Perspektīvo, fantastisko, pētniecisko projektu aģentūra. III epizode.

Priekšvārds Sergeja Peresļegna grāmatai ''Bīstamais Okamas asmens''. No redakcijas Nikolajs Jutanovs.

Kā jau tagad ir kļuvis skaidrs, krieviskai domāšanai raksturīgajā trīskāršajā paradigmā pasauli gaida trīs ģenerālie scenāriji.

Pirmais – turpinās laimīgā tirgus attiecību tagadne. Bankas darbojas kā pulkstenis, lido lidmašīnas, pa ātrgaitas autostrādēm drāžas komfortabli auto. Pasaules pilsētas, kas eksistē pēc J. Peresļeginas visai tēlainā izteikuma ‘’kā kloākas un muzeju apvienojums’’, rada bezgalīgas inovācijas, kuras pērējā pasaule ar prieku patērē tirgus-investīciju formātā.

Otrais scenārijs ir ar romantisku nosaukumu ‘’neofeodālais’’. Pasaule apstājas savā attīstībā. Mēs katastrofāli zaudējam iestrādātās tehnoloģijas, pilsētas panīkst, pārvēršoties par ‘’zināšanu klosteriem’’. Bet pati lielā, industriālās pagātnes zinātne tiek uztverta kā maģija, kas pieejama tikai iesvētītiem adeptiem. Pasaule ieiet klasiskās fantāzijas pasaulē.

 

 

Trešais scenārijs sola mums pavisam nezināmus medību laukus. Trīs no lādes: info, bio un nano kļūst par triviālas sadzīves elementiem. Visums, kā vispārēja spēle DOOM, pateicoties informācijas tehnoloģijām, iegūst virtuālu dimensiju, iedzīvotāji ar biotehnoloģiskām metodēm iegūst bezgalīgu veselību, bet nanotehs piegādā absolūtas bruņas un bezgalīgas patronas. Un, pats galvenais, mums rodas iespēja iepazīt jaunu saprāta tipu – superātru, superjaudīgu, dalītu – un ar neantropomorfu nesēju. Mēs ieejam Vindža – fon Neimana tehnoloģiskās singularitātes zonā. Formāli atdzīvosies jaunas cilvēces radīšanas sižets, ko pirms daudziem gadiem ir aprakstījis Džons fon Neimans: ‘’Runa ir par tehnisko progresu, kas nepārtraukti paātrina savu gaitu, un cilvēku dzīves veida maiņu, kas rada iespaidu, ka tuvojas kāda ļoti svarīga singularitāte Zemes rases vēsturē, kad visas cilvēku darbības, kādas mēs tās zinām, vairs nevarēs turpināties.’’

Vindžs par to jau rakstīja 1993. gadā: ‘’Mēs ieiesim pēccilvēku ērā. Neskatoties uz visu savu tehnisko optimismu, man būtu daudz komfortablāk, ja mani no šiem pārdabiskajiem notikumiem šķirtu tūkstoš gadu, nevis divdesmit.’’

Lai nu kā, iezīmējot trīs pasaules iespējamos attīstības atzarus, mēs izveidojām pamatus, lai izvēlētos darbus, kas būtu paši nozīmīgākie, lai saprastu nākotni. Radītais Zoila mērs [skat. P.S. – t.p.] ietver sevī gan vispārcilvēcisko vērtību attīstību, gan garīguma evolūciju, gan pasaules kodeksu – jau radīto, vēl radāmu un apzināmo baušļu sistēmu.

Tagad tikai jānoformulē galvenās, virzošās pretrunas.

XX gadsimts iezīmējās ar to, ka radīja un ieviesa pasaules praksē jaunākās humanitārās tehnoloģijas – ekoloģiskos baušļus. Romas kluba darbos formulētajā secinājumā par to, ka planētas Zemes ekosistēmas ir galīgas, izkristalizējās ekoloģiskā paradigma, kas kļuva par ieroci konkurējošā biznesa rokās. Un jau no sākuma tika apmaksāta kā ierocis. Kas nozīmēja, ka jau no sākuma tā ieguva ievērojamus finansu un administratīvos resursus, ne tikai izstrādei, bet arī virzībai uz priekšu. Tā kļuva par bāzi partiju veidošanai (zaļo partijas dažādās valstīs) un izveidoja pat speciālas kaujas vienības, kas ieguva nosaukumu ‘’Green Peace’’.

Pretstatā saprātīgi konstruētam jēdzienam ‘’evoloģija’’, kas ietver ‘’ klasiskās dialektikas, attīstības, sistēmas struktūras izaugsmi, tas ir, pretrunu uzkrāšanos tajā, bioloģisku, tehnisku, sociālu, zīmju sistēmu’’ idejas. Attīstības, progresa diskurss XXI gadsimtā iegūst baušļa formātu, kas nozīmē, ka jaunā formātā ieies arī politiskās reālijas, kas formulēs savu frontīru.

Lūk, arī izveidojās telpa literatūras darbu izvēlei, kas būtu nozīmīgi Nākotnes apjaušanai. Vienā aptverē iekļuva gan brāļi Strugacki, gan profesors Tolkins, gan paleoantologi Jefremovs un Jeskovs un, protams, skolotājs Simonss ar matemātiķi Vindžu. Saraksts nav pilnīgs, bet ietver tos, kuriem noteikti ir jāpievērš uzmanība, ja jūs patiešām gribat zināt Nākotni.

P.S. Japāņu rakstnieka Rinoske Akutagavas (1892.-1927.) stāstā ‘’Mensura Zoili’’ ir stāstīts par tā saukto Zoila menzūru jeb mēru – mašīnu, kas mēra objektīvo mākslas darba vērtību. Nosaukta sengrieķu filozofa un ritora Zoila, Sokrāta skolnieka vārdā. Autors kritiskam darbam „Homēra nosodījums’’. Zoila vārds ir kļuvis par sinonīmu piekasīgam, nelabvēlīgam un sarkastiskam kritiķim.