-         Jā – atbildēja Ukris, kaut arī tikpat labi Gurla varēja prasīt vai Ukris grib, lai viņam izsit zobus, atbilde tāpat būtu bijusi ‘’Jā’’. Ukris vienmēr uz jautājumu atbildēja ar vārdu ‘’jā’’.

-         Lieliski, tad varam doties tālāk. – priecīgs pārējiem teica Gurla.

Šie pieci orki – Grumka, Gargars, Gurla, Guba un Ukris bija pieci brāļi. Visi viens par otru stulbāki, bet tas vispār šai rasei ir raksturīgi, kaut arī šie bija savas sugas izcilāko stulbeņu paraugi. Patiess rases lepnums un zieds.

Grumka bija ar vissmagākajām kriminālajām nosliecēm no brāļiem. Tiesa, tās parasti notika tikai sava stulbuma dēļ.

Gargars - viskareivīgākais kuram patika kauties un tikt piekautam. Zila acs, kāds salauzts loceklis viņam bija vienmēr.

Guba, visstulbākais no brāļiem, kas nesaprata pilnīgi neko. Pat to vai tagad ir rīts vai vakars. Tas laikam kompensēja to, ka viņš bija vienīgais no brāļiem kas prata lasīt, bet, ak, vai, ko tas deva, ja izlasījis viņš nesaprata izlasīto. Tādēļ parasti viņš skaļi lasīja, bet pārējie mēģināja saštukot, ko ta’ šams ir izlasījis.

Gurla it kā bija brāļu neoficiālais vadonis, bet tas laikam tikai tādēļ, ka vienīgais spēja salikt kopā un pateikt pilnvērtīgu teikumu. Bet tāpat stulbs līdz bezjēgai.

Ukris patiesībā bija nevis brālis, bet gan māsa jo bija sieviešu kārtas orkiene, taču par cik orki vārdu deva, nešķirojot pēc dzimumiem, kā arī paskats viņai bija daudz baisāks par nedēļu pie dzeršanas netikuša orka, tādēļ viņa pilnīgi droši tika saukta par brāli. Kaut patiesībā viss droši vien ir vienkāršāk - orku sieviešu un vīriešu dzimuma atšķirības nespēja atšķirt ne vien citas rases pārstāvji, bet arī paši orki, tādēļ sugas turpināšana notika pārojoties visiem pēc kārtas cerot, ka kādā brīdī notiks tā sakritība, ka pārojas vīrietis ar sievieti un pēc laika dzimst bērni. Iespējams tieši tādēļ arī orkiem bērni dzimst metienos kā suņiem. Piemēram, mūsu pieci brāļi ir dzimuši vienā metienā, kaut arī dzemdības neiztika bez orkiem diezgan pierastiem gadījumiem. Kad dzemdības bija beigušās, tad sākotnēji bija domāts, ka ir piedzimuši tikai četri, taču kad pēc trim dienām istabas kaktā starp netīrām pēcdzemdību drēbēm atradās Ukris, ģimene uzzināja, ka piedzimuši ir pieci gabali. Papucītis kļūdījās skaitot bērnus, tādēļ nebija pamanījis kāda trūkumu.

Tieši tādēļ Ukrim vārds nesākas ar G burtu kā pārējiem brāļiem, jo vārdus ar G burtu dod tikai otrdienās dzimušajiem orkiem (tas tādēļ, ka orku nedēļas kalendārā, kas reizē arī ir gada kalendārs, ir sarakstīti visi zināmie orku vārdi kas sākas ar burtu G. Orku vecāki nav spējīgi izdomāt vārdus bērniem, tādēļ vienmēr tiek skatīts kalendārā) un, tā kā Ukris tika atrasts piektdienā, kā arī pirmais vārds, kas kalendāra piektdienā sākas, ir Ukris, tad tāds arī šam tika dots.

Orki pa šo laiku bija nosoļojuši krietnu ceļa gabaliņu.

-         Nelāgi, – ieminējās Grumka, kurš bija iekāpis grāvī un notupies, lai padzertos izcili dubļainu ūdeni.

-         Kas tieši ir nelāgi? – jautāja Gurla.

-         Varžu kurkuļi ir rūgti, daudz rūgtāki kā mājās.

-         Nu tas tādēļ, lai tu zinātu, ka neesi mājās, – priecīgs par savu izdomu atbildēja Gurla.

-         Ā, tādēļ mājas sauc par mājām jo tur ir normāli varžu kurkuļi? - pārjautāja Grumka, kurš cītīgi tagad bakstīja kurkuļu astītes ārā no zobstarpām.

-         Nē, tādēļ, ka kurkuļi nav rūgti.

