Pēc Šekspīra parauga.

Šis neglītais paradums, izrādās, nāk no senas pagātnes. Vēl antīkie autori bez lieka sentimenta iekļāva citu manuskriptu fragmentus savos darbos. Pat nepārspējamais dramaturgs Viljams Šekspīrs (par kura esamību daži pat šaubās) ir ticis vairākas reizes pieķerts aizņemoties veselas ainas no radošā ceha kolēgu darbiem. Apvainojumi viņu nemulsināja un kritiķiem viņš parasti teica tā: "Šī aina ir kā meitene, kuru es no sliktas sabiedrības esmu ievedis labā". Tā kā Šekspīra dzīves laikā autortiesību likuma vēl nebija, tad apvainotājiem atlika vien trenēties nepatīkamu iesauku izdomāšanai plaģiātoram: viņi sauca to par "dzejnieku-mērkaķi" un "vārnu, kas rotājas ar mūsu spalvām".

Kad sāka attīstīties grāmatu iespiešana, attīstījās arī autortiesības. 19. gadsimta beigās (ir pieņemts šos laikus uzskatīt arī par zinātniskās fantastikas dzimšanu) situācija jau bija cita: autora tiesību pārkāpums jau tika sodīts ar likumu. Tieši ar to var izskaidrot faktu, ka visa žanra vēsturē tiešu, citu rakstīta teksta fragmentu paņemšana tikpat kā nebija. No otras puses, nevajag aizmirst, ka dažiem darbiem bija tik uzticīgi fani, ka tie šos darbus zināja gandrīz vai no galvas. Tie spētu ātri vien atklāt likuma pārkāpējus. Taču, ne jau visi lasītāji ir tik fanātiski uzticīgi iemīļotajiem autoriem. Pat redaktori, gadās, žurnālos palaiž garām tekstus, kas pa tiešo kopē kāda cita darbu. Piemēram, angļu žurnālā "The Big Issue" bija publicēts austrāliešu rakstnieces Džesikas Adamsas stāsts "Aplis", kurā atklāja tiešus aizguvumus no viena agrīna Agates Kristi darba. Adamsas reputācija bija neglābjami sabojāta...

Tomēr informācijas bada apstākļos līdzīgi incidenti notika arī fantastikā. Hrestomātisks un pēc visa spriežot - vienīgais tīra plaģiāta piemērs padomju ZF bija Aleksandra Kolpakova romāns "Griāda". Šajā romānā tika atklātas nedaudz izrediģētas ainas no Žila Verna un Herberta Velsa (īpaši bija cietis pēdējā darbs - romāns "Kad guļošais modīsies"), tomēr tas nekavēja šī romāna publikāciju galvenajā padomju skolnieku avīzē "Pioņerskaja pravda".

[Te man jāatzīmē, ka šāds "kauna traips" ir arī latviešu fantastikā. Pirms kara iznākušais Jāņa Ģirupnieka romāns "Ekspedīcija Zemes dziļumos" ir krievu, padomju rakstnieka Grigorija Adamova romāna "Zemes dzīļu uzvarētāji" latviskojums, taču burtiski pārceļot veselām nodaļām Adamova tekstu, pa vidu mēģinot sarakstīt arī kaut ko no sevis, kas, starp citu, iznāk krietni sliktāk. - tulk. piez.] Skandāls izcēlās pēc tam, kad avīzē "Komsomoļskaja pravda" fantastikas mīļotāji no Maskavas Pionieru pils bija uzrakstījuši atmaskojošu rakstu. Kolpakovs tomēr nepārtrauca literāta darbību, kaut arī turpmāk rakstīja zem dažādiem pseidonīmiem. Viņa garstāsta "Mesona adata" parādīšanās almanahā "Uz sauszemes un jūras" ar pseidonīmu Ļens Koševojs izsauca jaunus apvainojumus plaģiātā. Jocīgi, bet Kolpakovs arī pats kļuva par plaģiāta upuri, kāda Vsevoloda Jevrejnova stāsts "Lokvusa fenomens" ir ļoti līdzīgs viņa paša stāstam "Atnācējs".

Kaut gan, nelikumīgu darbību ir jāatšķir no mākslinieciska paņēmiena, kas galvenokārt raksturīgs postmodernismam - savā darbā ietvert "atiekavotu" kāda cita darba citātu. Kas tas ir? Piemēram, brāļu Strugacku garstāsts "Pirmdiena sākas sestdienā" sākas ar frāzi "Es tuvojos savam gala mērķim". Taču tieši to pašu var izlasīt Puškina "Kapteiņa meitiņas" pirmajā rindkopā! Kāpēc Strugacki aizņēmās šo frāzi no lielā krievu dzejnieka? Nu, ne jau tāpēc, ka pašiem talanta pietrūka. Visdrīzāk viņi vēlējās uzsvērt laiku saikni, pievērst lasītāju uzmanību sava varoņa psiholoģiskai līdzībai ar Puškina varoni. Šis paņēmiens nāk jau no antīkiem laikiem. Senās Romas dzejnieki kombinēja savu priekšgājēju rindas, lai iegūtu dzejoli ar jaunu jēgu (fenomens ieguva pat nosaukumu "centonu poēzija").

