Sižets pasakai ir šāds. Kādu laiku pēc viena iznīcinoša kara valstij atkal uzbruka buržuji no Melno kalnu aizkalnes. Pēc tam, kad karā aizgāja Maļčiša-Kibaļčiša tēvs un vecākais brālis ciematā palika vairs tikai puišeļi. Kad Sarkanās Armijas cīnītājs kārtējo reizi bija ieradies pēc palīdzības, viņš nevienu neatrada, tikai sagrabējušu večuku, tad Maļčišs-Kibaļčiss sasauca savus biedrus-maļčišus [varētu tulkot kā „puišeļus”? – t.p.] un veda tos karā.Tikai viens Maļčišs-Plohišs [Sliktulis – t.p.] nolēma palīdzēt pretiniekam personīga izdevīguma dēļ, sataisījies, ka arī iet cīnīties, īstenībā viņš nogaidīja brīdi, kad veikt nodevību. Tāds moments drīz radās: Maļčišs-Plohišs aizdedzina munīcijas noliktavu un ar to pašu palīdz buržuīniem sagūstīt Maļčišu-Kibaļčišu. Galvenais Buržuīns dod pavēli saviem buržuīniem pakļaut Maļčišu-Kibaļčišu šausmīgām Mokām, lai zēns atklātu Kara Noslēpumu. Taču Maļčišs-Kibaļčišs atsacījās stāstīt, kas tas ir par Noslēpumu, un smējās viņam tieši sejā. Drīz palīgā atsteidzās Sarkanā Armija un satrieca buržuīnus, taču pārāk vēlu. Maļčišs-Kibaļčišs gāja bojā, taču atmiņa par viņu palika.
Pēc pasakas motīviem PSRS tika uzņemta mākslas filma Aleksandra Dovženko kinostudijā (1964), kā arī multiplikācijas filma ar nosaukumu «Pasaka par Maļčišu-Kibaļčišu» (1958). Padomju ģimenēs liela popularitāte bija arī 1968. gadā ražotajai diafilmai. [ Diafilma ir īsa filma ar attēliem projicēšanai pa vienam kadram. Pēc būtības – komikss uz lentes, lenti varēja projicēt uz ekrāna kā slaidus vai arī ielādēt īpašā aparātiņā un skatīties tajā caur lupu, ar roku griežot lenti uz priekšu – t.p.]
Vai Arkādijs Gaidars par varoni kļuva tad, kad cietsirdīgi nogalināja sievietes un bērnus?
Raksts no iknedēļas izdevuma „Argumenti i Fakti” № 43 26/10/2011.
Pirms 70 gadiem pie Kaņevas Ukrainā aizgāja bojā “Zilās krūzītes” autors. Taču dažās ģimenēs nemīl atcerēties šo vārdu.
Mums, kas ir izauguši kopā ar „Timūru un viņa komandu”, „Čuku un Geku”, rakstnieka Arkādija Gaidara vārdam bija kulta statuss. Taču runā, ka atslepenoja dokumentus, kur Gaidars atklājas kā pavisam cits cilvēks. Kaut ko no mums bija noslēpuši? (N. Dragiševa, Tomska).
«Jā, Gaidars bija piemērs mums, skolniekiem, 14 gadu vecumā aizgājis dienēt Sarkanajā Armijā, kļuva par rakstnieku, gāja bojā Lielajā Tēvijas karā ar ieroci rokās, - stāsta Krasnojarskas publiciste, Gaidara biogrāfijas pētniece Natālija Oļhova. – Taču dažās ģimenēs Gaidara vārdu nemīl atcerēties».
Pēc mātes padoma
«Arkaša, dēliņ, atceries manu vēlējumu, nežēlo savu dzīvību, ja vajadzīgs, bet aizstāvi Padomju varu no ienaidniekiem!» - māte sacīja Arkādijam Goļikovam (vēlāk, 1925. gadā viņš pieņems pseidonīmu Gaidars). Izpildot mātes vēlējumu, viņš tā izcēlās, ka 1921. gada jūnijā armijas komandieris Tambovas guberņā M. N. Tuhačevskis paraksta pavēli par 17 gadu vecā Arkādija Goļikova iecelšanu par 58. atsevišķā pulka cīņai ar bandītismu komandieri. Patiesību sakot, ir arī cita versija, kāpēc gados jaunais Gaidars nokļūst Sarkanajā Armijā.
