Tajos laikos katram jūrasbraucējam bija jābūt arī karavīram - jūras un krasti mudžēja no pirātiem un laupītājiem, kuri vēlējās iedzīvoties uz citu rēķina. Tā kā, ja tu gribēji veikt sekmīgu kuģojumu, bija jāmāk kauties, lai aizstāvētu savu labumu. Tieši tāds tirgotājs-laupītājs bija arī Granualas tēvs. O'Melliju klana sirds bija Karrigauli pils. Te ap 1530. gadu arī piedzima Granija O'Mellija.

"Izlaistā" skuķe.

13 gadu vecumā viņa sāka ar tēvu doties jūrā. Īru sievietēm bija liela brīvība, taču vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka tēvs tomēr ir pārāk "izlaidis" savu meitiņu - ļauj viņai doties jūrā, ļauj vadīt kuģi un pat piedalīties kaujās.

Kad Granijai palika sešpadsmit, tēvs pēkšņi nomira. Teiksma stāsta, ka pēc tēva nāves Granuala meta izaicinājumu savam jaunākajam brālim Indulfam, kuram bija jākļūst par vadoni. Godīgā cīņā ar nažiem jaunekli pieveica un viņam nācās, no kauna vai zemē lienot, atdot varu sievietei.

Īstenībā tā ir izdoma. Granualai bija tikai viens brālis - Domnals, taču kauties ar viņu nebūtu jēgas, jo vadoni tik un tā izvēlējās klana sapulce. Bet klans nekad neatdotu varu sievietei. Tāpēc par jauno vadoni bez jebkādiem strīdiem kļuva Domnals, bet viņa māsu izdeva par sievu kareivīgam puisim no O'Flaertiju klana.

Granulas vīrs patiešām bija kareivīgs, taču - tikai uz zemes. Jūru viņš nemīlēja un pat baidījās no tās. Tāpēc viņš labprāt uzticēja vadīt savus kuģus sparīgajai laulenei. Te nu beidzot meitene varēja izvērsties ar pilnu spēku. Viņas ātrās galeras viegli panāca neveiklos tirgoņu kuģus un aplaupīja tos. Tie tirgotāji, kas bija gudrāki, ātri saprata, ka vienkāršāk pa priekšu samaksāt Granualai naudu par drošu jūras braucienu, nekā pakļaut savu ekspedīciju totālai laupīšanai un bojāejai. Granualai tāds rekets visai labi patika.

Pirātu kapteine.

Nauda un vērtīgas mantas tecēja pie viņas un viņas ļaudīm kā pa straumi. Kas gan var spēcīgāk iedarboties uz laupītāju sirdīm kā zelts? Drīz vien viņai padotie jūrnieki sāka dievināt savu "kapteini" - viņa taču bija tik sekmīga pirātu amatā! Granuala kļūst par neapšaubāmu līderi, neskatoties uz savu sievietes dzimumu.

Tajā laikā Īrija formāli bija pakļauta angļiem, taču īstenībā īru klani saglabāja faktisku neatkarību. Kādā jaukā momentā angļi nolēma sarīkot soda ekspedīciju virkni pret pārāk jau neatkarīgajiem vietējiem vadoņiem.

Reiz angļu flote pēkšņi uzbruka O'Flaertiju pilij, kad tur atradās Granuala ar bērniem. Nocietinājusies tornī, viņa lika izkausēt svina jumtu un liet metālu uz uzbrucēju galvām, bet pati tajā laikā aizdedzināja iekurus, kas jau laikus bija sagādāti uz torņa laukuma. Ieraudzījuši uguni, viņas kuģi, kas medīja laupījumu atklātā jūrā, atgriezās un sasita angļus lupatu lēveros.

1560. gadā Granualas vīru nogalina vienā no sadursmēm un atraitne, paņēmusi līdzi divus simtus brīvprātīgo, pārcēlās uz Kleras salu, kas atradās blakus tirdzniecības ceļiem. Tur viņa atkal sāka nodarboties ar veco un drīz vien atjaunoja savu varenību uz jūras.

"Dzemdēt ir daudz šausmīgāk!"

Pakāpeniski Granualas rokās nonāca visa Īrijas rietumu piekraste, izņemot Rokflitas pili. Tajā valdīja Dzelzs Ričards no Berku dzimtas, kuram jūras karotāja visiem negaidot piedāvājās kļūt par sievu. Pēc īru parašām viņi noslēdza izmēģinājuma laulības uz gadu. Laulībā Granualai piedzima dēls Tibots. Pēc leģendas otrā dienā pēc viņa piedzimšanas viņa izgāja jūrā un viņai uzbruka citi pirāti. Ar musketi vienā rokā viņa pirmā pārlēca uz ienaidnieka kuģa klāja, kliedzot: "Puiši, nebaidieties! Dzemdēt ir daudz sliktāk, varat man ticēt!"