Mūsu dienās tādi autori - postmodernisti kā Mihails Šiškins mierīgi ieslēdz savos romānos pat visai plašus citu rakstnieku citātus. Robeža starp "atiekavotu" citātu [Tas ir, bez atsauksmes uz autoru, bez tā vārda iekavās. - tulk. piez.] un kriminālu plaģiātu ir šaura un grūti pamanāma. Par kritēriju var kalpot pat ne citāta apjoms, bet tā mērķis: ja autors cenšās radīt jaunu jēgu, tad tas nav nekas slikts. Taču, ja viņa mērķis ir tikai atražot to, kas jau ir bijis - mūsu priekšā ir plaģiāts. Interesanti, kā šajā sakarā lai vērtē pazīstamā krievu fantastisko darbu ilustrātora Anry darbus? Uz dažiem viņa zīmētiem grāmatu vākiem zinātāji bez pūlēm atpazīst slavenu Rietumu ilustrātoru Frenka Frazeti un Borisa Valjeho gleznu fragmentus. Lai gan Anry ir apstrādājis tos fotošopā un, tā teikt, pārmontējis, tāpēc atšķirības no oriģināla ir būtiskas. Nesteigsimies uzkārt birkas, piezīmēsim tikai, ka mākslas sfērā acīmredzams plaģiāts atrodams tikpat reti, kā rakstniecībā.

Pa korifeju pēdām.

Pavisam cita lieta, ja tiek paņemta pasaule un tēli, ko radījusi citu autoru fantāzija. Tas notiek samērā bieži un parasti par kriminālu netiek uzskatīts. Varianti iespējami dažādi. Pirmkārt, ar šādiem sacerējumiem nereti blēņojas jaunie rakstnieki, kas atrodas kāda modes noteicēja - korifeja spēcīgā ietekmē. Tā rodas "fanfiki" - fanu proza. Lielajiem rakstniekiem pret fanfikiem attieksme parasti ir piedodoša, jo to zemais mākslinieciskais līmenis tikai uzsver oriģināla priekšrocības. Tajā pat laikā labākie fanfiki pilnīgi droši var tikt publicēti grāmatās: ja runā par Krievijas praksi, tad daudziem ir zināmi krājumi "Mācekļu laiks" (Strugacku darbu brīvi turpinājumi), "Dip-skleroze" (pēc S. Lukjaņenko romānu motīviem), "Evials", "Meļina un citas vietas" (pēc N. Perumova grāmatu motīviem), "Asins likumi" (pēc V. Panova grāmatu motīvierm).

Otrkārt, galvenais radošais motīvs ir vēlēšanās pastrīdēties ar oriģinālu (piemēram, "Ardas melnā grāmata" un citi Tolkina noliedzēju sacerējumi) vai arī vēlme uzspēlēt ar lasītāju saistošu intelektuālu spēli ar mērķi izmainīt kādu vecu kultūras stereotipu. Tādas spēles ļoti mīl Kirils Jeskovs, kura grāmatas "Afranija evanģelijs" un "Pēdējais gredzena nēsātājs" vispār nebūtu iespējamas, ja nebūtu Jaunās Derības un "Gredzenu pavēlnieka".

Atsevišķi ir jāmin tāda specifiski krieviska parādība, kā pasaules bērnu literatūras klasiķu darbu pārstādīšana pašmāju augsnē. Faktiski visas populārās XX gadsimta bērnu grāmatas ir Rietumu autoru darbu pārstāsti. Lazara Lagina "Vecais Hotabičs" ir angļa Filipa Enstija pasakas adaptācija. Alekseja Tolstoja "Buratino" - Karla Kolodi "Pinokio" pārveidojums. Nikolaja Nosova "Nezinīša piedzīvojumi" - variācijas par kanādietes A. Hvolsones grāmatas tēmu, šo grāmatu Krievijā izdeva pirms revolūcijas. Šāds bērnu literatūras "eksporta" apjoms tika sasniegts ne jau tikai tāpēc, ka PSRS nebija izstrādāta kopēšanas likumdošana. Tam par iemeslu bija arī valdošais uzskats, ka bērniem grāmatas ir nevis jātulko, bet jāpārstāsta: ikdienas pieredze padomju bērniem pārāk atšķiroties no ārzemju vienaudžu pieredzes.

