Šo trīs grāmatu ciklu, kurus titulus nobeidz of Liscor – Rains, Blood un noslēdzoši Tears, varētu devēt kā vienu lielu sagatavošanās posmu lielajai kulminācijai, kas ir Goblinu Lorda uzbrukums, ne gluži pēc pašu izvēles un netikai Nekromancera dēļ, vispārējās sērijas devītās grāmatas noslēgumā. Bet saprotami, ka pa vidu tam ir gana daudz kā priecīgu, tā bēdīgu (labajiem varoņiem) piedzīvojumu un to kulminācijas.

Kā jau Rains of Liscor nedaudz saka priekšā, tad Liskora atrodas unikālā ielejā, kad pēc feju atnestas skarbas ziemas seko pavasara musonu lietu cienīgs pavasaris, kas pilsētas reģionu pārvērš vienā lielā aplūdušā teritorijā un tās uzkalnu virsotnes par salām. Labi, ka skudrveidīgie antiniumi (arīdzan ar savu karalieņu ģeopolitiskajiem plāniem), ceļot Erinas viesu namu/krogu, to uzcēluši uz viena no tādiem, ka viesi var izmantot laivas, vēlāk pēc pasūtījuma veidotus koka tiltus, kā arī maģiskās durvis (darbinātas ar mana kristāliem), lai tiktu turp un atpakaļ gan no Liskoras, gan Esthelm pilsētas.

Jaunas lokācijas savienojums kļūst par vienu no daudzajiem mini sižetu arkām šajos trīs romānos. Tā vairāki Erinas paziņas, par draugiem un sabiedrotajiem visus pāragri saukt, mudina kā nākošo lokāciju izvēlēties vienu no dreiku izslavētajām sienu(Walled) pilsētām, un gods tapt izvēlētai tiek aptuveni 400 jūdžu attālajai Pallass. Distancei starp Erinas namu un Palasu vien jānorāda, cik spēcīgs ir Erinas rīcībā esošais artefakts, cik spēcīga  viesu namā ir manas koncentrācija un tas reģenerēšanas spēja. Bet, kā tas tikpat kā vienmēr ar Erinu gadās, tad šī savienojuma izveidošana, pārvietošanās starp pilsētām, it īpaši ierobežotā skaita dēļ, nebūt nerit tik gludi un bez aizšķeršanās, kā citkārt varētu domāt.

Kā iemesls noteikti attiecināms, ka Erina savā namā izvietojusi nu jau vairākas zīmes, kas aizliedz tās teritorijā nogalināt goblinus. Vēl jo vairāk, ja viņa vispirms dod patvērtumu pieciem hobgobliniem, kuri sastapti kritiskā momentā un izglābuši viņai dzīvību neviena cita nemudnāti, un ja vēlāk tos atjautīgi nodarbina, kā apsargus. Bet ar to prāta duna Erinai nerimstas un ir pat tik traka un pārgalvīga, lai mēģinātu viņus reģistrēt, kā bronzas ranga piedzīvojumu meklētājus.

Kas lieliski aizved pie nākošā temata, kas vēl pirms un noteikti arī pēc Goblinu Lorda apdraud Liskoras pilsētu. Sākotnēji ziņām izplatoties par nesen atklātu Pazemes Labirintu pilsētas tuvumā, sarosās jau pirmkārt tādi piedzīvojumu meklētāji, kuri līdz šim neko dižu nav sasnieguši, kuri cer, ka nu pienāks reize, kad tieši viņiem lemts atrast milzu bagātības un ūz neatgriešanos izmainīt dzīves gaitu uz labo pusi. Tā vietā daudzi atrod sev un kompanjoniem galu. It īpaši, kad dažs labs muļķis netik vien pamodina desmitiem un varbūt pat simtos tūkstošu skaitā lielu gaļēdājkožu migu (daži labi indivīdi lielāki par Erinas trīsstāvīgo namu), bet arī neziņo par to citiem, un pieļauj, ka šāds bars izkļūst no labirinta par spīti lietavu sezonai un jau izveidojušamies ezeriem.

Labirints sevī slēpj ne kodes vien, kas momentā liek to pārklasificēt kā Zelta rangu komandām vien piemērotu, kas gan neliedz pārgalvīgām Sudraba komandā izmēģināt veiksmi. Tā labirintā atrodami līdzvērtīga skaita un izmēra shield-spiders migas, animētus viduslaiku tipa bruņniekus, kuru loma Pazemes Labirinta centra sargāšanai vēl tik priekšā, un vēl dažnedažādus mošķus. Bet viss vēl būtu kaut cik saprotams un ne bez grūtībām, bet ar tām tiekams galā, ja ne par Raskghar saukti ļauno gnoll rase, kurus papildus visam vada prātu zaudējis minotaurs (reiz cienījams piedzīvojumu meklētājs) un kuri ar brutālu spēku komandē tūkstošiem labirintā mītošu alu goblinu.