«Pilnīgi iespējams, ka Arkādijs Gaidars ir izdarījis vairākas slepkavības, tāpēc māte ir pierakstījusi viņu Sarkanajā Armijā, lai paglābtu no atriebības, - par to ir pārliecināts profesors, vēsturnieks Andrejs Burovskis. – Depresijas lēkmēs Gaidars tajā ir atzinies – tas viņu bija mocījis. Arī viņa piedalīšanās hakasu inteliģences iznīcināšanā Soļonojes ezera ir dokumentēts notikums». [Atkāpe: Andreja Burovska grāmatas - http://www.e-reading.club/bookbyauthor.php?author=3373 – neticamais, ticamais un arī teikas un leģendas – t.p.]
Hakasijā Goļikovs nokļuva 1922. gadā, tur viņš vadīja ĪUD (Īpašo uzdevumu daļa) vienību.
«1990. gadu beigās, vācot materiālus savai grāmatai, es atradu dokumentus, kas apstiprināja Arkādija Goļikova daļas zvērības, - Natālija Oļhova turpina. – Es pierakstīju vecmāmiņu stāstus, viņas atcerējās Pilsoņu karu un to, kā Gaidars šāva pakausī katram, kuru turēja aizdomās par pretpadomju darbību, kā grūda no kraujas sievietes un bērnus. Pēc viņa pavēles vietējos iedzīvotājus apšāva bez tiesas un izmeklēšanas, cirta ar zobeniem, meta akās».
Vai Arkādija Gaidara kapā nav apglabāts viņš?
Krasnojarskas arhīvā ir apriņķa izpildu komitejas vēstule Kurbatovas ciema Ačinskā, kur tiek stāstīts par „Gaidara bandu”: «Ieradusies vienība tūlīt ķērās pie pletnēm, kam pēc mūsu domām būtu jāeksistē Kolčaka laiku nostāstos, nevis tām būtu jāparādās tagad, padomju varas laikā, kas ir teikusi: «Nost ar nāves un miesas sodiem bez tiesas!» Eksistēja ķīlnieku sistēma – partizānu ģimenes tika iznīcinātas. Gaidara darbības būtu ārkārtīgi cietsirdīgas pat Pilsoņu kara laikā». Guberņas ĪUD komandieris V. Kakouļins, maigi sakot, bija apjucis par jaunā komandiera rīcību: «Mans iespaids: Goļikovs ideoloģiski ir nelīdzsvarots puišelis, kurš izmanto dienesta stāvokli, lai veiktu veselu rindu noziegumu». Interesanti, ka ĪUD vienībās ir dienējuši arī citi pazīstami rakstnieki – Nikolajs Ostrovskis un Pāvels Bažovs. Ar pēdējā meitu apprecējās Gaidara dēls Timūrs. (1)
1922. gada 3. jūnijā guberņas GPU īpašā nodaļa ierosināja lietu № 274. Arkādiju Goļikovu apvainoja par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Pēc īpašas komisijas izpētes darba tās priekšnieks pieprasīja nošaut komandieri-sodītāju. 1924. gada novembrī Gaidaru atvaļināja, izmaksājot pabalstu, no SZSA [Krieviski – RKKA – strādnieku-zemnieku sarkanā armija – t.p.] veselības stāvokļa dēļ. Acīmredzot par viņu nemitīgi nāca ziņojumi un vadība lēma, ko darīt ar nevadāmo komandieri, tāpēc ka neilgi pirms atvaļināšanas pienāca telegramma no ĪUD karaspēka štāba: «6. apvienotās vienības komandierim. Paziņoju komčonguba [Guberņas ĪUD komandiera – t.p.] rezolūciju par Goļikovu: « Nekādā ziņā nearestēt. Atsaukt. Kakouļins». Arkādiju Goļikovu izslēdza no partijas, atcēla no amata un viņš tika nosūtīts uz psihiatrisku pārbaudi.
