Pedro Laskurens

Pedro Laskurens (1856 – 1952) ir neapstrīdēts pasaules rekordists, runājot par īsāko valsts prezidenta amatā pavadīto laiku. Pētnieki strīdas, cik garu mirkli viņš pabija par Meksikas prezidentu. Tiek minēts dažāds minūšu skaits – no 15 līdz 55, taču visbiežāk literatūrā ir nosauktas 45 minūtes. Laskurens nebija plānojis sev prezidenta krēslu, taču kļuva par apstākļu sakritības upuri. Kad 1913.gada 18.februārī Meksikā notika kārtējais valsts apvērsums, valsts galvu Fransisko Madeiro gāza un turēja gūstā pučistu vadonis ģenerālis Viktorio Uerta. Laskurens tobrīd pildīja ārlietu ministra pienākumus. Baidīdamies par Madeiras dzīvībi, viņš pierunāja prezidentu atteikties no amata par labu pučistiem. Tolaik Meksikas konstitūcija noteica, ka tādos gadījumos augstajā amatā jāsēžas viceprezidentam. Ja tas nav iespējams, nākamais ir ģenerālprokurors, ārlietu ministrs vai iekšlietu ministrs. Viceprezidents un ģenerālprokurors atkrita, jo arī tos ģenerālis bija gāzis. Atlika pats Pedro Laskurens. Valsts apvērsuma organizētāji savos plānos viņam atvēlēja ļoti konstruktīvu lomu. Laskurenam vajadzēja dot prezidenta zvērestu, iecelt ģenerāli Uertu par iekšlietu ministru un tad atkāpties, lai saskaņā ar konstitūciju prezidenta amatu ieņemtu nākamais, tātad minētais Uerta. Viss nepilnas stundas laikā tā arī notika. Meksikas parlaments par jauno valdību nobalsoja, asistējot ģenerāļa karavīriem. Uerta piedāvāja vietu valdībā arī Laskurenam, taču viņš atteicās, izvēlējās atstāt politiku un pievērsties jurisprudencei. Pēc pusotra gada diktators pats bija spiests atkāpties un doties trimdā, jo notika kārtējā vardarbīgā varas maiņa. To šoreiz nodrošināja amerikāņi. 1913.gada 18.februārī Uertas gāztais prezidents Madeiro gāja bojā apšaudē četras dienas pēc apvērsuma.

Diosadado Kabeljo

Venecuēlas politiķis Diosdado Kabeljo (1963) bija uzticams šīs valsts prezidenta, nu jau nelaiķa Ugo Čavesa līdzgaitnieks. Brīdī, kad 2002.gada 11.aprīlī Venecuēlā notika valsts apvērsuma mēģinājums un Čavess uz 47 stundām tika izslēgts no spēles, Kabeljo ar viceprezidenta tiesībām satvēra valsts pārvaldes grožus, patētiski paziņodams, ka būs valsts vadītājs tik ilgi, kamēr neatgriezīsies pats Čavess. Valsts apvērsums galu galā izgāzās, jo sazvērniekus, kas pārstāvēja lielkapitāla intereses, neatbalstīja ne vairākums Venecuēlas militāristu, ne arī Čavesa sociālistisko reformu iebarotā tauta, kas izgāja demonstrācijās galvaspilsētas Karkasas ielās. Dažas stundas pēc viceprezidenta patriotiskās uzstāšanās pučisti padevās, un Venecuēlas likumīgais prezidents varēja atriezties savos apartamentos.

Vienīgā problēma – Čavess gūsta laikā jau bija piespiests atkāpties. Pēc pučistu aizbēgšanas 13.aprīļa naktī Kabeljo nācās dot Venecuēlas Republikas prezidenta zvērestu un par savu vietnieku iecelt Čavesu. Līdz ar 14.aprīļa rīta pirmajiem saules stariem Kabeljo prezidentūra beidzās, jo viņš demisionēja par labu īstenajam valsts saimniekam – Ugo Čavesam. Pakāpeniskā procedūra bija nepieciešama, lai viss noritētu saskaņā ar konstitucionālo kārtību un pēc tam kādam neienāktu prātā apšaubīt Čavesa pilnvaras. Toties Diosdado Kabeljo ar dažu stundu ilgo prezidentūras laiku varēja ierindoties otrajā vietā pasaulē īsāko prezidenta termiņu rangā. Kabeljo karjerā pēc tam gan viss ritēja divtik gludi. Vienīgi patrona Ugo Čavesa nāve šā gada martā Latīnamerikas politologiem likusi šaubīties par Kabeljo nākotni.

