Viss sākās ar to, ka 1959. gadā, žurnālā “Junostj” publicēja Ivana Jefremova zinātniski-fantastisko garstāstu ar intriģējošo nosaukumu “Kor Serpentis” (kaut arī nekas noslēpumains tur nebija, tikai kirilicā uzrakstīts latiniskais zvaigznes nosaukums Čūskas sirds). Tajā pašā gadā garstāstu publicē arī slavenajā krājumā “Ceļš simts parseku garumā”. Publikācija izsauca polemiku presē, ko pastiprināja apstāklis, ka Jefremova garstāsts bija autora atklāts strīds ar tad vēl mums absolūti nezināmo amerikāņu SF.

Pagalmā bija 1959. gads. Tikai divi gadi bija pagājuši no brīža, kad tika palaists pirmais pavadonis, un tikpat vēl bija palicis līdz Gagarina lidojumam. Nesenais “Andromēdas miglāja” triumfs padarīja autoru, ne vien par dzīvu žanra klasiķi, bet gandrīz par neapstrīdamu autoritāti šajā jomā, prātu valdnieku un Skolotāju. Citu guru laiks vēl bija priekšā: tajā pašā gadā iznāca pirmais Strugacku romāns un katrs, kas ir lasījis “Ugunīgo mākoņu valstībā”, iespējams, piekritīs, ka brāļi tad vēl bija centīgi (kaut arī visai patstāvīgi) mācekļi.

Īsāk sakot, uz visu, ko tad rakstīja Jefremovs, lasītājam bija ārkārtīgi nopietna attieksme. Tāpēc toreiz iegaumēja arī to, ar ko rakstnieks polemizēja.

Garstāstā tika stāstīts par to, kā zemes zvaigžņu kuģis satiek citplanētiešu kuģi, kā izrādās iepazīstoties, ka citplanētieši pārstāv saprātīgas būtnes no fluora planētas. Un tas nozīmēja to, ka kontakts ar šādu civilizāciju nav iespējams “principā”: kas mums ir dzīvības nesējs skābeklis, tā saprāta brāļiem ir inde.

Taču nevarēja jau tā vienkārši ņemt un atkal izšķirties kosmosa tuksnesī! Jo vairāk, kad tik daudzus gadus ir izmisīgi meklēti saprāta brāļi! Tāpēc apkalpes – Jefremova radītās Lielā Loka idejas garā – apmainās ar zināšanām, demonstrē viens otram savu civilizāciju sasniegumus (tajā skaitā daiļā dzimuma pārstāvju jaukumus) un tā teikt, abpusēji bagātinās un miermīlīgi dodas katrs uz savu pusi.

Svarīgākais ir cits. Zemes cilvēki, daudz pasprieduši par evolūcijas likumu vienību Visumā un par to, ka saprātīgas būtnes neizbēgami nonāks pie humānisma, draudzības un internacionālisma idejām Galaktikas mērogā, iepazinās paši un iepazīstināja mūs, padomju piecdesmito gadu beigu lasītājus ar tieši pretēju redzes viedokli. Konkrēti: borta bibliotēkā nejauši atrodas kāda sena “angļvalodīga autora” zinātniski-fantastiskais stāsts ar nosaukumu “Pirmais kontakts”. Tur aprakstīta līdzīga tikšanās situācija, taču tā notika pavisam ne tā, kā pie Jefremova. “Buržuāziskā” rakstnieka stāstā abas puses jūt savstarpējas aizdomas un ksenofobiju, tik tikko nesāk “vicināt” savus kodollielgabalus! Un izšķiras, lai dotos katrs uz savu pusi tikai pēc kuģu apmaiņas – lai nedotu viens otram iespēju izsekot atgriešanās maršrutam uz savu dzimto planētu. Ar mērķi noslēpt no “svešajiem” savu mājvietu...

Stāsta autora uzvārds netika minēts, taču nosaukums “Pirmais kontakts” palīdzēja to laiku anglo-amerikāņu fantastikas zinātājiem (tādus tajos laikos varēja uz pirkstiem saskaitīt, precīzāk tādi bija divi – Jevgeņijs Brandiss un Vladimirs Dmitrijevskis) saprast, par kādu darbu bija domājis padomju rakstnieks. Tas izrādījās klasiskais Mireja Leinstera stāsts, kas bija izdots 1945. gadā. Vēlāk arī pats Ivans Antonovičs rakstos un intervijās vairākas reizes uzsvēra, ka tieši šis ZF paraugs izsaucis viņā kaismīgu vēlēšanos polemizēt ar amerikāņu autoru.