-         Nu, tas ir tas, ko es teicu, – ar nelielu kurkuļu atvemšanu sakāmo papildināja Grumka.

-         Nē, tu teici - normāli kurkuļi.

-         Vai tad „normāls” un „nav rūgts” nav viens un tas pats?

-         Nav.

-         Kā nav? Ir.

-         Nu, tu stulbs esi, Grumka. „Normāli” kurkuļi ir tādi, kas „nav rūgti”, tātad ir viens un tas pats, – iekarsa Gurla.

-         Pats tu esi stulbs! Ja „normāls” un „nav rūgts” ir viens un tas pats, tad teiksi, ka mans normālais cirvis nav rūgts? Ja reiz vārds „normāls” un „nav rūgts” ir viens un tas pats, – sava viedokļa aizstāvībai argumentus meklēja Grumka.

-         Gribi teikt, ka tavs cirvis ir rūgts? – Gurla uz Grumku paskatījās kā uz pēdīgo stulbeni.

-         Nezinu, ņem pagaršo. – Grumka iedeva Gurlam savu samērā milzonīgo divroku kaujas cirvi. Gurla zobiem švirkstot iekodās tā kāta un sāka ar mēli laizīt, lai izbaudītu garšas nianses.

-         Nu, kāds ir? – jautāja Grumka.

-         Patiešām nav rūgts. Pēc sviedriem. Sāļš.

-         Tātad vārdi „nav rūgts” un „normāls” ir viens un tas pats! – priecīgs par savu uzvaru strīdā konstatēja Grumka.

-         Stulbeņi, aizverieties! Man jūsu intelektuālās sarunas apriebušās. Ko mācīja mūsu papucītis? „Sit vispirms, jautā pēc tam”! – sarunā iejaucās Gargars.

-         Jā, jā, un vēl papucītis mums mācīja, kamēr tu nebiji klāt – „Ja redzi Gargaru, tad tu redzi divus stulbeņus”! – atcirta Grumka.

-         Patiešām? – Gargars manāmi aizvainots jautāja – Savukārt man papucītis sacīja „Ja redzi kādu no brāļiem, tad tu redzi milzonīgu pūli ar stulbeņiem”!

-         Stulbenis tāds! Viņš nesacīja pūlis, viņš teica bars, – atkal pie vārdiem piesējās Gurla.

-         Nepalaid muti! Bars stulbeņu ir Guba, visi kopā esat pūlis.

-         Nu tu gan tagad muldi. Pat Guba nav tik stulbs, cik tu tagad stulbi runā! – smējās Grula.

-         Ja? Es stulbi runāju? Tu tūlīt izjutīsi uz savas ādas, cik tieši stulbs es esmu.

Gargars šķēla ar dūri Gurlam pa aci. Gurla sagrīļojās un, nomurminot vārdus „izcils stulbenis”, nogāzās gar zemi.

Pārēji brāļi redzot, ka ir iespēja izvingroties, vispirms metās ar dūrēm virsū Gurlam, taču tikai pēc vairākiem sitieniem piefiksēja, ka tas jau sen kā atslēdzies, tādēļ pagriezās pret Gargaru un metās viņam virsū.

Gargars būdams dūšīgs orks, visdūšīgākais no brāļiem, Grumku un Ukri ar dūres sitienu pa galvas vidu atslēdza, pirms pats no Gubas dabūjis pamatīgu belzienu, ar smaidu uz lūpām nogāzās lielceļa smiltīs.

Guba paskatījies apkrāt un, redzot, ka palicis vienīgais pie samaņas, neko jēdzīgāku nespēja izdomāt, kā no visa spēka atvēzēties un kraut sev pašam pa seju. Atskanēja deguna lūšanas skaņa un slābans kritiens gar zemi.

Tā nu pieci brāļi gulēja lielceļa vidū kādu stundas pusi. Dažāda veida ceļotāji nāca un gāja, bet neviens nepievērsa tam uzmanību, jo tas jau sen zināms, ja orki dodas kaut kur vairāk kā viens, tad tie reizi dienā izkaujas līdz bezsamaņai. Pat ratus neviens no ceļiniekiem negrieza riņķī, droši ļāva ratu ritenim velties pāri rumpīšiem.