Ja vēl visa sižeta arka ar un par pazemes labirintu ir aizraujoša, saprotama un vēl spēlēs būtisku lomu sērijas turpinājumos (alu goblini vēl devītās grāmatas noslēgumā), tad ne par visiem mini sižetiem to varētu teikt. Tā Erinas ideja iepazīstināt draugus un paziņas ar beisbola spēli izvēršas garā un šķietami liekā tirādē, kad rodas jautājums, vai labāk nevajadzētu pievērstos pasaules mēroga nozīmes sižetiem, nevis kaut kam šādam, kam pēc tam uz ko būtiskāku nav nekādas paliekošas nozīmes. Salīdzinoši jau labāk ir ar Erinas viesu namā mītošajām Lioneti (tuvākā palīdze), kuras tēla pārvērtības nevar vairs salīdzināt, kāda bija tēlam parādoties, vai ar bāreņos un viņu aprūpē nonākušo gnoll bērnu Miršu. Tā Lionetes gadījumā lasītājam tiek dots ieskats viņas pārdzīvojumus, kas attiecas uz viņu kā aristokrāti, kas gan reizēm jau šķiet varen tāla pagātne, bet Miršas gadījumā viņas sižets iespējams būtiskāks vēlākos turpinājumos, jo Mirša sāk izrādīt talantu uz maģiju. Tas varbūt šajā fantāzijas un maģijas pasaulē nebūtu nekas ārkārtējs, bet āķis tajā, ka gnoll līdz šim spējuši vien cilts tipa kolektīvo maģiju un neviens nav spējis būt individuāls mags.

Saprotami, ka tik vērienīgā episkā fantāzijā, kāda ir The Wandering Inn sērija, pievēršoties kam vienam, var uz kādu laiku tik šķietami piemirsts kas cits. Tā šajās trīs grāmatās vien garāmejot atzīmējas tādi personāži, kā King of Destruction, Blighted King vai Emperor of Sands un viņu pakļautībā esoši zemiešu tēli, kuriem iepriekšējas grāmatās ticis vairāk skatuves laika. Tikmēr daži, kā Rioka, kurai bijis lemts būt pat būtisku sižetu varonei, vispār lemts par sevi atgādināt vien devītās grāmatas epilogā. Bet, par cik Laken Godart ir tieši tāds zemietis, kā arī cieš no goblinu uzbrukumiem viņa teritorijā, tad viņam šis ‘’skatuves laiks’’ tiek lielāks.

Pirmais iespaids par gobliniem Leikanam diemžēl nerodas tas labākais. Vēl jo lielāks ir diemžēl, jo sanāk vispirms zobenus un citus ieročus krustot ar Rags goblinu līderi, kura ieskaitāma Erinas labo goblinu kategorijā, kura nepieder Goblinu Lorda pakalpiņem un kura brīžiem aizsapņojas un notic, ka arī citi vēlāk varētu būt ar līdzīgu attieksmi pret gobliniem kā Erina. Kārtējo reizi jāsaka diemžēl, un Leikanam vispirms izveidojas citu priekšstats par gobliniem kā briesmoņiem un var tikt turpināts jau šķietami mūžsenais cikls, kad cilvēki iznīdē goblinus (kā karotājus, tā bērnus un seniorus) līdz pēdējām, goblini par atriebību galnia nost cilvēkus un tā uz riņķi. Vien retajam tiek dots ieskats un iespēja mainīt domas, ka arī goblini ir tādas pašas inteliģentas būtnes, ar tādiem pašiem pārdzīvojumiem, vien gadu tūkstošu vēsturiska inerce nav ļāvusi ko mainīt. Bet varbūt ar Erinas palīdzību un pa solim vien, redzot labos piemēros, var kas mainīties un uzlaboties.

Un turpinot goblinu tematu, ne viss ir tik balts un melns pēc kaujas par Rīsu sauktā Goblinu Lorda armijā. Attiecībā uz gobliniem izvēršas gana būtiska sižeta arka par motivējošo dzinuli, kas Rīsu mudinājis vai piespiedis kļūt par Nekromancera padoto, citu acīs vergu un līdz ar to nevērtīgu līderi, kuram nedrīkstētu sekot. Ka Rīss ir vien instruments Nekromacnera rokās, kā arī ir, kuram pie kājas Rīsa sapnis par suverenū goblinu valsti, līdzvērtīgu citām. Un kā tas ietekmē viņa attiecības ar citiem goblinu līderiem, kā kalnu cilšu vadoni Tramboragu, Redfangs karotāju līderi Garenu, kuram pašam ir traģisks (teju visiem gobliniem tāds) pagātnes stāsts un visbeidzot jau Rags, kura, lai arī augumā maza, ir apveltīta ar ģeniālu stratēģisku prātu, kas nesagatavotos ne reizi vien pārsteidz.

Lietus, asinis un pēcāk sekojošās asaras tiek šajās trīs grāmatās Liskorai. Tūkstošiem lapu gari piedzīvojumi, bet vienlaikus arī tik salīdzinoši maza mēroga notikumi, ka vispasaules lielajā mērogā, kur viens kontinents ir apmēram mūsu Zemes visu kontinentu kopā ņemot izmērā, ir gandrīz vai apakšsvītras piezīmes. Lai arī aizraujoši, tad brīžiem, kā jau episkajā fantāzija reizēm gadās, lieki garumā izstiepti, bet, to sakot, tādēļ ne mazāk interesanti.

https://poseidons99.wordpress.com/2024/02/25/pirateaba-the-wandering-inn-7-9/