No malas tas izskatās apmēram šādi un uzreiz atvainojos par tik reālistisko salīdzinājumu:

 Konstatējot faktu, ka esmu iesēdies pamatīgā mēslu kaudzē, mana stratēģija ir nevis mēģināt no tās izkļūt, bet ērti iekārtoties tajā uz palikšanu, visu pasauli atvedot uz to un pielāgojot tai. Tas ir, ja kādreiz esi bijis govs, kas devusi pienu, tad turpmāk būsi sūdu muša. Ja kādreiz ganījies zaļās pļavās, tad tagad šī būs tava karaļvalsts. Un loģiski, ka šī sūdu čupa kļūs arvien lielāka, līdz pārņems pasauli – pirmkārt tavu, otrkārt tavu bērnu, ģimenes, tautas. Tu mācīsies nevis, kā iekopt jaunus laukus, bet kā slieka un tārps rakt tuneļus. Tu nepriecāsies par ziedu smaržu druvās, bet smaka būs kļuvusi par tavu daļu. Tu ātri pielāgosies un tev būs labi – tā, kā ir. Līdz atbrauks kāds ar savu ķerru un izmantos tevi sava lauka mēslojumam vai kā slieku ēsmai. To, kas būs atlicis no tevis.

 Tāda ir šī LV2030 stratēģija – labi vai ļauni domāta, bet ved savu tautu uz kapu kalniņu. Mēs paši to izdarām, savām rociņām. Ne krievi, zviedri, citi iedomātie vai reālie ienaidnieki, bet mēs paši, par savu nodokļa maksātāju naudu, ko samaksājām Ķīļa kungam ar komandu.

 Interesanti, ka šajā stratēģijā TOMĒR tiek izmantotas 2 dažādas stratēģijas! Latvijas nācijas izmiršanas jautājumā tā ir strausa stratēģija, par ko rakstīju iepriekš (Latvieti uzmanies, fakti nāk!), bet ekonomikas jomā, kur šobrīd atrodamies tādā pat mēslu čupā, izmantojam (tomēr) CITU stratēģiju, kas kaut kādā interesantā un mistiskā veidā paredz (tomēr spēj paredzēt) skaistu, laimīgu un plaukstošu nākotni. Kas tad nu, kāpēc tā? Kāpēc vienā stratēģijā, par vienu valsti runājot nepielietot arī vienotu stratēģiju? Kur izskaidrojums šādai rīcībai? Loģika? Iemesli?

 Nav izpratnes, kas ir stratēģija? Apmātība? Nezināšana, ko darīt? Ārējais pasūtījums un intereses? Latviešu un Latvijas tauta nav vērtība un nācijas izmiršana gluži vienkārši netiek uzskatīta par problēmu? Kā jau parasti, atbilde ir tepat blakus, un, pēc man pieejamās informācijas, uzstādītie jautājumi arī ir galvenās atbildes, turklāt tie viens ar otru ir cieši saistīti.

 1. Kas tad ir stratēģija? Vikipēdija vēsta, ka „Stratēģija ir ilgtermiņa plāns vai programma, kurā definēts mērķis, tā sasniegšanas posmi un mehānisms.” Kāds komentētājs latvis saka vēl īsāk - „Tas ir plāns, kā tālāk valstij dzīvot.” Tātad stratēģija nav tirgus pētījums, kas konstatē situāciju, bet gan, pamatojoties uz konstatētu situāciju, izvirza mērķus, kas novērš problēmas, un, ne tikai uzstāda orientieri, bet dod risinājumus un ceļus, KĀ šīs problēmas ATRISINĀT. Stratēģija nav arī kāda prognožu spēle vai totalizators, tā ir MĒRĶTIECĪGA valsts vešana vienā vai otrā virzienā! Tāpat kā uzņēmuma stratēģijā viss tiek pakārtots tai, tāpat arī valsts stratēģijā viss tiek skatīts caur šo prizmu, prioritātēm, uzstādītajiem mērķiem un uzdevumiem, pakārtojot tam likumdošanu, budžetu utt., īpaši, ja to nolemts pieņemt ar likuma spēku!

 2. Apmātība ir tad, kad cilvēks nesaprot, ko viņš dara. Bībele saka, ka pēdējos laikos cilvēki ļaunu uzskatīs par labu un labu par ļaunu. New age ideoloģija, par ko rakstīju iepriekš, un, kas ir stratēģijas veidotāju izglītību pamatā, nosaka viņu domāšanu un vērtības, kas ir sagrozītas un pretējas vispārcilvēciskajam jeb kristīgajam vērtību pamatam – mīlestībai, ģimenei, laulībai, tikumībai, tradīcijai, nacionālajai identitātei, dzīvībai, cieņai pret vecākiem utt., vietā liekot modernās vērtības – tolerance, cilvēktiesības, pilsoniskā sabiedrība, atvērtība, dažādība, kosmopolītisms, globalizācija, Dieva nav, bet es esmu dievs un jebkas var būt dievs utt. Bet - ko sēsi, to pļausi.