Beidzot, vēl viena spekulācija uz populāras, izdomātas pasaules tēmas ir pazīstamu romānu tiešu turpinājumu radīšana. Šo procesu izdevniecības kā likums stingri kontrolē. Lai Aleksandra Riplija varētu turpināt Mārgaretu Mičelu, bet Spaiders Robinsons - Robertu Hainlainu, viņiem nācās iziet rūpīgu atlasi. Jāprecizē, ka Krievijā šis likums ir daudz liberālāks par pasaules praksi. Pie mums nesodīti iznāca, ne tikai romāns "Rets Batlers" ("neatkarīgs" "Vējiem līdzi" turpinājums), bet arī grāmata "Grigorija liktenis", kuras centrā - "Klusās Donas" tēlu biogrāfijas. Ja kāds būs tik sparīgs un uzrakstīs, piemēram, vēl kādu stāstu no S. Lukjaņenko "Sardzēm", tad saukt viņu pie tiesas būs praktiski neiespējami. Jādomā, ka tikai nevēlēšanās lekt acīs lielajām izdevniecībām attur avantūristus no šādiem soļiem. Nosacīti ņemtas izdevniecības dusmas jau nenozīmē vienīgi tiesas darbus. Problēmas ar šādas grāmatas izplatīšanu praktiski būs garantētas.

Krievijas likumdošanas nosacītā lojalitāte ir garantija, ka nekādi tiesas procesi nedraud 12 gadus vecajai Krievijas "rakstniecei" Valērijai Spirandei (cik gan daiļrunīgs pseidonīms), kas šogad izdevusi fantāzijas romānu "Agramonts". Kā drīz vien izpētīja firmas "Nintendo" spēļu pielūdzēji, tad viņas romāns ir sīks videospēles "The Legend of Zelda: Ocarina of Time" pārstāsts, no sērijas par elfa Linka piedzīvojumiem. Valērija pat nepacentās savādāk nosaukt rases un artefaktus no pirmavota. Rezultātā - skandāls un izdevniecības reputācijas zudums, tā droši vien vēlējās apdzīt Kristoferu Paolini, kurš 15 gadu vecumā uzrakstīja un pēc četriem gadiem nopublicēja romānu "Eragons".

Pēc Rolāna Barta novēlējuma.

Ja pasaules un tēlu aizņemšanās vairāk vai mazāk stingri ir aizliegta ar likumu (tikai ne Krievijā), tad gandrīz visi mēģinājumi saukt rakstniekus pie atbildības par plaģiātu sakarā ar citu ideju vai sižetu izmantošanu ir cietuši graujošu sakāvi. "Da Vinči koda" autoru Denu Braunu tiesa ir attaisnojusi divas reizes: pēc vēsturnieku Maikla Bedženta un Ričarda Lī prasības, kas apsūdzēja Braunu koncepciju zagšanā no viņu grāmatas "Svētās asinis un Svētais Grāls" un pēc rakstnieka Lūisa Perdjū prasības, kas saskatīja "Da Vinči kodā" ārkārtīgu līdzību ar viņa romānu "Dieva meita". Vispār jau koncepcijas identitāti neviens neapstrīdēja, bet idejas kā zināms, lido pa gaisu un to ķeršana nav aizliegta. Tā arī amerikānietei Nensijai Stuferei neizdevās pierādīt, ka Džoanna Roulinga ir norakstījusi savu "Hariju Poteru" no viņas grāmatiņas "Leģenda par Ra". Analoģisks spriedums tika pieņemts pēc profesores Kristīnes Starobinas prasības pret Stīvenu Kingu, kurš it kā esot izmantojis viņas nepublicētā romāna "Mūžīgās asinis" rokrakstu. Ja atgriezīsimies 20. gadsimta sākumā, tad tur atradīsim ļoti līdzīgus stāstus. Džeku Londonu apvainoja par avīžu rakstu sižetu izmantošanu, par ideju zādzību "Senču aicinājumam" no Edžertona Janga grāmatas "Mani ziemeļu suņi".. Slavenais rakstnieks tomēr nekādu sodu nesaņēma, jo nekādus likumus viņš nebija pārkā''''.

