Dienu, kad sarunājas ar Senčiem, mūsu novadā atzīmēja jau neskaitāmas reizes. Katru gadu, ka mēneši nostājās vienā līnijā, no augstā torņa atskan zvana skaņas un visi pilsētas iedzīvotāji, tērpušies labākajās drānās, turot rokās rituālos lukturīšus, iznāk no mājām un bezgalīgā ķēdītē paceļas uz tempļa pauguru, kur jau viss ir gatavs svētkiem. Mauj upurējamie dzīvnieki, deg ugunis, spēlē mūzika, jaunu priesteru koris dzied svētās himnas, bet jaunu priesterieņu kordebalets izpilda sakrālās dejas. Prieks un trīsas pārpilda cilvēku dvēseles.

Tieši pusnaktī augstākais priesteris zīda tērpā uzkāpj pie altāra un veic slepenu rituālu, kas zināms tikai viņam vienam, jo tas tiek nodots pirmpriesteru dzimtā no tēva dēlam. Un tad viss templis iezaigojās ne šīs pasaules gaismā un cilvēki svētsvinīgi vēro apskates ekrānos Senču sejas - visus septiņdesmit divus. Gudrās acis bargi skatās un pēctečiem caur anabiozes kameru stiklu. Priesteris svētā transā pārslēdz slēdžus un dzīvības krāsa atkal atgriežas Senču sejās, lūpas sakustās, izsakot pareģojumu un svētību sen aizmirstā valodā un cilvēki metas ar seju pret zemi, pateicoties par Atklāsmi.

Un atkal skan zvans, un augstais priesteris atkārto visu rituālu pretējā secībā, un Senču dvēseles atgriežas nāves valstībā. Bet vēl ilgi gudrie un dievvārdu zinātāji apspriedīs Senču sacīto, mājienus - intonācijās. Kaut arī jau daudzus gadus Senči runā vienu un to pašu, un šo svēto frāzi zina katrs bērns un tā ir ieslēgta obligātajā, ikdienas lūgsnā. "Atkal tie esat jūs, nelieši! Ļaujiet taču mierīgi nomirt!"

(No žurnāla "Mir fantastiki", 2015. gada novembra numura.)