Tā, vēl pirms iepazīšanās ar Leinstera daiļradi – divas viņa noveles parādījās tulkojumos jau 1960. gadā – mūsu valsts ZF mīļotāji uzzināja, ka pasaulē ir tāds amerikāņu fantasts. Slavenā stāsta “Pirmais kontakts” autors.

Stāsts patiesi izrādījās klasisks. To daudzas reizes iekļāva antoloģijās un tas pat ieņēma savu vietu “Zinātniskās fantastikas slavas zālē” - starp pirms 1950. gadiem iznākušajiem un lasītāju izvēlētajiem darbiem, kā iespējamiem Hugo balvas kandidātiem (ja toreiz šī balva jau eksistētu)... Taču faktus, ka Leinstera daiļradē ir vēl ne sliktāki darbi, mēs tajos tālajos laikos, protams, nezinājām.

Nākošais rakstnieks piedzima 1896. gada 16. jūnijā, pašā Amerikas Dienvidu vidienē – Norfolkas pilsētā, Virdžīnijas pavalstī. Tēva uzvārds bija Dženkinss, jaundzimušo metrikā ierakstīja kā Viljamu Ficdžeraldu Dženkinsu; par Mireju Leinsteru viņš kļuva divdesmit viena gada vecumā.

Viljama senči ir cēlušies no Īrijas Leinsteras grāfistes, kuras iedzīvotāji vēl šodien lepojas ar to, ka pēdējie zaudējuši savu “patstāvību”, atdodot to supostatiem angļiem. Vēlāk Dženkinsi no Leinsteras pārceļas uz Jauno Pasauli un apmetās tolaik vēl koloniālajos Amerikas Dievidos.

Sistemātisku izglītību Vils Dženkinss nesaņēma: astotajā klasē pameta privātskolu, nolēmis tomēr kļūt par lielu zinātnieku! Jau piektajā klasē, izprasījis no tēva nedaudz naudas, zēns uzbūvē planieri un, sekmīgi lidojis ar to, saņēma pasaulē pirmā gaisa kuģošanas entuziastu žurnāla “Fly” balvu. Tas bija 1909. gadā. Tikai seši gadi bija pagājuši, kopš brāļu Raitu pirmā lidojuma, kas, starp citu, notika netālu – nelielā miestiņā Kitihokā, kaimiņos esošajā Ziemeļkarolīnā...

13 gadu vecumā Vilš Dženkinss uzrakstīja savu pirmo darbu – nelielu eseju par slaveno ģenerāli, dienvidnieku-konfederātu armijas virspavēlnieku Pilsoņu karā – Robertu Lī. Un nosūtīja rakstu vietējam žurnālam “Virdžīnijas pilots”, kur to nodrukāja. Lai gan, par velti, taču autors tik un tā saņēma savā dzīvē pirmo literāro honorāru: kāds no vecajiem veterāniem, izlasījis par savu ģenerāli, tā sajūsminājās, ka aizsūtīja jaunajam žurnālistam pa pastu piecus dolārus!

Un tomēr galvenos ienākumus Dženkinsam kā tūkstošiem viņa vienaudžu ienesa darbs kādā kantorī par izsūtamo zēnu. Rakstīt iznāca naktīs; kā daudz vēlāk atcerējās Mirejs Leinsters, viņš naktī uzrakstīja apmēram piecas lapaspuses, kuras pārlasot ar skaidru galvu, tūlīt pat saplēsa...

Vēlāk viņš atrada savu pastāvīgo literāro noieta tirgu žurnālā “Smart Set”, kuram bija pat intelektuāla slava; lai gan vienīgais, ko no Dženkinsa labprāt ņēma šajā žurnālā, bija sīki rakstiņi, lai aizpildītu tukšās vietas un joku epigrammas.

Tomēr jaunekles nenoskuma. Un uzmanīgi pētīja jauno, vētraino attīstību piedzīvojošo tirgu. Piemēram, skatījās uz lētajiem izklaidējošiem žurnāliņiem, kas tikko sāka ienākt modē un drukāja asarainus dāmu romānus, piedzīvojumus, detektīvus un... zinātnisko fantastiku.