Dažreiz prasītājiem tomēr izdodas panākt savu šādās lietās. Hārlanam Elisonam bija vajadzīga visa viņa lielā neatlaidība un nekautrība, lai pārliecinātu tiesu par to, ka filmas "Terminators" radītāji ir izmantojuši viņa stāstu "Kareivis". Tagad Elisona uzvārdu var atrast katrā šīs filmas kopijā, fināla titros. Toties Rejs Bredberijs nesāka tiesas procesu pret filmas "Tauriņa efekts" autoriem, aprobežojoties tikai ar apvainojumiem avīžu intervijās. Džoannas Roulingas advokāti panāca Dmitrija Jemeca grāmatu par Taņu Groteri izplatīšanas aizliegumu ārpus Krievijas, tāpēc ka tajās bija pārāk daudz aizguvumu no paši ziniet kā. Šos aizguvumus jau neviens nenoliedza, tiesa varēja arī lemt, ka tie tomēr bija tikai parodija. Tomēr tiesa nolēma aizstāvēt to pusi, aiz kuras stāvēja lielāka nauda.

Lielākā daļa apvainojumu ideju zādzībās tiek izvirzīti sadzīves līmenī, piemēram, tīkla forumos. Apvaino praktiski visus: gan mūsu autorus, gan - Rietumu. Maiklam Reznikam ir jāatvaira pārmetumi par sižetu aizgūšanu no anime-seriāliem. Maiklam Svenvikam atrod detaļas no Roberta Silverberga romāna "Lorda Valentīna pils" un Herberta "Kāpas". Tās pat "Kāpas" "aplaupīšanā" apvainoja Vadimu Panovu pēc viņa romāna "Karu sāk neveiksminieki" iznākšanas. Vai arī Sergeja Iļjina un Natālijas Ipatovas romāna "Valhallas vārti" raksturojums: "Tieša, praktiski nepiesegta kalka no Barrajara..."

Pats interesantākais, ka vairums gadījumos pārmetumi ir pilnīgi taisnīgi. Taču mēģināsim izspriest, kas pelna nosodījumu: pats aizņemšanās fakts vai darba kopējais zemais līmenis? Tāds jautājuma uzstādījums ir pilnīgi pamatots, jo ļoti izplatīts viedoklis ir tāds, ka fantastikā pats galvenais ir - jauna ideja. Respektīvi, idejas aizņemšanās tiek pielīdzināta plaģiātam ar visām no tā izrietošajām sekām, kaut ne juridiskām, tad vismaz morālām. Radikāls šāda redzes punkta piekritējs bija padomju fantasts Genrihs Altovs, kas kādreiz pat sastādija fantastisko ideju reģistru un strādāja pie izgudrojumu uzdevumu atrisinājuma teorijas. Tieši viņš apsūdzēja Kolpakovu plaģiātā. Viņš arī atklāja Kira Buličeva stasta "Izvēle" sižeta līdzību ar kāda amerikāņu fantasta stāstu (kā vēlāk izrādījās, pilnīgi nejauša līdzība) un pasteidzās nosūtīt niknu vēstuli uz žurnāla "Znaņije - sila" redakciju, kas bija nopublicējusi stāstu, ar prasību beidzot aizliegt autoram publicēties. Var iedomāties, cik daudz zaudētu mūsu fantastika, ja Altovu kāds būtu uzklausījis.

Tomēr civilizācijas attīstība, jau liekas, ka sen ir izsitusi pamatus zem kājām šādam sektantiskam viedoklim. Tagad aizgūšana ir nevis pārkāpums, bet nepieciešamība. Dzīves veids, ja gribiet. Nerealizēto ideju klāsts stauji izsīkst, bet papildinās lēnāk, kā gribētos. Fantastikai ir gribot, negribot jāšķiras no ilūzijas, ka tā eksistē pēc kaut kādiem saviem likumiem, ne tādiem, kā pārējai literatūrai. Nē-nē, likumi tai ir tādi paši un galvenais to radītājs - Viņa Augstība autors. Viņš viens nosaka, vai teksts iznāks labs vai slikts, bet cik tur aizguvumu, lieta desmitā. Nevienam taču nenāks prātā apvainot Gēti, kaut arī "Fausta" sižetu viņš, maigi runājot, neizdomāja pats. Tieši tāpat ir muļķīgi apvainot rakstnieku - fantastu, ja viņš savā stāstā ir ielicis laika mašīnu, neprasot atļauju Velsam.

Starp citu, franču filosofs Rolāns Barts vēl 1968. gadā pasludināja autora nāvi, jo pateikt kaut ko principiāli jaunu pēc definīcijas nemaz nevar. Teorija strīdīga un nepierādāma, to apgāzt varēs tikai laiks. Bet, kamēr tā nav apgāzta, kamēr "autors ir miris", par kādu plaģiātu vispār var runāt? Mazs piemērs: šī raksta virsraksts tika ņemts no amerikāņu rakstnieka Sinklera Lūisa romāna, ko sauc tieši tāpat, "Pie mums tas nav iespējams" un, kas stāsta par fašisma draudiem ASV. Patiesība gan, oriģinālā nav jautājuma zīmes.

Vai šī detaļa būs pietiekama, lai atkautos no pārmetumiem par plaģiātu?