 3. Nezināšana ir tad, kad cilvēks nezin, ko darīt. Situācija ir tik smaga, ka visi eksperti ar savām izglītībām, grādiem un nodokļu maksātāju naudu izdomāt nevar (ja arī gribētu), bet pirkt no citiem naudas nepietiek. Jo zināšanas vēl nenozīmē gudrību, un krīzes parāda, ka teorijas nedarbojas, un bez gudrības nekas nesanāks. Jo gudrība tāpat kā mīlestība, veselība, dzīvība, laime, prieks ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu, tās ir Dieva dāvana.

 4. Ārējais pasūtījums parasti tiek uztverts kā sazvērestības teorija, tādējādi iemidzinot uzmanību arī gadījumos, kad tam ir pamats. Stratēģijas sakarā stāsts ir par Sorosa kunga garo un „draudzī-go” roku jeb deal – dots pret dotu. (Nu kāpēc mēs visos laikos esam bijuši citiem tik iekārojami? Kas mūsos vai, precīzāk, vietā, kur atrodamies, visiem licies tik saistošs? Un kāpēc šodien?)

 5. Un galu galā, ja uzskati sevi par pasaules pilsoni, tad neuzskati nāciju par vērtību, tad nav vajadzīga nacionālā identitāte, tad ir vienalga, kur būt, jo mājas ir tur, kur ir labāk šobrīd - tad kāpēc lai nācijas izmiršana vispār būtu problēma? Nebūs šī nācija, būs cita, nebūs šī teritorija, būs cita, nebūs šī valsts, būs cita. Un galu galā – mēs tāpat jau šajā pasaulē esam tik daudz. Žēl vienīgi, ka nebūs, kas pasniedz ūdens glāzi. Bet par to - domāsim rīt.

-------------------

Ja tā padomā, tie, kas nerīkojas tautas interesēs, visos laikos ir atraduši veidus, kā piemānīt tautu, dabūt gatavus savus plānus, un vienmēr tas ir bijis caur informāciju, kas sagroza patiesību. Kādreiz, komunistu laikos, cenzējot visu caur murgainās, uzspiestās ideoloģijas sietu. Tagad, demokrātijā, paslēpjot būtību tukšu vārdu plūdos vai sarežģītos, vienkāršam cilvēkam nesaprotamos terminos, kas slēpj sevī noteiktu saturu un draudus. Nu kā lai zemnieks, skolotājs vai pensionārs saprot, ka aiz „tolerances” slēpjas viendzimuma laulības ar atļauju adoptēt bērnus, aiz „dzimumu līdztiesības”- sievietes tiesības nogalināt savu bērnu (veikt abortu) karjeras un citu plānu dēļ, bet aiz „nodarbinā-tības programmas darbaspēka līdzdalības palielināšanai” masveida ārvalstu darbaspēka ievešana.

Tāds no malas izskatās šis veidojums, saukts cēlajā vārdā – Latvijas ILGTERMIŅA stratēģija 2030, bet reāli skatoties – sliekas, strausa un nāves stratēģija.  Interesanti, ka mūsu tautai tik tuva ir kapu kultūra un, neapzinoties, sevi uz to programmējam. Arī Likteņdārzs ir stāsts par to pašu, par mirušām nevis dzīvām dvēselēm, un oficiālā mājas lapa vēsta skaudrus vārdus „Likteņdārzs top kā .. piemiņas vieta, kas iemūžinās Latvijas tautas piemiņu...” VĀRDA dziļumos iekļautās pirmatnējās nozīmes atklāj patiesību, pat, ja esam gribējuši pateikt ko citu. Ja līdz šim mums bija Brīvības piemineklis, tagad kā savu nākotnes simbolu veidojam „mirušo dvēseļu dārzu”. Baisi. Bet mēs taču esam dzīvas dvēseles un Latvijai ir vajadzīgas dzīvās dvēseles!! Un dvēsele vispār nemirst – tā ir mūžīga – debesīs vai ellē. Un MŪSU IZVĒLE ir izvēlēties dzīvību vai nāvi - ŠODIEN - mums katram – cilvēkam un tautai. Tāpēc, Latvija, izvēlies dzīvību! Izvēlies ģimeni, bērnus, nākotni! Izvēlies svētumu, dzīvību, uzvaru – kā 3 zelta zvaigznes Brīvības piemineklī pret zilām debesīm mirdzošas. Izvēlies patiesu brīvību!