Pēc pusstundas pamodās Gargars saķēris galvu tikai noteica „Ai, cik labi!” un ar smaidu sejā stutēja kājās pārējos brāļus. Tie gan kā kājās nostādīti palaisti vaļā uzreiz krita gar zemi, taču Gargars bija pietiekami cītīgs, lai, uzstādījis vienu, ietu pie nākamā. Patiesībā viņš nemaz neaizdomājās līdz tam, ka brāļi krīt zemē, jo nav pie samaņas, viņam šķita, ka viņš kārtīgi stutē visus augšā un tas, ka brāli Gurlu viņš stutē jau 4 reizi, viņu nemaz nemulsināja, jo viņš vienkārši domāja, ka viņi ir tik daudz, jo skaitīt ta’ nemācēja, cik ir brāļi, savukārt atpazīt pēc sejas neiedomājās. Orkiem galu galā ir speciāli jāpiedomā pie tā, kad kādu grib atpazīt.

Pēc brītiņa pārējie tomēr arī atjēdzās, papliķējuši paši sevi it kā miegu dzīdami ar smaidu uz lūpām taisījās doties tālāk.

-         Baigi patīkami man iekrāmēja pa galvu! – Ukris vēl noteica.

-         Jā, tikai tagad nevaru atcerēties kur mēs esam un kur gājām, – konstatēja Guba.

-         It kā tu pirms tam to būtu zinājis! – smīkņāja Gurla, bet ar sāka kasīt pakausi dēļ tā, ka nespēja izdomāt, kas un kā.

-         Nu, mēs sēdējām savā ciemā, kad mums vecais šamanis iedeva vēstuli, – bildi kā pēc daudznedēļu rauta krogā, kopā sāka likt Gargars.

-         Kas bija rakstīts vēstulē? – jautāja Gurla.

-         Ēēē, – visi kā viens novilka un skatījās viens uz otru.

-         Vēstule ir pie mums? – prasīja Gurla.

-         Ēēē, – pārējie turpināja vilkt neartikulēto rīkles skaņu.

-         Pārbaudām viens otru! – pavēlēja Gurla.

Brāļi ķērās pie vēstules meklēšanas pēc orku metodes. Tas ir, kad katrs nevis pārbauda sevi, bet gan viens orks pārbauda otru. Tiesa šādas pārmeklēšanas par saudzīgām nenosauksi, jo vārds brutāls būtu pārlieku maigs apzīmējums metodei. Norauta krekla piedurkne, izlauzta locītava nebija nekāds retums. Piemēram, Gargars Gubu taustīja ar pliķējošu sitienu palīdzību. Atvēzēja roku un pliķēja no visa spēka pa muguru. Guba stenēja vien, taču Gargars iekrāmējis pa krūtīm sataustīja, ka tur ir kaut kas apakšā. Norāva kreklu Gubam, saplēsa to divās daļās un uz lielceļa nokrita saburzīta vēstule.

Gargars pacēla to apskatījās uz viņam nesaprotamajām zīmēm un atdeva Gubam

-         Še, izlasi!

Guba pārbrauca ar acīm pār tekstu un tad pievērsās brāļiem.

-         Nu? – prasīja Gurla.

-         Nezinu, neko nesapratu.

-         Bāc, lasi skaļi!

Guba pievērsās tekstam un lēnām un stostīgi sāka lasīt.

"Ja vēlaties nopelnīt lielu naudu, tad doties ārā no ciema pa lielceļu. Ejiet līdz tiltam, kad esat pārgājuši pāri tiltam, tad nogriezieties pa labi, noejiet gabalu, kamēr vairs neredzat tiltu, tad pārpeldiet upi, pagriezieties pa labi un ejiet līdz tiltam. Kad esat sasnieguši tiltu, tad pagriezieties pa kreisi un dodies pa ceļu līdz ciemam. Ciemā pirmajā mājā pa labi pārmāciet visus. Nopelnīsiet daudz. Rīkojieties ātri."

Noklausījušies Gubas lasījumu, orki atkal brīnījās viens uz otru, līdz Grumka ieminējās.

-         Nu, mums jānogalina visi, kas dzīvo pirmajā mājā pa labi!

-         Jā, bet kā lai mēs zinām, kur tagad esam? – jautāja Gargars.

-         Uz ceļa, – ieminējās Guba.

-         Ceļa? – paskaidrojumus prasīja pārējie brāļi.

-         Jā, ceļa! Neredzi smiltis zem kājām?

-         Ā, nu pareizi, tur, kur ir izritinātas smiltis, tur parasti mēdz būt ceļš. Tad jau mums tikai jādodas uz priekšu, – noteica Grumka.

-         Jā, ejam! – pārējiem pavēlēja Gurla.

Orki devās, nemaz nelauzot galvu par to, uz kuru pusi viņiem pa lielceļu būtu jādodas. Pēc kāda mirkļa viņi priekšā ieraudzīja tiltu.

-         Kas tas tāds? – prasīja Guba

-         Izskatās pēc lidojoša ceļa, – konstatēja Ukris.

-         Virsūdens brasls? – minēja Gargars.