Nekas un neviens
Pēc šī notikuma Gaidars bieži nonāca psihiatrisko slimnīcu gultās. No A. Gaidara dienasgrāmatas. Habarovska, 1931. gada 20. augusts, psihiatriskā slimnīca: „Ļoti gribas kliegt: «Ejiet visi pie velna mātes!» Taču noturos. Savas dzīves laikā es ārstniecības iestādēs esmu bijis kādas 8 vai 10 reizes, tomēr tā ir vienīgā reize, kad es šo, Habarovskas slimnīcu atceros, bez naida, jo tieši šeit es negaidot sarakstīju garstāstu par «Maļčišu-Kibaļčišu». 1932. gada 28. oktobris, Maskava: «Pēc būtības man ir tikai trīs veļas pāri, mantu maiss, lauka soma, puskažoks, papaha – un vairāk nekas un neviena, ne māju, ne vietas, ne draugu». 1941. gada 14. februāris, no vēstules rakstniekam R. Frajermanam: «Parādījies ieradums melot no sākuma līdz beigām, un cīņa ar šo ieradumu man notiek sīva un smaga, taču uzvarēt to es nespēju... Dažreiz pieeju pavisam tuvu patiesībai, dažreiz liekas, tūlīt-tūlīt un – jautra, vienkārša, tā ir gatava atrauties no mēles, taču kaut kāda balss stipri brīdina: piesargies! Nerunā! Citādi pazudīsi! Un tūlīt pat, nemanot griezies prom, apriņķo... un ilgi pēc tam vēl raibs gar acīm – ak tu, nelieti, kur esi iebraucis!...»
Pašas šausmīgākās rindas Arkādijs Gaidars uzrakstīja pa pusei murgos, kārtējās, ilgstošās depresijas laikā: «Man sapņos rādījās ļaudis, ko esmu nogalinājis bērnībā...» Viņš vēlējās, lai viņu sadzirdētu, lai piedotu. Visdrīzāk, viņš visu dzīvi nožēloja «jaunības grēkus».
«Spriežot pēc visa, ko Gaidars rakstīja, viņš tomēr ticēja, ka viss nav bijis veltīgi, ka dzims jauna, laimīga paaudze, kas nodzīvos dzīvi, par kādu viņš sapņoja, - Natālija Oļhova saka. – Taču tajā pašā laikā atmiņas par slepkavībām nelika viņam mieru, lika jukt prātā. Vai mēs varam viņu pažēlot, piedot? Domāju, ka cilvēku var sodīt tikai pēc tā laika likumiem, kurā viņš ir dzīvojis un uz Arkādiju Gaidaru arī tas attiecas».
http://www.aif.ru/culture/28780
- Arkādijs Gaidars bija precējies trīs reizes. 1921. gadā pēc ievainojuma un kontūzijas, ārstējoties hospitāli, 17 gadus vecais Arkādijs iepazinās ar 16 gadus veco medmāsu Marusju – Mariju Plaksinu. Apprecējās, piedzima dēls Žeņa. Taču, tā kā dienests prasīja Gaidaram nemitīgi braukt pa visu valsti, laulības izjuka. 1920. gadu vidū Arkādijs aprecas ar 17 gadus veco komjaunieti no Permas Liju Solomjansku. 1926. gadā viņiem piedzimst dēls Timūrs. Pēc pieciem gadiem sieva aiziet pie cita. Tomēr ar dēlu Gaidars attiecības saglabā. 1938. gada vasarā Kļinā Gaidars iepazīstas ar Doru Černiševu, pēc mēneša viņi apprecas un Gaidars pieņem viņas meitu Jevgēņiju par savējo. (No krievu Vikipēdijas.)
[Gaidara dēls Timūrs arī ir bijis rakstnieks, žurnālists, uzdienējis līdz kontradmirāļa pakāpei. Viņa dēls Jegors Gaidars savukārt 1990. gados bija visai pazīstams Krievijas politiķis – finanšu ministrs, ekonomists, miris 2009. gadā. Jegors bija precējies divas reizes: no pirmās laulības viņam bija divi bērni: dēls Pjotrs un meita Marija Gaidara, kura šogad kļuva par Ukrainas prezidenta ārštata padomnieci. Otro reizi Jegors precējās ar Mariju Strugacki, rakstnieka Arkādija Strugacka meitu. No šīs laulības viņam ir dēls Pāvels – t.p.]