No sākuma gribēju rakstīt jau pašas atvērtajā pavedienā, bet idejiski ko teikt sakrājies pietiekami daudz. Un, lai neizvērstos pavedienā, nolēmu izvērsties šeit. Savu apzināto piederību Latkonam varu sākt atskaitīt no 2005. gada latkona. Un šajā, kā arī visos turpmākajos latkonos, esmu līdzdarbojusies to organizēšanā. No sākuma pamazām un pa druskai, vēlāk jau dziļāk un pamatīgāk. Vienai tendencei, kura tomērt jūtama visus gadus cauri, Latkonu sakarā gribu pievērst lielāku uzmanību. Izbļaut sāpīti, tā teikt. Mani vienmēr, un pie šī Latkona organizēšanās it īpaši, ir kaitinājusi situācija, kura norisinas pēc šādas shēmas: Pēc programmas tapšanas procesa un "pīrāga dalīšanas" šai periodā beidzot ir publiskots programmas galīgais variants. Un pēkšņi šai publiskošanai seko :"Kāpēc viņam tur, man šite, mainiet mūs vietām, jāni daliet uz pusēm, anniņu izceļiet puķudobē, jānis negrib uz pusēm, viņš grib gareniski, anniņai vajag rozes un no jāņa, peksim - putkrējumu pagultē....". Tad, protams, kādai/kādam no organizatoriem, tā vietā, lai pēdējā piecminūtē piepucētu ieejas durvis, piesistu pēdējo nagliņu un izklātu oratoram sarkano paklājiņu, pacietīgi jālaipo starp jāni, anniņu, pēteri un kaimiņu ješku, lai vēlreiz pārdalītu programmu tā, lai kaza paēdus, peksis nosauļojies.... un tas viss vēl n-10 saitos, kur programma nopublicēta, jāsalabo. Un jānoklausās pārējās publikas kritika par pēdēja brīdī ievietoto un līdz galam nesalaboto programmu. Es esaku, ka nevar notikt pēdējā brīža pārbīdes, ja kādam uz galvas ķieģelis uzkritis, vai mīļotais dzenis uz mežu aizbēdzis.... Bet, nu neko. Ir jāmācās, kā tikt galā ar visu šito. Žēl, ka dažas labas un interesantas lietas šajā latkonā nenotika - tērpu skate savā sākuma variantā, protams, sevi ir izsmēlus. Bet - ceru, citus gadus būs atkal.