Rakbets Strēlnieka zvaigznājā bija G klases dzeltena zvaigzne. Tās sistēmā ietilpa piecas planētas un vēl viena – klaiņojoša – sagūstīta un sasaistīta ar gravitācijas saitēm pēdējo tūkstošgadu laikā. Sistēmas trešajai planētai bija atmosfēra, tās gaisu spēja elpot cilvēks, pietiekami daudz ūdens, ko viņš varēja dzert, un smaguma spēks, kas ļāva tam droši stāvēt un staigāt ar savām kājām. Cilvēki atklāja un ātri kolonizēja to: tā viņi rīkojās ar katru pasauli, kas bija derīga dzīvošanai. Taču pēc tam vai nu aizmirsuši, vai impērijas krišanas dēļ (iemeslu viņi tā arī neuzzināja un vēlāk tas viņus pārstāja interesēt) – kolonija tika atstāta pati savā vaļā.

Kad cilvēki pirmo reizi izsēdās uz Rakbeta trešās planētas un nosauca to par Pernu, viņi gandrīz nepievērsa uzmanību planētai – atnācējai, kas kustējās ap atkal iegūto zvaigzni pa izstieptu un nestabilu eliptisku orbītu. Nomainījās vairākas paaudzes, un cilvēki pavisam aizmirsa par tās eksistenci. Taču kosmiskās klaidones trajektorija gāja tā, ka vienu reizi divsimt Zemes gados planēta pietuvojās pavisam blakus Pernai.

Labvēlīgos apstākļos un pietiekami mazā attālumā starp pasaulēm – un tā gadījās gandrīz vienmēr – uz atnākušās planētas attīstījusies dzīvība mēģināja izlauzties caur plaisu kosmosā un pārsviesties un viesmīlīgāko Pernu.

Nepastāvīgie sakari ar Zemi pārtrūka tieši tad, kad iesākās izmisīga cīņa ar šiem draudiem, kas krita lejā no Pernas debesīm sudrabainu Nīšu veidā. Ar katru sekojošo paaudzi atmiņas par dzimteni izgaisa no Pernas vēstures: sākumā šīs atmiņas pārvērtās par mītu, pēc tam tās tika aizmirstas pavisam.

Meklējot aizsardzību no nāvējošām Nītīm un to iebrukuma, pernieši ar savu Zemes senču nezaudēto izgudrošanas spēju, piejaucēja unikālu Pernas faunas sugu. Cilvēkus, kas bija spējīgi uz ciešu emocionālu kontaktu – bet dažiem no viņiem bija iedzimtas telepātiskas spējas – sāka apmācīt apieties ar neparastajiem dzīvniekiem, jo to spēja uz teleportāciju nežēlīgajā karā par Pernas attīrīšanu no Nītīm bija neatsverama īpašība. 

Spārnotie, garastainie, uguni spļaujošie pūķi (nosaukumu cilvēki aizņēmās no kādas Zemes leģendas, kas bija palikusi atmiņā), to jātnieki, kuri tika audzināti atsevišķi no pārējiem perniešiem, draudi, ar kuriem viņi cīnījās, tas viss kļuva par pamatu jaunām leģendām un mītiem.

Taču tad Perna tika atpestīta no lielajiem draudiem, un dzīve sāka ritēt pa klusāku un mierīgāku gultni. Un kā ne reizi vien bija gadījies Zemes vēsturē, pret leģendām sāka izturēties ar šaubām, bet bijušo varoņu pēctečus vairs necienīja kā agrākos laikos...

Tomēr pienāk laiks un atkal skan trauksmes signāli un cilvēki slēpjas alu pilsētās – holdos, kas izcirsti klintīs daudzu paaudžu laikā. No kosmiskās telpas tumsas un aukstuma uz Pernu krīt lietus – nāvējošu, sudrabainu Nīšu gāziens, pa pusei augi, pa pusei dzīvnieki, kas aprij jebkuru organisku vielu, ko atrod uz zemes un gaisā. Un tad no veiru cietokšņiem apdzisušu vulkānu krāteros paceļas gaisā pūķu jātnieku kaujas vienības, lai ar savu uguni pelnos pārvērstu Nītis vēl gaisā un attīrītu no tām Pernas zilās debesis.

