Kibernētisko šizofrēniķi aizveda uz darbnīcu. Taču, tikko mehāniķi ielīda robota iekšienē un izņēma no viņa elektronisko smadzeņu feromagnētisko atmiņas lenti, kurā UV-083 bija ierakstījis liktenīgās nakts notikumus, atklājās pavisam nedzirdētas lietas.

Dodam ieraksta stenogrammu.

* * *

„Pulkstenis divpadsmit. Tumša nakts. Ai, kā negribas līst laukā no garāžas! Ciest nevaru tumšas naktis! Uz prožektoru gaismu vienmēr salido visādas vaboles un odi. Pie citiem robotiem nelido, bet pie manis – lido. Tas ir tādēļ, ka es esmu samontēts zem nelaimīgas zvaigznes.

Nu, labi! Sāksim kustēties.

Laternas parkā ir izdzēstas. Centrālajā arēnā uz imperatora Fiferona Resnā atkal ir sēdējuši zvirbuļi. Cik reizes es esmu ziņojis vecākajam robotam, ka ir jāizliek biedēkļi, taču viņš tikai klapē ar savām plastmasas ausīm un neko nedara.

Uz marmora sola pretī piemineklim princesei Klotildei katru vakaru skūpstās jauni pārīši. Tas viss tāpēc, ka dārznieks, robots ar arhaisku gaumi, apkārt soliņam ir iestādījis akācijas. Tikko tās izauga par kupliem krūmiem, uz soliņa sāka skūpstīties.

Es izslēdzu prožektorus un klusi pielavījos. Kā tad!

-Parkā skūpstīties ir stingri aizliegts! – es iekliedzos maksimālā skaļumā.

Ak, kā viņi palēcās gaisā!...

-Mēs nemaz neskūpstījāmies, - puisis sabijies stostījās. – Mēs skatījāmies un mēnesi...

Ha-ha, mēness šodien nemaz nav redzams!

-Ejiet tūlīt mājās!

Aizejot meitene pačukstēja puisim:

-Kāds nesimpātisks, čīkstošs robots!

Diemžēl, tur nebija ko iebilst – čīkstošs. Nesen mēs savācāmies vesela kompānija un spēlējām kārtis. Viens no muzeja robotiem, pēc specialitātes žurku ķērājs, aptīrīja mani līdz pēdējai vīlei – es gribēju teikt, skrūvītei. Tā es pazaudēju rezerves daļu komplektu un eļļas kanniņu. Lūk, ko nozīmē būt samontētam zem nelaimīgas zvaigznes!

Tagad – gribi vai negribi, nākas zagt. Muzeja maģiskajā nodaļā ir lampiņas, no tām var savākt tīri labu eļļu.

Viens naktī. Ar pirmo ātrumu steidzos uz pils pusi. Jāiet lēni, tāpēc ka locītavas nodevīgi čīkst. Ja roboti-sargi pamanīs mani pie lampiņām, tad es varu pamatīgi dabūt pa ciparnīcu.

Man veicās – maģiskās nodaļas durvis stāv vaļā. Soli pa solim, bez steigas... Cik aicinoši mirgo lampiņas! Pastiepju roku un satveru vienu no tām.

-Vai eļļiņu zogam? – man aiz muguras atskan lipīgi laipna balss.

Momentā apgriežos. Paldies, liktenim – tas nav sargs! Manā priekšā ir vīrietis melnā, pagarinātā žaketē, melnā cilindrā un melnos zābakos. No viena zābaka stulma laukā līda virves gals.

-Kas ir, dārgais, ko boli savus objektīvus? – viņš jautā. – Velnu, vai neesi redzējis?

-Velnu nav, - es atbildu.

-Nav? Skaties tik! Un izvelk no zābaka virvi. Kas to būtu domājis – tā ir aste! Kā govij, tikai garāka. Noņem cilindru. Bet zem tā divi slaidi radziņi!

-Vai tagad redzi, ka es esmu velns?

-Nevar ticēt visam, ko redzi. Manā elektronu atmiņā ir stingri ierakstīts, dieva nav, velnu nav, tā kā tu neeksistē!

Nepazīstamais nopūšas.

-Labi, pieņemsim, ka es neeksistēju. Bet tagad – pie lietas! Saki, vai tu gribi, lai tevi apzeltītu?