-         Kāds brasls? Tas ir ceļš, kas uzstutēts uz stabiem, – pārliecinošāku versiju mēģināja minēt Grumka.

-         Kādi stabi? Tie ir ūdenskoki kuros ieķēries ceļš, – teica Gurla.

-         Kādi vēl ūdenskoki? Ūdenī koki neaug. Ūdenī ir tikai zivis, – aizrādīja Grumka.

-         Kas tad tas ir? Milzu virsūdens zivis? – no pirksta izzīst patiesību turpināja Gurla.

-         Iespējams. Bet kādēļ viņu tik daudz un kādēļ virs viņām ir ceļš? – brīnījās Guba.

-         Varbūt viņas ēd ceļu? – minēja Gurla.

-         Kādēļ? – jautāja pārējie brāļi.

-         Kā, kādēļ? Tu taču arī grauz jumta sijas, kad galīgi tukšs vēders, bet mājā nekā cita nav. Labāk apēsta sija, nekā nosprāgt badā uz sijas.

-         Nu, un kāds sakars tam ar virsūdens zivīm? – pārējie bija joprojām neizpratnē.

-         Zivis ir badā, tādēļ ēd ceļu! – ar dzelžainu stulbeņa loģiku atbildēja Gurla.

-         Vairāk izskatās, ka viņas tur beigtas karājās, – pakasījis pakausi minēja Guba.

-         Domā nosistas? – jautāja Gurla.

-         Drīzāk nobrauktas. Ar ratiem kas brauc pa ceļu, – iestarpināja Gargars.

-         Pag, bet vēstulē vai tik tas objekts nebija nosaukts par tiltu, – ar pēkšņu atklāsmi sacīja Grumka.

-         Jā, bet tu zini, kas ir tilts? – apstiprināja un jautāja Gurla.

-         Nē, – Grumka apstulba.

-         Nu, tagad zini. Tilts ir beigtas milzu virsūdens zivis, kas ēd lidojošo ceļu! – ar tādu kā pārākumu teica Gurla.

-         Ha, cik tu gudrs! Varētu padomāt, ka tev smadzenes arī ir, – mazliet ņirgājās Grumka.

-         Nemuldi, savādāk izbarošu milzu virsūdens zivīm! – mazliet glaimots atbildēja Gurla.

-         Pats nemuldi, bet kā mēs tiksim pāri lidojošam ceļam? Ja nu mūs apēd kāda milzu virsūdens zivs? - pie lietas atgriezās Grumka.

-         Nezinu. Sitīsim nost ja mūs ēdīs, – vieglprātīgi noteica Gargars.

-         Tev tikai sist, Gargar, skaties, ka tevi pašu nepiesitam, – Guba ar cerību uz jaunu izvicināšanos mēģināja „uzbraukt”.

-         Nu, bet ko tad lai mēs darām? – Gubas cerības uz izvicināšanos neattaisnoja Gargars

-         Varbūt ejam pa šo upes krastu? – jautāja Gurla.

-         Nu un kā mēs nokļūsim atpakaļ? – pretjautāja Grumka.

-         Nezinu īsti, bet ja mēs ejam pa šo krastu pa labi, pārpeldam pāri upei, tad pārpeldam atpakaļ un nākam par otro upes krastu, kas nav otrais upes krasts, pa kreisi līdz ceļam!- savu „ģeniālo” plānu izstāstīja Gurla.

-         Tu taču esi pārgudrs stulbenis. Vai tik papucītis nebūs tevi par maz iekaustījis, kad sīks preteklis biji? Būs man jālabo viņa kļūda, savādāk izdomā visu ko! – Guba tagad mēģināja „uzbraukt” Gurlam.

-         Jā, pats stulbi jūtos, ka nejūtos stulbi, – nemanījis mājienu uz izkaušanos atbildēja Gurla.

-         Labi, vēlāk tevi kopīgi pārmācīsim, lai nebūtu tik gudrs. Tagad ejam! – zaudējis pēdējās cerības kādu aizkaitināt teica Guba.

Orki nogriezās pirms tilta pa labi, tad nogāja gabalu, kamēr vairs neredzēja objektu, kuru viņi dēvēja par beigtām milzu virsūdens zivīm, kas ēd lidojošo ceļu. Tad orki pārpeldēja upi. Pārpeldēja atpakaļ un devās pa to pašu upes krastu atpakaļ līdz vietai kur viņi savstarpējās sarunās bija noskaidrojuši, kas ir tilts.

-         Nu, un kur tagad? – jautāja Ukris.

-         Nezinu, kur mēs esam? – atteica Guba.

-         Uz kaut kāda ceļa, – konstatēja Gargars.

