Ar vienu vārdu sakot, tā ir kļuvusi ļoti populāra.
Un vēl — Plakanā Pasaule eksistē pateicoties maģijai.
Plakanā Pasaule - mūsu dzimtā planēta un, vispār, visums, kur tā atrodas, darbojas pēc noteikumiem.
Pareizāk sakot, tas vienkārši strādā. Mēs esam novērojuši kā tas darbojas un šie novērojumi un no tiem izrietošās sekas ir zinātnes pamats.
Magi un zinātnieki, no pirmā acu uzmetiena atrodas dažādos polos. Protams, cilvēku grupai, kas bieži ģērbjas ļoti dīvaini, dzīvo paši savā pasaulē, sarunājas īpašā valodā un bieži cenšas pierādīt ko tādu, kas runā pretī veselajam saprātam, nav nekā kopīga ar cilvēku grupu, kas bieži ģērbjas ļoti dīvaini, dzīvo paši savā pasaulē, sarunājas īpašā valodā, dzīvo... ē-ē...
Iespējams, jāmēģina kaut kā savādāk. Vai ir saistība starp maģiju un zinātni? Vai Plakanā Pasaules maģija ar tās ekscentriskajiem brīnumdariem, piezemētajām raganām, stūrgalvīgajiem troļļiem, uguni spļaujošajiem pūķiem, runājošajiem suņiem un personificētu NĀVI var liet kādu gaismu uz stingro, racionālo, zemes zinātni?
Mēs domājam, ka - jā.
Mēs drīz paskaidrosim, kāpēc, taču vispirms, noskaidrosim, kas Plakanās Pasaules Zinātne nav. Tagad eksistē dažas grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā Tāda un tāda zinātne, X-failu zinātne, Zvaigžņu ceļa fizika. Tās stāsta jums par tām mūsdienu zinātnes sfērām, kas kādreiz spēs novest pie izdomātajiem notikumiem vai iekārtām.
Vai atnācēji cieta katastrofu Rouzvelā? Vai var tikt izgudrots antimatērijas dzinējs? Vai kādreiz mums būs super ietilpīgi elementi, ko Skallija un Malders, iespējams, izmanto savās kabatas lukturīšos?
Mēs varētu iet pa šo ceļu. Mēs varētu vērst savu uzmanību uz to, ka Darvina evolūcijas teorija izskaidro, kā zemākās dzīvības formas var attīstīties līdz augstākajām, kas savukārt, ļoti loģiski pamato cilvēka evolūciju līdz orangutanam (kas tajā pašā laikā ir bibliotekārs, jo nav augstākas dzīvības formas par bibliotekāru). Mēs varētu izspriest, kā DNS ķēdīte ar lielu varbūtības pakāpi nodrošina pūķim ar azbestu ieklātas iekšas. Mēs pat varētu pamēģināt izskaidrot, kā iespējams bruņurupucis desmit tūkstošu jūdžu garumā.
Mēs nolēmām to nedarīt, viena... khm... divu iemeslu dēļ.
Pirmais iemesls ir tas, ka to darīt būtu... ē-ē... muļķīgi.
Un tas ir otrā iemesla dēļ. Plakanā Pasaule nedarbojas zinātniski. Kāpēc izlikties, ka tā varētu tā darboties? Pūķi izelpo uguni, ne jau tāpēc, ka tiem ir azbesta plaušas, bet tāpēc, ka visiem ir zināms — pūķi tā dara.
Tas, kas liek Plakanajai Pasaulei eksistēt, ir dziļāks nekā vienkārša maģija un varenāks par garlaicīgo zinātni. Tas ir vēstījošs imperatīvs, vēstures virzošais spēks. Tas spēlē tādu pat lomu, kā flogistons, ko kādreiz uzskatīja par principu vai substanci, ko satur degošas vielas un kas palīdz tām degt. Plakanā Pasaules visumā līdzīgā veidā eksistē stāstijs. Tas ir katrā atoma riņķojumā, katrā garām lidojošā mākonī. Tas piespiež tos būt par to, kas tie ir, spiež turpināt eksistenci un ņemt dalību pasaules vēsturē.
Plakanajā Pasaulē lietas notiek tāpēc, ka lietas grib notikt (1). Tas, ko grib cilvēki, nespēlē būtisku lomu šajā shēmā, pēc kuras notiek lietas, bet mūsu visums stāstus nestāsta.
(1 — Ja tā var teikt. Tās notiek, tāpēc ka tās pakļaujas visuma likumiem. Akmenim nav nekāda apjaušama viedokļa par gravitāciju.)