_Apzeltīt mani nav jēgas, mani vajag ieeļļot ar eļļu!

-Tavā rīcībā būs milzīgs eļļas baseins. Divpadsmit velni berzīs tavu skārda muguru.

Ak, kā man patīk, ka man berž muguru! Arī doma par eļļas baseinu nav slikta. Es atļaušu tajā plunčāties arī citiem robotiem, bet pēc tam mēs uzspēlēsim acīti! Lieliski!

-Kur tad ir baseins?

-Pagaidi, ne jau visu uzreiz! – Nepazīstamais noliecās tuvāk pie maniem mikrofoniem un noslēpumaini čukstēja: -Vispirms paklausies gudru velnu. Ellē pašlaik ir katastrofisks stāvoklis. Visa trīsdesmitā gadsimta laikā mēs esam iebāzuši katlā tikai divus meļus un desmit izvirtuļus. Tas ir šausmīgi! Velniem draud bezdarbs un bads. Nākotne arī neko labu nesola - mēs–taču nevaram visus savus perspektīvos plānus saistīt tikai ar laulāto uzticības pārkāpējiem! Tāpēc Sātaniskā sapulce pavēlēja man iznākt zemes virsū un izdarīt tā, lai atgrieztos labie, vecie laiki ar visiem grēkiem. Tad – paldies, Dievam! – atkal parādīsies gan zagļi, gan blēži, gan laupītāji – un elle sāks strādāt ar pilnu jaudu.

Taču cilvēkiem pašlaik ir kļuvis pārāk labi. Es daudziem esmu rādījies miegā un kārdinājis šos: „Nu, mīļais, sarīko dumpi! Tev būs nauda, tev būs vara, visi dejos pēc tavas stabules!” Nekas nepalīdz, visi mani, Belcebulu, sūta pie visiem velniem!

-Uz robotiem neceri, robotu darbības programmā dumpis nav paredzēts. Ja gribi, staigāsim uz rokām, lēkāsim...

Belcebuls izspļāva darvu un sēru.

-Manis pēc visi roboti var kaut vai nosprāgt! Es sarīkošu pieminekļu puču!

-Kādu pieminekļu?

-To pašu, kas atrodas muzeja parkā. Uz pieminekļiem vienmēr var paļauties. La atgrieztu vecos laikus, viņi centīsies no sirds! Tā lūk, mīļo robot. Pēc manas komandas pieminekļi nokāps no pjedestāliem...

-Nekāps. Es par pieminekļiem atbildu, es – robots UV-083. Ja kāds nokāps no pjedestāla un aizbēgs, tūlīt ieradīsies inventarizācijas komisija. Tad, atļaujiet ziņot, man klāsies slikti. Nē, es kategoriski aizliedzu skarties klāt pieminekļiem!

Belcebuls paskatījās uz mani un pasmīnēja.

-Neko tu man nevari aizliegt! Padomā loģiski – es taču neeksistēju!

Pilnīgi pareizi, velnu nav. Bet, ja Belcebuls neeksistē, tad es nevaru viņam aizliegt koķetēt ar pieminekļiem.

Pulksten divi naktī. Mēs parkā. Apkārt, uz nakts debess fona – pieminekļu masa. Belcebuls izvelk no kabatas krama šķiltavas. Birst zaļas dzirksteles, smird pēc sēra un terpentīna. Parāda ar pirkstu uz Fiferonu Resno un murmina:

-Vobiskum, mobiskum, fobiskum, fik, spiritus, miritus, čiritus, čik!

Pērkondārdošas šķavas.

-A-apčī!.. Kur es esmu?

-Jūsu imperatora augstība, muzejā. E jūs lūdzu, nokāpiet!

Zeme norībēja, kad Fiferons Resnais nolēca no pjedestāla.

-Op-lā! Esmu jūsu rīcībā!

-Elles padome ir nolēmusi, ka pasaulē atkal ir jāvalda kungiem...

-Pareizs lēmums!

-... taču cilvēki un roboti diez vai to grib, un es saucu palīgā pieminekļus. Pašreizējais moments ir vairāk nekā piemērots, jo cilvēki guļ. Pirms viņi paspēs attapties, stratēģiski svarīgos punktus ieņems pieminekļi. Tie nopērs katru, kas uzdrošināsies pretoties viņu pavēlēm. Pretošanās ir izslēgta, tāpēc ka ieroči sen jau ir nodoti muzejos, bet ieejas tajos apsargās bruņoti bronzas ģenerāļi.