-         Kāda ceļa? – vaicāja Grumka.

-         Ceļa, kas ved uz ciemu, – ar pārliecību sacīja Gurla.

-         Kādu ciemu? – jau paspējis aizmirst, kur dodas, jautāja Guba.

-         Nu, to, kur mums jāizklaidējas.

-         Bet uz kuru pusi jāiet, te ir vēl viens lidojošs ceļš, kurā sakodušas beigtas milzu lidojošās zivis, – nesaprotot, ka atrodas vietā, kur bijis, jautājumus turpināja uzdot Guba.

-         Pāri beigtajām zivīm jau neiesim, iesim uz otru pusi, – atbildēja Gurla.

-         Skaidri zini, ka tas ir pareizais ceļš, – neticīgi jautāja Gargars.

-         Nezinu, bet ejam!

-         Tas labi, ka nezini, savādāk domātu, ka tu melo.

-         Jā, jā, jā, un atkal draudētu mani iedunkāt.

Tā orki lamādamies un draudēdami viens otram devās pa ceļu uz priekšu. Sāka krēslot un līdz ar dziļas tumsas iestāšanos viņi sasniedza ciema malu.

-         Esam klāt! – konstatēja Gurla.

-         Kurā mājā mums jālaužas iekšā? – nepacietīgi prasīja Gargars.

-         Pirmajā pa labi.

-         A kurš virziens ir pa labi?

Gurla pakasīja pakausi un atbildēja viņaprāt ģeniāli, kaut patiesībā nekas vairāk par pazīstamu vārdu virknēšanu nebija. - Nu tas, kurā ejot tu jūties labi!

-         Ā! – atzinīgi ar galvu pamāja Gargars.

-         Es jūtu, ka no tās mājas nāk labi iepuvuša cepeša smaka, – saodis smaku pavēstīja Grumka..

Gubam, izdzirdot vārdus „iepuvis cepetis”, acis vien iemirdzējās un sāka pārējos steidzināt. -  Ļoti, labi! Tad mums jādodas tur.

-         Stulbeņi, nekāda labi iepuvuša cepeša smaka no turienes nenāk. Es vienkārši skujos, - sacīja Ukris, kurš bija norāvis savam kreklam vienu piedurkni, to aizdedzinājis un tad bāzis klāt savai sejai, lai nosvilinātu spalvas. Nekā neparasta. Ikdienišķa orku skūšanās metode. Pat tad, ja orks ir sieviete.

-         Pats stulbenis, pie tam izcils. Kādēļ tev tagad jāskujas? – vīlies sacīja Guba.

-         Jā, – Ukris kā vienmēr uz atbildēja ar savu parasto frāzi uz uzdotu jautājumu.

-         Ko jā? Atkal stulbie jociņi?

-         Jā!

-         Ak, jā. Un ko tu teiksi, ja es tev piedāvātu noskūt arī matus uz pakauša?

-         Jā.

-         Kā vēlies – sacīja Guba, izrāva Ukrim no rokas degošo krekla piedurkni un pielika pie pakauša, kur mati nosvila vienā mirklī.

-         Bija labi?

-         Jā.

-         Hahaha! – smējās visi orku brāļi pašu Ukri ieskaitot.

-         Ev, pag! – iebļāvās Grumka.

-         Kas, ko? – pārējie pievērsās.

-         Ukris teica, ka jutās labi.

-         Un?

-         Jā, – pilnīgā bezjēgā iemeta Ukris, jo vārds „un” tika izteikts kā jautājums.

-         Ja reiz Ukris jutās labi, tad tas ir īstais virziens, kur mums jāiet. Jo pa labi ir tur, kur jūtas labi.

-         Ā.

Visi pievērs skatu Ukrim, lai novērtētu kurā vietā no pārējiem viņš stāvējies.

-         Hmm, Ukrim tuvākā māja ir tā tur, - norādīja Gurla uz māju, kas patiešam bija pirmā pa labi ciemā. Tiesa, pa kreisi nevienas mājas nebija, tādēļ nekādas dižās starpības nebija, jo tā māja bija vienkārši tuvākā viņiem.

-         Ejam piebeigt tos neliešus! – iepriecināts norēcās Gargars.

-         Skrienam! Skrienam, kamēr neesam aizmirsuši kur mums jāiet! – piebalsoja Gurla.

Orki norāva no pleca ieročus un ar kviecieniem metās uz māju. Pieskrējuši pie mājas, Grumka, kas bija visiem skrējis pa priekšu, apstulbumā apstājās. Pārējie, kas bija skrējuši cieši aiz muguras, ieskrēja viņa mugurā, un visi orki sagāzās vienā čupā. Visi apstulbumā brīnījās, jo mājai nebija durvju. Bija tikai logi.