“Smart Set” redaktors bija pazīstams amerikāņu rakstnieks un žurnālists Henrijs Menkens. Viņš arī ierosināja iesācējam autoram izdomāt skanīgu pseidonīmu. Tā Vils Dženkins kļuva par Marī (Mireju) Leinsteru. Tajā laikā viņš strādāja par grāmatvedi apdrošināšanas kompānijā un tiklīdz honorāri sāka nākt viens pēc otra, jaunais rakstnieks nolēma, ka tagad spēs uzturēt sevi tikai ar literāru darbu.

Lai beigtu rakstīt par Vila Dženkinsa “ārpusliterāro” darbu, jāmin divus interesantus faktus.

Pirmā pasaules kara laikā iesācējs rakstnieks-fantasts dienēja armijā un strādāja Sabiedriskās informācijas komitejā. Bet Otrā pasaules kara laikā jau nobriedušais rakstnieks darbojās analoģiskajā Kara informācijas birojā.

Bez tam Leinsters profesionāli nodarbojās ar izgudrošanu, kas nesa viņam galvenos ienākumus periodā starp abiem kariem. Viņš saņēma pat vairākus patentus, konkrēti, izgudroja tā saukto “frontālo projekciju” kinotehnikā – un līdz dzīves galam regulāri saņēma par to atskaitījumus no lielas korporācijas, kuru tā arī sauca “Front Projektion Corporation”.

Viljams Ficdžeralds Dženkins nomira 1975. gada 8. jūnijā, dzimtajā Virdžīnijas pavalstī.

ZF viņš sāka rakstīt 1910. gadu beigās un nepārtrauca līdz pat 1970. gadam. Pusgadsimts literatūrā – tas nav maz. Un, kaut arī ar balvām un īpašu slavu rakstnieks nebija izlutināts (vienīgā Hugo prēmija 1956. gadā un vienīgais uzaicinājums par goda viesi uz Vispasaules konventu 1963. gadā), savu vārdu zinātniskajā fantastikā viņš ierakstīja. Leinstera spalvai pieder arī vairāk kā divdesmit detektīvromānu, reālistiska proza, populārzinātniskas grāmatas, kino novelizācijas un televīzijas scenāriji...

Kad Hugo Gernsbeks tikko sāka izdot pirmo zinātniski-fantastisko žurnālu, Leinsters uz tā laika iesācēju skaudības fona jau bija rakstnieks-fantasts ar stāžu! Viens no pirmajiem viņa ZF-darbiem bija stāsts “Neprātīgais debesskrāpis” (1919.), kur Ņujorkas auigstceltne ar diviem tūkstošiem iemītnieku iegāžas Amerikas pagātnē – simtiem gadu pirms tur parādās pirmie eiropieši...

Žanra vēsturē Leinsters ir palicis tieši kā stāstnieks. Leinstera romāni izrādījās mazāk veiksmīgi. Izņēmums ir tikai cikls, kas veltīts kosmiskās medicīnas dienesta darbiniekiem, kas līdzīgs vēlākai, slavenajai Džeimsa Vaita sērijai “Kosmiskais hospitālis”. Agrīnajos Leinstera stāstos kā vairums viņa vienaudžu darbos sižeti grozījās ap neredzētiem tehniskiem izgudrojumiem. Taču reizēm šajos darbos pavīdēja arī dzirksteles no tā, kas vēlāk kļuva gandrīz vai par galveno labākās angļu valodā sacerētās SF principu. Cilvēka vai visas cilvēces saskaršanās ar Nezināmo.

Ņemsim kaut vai pie mums tulkoto stāsti “Centaura Proksima” (1931.). Sižets – tik banāls, ka banālāku nevar iedomāties: kosmisko monstru iebrukums. Taču iebrukums ir aprakstīts no saprātīgo citplanētiešu augu-cilvēkēdāju redzes viedokļa, kurus vada, nevis kaut kādi inferno jūtas, bet visiem saprotamā bada sajūta. Barības krājumi uz viņu dzimtās planētas ir gandrīz izsmelti un izrādās, ka iekarotāju motīvi, neskatoties uz ārējo “neapetītlīgumu” nav mazāk amorāli kā mūsu mīlestība pret sulīgi pagatavotu antrekotu vai voblu! Starp citu, liekas, ka šajā stāstā pirmo reizi ir izteikta ideja par gigantisku starpzvaigžņu kuģi-šķirstu.

