Otrās grāmatas beigas atstāja visus varoņus neapskaužamā situācijā un nostādīja Areja dēlus jaunas ēras priekšā. Viņu līderis ir kritis, draugu rindas retinātas un pats Pļāvējs nonācis ienaidnieka rokās. „Rīta zvaigzne” līdz ar to sākas lēnāk, vispirms cīnoties ar šiem apstākļiem. Brauns vēl piestrādā pie Derova tēla un tā attīstības, un tad jau var sākties īstā darbība un beigu sākums. Aptuveni  pie 80lpp robežas es jau atkal mentāli situ galvu pret sienu, cik viss ir episki un perfekti.

Tā kā Derovs necīnās tikai par kādas valsts apvērsumu, bet veselas kastas atbrīvošanu visā cilvēku kolonizētajā Saules sistēmā, šīs revolūcijas apmēri ir satriecoši.Viņam arī nav tā veiksme nogalēt tikai vienu prezidentu, lai to sasniegtu. Nē,  zeltu valdīšana nozīmē, ka pretinieki ir daudzi un katra rīcībā ir apjomīgi kaujas spēki. Valdniece Oktāvija au Luna paliek par galveno mērķi,taču kopā ar Adriju au Augustu jeb Šakāli un Aju au Grimmu kā arī viņu sabiedrotajiem, tas ir spēcīgs pretinieku tīkls, kuri nebaidās likt lietā nekādas metodes, lai izsvēpētu Areja dēlus un liktu sabiedrībai zaudēt ticību viņos. Šī revolūcija ir daudzslāņaina, pilna ar politiskām figūrām un dzimtu asinsnaidu.

Derovs ir pavadījis nu jau sešus gadus cīnoties par sapni, kas sākotnēji nemaz nebija viņa. Pēdējā laika notikumi ir salauzuši viņu vairāk, nekā viņš gribētu atzīt. Tagad Pļāvējam ir jāatrod vidusceļš ne tikai kara metodēs, bet arī savai motivācijai uz to. Viņam ir daudzas maskas, taču Derovs no Likosas ir tikai viens.

Tiesa, Marsa Pļāvējs var būt tikai viens, bet arī viņa komanda ir iespaidīga. Derovs atgriežas pie cīņām kosmosā, taču floti nevar vadīt un kaujās doties tikai viens cilvēks. Sevro un gaudoņi, Ragnārs, Mustanga, Dejotājs, Orions, Viktra, Mikijs – vesela iecienīto tēlu plejāde atkal ir kopā un gatavi raut vaļā elli katrs citādākā veidā. Visas tipiskās filozfiskās kara tēmas par tā jēgu, un ko tas nodara cilvēkiem vēl nekad nav bijušas pasniegtas ar tādu īstenuma pakāpi. Vismaz es neatceros, kad būtu lasīju kādu grāmatu, kur cauri nespiestos moralizēšanas piegarša. Pīrss Brauns savukārt ar lieliski izstrādātu tēliem, nosedz šos aspektus pavisam organiski.

Visi atkal ir satikušies, sakopojuši armijas spēkus, īstenojuši dažas trakas idejas kā ar cietuši zaudējumus, un gaisā jaušas, ka  nākamā cīņa būs izšķirošā. Ja godīgi, es pat nezināju, ko gaidīt, tikai biju droša,ka Brauns atkal nogāzīs podus. Pēdējās simts lapas bija gana intensīvas un bailes uzdzenošas, lai vēl ilgi nevarētu attapties. Un pats revolūcijas atrisinājums? Droši vien savādāks, nekā daudzi no mums bija gaidījuši, taču tik ļoti, ļoti piemērots un reāls.