- Kas ir, stulbeni? Nejēdz galīgi vairs paskriet? – neapmierināts bļāva Gargars, kuram Gurla krītot bija ieķēries ausī, un tagad auss bija smuki norauta un atradās Gurlas rokā.

-         Kas tas par murgu? – jautāja Grumka.

Grumka norādīja uz māju.

-         Kāds murgs? Mana auss ir murgs, – Gargars gaudās.

-         Vispār, skaista auss! - sacīja Gurla, kurš to cītīgi nopētīja.

-         Skaidrs, ka skaista, tā jau nav mana, bet gan elfu.

-         Elfu? – ar nelielu riebumu jautāja Gurla.

-         Savējo reiz biju spiests apēst derībās. Tādēļ viendien nožmiedzu elfu, nogriezu viņam ausi un piešuvu savējās vietā.

-         Še, ņem, piešūsi pēc tam atpakaļ! – Gurla atdeva ausi Gargaram, kurš to iebāza kabatā, kurā parasti izšņauca degunu.

-         Un vispār, kas par lietu? – nikns prasīja Gargars Grumkam.

-         Mājai nav durvju, ir tikai logi.

-         Nu, galīgi izkūkojis prātu, - sacīja Gargars - Skaidrs, ka nav durvju. Tu māki taisīt durvis?

-         Nē,- atbildēja Grumka.

-         Skaidrs, ka nē. Tu nemāki, es nemāku, neviens orks nemāk, tādēļ jau arī tipiskai orku mājai nav durvju.

-         Kā tad mēs orki tiekam iekšā?

-         Nē, nu tu pa spundi esi barots, šaubu nav. Kas esi aizmirsis, kā visu mūžu esi kāpis iekšā savā mājā?

-         Ēēē, – neizpratnē kasīja pauri Grumka.

-         Hahaha, brāļi demonstrējam iekļūšanu mājā, kurai nav durvju, pa orku metodei.

-         Pag, pag! – nedroši sacīja Grumka un lēnām sāka atkāpties.

Taču bija jau par vēlu. Pārējie brāļi saķēra Grumku ciet. Divi paņēma aiz kājām, divi aiz rokām, iešūpoja Grumku, lai ielidinātu viņu māja pa logu iekšā.

Notika skaists lidojums, taču, ak, vai! Atskanēja nelāgs būkšķis, lūstoša kaulu skaņa, jo Grumka bija atsities pret logu, taču nebija izlidojis tam cauri. Tagad viņš gulēja zemē stenēdams.

-         Bāc! Aizmirsām atvērt logam slēģus – konstatēja Ukris.

Gargars piegāja pie slēģiem, iekrāmēja pāris reizes pa tiem ar cirvi, un no slēģiem bija palikušas tikai atlūzas.

-         Vēlreiz! – nokomandēja Gurla.

Brāļi pacēla no zemes sāpēs stenošo Grumku, iešūpoja un ielidināja pa logu iekšā.

Šoreiz viss izdevās lieliski, ja neskaita no iekšienes plīstošo trauku skaņu un krītošu katlu šķindoņu.

-         Nākamais Ukris! – nokomandēja Gurla.

Trīs brāļi viņu saķēra un ar’ ielidināja pa logu iekšā. No iekšas atskanēja smilkstošs Grumkas rukšķis. Ukris laikam bija uzgāzies tam virsū.

-         Tagad Gargaru!

Guba ar Gurlu pa diviem stenēdami, knapi pacēla būdīgo Gargaru un pa logu drīzāk viņu ieslidināja iekšā, nekā iemeta.

-         Tagad tu gatavojies.

Guba pagriezās ar seju pret logu un Gurla no visa spēka ar cirvja plakni iesita viņa pa pēcpusi. Guba no sāpēm veica skrējienu un reizē palēcienu, tādejādi pats ielecot iekšā.

Gurla pats piegāja pie loga pasauca Gargaru.

-         Palīdzi tikt iekšā!

Gurla nolika plaukstas uz loga palodzes, Gargars ar savu dūri pa tām sirsnīgi iekrāmēja un Gurla ar lamām, ka par šo novilks deviņas ādas no Gargara, sāpēs palēcās no zemes, pievilkās un ierausās iekšā.

Telpa, kurā mūsu pieci brašie brāļi ievēlās, kā jau nojaušat, bija virtuve. Pareizāks apzīmējums gan būtu komposta kaudze, kas izbērta lūžņu izgāztuvē, bet tas tā, jo orki jutās kā mājās.

Guba pat jau bija paspējis paķert un uzgrauzt pērnās lapas.