Var atcerēties arī citus krievu valodā tulkotos Leinstera darbus no 1945.-1950. gadiem: īso garstāstu “Pētnieku vienību” (to pašu, kas autoram atnesa Hugo prēmiju), stāstus “Vientuļā planēta”, kas ir priekšvēstnesis Lema “Solaris”, “Atslēgas caurums”, “Kritiskā starpība”, “Parlamentārietis”, “Ētiskie vienādojumi”.

Lieliskajā stāstā “Loģiķis vārdā Džo” Leinsters viens no pirmajiem apskata nevis cilvēkveidīgu robotu perspektīvu (cilvēkveidīgie jau tajā laikā ir kļuvuši par tādu kā klišeju), bet gan datoru sistēmas! Tad vārdi “dators” un “kibernētika” vēl nebija iegājuši ikdienas valodā, tāpēc autors nosauca šīs sistēmas par “loģiķiem”. Taču, pēc būtības mūsu acu priekšā ir ierastie termināli, kas saistīt ar sazarotiem tīkliem – komunikāciju, informācijas un mēdiju. Un stāsts ir publicēts 1946. gadā!

Mirejs Leinsters bija pirmais no atzītajiem alternatīvās vēstures pionieriem. Viņš sāka spriest, kaut arī specifiskajā zinātniskās fantastikas valodā, par tādām matērijām, laika-telpas kontinuums, relativitāte, laiks kā ceturtā dimensija un citas Alberta Einšteina atklāsmes, tūlīt pēc tam, kad šīs idejas tika popularizētas.

Minētās tēmas attīstīšanas pirmie mēģinājumi (ja neskaita pirmo, minēto debijas stāstu) bija 1930. gadu darbi, kuru nosaukumi runā paši par sevi: “4. dimensijas demonstrators”, “Katapulta uz 5. dimensiju” un “Sānu laiks”. Pēdējā Leinsters viens no pirmajiem ZF izvirzīja “alternatīvās vēstures” principu, tūlīt koši nodemonstrējot kolēģiem atklātās zelta dzīslas neierobežotās iespējas. Stāstā ir aprakstīts vesels paralēlo pasauļu jeb vēsturisko alternatīvu vēdeklis: pilsēta Potomakas upes krastā (kur tagad atrodas ASV galvaspilsēta), ko piepilda ķīniešu džonkas (šajā vēsturē Ameriku atklāja un iekaroja lielās austrumu kultūras pārstāvji), cita pilsēta – tagadējās Sanfrancisko vietā, kuras iedzīvotājus mēs saprastu bez vārdnīcas, tāpēc ka tie ir visas Krievijas patvaldnieka padotie, kuru senči ir iekarojuši Kaliforniju, izspiežot no tās spāņus! Un vēl pasaules, kurās nav izmiruši dinozauri. Un tādas, kurās pakļautās tautas vēl šodien jūt, kā dreb zeme, kad garām soļo romiešu leģioni...

Un atkal pārsteidz nevis fabula, bet gan publicēšanas laiks: 1934. gads. Kas attiecas uz sižetu, tad to vislabāk raksturojis pazīstamais fantastikas vēsturnieks Sems Moskovics: “Par nelaimi, lai aprakstītu visu šo vēsturisko jucekli Leinsteram bija vajadzīgi tikai 20 tūkstoši vārdu – simts tūkstošu vietā, kurus bija pelnījis tik bagātīgs materiāls. Rezultātā ir iznācis tikai īss prospekts alternatīvajā vēsturē, saspiesta alternatīvās vēstures rokasgrāmata, kuru nekavējās likt lietā desmitiem citu autoru”.

Tāds arī ir palicis atmiņā amerikāņu ZF Mirejs Leinsters. Zinošs, stāstnieks-izgudrotājs – ar humora izjūtu un idejām, atsevišķām no tām ir bijusi lemta gara dzīve. Bet mums viņš ir arī “Pirmā kontakta” autors. Visās nozīmēs.