Ar maģijas palīdzību var pārvērst vardi princī. Ar zinātnes palīdzību var pārvērst vardi filozofijas doktorā un jums joprojām būs arī tā varde, ar ko jūs visu sākāt. Tas ir parastais viedoklis par Apaļās Pasaules zinātni. Tas neņem vērā daudz no tā, kas patiesībā sastāda tās mehānismu. Zinātne neeksistē tīrā veidā. Var sadalīt visumu sastāvdaļās un tā arī neuziet Zinātnes pēdas. Zinātne ir struktūra, ko rada un attīsta cilvēki. Un cilvēki paši izvēlās, kas viņiem ir interesanti un svarīgi, un bieži viņi domā vēstījoši.
Stāstijs ir varena lieta. Mums vienmēr bija tendence padarīt Visumu krāšņāku ar dažādiem stāstiem. Kad cilvēki pirmo reizi paskatījās zvaigznēs, milzīgajās, liesmojošajās saulēs, kas atradās neiedomājamos attālumos, tad viņi ieraudzīja starp tām gigantiskus vēršus, pūķus un vietējos varoņus.
Šī cilvēku īpašība neiespaido to, ko apliecina likumi — vismaz, ne ļoti — taču tā nosaka to, kādus likumus mēs esam gatavi aplūkot vispirms. Vēl vairāk, no visuma likumiem seko viss, ko mēs, cilvēki, novērojām; tas ieved zinātnē kaut ko līdzīgu vēstījumam. Cilvēki domā ar stāstiem, ar vēsturi. Pati zinātne, vismaz, sākumā, bija «vēstures» atrašana — atcerieties grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā: Cilvēces vēsture, Cilvēka izcelšanās un, ja par to ir runa, Laika īsā vēsture. (attiecīgi: Hendrika van Lums, Čārlzs Darvins un Stīvens Hokings — tulk. piez.)
Turklāt, ārpus zinātniskajiem stāstiem, Plakanā Pasaule var spēlēt pat svarīgāku lomu: ja nu kas? Mēs varam izmantot to kā prātā veicamus eksperimentus, lai uzzinātu, kāda izskatītos zinātne, ja visums būtu savādāks, vai arī, ja zinātne būtu gājusi pa citu ceļu. Mēs varam paskatīties uz zinātni no ārpuses.
Zinātniekam prāta eksperiments ir diskusija, kas notiek paša galvā, pēc kuras var visai labi saprast, kas notiek, ka īsts eksperiments kļūst nevajadzīgs, un tā, protams, ir liela laika un naudas ekonomija, arī aizsardzība pret iespēju iegūt neērtus rezultātus. Plakanā Pasaule ir daudz praktiskāka: tur prāta eksperiments ir tāds eksperiments, kas nav iespējams, kas nesanāktu pat tad, ja būtu iespējams. Taču to prāta eksperimenta tipu, ko domājam mēs, zinātnieki veic nepārtraukti, bieži pat neapzinoties to: īstenībā to nemaz nevajag veikt, tāpēc ka jēga ir apstāklī, ka tas nenostrādās. Daudzas no pašām svarīgākajām zinātnes problēmām un mūsu sapratne par zinātni nav sapratnē par to, kā patiešām ir iekārtots visums. Tās ir tajā lietā, kas notiktu, ja visums būtu savādāks.
Ja kāds uzdotu jautājumu: «Kāpēc zebras pulcējas baros?», tad uz to var atbildēt, analizējot zebru socioloģiju, psiholoģiju un tamlīdzīgi, taču var uzdot pavisam savādāku jautājumu: «Kas notiks, ja tās to nedarīs?» Viena no visacīmredzamākajām atbildēm ir: «Lauvas ēstu daudz biežāk.» No tā tūlīt seko, ka zebras veido barus pašaizsardzībai — tādā veidā mēs saprotam zebru izturēšanos, apskatot iespēju, kas notiktu, ja tās uzvestos savādāk.
Cits, daudz nopietnāks piemērs — jautājums, vai Saules sistēma ir stabila; tas nozīmē: «Vai tajā var notikt kardinālas izmaiņas kaut kādas mazas darbības rezultātā?» 1887. gadā Zviedrijas karalis Oskars II piedāvāja balvu 2500 kronu vērtībā tam, kurš atradīs atbildi uz šo jautājumu. Pasaules matemātiķiem pagāja gandrīz gadsimts, lai iegūtu konkrētu atbildi: «Ir iespējamas.» (Tā bija laba atbilde, taču viņiem nesamaksāja. Balva jau bija piešķirta kādam, kurš tā arī neatrada atbildi, un kura rakstā bija liela kļūda pašā interesantākajā vietā. Taču, kad viņš kļūdu izlaboja, iztērējot pats savus līdzekļus, viņš izgudroja haosa teoriju un nosprauda ceļu atbildei «Ir iespējams.» Dažreiz labākā atbilde ir vēl interesantāks jautājums.) Te jēga ir apstāklī, ka stabilitāti raksturo, ne jau tas, kāda sistēma ir pašlaik, bet tas, kā tā mainīsies, ja kaut kas tiks mainīts. Stabilitāte pēc definīcijas ir saistīta ar jautājumu: «Kas būs, ja?»