-         Klusāk! - sacīja Gurla. Kaut pats bradāja pa samīcītiem kastroļiem ar tādu troksni, ka mironi varētu uzcelt no kapa. Tikai mironi, bet ne gulošu orku, jo no blakus telpas nāca tāds krākšanas troksnis, ka visa māja nedaudz vibrēja. Aizmidzis orks krākšanā pārspēj pat apslimušu pūķi, jo ne par velti orki savu ēku konstrukcijās neizmanto ne skrūves, ne naglas. Tās vienkārši no vibrācijas iznāk ārā, un māja sagāžas kā trauku skapis, kuram tuvumā ticis orks.

-         Lavāmies uz blakus telpu un žmiedzam visus nost, – visnotaļ vienkāršo plānu klāstīja Gurla.

Orki visi kā viens nobļāvās, norukšķēja, cik spēja, jo vārds „lavāmies” bija vienīgais orku joks visā rasē, kuru orki paši saprata, bet pārējiem gan nebija īsti skaidrs, kurā vietā tur humors.

Orki veica lavīšanos labākajās tradīcijās. Vispirms aizspēra virtuvē pa gaisu visu kas aizsperams, darīja visu iespējamo, lai radītu pēc iespējas skaļāku troksni, Gargars pat iecirta cirvi sienā, lai atstātu tur robu, un tad metas blakus telpā.

Blakustepla bija dzīvojamās istabas un guļamistabas apvienojums. Kur vienā stūrī dega ugunskurs, gala sienā rēgojās nopelējuši aizkari, savukārt centrā atradās izklāta vecu lapu kaudze, uz kuras gulēja izcili resns orks. Divi vērši resnumā to nepārspētu.

Orki rēkdami metās virsū un cirta ar cirvjiem gulošajam pa vēderu, taču tas tam nekādu dižo skādi nenodarīja, jo viņa tauku slānis bija tik biezs, ka cirvji tur iecirtās tajos un notecināja ar taukiem visu cirvja kātu, tādejādi brašie orku brāļi vairs nespēja izraut ārā cirvjus, jo rokas slīdēja.

Resnais Orks ar skaļu rukšķi pamodās. Vispirms viņš apstulbis skatījās uz pieciem orkiem, kas stāvēja viņa priekšā, tad pamanīja iecirstos cirvjus sev vēderā un sacīja.

-         Urgh. Kādēļ man vēderā cirvji?

-         Tādēļ, ka beigas tev ir, resnais! – atcirta Gurla.

-         Man? Beigas būs Jums, kad es Jūs pusdienās uzcepšu! Mazi jauki šņukuriņi, – resnais orks aplaizīja ar mēli lūpu kaktiņus, atstājot tur karājoties lielu zaļganu siekalu.

-         Cepetis būsi tu! Brāļi, aiziet!

Orki visi reizē mēģināja izraut ar strauju vēzienu cirvjus, taču rokas izslīdēja un visi brāļi diezgan patizlā veidā nokrita atmuguriski.

Savukārt resnais orks, redzot, ka šamie guļ gar zemi, ar laimes pilnu rūcienu leca tuvākajam virsū.

Gurlam par nelaimi tuvākais bija viņš. Gurlas ķermenis pazuda zem lielās tauku masas, paliekot tik kājām vien ārā, kuras izmisīgi spirinājās.

Pārējie brāļi piecēlušies kājās mēģināja resnīti nostumt nost, taču bez panākumiem. Tā viņi stumdījās kādu brīdi, līdz vienā brīdī gaismu, kas nāca no ugunskura, aizklāja milzīga ēna. Ēna, kas izskatījās pēc bifeļa.

Brāļi un arī resnais orks pagriezās. Viņi ieraudzīja orku sievišķi, kuru labāk bija neieraudzīt. Salīdzinot ar šo vezumu, resnais orks izskatījās pēc tieva skaļiņa. Ja resnais orks bija divu govju resnumā, tad šī bija veselas ganāmpulks govju plus divas grūsnas kazas krūšu vietā.

Orki nebija pirms tam pamanījuši, taču izrādījās šī briesmīgā sieviete aizņēma pusi no istabas, kas patiesībā bija divreiz lielāka nekā sākumā licies. Vienkārši viņa aizņēma vietu no vienas sienas gala līdz otram, un savukārt vieta, kuru orki bija noturējuši par aizkariem, bija kleita.

Atskanēja dobja balss, tāda, it kā pūķim kurkstētu vēders.

-         Vecais! Kur darvas muca?

Resnais orks nobālēja. Tiesa tas uz zaļās ādas izskatījās nedaudz perversi. Āda kļuva tāda, kā saulē ierūdzis kefīrs ar pelējuma kārtu pa virsu.

