Vudstoka. Karaliene un daiļā Rozamunda

XII gadsimtā Vudstoka bija viena no Anglijas karaļa Henrija II rezidencēm. Tajā viņš nolēma iemitināt savu favorīti – daiļo Rozamundi no Kliffordas. Bet lai dzīvesbiedre nevarētu sastapt mīlniekus, karalis pavēlēja uzcelt ap pili labirintu no alejām un dzīvžogiem. Par taciņu, kura veda uz pili, zināja tikai pats karalis, Rozamunda un daži kalpi.

Tomēr piesardzība nepaglāba mīlniekus – greizsirdīgā Henrija dzīvesbiedre, karaliene Akvitānas Alienora, spēja sadabūt labirinta plānu un ieradās pilī pie Rozamundas sava karaliskā dzīvesbiedra prombūtnes laikā. Viņa piedāvāja sāncensei… nomirt. Savādā, iespējams, piesolīja viņai briesmīgas mokas, kuras bija sagatavotas arī Rozamundas tuviniekiem. Rozamunda piekrita un izdzēra indi…

Kopš tā laika skaistules spoks parādījās te labirintā, te uz pils parādes kāpnēm. Rozamunda gaidīja tur savu iemīļoto. Pēc tam, kā Vodstoku sagrāva, spoks sāka parādīties Blenheimas pilī, kura tika uzcelta netālu no drupām.

Blikinghola. Nelaimīgā no Boleinu dzimtas

Blikinghola angļu grāfistē Norfolkā tika uzcelta XVI gadsimta vidū. Tjudoru dinastijas valdīšanas laikmetā tā atradās Boleinu dzimtas valdīšanā. Šīs ģimenes pārstāve, Anna Boleina, kļuva par karaļa Henrija VIII otro sievu. Viņa dzemdēja monarham meitu, kur vēlāk kļuva par karalieni Elizabeti I. taču karalis sapņoja par dēlu… Cerībā dzemdēt vīriešu dzimtes mantinieku Anna vērsās pie burvestībām un dažādām viltībām, par ko tika apvainota laulības krāpšanā un valsts nodevībā un sodīta ar nāvi. Viņai nocirta galvu. Kopš tā laika viņas dzimtas pilī Bliklingholā parādās daiļas sievietes spoks, kurš tur rokā savu nocirsto galvu…

Melehaida. Barons un jokdaris

Melihaida, krāšņa piejūras vietiņa, atrodas netālu no īru galvaspilsētas Dublinas un ir diezgan populāra tūristu vidū. Daudzu gadsimtu rezidence piederēja Talbotu dzimtai, kuras pārstāvji dzīvoja tajā no 1185. līdz 1973.gadam.

Viens no vietējiem spokiem – tas ir jaunais lords Galtrims, barona Galtrima dēls. XV gadsimtā pilī norisinājās drāma. Savu kāzu dienā jauneklis sakāvās duelī ar vienu no Talbotiem aizstāvot savas līgavas Modas godu un cieņu un tika nogalināts. Pēc tam, kad viņš gāja bojā, līgava ātri apprecējās ar viņa slepkavu – Talbotu. Taču arī šoreiz Moda kļuva par atraitni, tiesa, ne tik ātri, un trešo reizi, jau krietnos gados, salaulājās ar seru Plannkettu, kurš bija galvenā tiesneša amatā.

Mūsdienās pils koridoros var sastapt gan jaunā Galtrima spoku, kurš demonstrē brūci savā sānā un pie tam smagi nopūšas, un dāmas gados – viņa bijušās līgavas, lēdijas Plannkettas, spoku, un, beidzot, viņas trešā vīra-tiesneša spoku, kuram viņa nezin kāpēc dzenas pakaļ pa visu pili.

Vēl viens šejienes spoks – tas ir Talbotu jokdaris vārdā Paks, kurš dzīvoja XVI gadsimtā. Reiz pilī apmetās kārtējās lēdijas Talbotas radiniece, Eleonora Ficdžeralda, kura bija šurp izsūtīja karalis Henrijs VIII par noslieci uz zagšanu. Paks iemīlējās šajā sievietē. Nav zināms, atbildēja viņa viņam ar pretjūtām, taču reiz ziemas rītā viņu atrada pie pils sienas ar brūci krūtīs. Mirstot jokdaris čukstēja, ka parādīsies šeit, kamēr pils nenonāks tā cilvēka īpašumā, kurš izvēlēsies sev sievu no vienkāršās tautas un nedarīs pāri zemāko slāņu pārstāvjiem.

Paks turēja savu solījumu. Pēdējo reizi viņu  redzēja 1976.gada maijā, kad dažas lietas tika izstādītas izsolē.

Šato-de-Brisaks. Mīlas vaimanas

Šī pils, kura atrodas pašā krāšņās Luāras ielejas centrā, tiek uzskatīta par pašu augstāko Francijā, tajā ir veseli septiņi stāvi. Stāsta, ka XI gadsimtā tā piederēja kādam Žakam de Breze. Viņa sieva Šarlote ieviesa sev mīļāko, pie kam viņu tikšanās notika istabā, kura bija blakus pils saimnieka guļamistabai. Katru nakti vīrs bija spiests klausīties mīlnieku kaislās nopūtas. Kāpēc viņš to pacieta, pateikt grūti.