Un tā kā lielākā daļa no zinātnes nodarbojas tieši ar šo neeksistējošo, prāta eksperimentu pasauli, tad mūsu sapratnei par zinātni jānodarbojas ar iedomu pasaulēm tieši tāpat, kā ar reālajām pasaulēm. Pretstatā intelektam, iztēle ir tieši cilvēkam piemītoša īpašība. Un vai ir izdomāta pasaule vēl piemērotāka prāta eksperimentiem kā Plakanā Pasaule? Tā ir vienota, labi attīstīta pasaule, pati ar saviem likumiem. Un cilvēki, tādi paši kā īstie, dzīvo tajā, neskatoties uz būtiskām atšķirībām tā visuma un mūsu visuma likumos. Daudzi no tiem ir stipri iesakņojušies «veselajā saprātā», vienā no zinātnes sākotnējiem ienaidniekiem.
Neredzamā Universitāte, Diska labākā, maģiskā mācību iestāde, regulāri parādās Plakanajai Pasaulei veltīto grāmatu lappusēs. Brīnumdari (2) ir jautri puiši, kas vienmēr ir gatavi atvērt durvis ar uzrakstu «Turēt aizvērtas!» vai pacelt kaut ko, kas sāk šņākt un dzirksteļot. Liekas, ka viņi var mums noderēt...
(2 — kā visu citu Apaļās pasaules universitāšu iemītniekiem, viņiem ir neierobežots laiks pētījumiem, neierobežoti fondi un nekāda uztraukuma par termiņiem. Tāpat, brīnumdari reizēm ir visai nesakarīgi, niknuma pilni, pretojas jaunām idejām, kamēr tās nav kļuvušas par vecām idejām, laiku pa laikam tos apmeklē radoša iedvesma un viņi pastāvīgi ir gatavi strīdēties — tajā viņi pavisam nav līdzīgi saviem Apaļās pasaules kolēģiem.)
Ja mēs vai viņi, salīdzinām Plakanās Pasaules maģiju ar Apaļās Pasaules zinātni, mēs varam atrast daudzas līdzības. Ir acīmredzams, ka pēc Neredzamās Universitātes brīnumdaru domām mūsu Apaļā Pasaule ir parodija par Plakano Pasauli. Taču, kad mēs to neatrodam, izrādās, ka atšķirības atklāj vairāk. Zinātne iegūst pavisam citādu dabu, ja pārstāj jautāt tādus jautājumus kā: «Kāda izskatās tritona DNS?» un tā vietā mēģina jautāt: «Interesanti, kā brīnumdari reaģēs uz tādu tritonu aplūkošanas paņēmienu?»
Zinātnes kā tādas uz Diska neeksistē. Tāpēc mēs to tur esam pievienojuši. Plakanā Pasaules brīnumdarus maģiskā veidā ir jāpiespiež radīt savu zinātnes paveidu — tādu kā kabatas formāta visumu, kurā strādā nevis maģija, bet likumi. Tajā laikā, kad viņi centīsies saprast, kādā veidā likumi piespiež rasties interesantas lietas: akmeņus, baktērijas, civilizācijas — mēs vērosim to, kā viņi vēro... mūs. Tas ir kaut kas tāds kā rekursīvs prāta eksperiments vai arī marūžiņa otrādi — kad lielākā figūriņa izrādās mazākās iekšienē.
Bet pēc tam mēs atklājām, ka... taču tas jau ir cits stāsts.
T.P., J.S. un Dž.K., 1998. gada decembrī.
P.S. Mēs baidāmies, ka nākošajās lapaspusēs mēs pieminēsim Šrēdingera kaķi, dvīņu paradoksu un to stāstu par lukturi kosmosa kuģa priekšpusē, kas lido ar gaismas ātrumu. Tas viss ir tāpēc, ka pēc Zinātnisko Rakstnieku Ģildes noteikumiem, tos noteikti ir jāpiemin. Mēs vienīgi pacentāmies to izdarīt pēc iespējas īsāk.
Par laika biksēm mēs arī iemanījāmies uzrakstīt ļoti, ļoti īsi.