Gabriels Narutovičs

Īss un traģisks bija Polijas valsts prezidenta, Lietuvas pilsētiņā Telšos dzimušā Gabriels Narutoviča (1865-1922) valdīšanas laiks – tikai piecas dienas. Liepājas ģimnāziju pabeigušais un Sanktpēterburgā studējušais hidroinženieris Narutovičs pēc Pirmā pasaules kara aktīvi piedalījās kā Polijas, tā Lietuvas neatkarības atjaunošanā. 1922.gada 9.decembrī Nacionālā sapulce ar autoritatīvā maršala Juzefa Pilsudska atbalstu par pirmo valsts prezidentu ievēlēja toreizējo ārlietu ministru Narutoviču. Viņa izvirzīšanos ar lielu īgnumu uzņēma konservatīvās aprindas, kam šķita, ka ievēlētais ir pārāk kreiss, nav gana dedzīgs katolis, varbūt pat ir masons un ateists, un vispār ir „žīdu prezidents”, jo bauda nacionālo minoritāšu atbalstu. Bija mēģinājumi ar ielu nemieriem bloķēt viņa ierašanos Polijas parlamenta Seima ēkā uz zvēresta došanas ceremoniju. Amatā Narutovičs stājās 1922.gada 11.decembrī, bet 16.decembrī viņu jau nogalināja atentātā Nacionālās mākslas galerijas apmeklējuma laikā Varšavā. Slepkavību paveica Polijā labi pazīstamais gleznotājs modernists un mākslas kritiķis Eligjušs Ņevajdomskis. Viņš bija biežs mākslas pasākumu dalībnieks, tādēļ neradās problēmas pietuvoties prezidentam un viņu sašaut. Antisemītiski un radikāli nacionālistiski noskaņotajam mākslas kritiķim tika piespriests uz 1923.gada beigās izpildīts nāvessods, tomēr daļa Polijas sabiedrības viņu vēl ilgi uzskatīja par nacionālo varoni, nevis slepkavu.

Portugāles karalis Luišs Filipe

Pavisam traģiskos apstākļos Portugāles karaļa godā nepilnu pusstundu atradās 20 gadu vecais kroņprincis Luišs Filipe (1887 – 1908). 1908.gada 1.februārī viņš kopā ar tēvu Portugāles karali Karlušu I, brāli Manuelu un māti Orleānas Amēliju ekipāžā atgriezās Lisabonā no ārpilsētas izbrauciena. Kad karaliskā ģimene un tās svīta parādījās Tirdzniecības jeb Pils laukumā, tai uzbruka republikāņu teroristi Alfredo Košta un Manuels Buisa. Ļaundariem izdevās piekļūt karaliskajiem ratiem dažu metru attālumā un atklāt uguni. Košta šāva no revolvera, bet bijušais armijas snaiperis Buisa paspēja piecas reizes izšaut no Vinčestera tipa šautenes, ko bija paslēpis zem garā mēteļa. Karalis Karlušs I nomira atentāta brīdī pēc trāpījuma kaklā, bet kroņprincis Luišs Filipe lielā asiņu zuduma dēļ – aptuveni pēc 20 minūtēm ceļā uz slimnīcu. Saskaņā ar monarhijas loģiku princis manto troni līdz ar karaļa pēdējo elpas vilcienu, tātad no mirkļa, kad nomira Karlušs I, līdz savam nāves brīdim Luišs Filipe bija Portugāles karalis. Kā norāda pētnieki, prinča izdzīvošanas gadījumā viņa tiesības uz troni būtu neapstrīdamas. Tomēr reālajā dzīvē par valdnieku bija lemts kļūt karaļa jaunākajam dēlam Manuelam. Viņu tikai viegli ievainoja rokā, jo Orleānas Amēlija uz ekipāžas kāpšļa uzlēkušo slepkavu atgaiņāja, skaļi kliedzot un sitot ar ziedu pušķi. Pati karaliene brīnumainā kārtā netika ievainota. Abi teroristi dzīvību zaudēja turpat laukumā no policistu un apsardzes lodēm.

