar Mākslīgā Intelekta palīdzību ne tikai kontrolē pašas stacijas darbību, bet arī uz tās esošo cilvēku rīcību un domāšanu. Ja iedomājas, kā tas ir, tad var nonākt līdz secinājumam, ka cilvēku domāšana tiek ierobežota. Cilvēki var darīt tikai to, kas tiek ieplānots, bet viņi zaudē iespēju atkāpties no savām domāšanas iespējām. Cilvēku domāšana bija kontrolēta.

Es varētu uzvilkt atstarojošo ķiveri, kas izolētu sinapšu zibšņus starp neironiem manās smadzenēs un  padarītu tos no āra nenolasāmus, tādējādi bloķējot MIS Milēdijas kontroli, lai pats, savas gribas vadīts, cīnītos pret tumsības haosa pārmēru. Bet nez vai  bioloģiskā cilvēka spējām vairs varu uzticēties.

Ja iedomājas, ka cilvēka rīcība var būt bez pārtraukuma kontrolēta, tad tas var izraisīt nepatīkamas pārdomas par dzīvi. Reāli tad var domāt, ka cilvēks tādā gadījumā tiek kontrolēts kā tehniskā ierīce. Jā. Tagad tiek minēts par elektročipu implantēšanu. Jau bija rakstīts, ka Īlona Maska vadītais uzņēmums "Neuralink" vairākus gadus bija gatavojies smadzeņu čipa implantēšanai, un tas jau ir realizēts. Iepazīstoties ar Pneuma romānu bija iespējams pārdomāt, kādu līmeni var sasniegt ar cilvēka rīcības un domāšanas kontrolēšanu un realizēšanu pēc MIS Milēdijas plānojuma. Tā bija absolūta cilvēka kontrole. Jānu, tuvojoties Lielo Suņu pasaulei, mākslīgais intelekts centās kontrolēt tik lielā mērā, ka bija izteikti pat draudi.

 - Jūs riskējat smagas psihes traumas. Man bail par jums, es rūpējos, cilvēk... Ir jāpieturas pie psihes stabilitātes kontroles režīma.

No vienas puses ir vieglāk dzīvot, ja kāds cilvēka vietā domā un ziņo par viņa rīcības realizāciju, no otras puses tādā gadījumā tiek zaudēta loģiskā domāšana un attīstība. Jāns atcerējās, ka pirmā komanda no kosmosa atgriezās kā dzīvi organismi, kas praktiski zaudēja apziņu ar neglābjami traumētiem smadzeņu dabiskiem procesiem. Tieši šī iemesla pēc Jāns zemapziņas rezultātā varēja pieņemt lēmumu neiegulties kapsulā, kad stacija tuvojās Lielo Suņu planētai Sīriusam, un tad grāmatā varēja sekot, kādos apstākļos viņš nonāk.

Pārvietojoties pa kosmosu, nav jābrīnās, ka var pārvietoties ne tikai no vienas planētas uz citu, bet var nonākt situācijā, kad var nonākt pagātnes situācijā, kad tehnoloģijas praktiski bija tik primitīvas, ka nebija iespējas dzīvot tā, kā bija pierasts Jāna līdzšinējā dzīvē.

Jāatzīmē, ka Andra Zeibota grāmata bija ļoti interesanta. Var teikt, ka romāns ir fantastikas līmenī, bet tajā pašā laikā jāatzīmē, ka tehnoloģijas attīstās un, ja rodas domas par augsta līmeņa tehnoloģijām, tad nav jābrīnās, ka arī aprakstītās iespējas var mēģināt realizēt, - tikai tad ir jāpiedomā, kas būtu labi, un kas būtu nelabvēlīgi no mākslīgā intelekta izmantošanas iespējām. Tehnoloģijām attīstoties ļoti daudz iespēju var uzlabot cilvēku dzīvi, tas būtu jāizmanto, bet regulēt cilvēku... par to būtu jāpiedomā. Cilvēkam drīzāk būtu jāpiedomā par savu personīgo attīstību daudz augstākā līmenī nekā pašreiz. Reāli cilvēkam būtu jāpiedomā arī par radošas domāšanas attīstību, jo tad pati dzīve var veidoties daudz labākos apstākļos un interesantāka.

https://domgraudi.blogspot.com/2024/03/pneuma-andris-zeibots.html