Droši vien lielāki ieguvēji būs tie lasītāji, kas visas trīs grāmatas lasīs uzreiz vienu pēc otras, tā nezaudējot neko no sarežģītajiem radurakstiem un senākajām sadursmēm, kas pārtraukumos varbūt ir nedaudz piemirsušās. Taču iztikt var, teksts nodrošina tīri labu kontekstu un pagātnes pieminēšanu. Es gan noteikti uztaisīšu triloģijas lasām-sprintu, jo zinot kādos apmēros sižets izvēršas, sākuma stadijas un intensitāti kāpinošais ceļojums līdz izšķirošajam punktam ir tīrs literārais baudījums. Sešus gadus ilga cīņa. No sešpadsmitgadīga raktuvju strādnieka līdz Marsa Pļāvējam. Šī triloģija neapšaubāmi pievienojas mega izlasei, kuru instinktīvi gribas pārlasīt ik pēc gadiem.

Tad nu ar „Rīta zvaigznes” pēdējā vāka aizvēršanu, ir beidzies arī gadu ilgs piedzīvojums. Epilogs atstāj kārtīgu pēcgaršu, un vēlreiz apstiprina spriedumu,ka Brauns šobrīd ir viens no daudzsološākajiem, talantīgākajiem un drosmīgākajiem autoriem.  Taču tas nav vēl viss. Viena beigas ir cita sākums. Ir izziņota triloģija „Iron Gold”, kuras darbība norisināsies pēc „Rīta zvaigznes” fināla un koncentrēsies uz tā radītajām sekām. Es joprojām nespēju iedomāties vēl labākas ziņas. Atliek tikai gaidīt nākamo gadu, bet par vienu jau ir skaidrs – Pīrss Brauns ir modernās klasikas radītājs.

„Ne jau šo gribēja Ēo,” saku.

„Njā… ko lai saka.” Sevro parausta plecus. „Sapņot ir viegli. Karot nav.”

„Vai zināt, ko mums vajag?” jautā Trigs.

Dedzīgi palūkojos augšup uz viņu. “Taisnu tiesu?”„Aukstu aliņu.”

„ Šie civilie šobrīd apjauš, ka viņu vieta šajā pasaulē ir mazāka, nekā tie bija iedomājušies. Viņi nav svarīgi. Karā cilvēki zaudē to, kas padara viņus diženus. Savu radošumu. Savu viedumu. Savu prieku. Paliek tikai viņu lietderīgums. Karš ir briesmīgs nevis tāpēc, ka ražo no cilvēkiem līķus, bet gan drīzāk tādēļ, ka padara viņus par mašīnām. Un bēda tiem, kuri karā derīgi tikai tam, lai barotu mašīnas.”

„Tā ir viena no apjomīgākajām uzvarām mūsdienu militārajā vēsturē, tomēr uzvaras nešķiet tik romantiskas, kad pēc tam no grīdas tīri savu draugu atliekas.”

„Vai zini, kas notiks pēc tam?” es jautāju. „Ja nogalināsim Oktāviju un Šakāli? Ja kaut kā uzvarēsim?”
„Nē, ” atbild Sevro.

„Lūk, kur problēma. Man arī nav atbildes uz šo jautājumu. Es neizlikšos, ka man tā ir. Tomēr nepieļaušu, ka Augustam būs bijusi taisnība. Es neradīšu pasaulē haosu, ja nebūs vismaz plāna, kā radīt ko labāku.”

„Mēs ar tevi joprojām meklējam tumsā gaismu un gaidām, kad tā parādīsies. Bet tā jau ir iedegusies.” Pieskaros drauga plecam. „Tā gaisma esam mēs, puis’. Mēs esam ievainota, saplaisājusi unstulba tomēr gaisma, un mēs plešamies plašumā. ”

„Kādreiz es domāju, ka manu draugu dzīves pavedieni ap mani irst, jo manējais ir pārāk spēcīgs. Tagad saprotu,ka,savīti kopā, mēs radām kaut ko neiznīcināmu. Kaut ko, kas turpināsies ilgi pēc šī mūža beigām.”

https://vilkamidzenis.wordpress.com/2016/11/10/pirss-brauns-rita-zvaigzne/