Jozefs Gebelss

Nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss (1897 – 1945) būtu varējis vēlēties labāku laiku, kad saņemt pagodinājumu būt par valsts augstāko amatpersonu – reihkancleru, taču liktenis bija lēmis, ka par tādu viņš kļuva 1945.gada 30.aprīļa pievakarē tūlīt pēc tam, kad pašnāvību izdarīja Ādolfs Hitlers. Gebelsu par savu mantinieku fīrers izvēlējās kara beigās, vēl pirms padomju karaspēks bija ielauzies Berlīnē. Oficiāli tas tika noformulēts tā sauktajā fīrera testamentā. To Hitlers nodiktēja naktī no 29. uz 30.aprīli savā bunkurā, apzinoties, ka beigas ir pavisam tuvu. Gebelsa pilnvaru laiks reihskanclera amatā ilga piecas stundas. Šajā periodā viņam nebija ne iespēju, ne vēlmju nodarboties ar bojāejošās valsts jautājumiem, kaut gan fīrers bija pavēlējis izlauzties no galvaspilsētas un turpināt pretošanos. Nacistu galveno ideologu viņa mūža pēdējā cēlienā nodarbināja lielākoties gatavošanās paša un kuplās ģimenes pašnāvībai. 1945.gada 1.maija rītā reihskanclers Gebelss vēl uzrakstīja vēstuli ģenerālim Vasilijam Čuikovam, kurš bija padomju spēku komandieris Berlīnes centrā, un pavēlēja ģenerālim Hansam Krebsam to nogādāt adresātam. Vēstulē bija informācija par Hitlera nāvi un aicinājums pārtraukt uguni. Tajā pašā dienā Gebelss kopā ar sievu Martu vispirms iedeva indi saviem sešiem bērniem un pēc tam nonāvējās paši.

Karls Dēnics

Dokumentā, ar kuru Ādolfs Hitlers 1945.gada 30.aprīlī pēc savas nāves par Vācijas reihkancleru iecēla Jozefu Gebelsu, bija norādīts, ka Vācijas prezidenta amatā jāstājas lieladmirālim Karlam Dēnicam (1891 – 1980). Lieladmirālis Hitlera testamenta tapšanas brīdī atradās Flensburgā pie Dānijas robežas. Nacistiskā Vācija bez prezidenta kā atsevišķas personas bija iztikusi vairāk nekā desmit gadu, taču diktators Hitlers acīmredzot uzskatīja, ka atgriešanās pie varas dalīšanas varētu nest kādu labumu nācijai. Protams, tituls Vācijas valsts prezidents 1945.gada haosa apstākļos bija vien tukša skaņa. Dēnics par galveno uzdevumu vispirms uzskatīja panākt pamieru ar Rietumu sabiedrotajiem, lai pasargātu Vāciju no padomju okupācijas. Pēc Gēbelsa pašnāvības viņš kļuva par augstāko amatpersonu valstī, bija tiesīgs sākt padošanās sarunas un piekrist Vācijas bezierunu kapitulācijai. Tas arī kļuva par Dēnica tā sauktās Flensburgas valdības galveno funkciju. Šī valdība beidza darbu līdz ar tās arestu 1945.gada 23.maijā.

Siaka Stīvenss

Āfrikas valsts Sjerraleones politiķim Siakam Stīvensam (1905 – 1985) 1967.gadā izdevās uzvarēt brīvās parlamenta vēlēšanās, taču iepriekšējais valdības vadītājs nebija ar mieru labprātīgi šķirties no premjera goda. 1967.gada 21.martā Stīvenss agrākās franču koloniālās pārvaldes ģenerālgubernatora rezidencē galvaspilsētā Fritaunā deva svinīgo zvērestu, kad ēkā pēkšņi iebruka bijušā premjera sakūdītu militāristu bars. Zvēresta nolasīšanas ceremonijas beigu brīdi no iebrukuma šķīra dažas minūtes, ko varēja uzskatīt par Stīvensa premjera amata laiku, pirms viņu arestēja militāristi. Politiķim pēc vairākiem mēnešiem tomēr izdevās gūt virsroku varas cīņās, un 1968.gadā viņš tika atjaunots šajā amatā. Jāpiebilst, ka Siaka Stīvenss izrādījās ne mazāk stūrgalvīgs un diktatorisks kā viņa sākotnējais gāzējs. Viņam gan valdības vadītāja, gan vēlāk valsts prezidenta amatā izdevās noturēties līdz pat 1985.gadam.