Izmēģinājuma laulības laikā pirāte Rokflitā iekārtojās kā saimniece, un pēc gada, kas Ričards atgriezās uz savu cietoksni no karagājiena, viņš ieraudzīja aizslēgtus vārtus un savu sievu, kura no augstas šaujamlūkas paziņoja: "Ej prom, es no tevis šķiros".

Neskatoties uz vecumu, Granija turpināja doties braucienos un personīgi piedalījās kaujās. Viņa bija gara, spēcīga un trāpīgi šāva, lieliski mācēja kauties ar kinžalu un visvairāk necieta gļēvulību.

Kad vienā no kaujām viņas dēls Tibots, pavisam vēl puišelis, šausmās pieskrēja pie mātes un piekļāvās viņas ceļgaliem, viņa iekliedzās: "Tu ko, gribi paslēpties tur, no kurienes ies nācis? Neizdosies! Tūlīt pat uz priekšu!"

Tikko ieraudzījuši "Rokflitas raganas" buras, daudzi kapteiņi uzreiz steidzās padoties. Londonā nonāca pie secinājuma, ka tamlīdzīgas nejēdzības uz jūras ceļiem tālāk paciest vairs nevar. Viņi sāka īstas medības uz Greisu O'Melliju - tā viņi iesauca nenotveramo īrieti.

Anglijas karaliene pret „pirātu karalieni”.

Pakāpeniski jūras karotājas spēki kusa un angļu spiediens pakāpeniski pastiprinājās. Izmisusi uzvarēt, Granuala vērsās ar vēstuli pie Anglijas karalienes Elizabetes.

Saņēmusi vēstuli, Elizabete nosūtīja īrietei jautājumu rakstu ar 18 punktiem, lai noskaidrotu, vai viņa nav dumpiniece. Tajā pašā laikā angļu vienība iebruka O’Melliju zemē un sagrāba gūstā Granualas dēlu un brāli.

Lai viņus izpestītu, viņa dodas uz Londonu, kas bija visai drosmīgs gājiens pirātei, kura atradās „meklēšanā”. 1593. gada augustā notika divu karalieņu – Anglijas un „pirātu” – tikšanās. Par ko runāja karaliene un pirāte, vēsture klusē, taču drīz no Londonas tika sūtīta pavēle: atbrīvot no cietuma Granualas dēlu un brāli, pārtraukt uzbrukumus viņas īpašumiem, cienīt viņas tiesības un privilēģijas. Tādas apžēlošanas iemesls slēpās pēdējos vārdos: „Tā kā viņa nožēloja savu iepriekšējo nepaklausību un apsolīja piedalīties mūsu pusē karā, ko mēs vedam ar visu pasauli”.

Tas arī bija noslēpums tādai Anglijas karalienes „labvēlībai”. Viņa vēlējās, lai Greisas pirātu talanti nonāktu britu kroņa dienestā. Notika karš ar Spāniju, kas, kaut arī bija zaudējusi Neuzvaramo armādu, tomēr vēl bija visai nopietns drauds.

Šādos apstākļos spēcīgās pirātu flotes palīdzība nelikās lieka. Turklāt „rudā Besa” (tāda bija karalienes Elizabetes iesauka) bija radusi slēgt vienošanos ar pirātiem. Visiem bija labi zināmi tādi vārdi kā Dreiks, Reilijs, Frobišers, Houkinss un daudzi citi pirāti, kuri veidoja savdabīgu Elizabetes valdīšanas slavu.

„Spēcīga uz sauszemes un jūras”.

Granuala atgriezās Īrijā, kur viņu jau gaidīja atbrīvotie ģimenes locekļi. Granuala turēja Elizabetei I doto vārdu un uzbruka Tirkonellas grāfam, kurš bija sacēlies pret karalieni. Paralēli Granula atgriezās pie iemīļotās nodarbes – jūras laupīšanas. Taču īri nepiedeva viņai šo „nodevību”. Tas, kurš sadarbojās ar angļiem, „Īrijas niknākajiem ienaidniekiem”, - pats kļuva par ienaidnieku.

1598. gadā īru dumpinieku vienības pieveica angļus. Neaizmirstot to, ka O”Mellija ir atbalstījusi angļus, dumpinieki izpostīja viņas zemes.

Granualai atkal nācās paslēpties Kleras salā. Viņa klejoja pa krasta zaļajām audzēm un domāja, vai viņai bija taisnība, kad vecumā bija kļuvusi par savas tautas ienaidnieku sabiedroto? Vai tiešām viņa bija izdarījusi liktenīgu kļūdu?

1603. gadā nomira Elizabete I, bet drīz pēc tam arī viņai sekoja Granuala (tieši kad – nav zināms). Pēc vienas versijas, viņa veda savus karavīrus abordāžā pret ienaidnieka kuģi un gāja bojā kaujā. Pēc citas – mierīgi mira krastā.

Viņu apglabāja ģimenes kapličā Kleras salā. Uz kapličas rodama lepna devīze – Terra Marique Potens („Spēcīga uz sauszemes un jūras”). Kapliča stāv vēl joprojām...