Reiz Šarlote un viņas iemīļotais noslēpumaini pazuda. Iespējams, de Breze bija saistīts ar viņu pazušanu. Katrā gadījumā, naktīs viņam turpināja spokoties kaisles skaņas, kuras plūda no tukšās istabas. Beigu beigās tās izraisīja saimnieka sajukšanu prātā. Bet pat pēc tam, kad viņš pameta pils sienas, nopūtas turpināja skanēt. Tās sadzirdēt var arī šobrīd, no pusnakts līdz rītam.

Boinicas pils Baltā Pane

Boinicas pils Slovākijā tika uzcelta XII gadsimtā sena vulkāna vietā. Šeit mīt Baltās Panes spoks. Tā ir bijusī pils īpašniece, grāfiene Jūlija Korponai. Kad cietoksni aplenca Habsburgu karaspēks, Jūlija iemīlējās tā vadonī un atvēra vārtus austriešu karavīriem. Vēlāk viņa tika sodīta par nodevību, un tagad pilī rādās fantoms baltā tērpā. Ar atslēgu, kuru grāfiene tur rokā, viņa pūlas atvērt aizslēgtas durvis.

Ļvovas apkaimes pilis. Marija un šlahtičs

Ļvovas apkaimē ir daudz piļu, kuras apvītas ar noslēpumainu slavu. Pati slavenākā no tām – Podgoreca, kura uzbūvēta 1630-jos gados. Dažu gadsimtu laikā pils un apkaimes iedzīvotāji laiku pa laikam redz šeit sievieti ar melnu seju tērptu baltos ģērbos. Pēc nostāsta tā ir Marija, viena vietējā muižnieka, poļa Vaclava Ževunska, kurš dzīvoja XVIII gadsimta beigās, jaunā sieva. Vīrs viņu nogalināja greizsirdības uzplūdā un paslēpa ķermeni, iespējams iemūrējot to sienā.

Olesas pils pazīstama ar to, ka XVII gadsimta vidū šeit parādījās pasaulē nākošais Polijas karalis Jans Sobeskis. Kas attiecas uz leģendām, tad tās vēsta par šeit mītošo šļahtiča Ādama Žolevska dvēseli. Jauneklis iemīlējās toreizējā pils saimnieka meitu – Marianu Daņiloviču. Viņš lūdza meitenes tēvam viņas roku, taču tas atteica. Izdzirdējis atteikumu, karsti iemīlējies Žolevskis tūlīt pat iedūra sev nazi sirdī. Pašnāvnieku pat neapglabāja – vienkārši iemeta līķi purvā. Tagad nelaimīgā dvēsele nevar aizdoties uz citu pasauli un traucē pašreizējos pils iemītniekus.

Krustpils pils. Dāma brūnā un “baroneses spogulis”

Krustpils pils Latvijā tika uzcelta gandrīz pirms 800 gadiem. Tā atrodas Daugavas upes labajā krastā. No sākuma pili sauca par Kroicburgu – “Krusta pili”.  Pēc leģendas 1237.gadā pirmais pils īpašnieks, Rīgas bīskaps Nikolajs no Magdeburgas, pavēlēja uzzīmēt virs ieejas krustu aizsardzībai no nešķīstiem spēkiem. Pēc citas versijas, pie ieejas pilī tika uzstādīts liels akmens krusts – ar to pašu mērķi.

Galvenais šejienes apskates objekts – spokainā Dāma brūnā. Lieta tajā, ka no 1585.gada un līdz pat Pirmajam pasaules karam pils piederēja pazīstamai baronu fon Korfu dzimtai. Viens no viņiem iemīlējās jaunā kalponē un pat taisījās ar viņu precēties. Radinieki bija šausmās. Mēģināja atpirkties no meitenes ar naudu – taču viņa to nepieņēma. Tad meiteni iemānīja pazemē un tur iemūrēja. Kopš tā laika viņas spoks klejo pa to pils koridoru, kurā agrāk atradās virtuve, bet tagad – muzeja kafejnīca un bārs. No turienes reizēm dzirdamas smagas nopūtas un trauku šķindēšana.

Dāma brūnā parādās tikai vēlu vakarā, kad pili pamet apmeklētāji. Viņas klātbūtnē iziet no ierindas tehnika – kompjūteri, mobilie telefoni, kameras, diktofoni… Bet ieraudzīt spoku savām acīm tiek uzskatīts par ļoti labu pazīmi – it kā tas atnes laimi un mīlestību.

Vienā no istabām uz tualetes galdiņa stāv tā saucamais “baroneses spogulis”. Šim no skata senatnīgā spogulim izgrieztā rāmī ir burvju īpašība: tas padara tajā skatošos sievieti jaunu un pievilcīgu viņas vīra acīs. Tiesa, priekš tam vajag ierasties še kopā ar dzīvesbiedru kāzu dienā un kopā ieskatīties spogulī. Pēc tā vīrs vienmēr redzēs sievā jaunu skaistuli – tādu pat, kā viņu laulību dienā. Vispār, ir lietderīgi skatīties spogulī arī tām meitenēm, kuras pagaidām nav atradušas sev pāri. Saskaņā ar ticējumu, tādām meitenēm nāksies atkauties no kavalieriem. Starp citu, pēc leģendas, fon Korfu dzimtas sievietes pirms ballēm vienmēr ieskatījās burvju spogulī.