Rodžers Lafontans

Karību jūras salu republikā Haiti 1990. un 1991.gads iezīmējās ar īpaši raibu politisko situāciju – vietējo karakungu un dažādu grupējumu iecelti un pēc neilga laika atkal gāzti personāži vairākkārt nomainīja cits citu valsts prezidenta statusā, līdz ģenerālim Rodžeram Lafontanam (1931 – 1991), kurš jaunībā bija studējis ginekoloģiju un bijis draudzīgās attiecībās ar baisas slavas apvīto diktatoru Žanu Klodu Divaljē, tas viss apnika. Naktī no 1991.gada 6. uz 7.janvāri viņš paziņoja, ka ieceļ par prezidentu pats sevi, jo armija to vēloties. Bet Lafontans izrādījās vēl neveiksmīgāks par priekšgājējiem, kam noturēties prezidenta krēslā izdevās kaut vai dažus mēnešus vai dienas. Jau 7.janvāra rītā pretapvērsumu sarīkoja cits haitieši ģenerālis, vārdā Erārs Abrahams. Viņš atjaunoja amatā Lafontana gāzto prezidentu Ertu Paskālu – Trulio un nosodīja savu militāro kolēģi par „teroristisku darbību”. Neveiksmīgo pučistu arestēja un piespieda mūža ieslodzījumu, taču cietumā Rodžers Lafontans izdzīvoja tikai līdz tā paša gada septembrim. Viņu nogalināja kārtējā Haiti valsts apvērsuma laikā.

Skenders Gjinušs

Albāņu politiķis, sociāldemokrāts Skenders Gjinušs (1949) uzurpējās valsts labā, 1997.gada 24.jūlija rītā uz dažām stundām uzņemdamies prezidenta lomu. Valsts tajā laikā bija iegrimusi haosā, jo harizmātiskais, taču korumpētais prezidents Sali Beriša, kaut gan zaudējis vēlēšanās, tomēr, kā jau tas gadās, atkāpties nevēlējās. Kavēšanās bija ilgusi mēnesi un izraisījusi aktīvus opozīcijas protestus. Albānijā sākās tik pamatīgas jukas, ka pat Beiriša beidza spītēties un paziņoja par demisiju. Parlamenta priekšsēdētājs Gjinušs līdz dienas pievakarei ieņēma prezidenta posteni, kamēr parlaments ar steigu apstiprināja jaunu likumīgo prezidentu. Par to kļuva fiziķis Redžeps Meidani.

Ratu Tevita Momoedonu

Fidži salu valsts premjers Laisenia Karase pie varas nāca 2000.gadā pēc militāristu organizēta valsts apvērsuma. Oficiāli viņš tika uzskatīts par pārejas laika valdības galvu. Pārejas laiks beidzās 2001.gadā, un pēc likuma Karase nevarēja pretendēt uz otru termiņu pēc kārtas, bet viņam ļoti gribējās. Tad viltīgais politiķis pārliecināja senilo Fidži prezidentu Ratu Džozefa Iloilo, lai tas par premjeru apstiprina Karases ciešu līdzgaitnieku un draugu Ratu Tevitu Momoedonu (1941). Jau bija sarunāts, ka viņš atkāpsies pēc 24 stundām. Plāns izdevās lieliski – pēc Momoedonu atkāpšanās Iloilo amatā atkal iecēla Karasi, kuram nu vairs nevarēja pārmest nedz to, ka viņš amatā atrodas otro reizi pēc kārtas, nedz to, ka viņš ir tikai pagaidu premjers. Laisenia Karase laimīgi valdīja līdz 2006.gadam, kad viņu tomēr piespieda nolikt pilnvaras.

Vasilijs Meļņiks

Latvijas politiskajā vēsturē grūti atrast tādus piemērus kā iepriekš aprakstītie, taču spilgtākais būs uzņēmēja un miljonāra Vasilija Meļņika (1967) gadījums. Bijušais finanšu ministra Aivara Kreitusa padomnieks Meļņiks premjera Andra Šķēles 1997.gada valdībā nosēdēja finanšu ministra krēslā tikai piecas dienas – no 17.janvāra līdz 22.janvārim, tādējādi sasniegdams līdz šim nepārspētu Latvijas jaunlaiku politiskās dzīves rekordu. Demokrātiskās partijas Saimnieks pārstāvis bija pārāk pretrunīga personība tādam darbam, jo pirmām kārtām rupji pārkāpa Pretkorupcijas likumu, atrazdamies Rīgas ostas valdē, būdams AS Rīgas kuģu būvētava valdes priekšsēdētājs un vēl gribēdams ieņemt politisku amatu. Tas bija par daudz ne vien Šķēles un paša kandidāta politiskajiem pretiniekiem, bet arī Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, par sabiedrības un preses viedokli nemaz nerunājot. Skandāls beidzās ne vien ar Meļņika demisiju, bet arī ar premjera Šķēles valdības krišanu. Turpmāk Vasilijs Meļņiks tik atklāti politikai vairs netuvojās, turēdamies ēnā kā vairāku valdības vadītāju un Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks ekonomikas un tranzīta jautājumos.