-         Kur ir muca? – dobjā balss atkārtoja.

Brāļi nesaprašanā viens uz otru skatījās un ne vella nesaprata, par ko iet runa. Taču resnais orks ar drebelīgu balsi sāka taisnoties.

-         Piedod! Man gribējās dzert.

-         Tev gribējās dzert?

-         Jā, es sākumā domāju, ka nodzeršos bišķiņ, bet sanāca izdzert visu.

-         Visu? Un ar ko lai es tagad krāsoju matus?

-         Ēē, ar kompostu, – zīmīgi acis uzmeta resnais orks, kur viņš bija gulējis.

-         Nē, tu man tūlīt visu skaisti izspļausi ārā. Nē, es tev to izspiedīšu ārā!

Vezums sāka kustēties uz resnā un brāļu pusi.

Resnais tikai noteica brāļiem

-         Mūkam!

Viņš nedabīgi veikli savam resnumam piecēlās. Laikam bailes no vēl resnākā briesmoņa darīja brīnumu lietas, viņš pagrāba gandrīz nosmacēto Gurlu padusē un metās uz virtuvi.

Virtuvē Gurlu nesaudzīgi izmeta pa logu ārā, tad pats ar ieskrējienu ar metās pa logu ārā. Tas gan nebūtu izdevies, ja ņemtu vērā orka gabarītus, kuri bija divreiz par lielu priekš loga izmēriem, taču viņa masa darīja savu, jo siena no viņa trieciena izgāzās.

Resnais, sacirstajiem cirvjiem vēderā kratoties pa gaisu, metās projām no mājas ko kājas nes. Pārējie četri brāļi sekoja, pa ceļam aiz padusēm paķerot daudz cietušo Gurlu, kas gulēja zem sienas atlūzām.

Noskrējuši krietnu gabalu un pievērsuši skatu uz māju, viņi ievēroja, ka tā burtiski uzsprāga. Laikam resnais sievišķis bija arī pilnā tempā nesies ārā pa kādu no sienām, taču efekts bija līdzīgs rūķu ugunspulvera sprādzienam. Ēkas atlūzas aizlidoja daudzus simtus metrus pa gaisu, savukārt sievišķis, kurš skrēja uz viņu pusi, ceļā atstāja pēdu sliedes, kas izskatījās, kā svaigi rakti grāvji.

Resnais orks un brāļi turpināja skriet cauri visam ciemam, līdz nonāca otrā ciema pusē.

Orki noslēpās aiz tālākās mājas sienas un lūrēja ap stūri uz tālumā esošo sievišķi, kas meklēja viņus.

Resnais orks sacīja.

-          Klau! Kādēļ jūs man uzbrukāt?

-          Lai dabūtu atlīdzību, – atbildēja Grumka.

-          Kādu atlīdzību?

-          Ē, nezinu.

-          Kā nezini? Uzbrukāt man, paši nezināt kādēļ? Kas jūs stulbeņi esat?

-          Jā, – atbildēja Ukris.

-          Haha. Jūs esat tieši tikpat stulbi, kā mani pieci dēli.

-          Tev ir pieci dēli? – jautāja Gurla.

-          Jā, – atbildēja resnais.

-          Papucīt? – kā pēkšņu atklāsmi piedzīvojis sacīja Gurla.

-          Ko? Es tev neesmu nekāds papucītis.

-          Gurla! – Gurla nosauca savu vārdu un rādīja uz sevi.

Nu arī resnais apstulba. – Ko, jūs esat mani pieci dēli?

-          Tādā gadījumā, ja tu esi papucītis.

-          Jūs uzbrukāt savam papucītim, aizmirstot, ka esmu jūsu papucītis?

-          Jā, – sacīja Ukris.

-          Jūs man atrausities! – papucītis izrāva no sava vēdera divus cirvjus

-          Nevajag, papu! Mums vajag tikai atlīdzību, lai varam iet mājās pie papucīša, – neko nesaprotot sacīja Guba.

Taču papucītis bija neapturams, ja viņš bija nolēmis sodīt savu dēlus, tad to apturēt nevarēja neviens. Brāļi ņēma kājas pār pleciem, papucītis skrēja šiem pakaļ, bet resnais sievišķis, pamanījis skrienošo papucīti, nesās tam pakaļ.

Pa tuvējās mājas logu nolūkojās ciema šamanis, galvu vien nogrozīja un pie sevis nodomāja: „Sen nav redzēti tik stulbi orki! Pietiek uzrakstīt vienu stulbu vēstuli, iedot Gubam, lai nākamā mirklī ģimene viens otru slaktētu nost un brucinātu savu māju.”