-Uz priekšu, par taisnību! Dziediet Mušilijas himnu: „Imperators Fiferons, tēvu troni aizstāvot, uz baltas ķēves kaujā aiztraucās...”

-Vēlāk, jūsu augstība, vēlāk! Nav laika dziedāt, jāatmodina piecsimt pieminekļu!

-Vienu mirklīti! Man ir jāpieņem kaut kādi drošības mēri!

Fiferons Resnais ar visiem pamatiem izrāva laternas stabu, atvēzējās un iesita pa Udovika Devītā pieminekli.

-Attopieties, jūsu augstība, ko jūs darāt?

-Udoviks bija tāds vēl lops, viņš kādreiz man atņēma trīs novadus!

Nākamais trieciens – šoreiz putekļos sabira Celestīna kailā akmens statuja.

-Viņš bija vēl lielāks nelietis un es viņam atņēmu trīs novadus. Tagad kārta ir Alfijam Pēdējam, šausmīgi nesimpātisks tips!

Pavisam Fiferons Resnais sadragāja piecdesmit pieminekļus...

-Vai vairāk jums ienaidnieku nav? – Belcebuls pajautāja, sēru pūšot.

-Paldies, Dievam, nav!

Tad Belcebuls uzšķīla šķiltavas pie diktatora Šindlera pieminekļa. Diktators uzreiz saprata, ko no viņa grib.

-Vecos laikus? Atgriezīsim! Jo ātrāk, jo labāk. Protams, vispirms ir jāsašķaida pieminekļi semītu izcelsmes karaļiem un imperatoriem. Pēc tam ķersimies klāt aziātiem un tā tālāk.

Šindlers sāka ar kņazu Ābramu un beidza ar imperatoru Džindžeršahu.

Pirms atdzīvināt trešo pieminekli, Belcebuls ne pa jokam aizdomājās. Beidzot viņš apstājās pie arhibīskapa Teofila Aprobežotā...

Viņa svētība nokrita uz ceļiem un ilgi lūdza Dievu. Pēc tam, izstiepis roku, svētīja Fiferonu, Šindleru un Belcebulu.

-Es došos pa priekšu augšāmcēlušamies ar krustu rokā un mēs svinēsim uzvaru! Taču pirms mēs ķersimies pie sava svētā darba, būtu labi sadedzināt uz sārta vai sasist lauskās visu nekristīto un mazticīgo pieminekļus. Fiferon un Šindler, aiz manis, jūs taču man palīdzēsiet!

Sitienu troksnis, sadragāto pieminekļu dārdoņa. Belcebuls niknumā griež zobus, tā kā dzirksteles šķīst. Man, robotam, paliek baisi, taču es atceros, ka viņš neeksistē un es nomierinos.

Pulksten trīs naktī. Pāri palikuši divi pieminekļi – cars Krikolajs Otrais un princese Klotilde. Vispirms Belcebuls nočirkstina ar savām šķiltavām blakus Krikolajam – mazam, vārga paskata, cilvēciņam, bet pēc tam, iespiedis asti kājstarpē, devās pie princeses Klotildes.

-Atļausiet jūs brīdināt, nešķīstā kungs, - Teofils pačukstēja, pavērsis skatu debesīs, - šis sievišķis ir zagle, kura cieš no kleptomānijas...

-Ja mūs komandēs elles izdzimums, es mazgāju rokas, - Krikolajs Otrais paziņoja. – Godājamie pieminekļi, izvēliet citu virspavēlnieku!

-Viņam jābūt svētam cilvēkam, - pret debesīm vērsās Teofils.

-Virspavēlniekam ir jābūt augstdzimušam! – Krikolajs ieblējās.

Šindlers paskatījās uz viņu ar blāvu skatienu.

-Vai jūs varat pierādīt, ka jūsu augstie senči ir ārieši? Nē? Tad aizveriet muti, jūsu augstība!

-Nav ko strīdēties! – Fiferons Resnais pavicināja bronzas zobenu. – Virspavēlnieks būs pats stiprākais no mums!

Iestājās klusums. Teofils Aprobežotais izvilka no talāra kabatas blašķi ar vīnu un pasludināja:

-Lai dzīvo virspavēlnieks! Nostiprināsim to ar malku Dievam par slavu!

Fiferons resnais izdzēra pusi un pasniedza blašķi Krikolajam Otrajam.

-Še, ņem, ierauj un aizmirsti savus nicināmos senčus! Un padod tālāk Šindleram.

-Par āriešu rases tīrību! – Šindlers izdzēra dažus malkus un pēkšņi sāka spļaudīties. – Žurku inde! Vīnam ir piejaukta žurku inde! Es to pazīstu, es jau reiz dzēru žurku indi!

Vispārējs apjukums. Teofils Aprobežotais metas bēgt, taču Fiferons Resnais panāk viņu, saķer aiz kājas un atvēzienā triec pret Klotildes pieminekļa pjedestālu.

Pulkstenis četri no rīta. Fiferons Resnais vairs netirina kājas. No pieminekļiem ir palikusi viena pati Klotilde. Viņa sēž akācijas krūmos uz soliņa un mierina Belcebulu:

-Nesēro, muļķa velniņ! Beidz rakt zemi, sēdies man blakām un parādi savas brīnumšķiltavas!

-Saprotiet mani taču, jūsu impēriskā augstība, ka velnu cerības, atsaukt vecos laikus, ir zudušas? – Belcebuls vaid, raujot ar saknēm laukā kokus. – Ja elle bankrotēs, kur tad mēs, velni liksimies?

-Sāksiet mālus maisīt. Nāc šurp, es tevi noskūpstīšu.

Man ļoti gribas uzkliegt viņiem, ka muzejā ir aizliegts skūpstīties. Taču, spriežot loģiski, darīt to nav jēgas, tā kā Belcebuls īstenībā nemaz neeksistē. Tāpēc es mierīgi vēroju un neko nesaku.

Pulkstenis pieci no rīta. Parks ir sagrauts pilnībā. Apkārt mētājas pieminekļu atliekas, sašķaidīti stabi un ar saknēm izrauti koki. Viena pati Klotilde stāv vecajā vietā. Belcebuls palīdzēja viņai tikt atpakaļ uz pjedestāla un pazuda... Jādomā, ka atpakaļ uz elli.

No muzeja iznāk robots-žurku ķērājs, skatās apkārt un saka:

-Nu tu gan dabūsi, UV-083.

Es arī domāju, ka dabūšu. Ak vai, kāpēc mani ir samontējuši zem nelaimīgas zvaigznes!..”

* * *

Ar to arī apraujas robota UV-083 ferromagnētiskā lente. Sākumā speciālisti nolēma, ka tas nav nekas vairāk, kā kibernētisks murgs, un aizsūtīja robotu, lai tam veic kapitālo remontu.

Taču pēc divām dienām izmeklēšanas komisijā ieradās divi jauni cilvēki, kuri nākamajā vakarā pēc pieminekļu bojā ejas atkal sēdēja uz soliņa muzeja parkā, un – kā viņi liecināja – skatījās uz Mēnesi. Viņi liecināja sekojošo:

„Pusnaktī parādījās kāds melnā. Uzrāpies uz princeses Klotildes pieminekļa pjedestāla, viņš skūpstīja viņas roku un murmināja: „Kāpēc gan jūs, jūsu imperatora augstība, apzagāt nelaimīgo velnu? Apžēlojieties – un atgrieziet man brīnumšķiltavas, tās ir mana vienīgā piemiņa no vecmāmiņas!” Pamanījis mūs, nepazīstamais pazuda. Kad viņš pagriezās, mēs pamanījām, ka viņam ir aste”.

Kibernētiķi tūlīt pat atvainojās robotam UV-083 par notikušo pārpratumu, rūpīgi ieeļļoja viņu un palaida vaļā no remontdarbnīcas.

Diemžēl, drīz robots no jauna sāka čīkstēt. Kad viņam jautāja par iemeslu, UV-083 atbildēja:

-Tas viss ir tāpēc, ka mani ir samontējuši zem nelaimīgas zvaigznes.

Tā, protams, nebija tiesa. Čīkstēšanas iemesls bija cits – robots atkal bija pazaudējis kārtīs savu eļļas kanniņu.

http://www.oldsf.ru/zabytye-imena/andrei-skailis/putch-pamyatnikov.html