Pūķi izpleta savus spārnus pār Pernu – un pār Ennas Makefrijas dvēseli, kuras iztēle padarīja tos dzīvus. Viņas „Pūķu jātnieki” bez šaubām ieņem centrālo vietu viņas daiļradē.  Atkal un atkal vairākus desmitus gadu no vietas līdz savai nāvei viņa atgriežas pie šīs tēmas, dzīves nogalē uzrakstot pāris romānu kopā ar savu dēlu Todu un viņš vēlāk turpina rakstīt jau pats – par brīnišķo planētu Pernu, viņas prāta un sirds labāko darbu. Enna Makefrija, Pūķu pavēlniece... šis vārds daudziem no mums neko neizsaka, jo latviešu valodā nav tulkots neviens viņas darbs un arī tas, ka viņas labākie darbi ir sarakstīti pirms kādiem 40 gadiem, izsaka to, ka mūsdienu lasītājs, kas vairāk pieradis pie pašreizējiem autoriem, var paiet viņai garām, neiepazinis.

*****

Enna Inese Makefrija (Anne Inez McCaffrey; dzimusi 1926. gada 1. aprīlī, mirusi 2011. gada 21. novembrī) bija Amerikā dzimusi īru rakstniece, kura visvairāk kļuva pazīstama ar savu Pernas pūķu jātnieku sēriju.  Savas 46 gadu ilgās rakstnieces karjeras sākumā viņa kļuva par pirmo sievieti, kas ieguva Hugo balvu un par pirmo, kas vinnēja Nebulas balvu. 1978. gadā romāns "Baltais pūķis" kļuva par pirmo zinātniski-fantastisko grāmatu, kas parādījās "New York Times" bestselleru sarakstā.

2005. gadā Amerikas Zinātniskās fantastikas un Fantāzijas rakstnieki nosauca Makefriju par 22. lielmeistari, ikgadējo balvu ko piešķir katru gadu izcilākajiem, dzīvajiem fantāzijas un zinātniskās fantastikas autoriem. 2006. gada 17. jūnijā viņa iekļuva arī Zinātniskās Fantastikas Slavas zālē.

Enna Inese Makefrija ir dzimusi Kembridžā, Masačusetā, kā otrā no bērniem Ennas Dorotijas (dzim. Makelroja) un pulkveža Džordža Herberta Makefrija ģimenē. Viņai bija divi brāļi Hjū jeb "Maks" (miris 1988.) un Kevins Ričards ("Kevijs") Makefriji. Viņas tēvam senčos bija gan īri, gan angļi, bet mātei - tikai īri. Viņa mācījās Stjuartholas meiteņu internātskolu Stauntonā, Virdžīnijā, pēc tam absolvēja Montklēras vidusskolu Ņudžersijā. 1947. gadā ar izcilību tika pabeigta arī Redklifas koledža, kur viņa ieguva grādu slāvu valodās un literatūrā.

1950. gadā viņa apprec Horāciju Raitu Džonsonu (miris 2009.), kas viņu ieinteresēja par mūziku, operu un baletu. Ģimenē piedzima trīs bērni: Aleks Entonijs (1952), Tods (1956) un Džordžianna (1959; Džidži, pēc apprecēšanās - Kenedija).

Izņemot īsu brīdi Diseldorfā, desmitgades lielāko daļu ģimene dzīvo Vilmingtonā, Delavaras pavalstī. Tad1965. gadā viņi pārceļas Sīklifu Longailendā, kur Makefrija kļūst par rakstnieci uz pilnu slodzi.

No 1968. līdz 1970. gadam viņa ir sekretāre Amerikas Zinātniskās fantastikas rakstnieku organizācijā, taču 1970. gadā viņa ar diviem jaunākajiem bērniem emigrē uz Īriju neilgi pēc tam, kad viņa piesaka laulības šķiršanos. Īrijā nesen mākslinieki tiek atbrīvoti no ienākuma nodokļiem. Pārcelšanos veicināja arī viņas paziņa, rakstnieks Harijs Harisons. Drīz Dublinā ģimenei pievienojas arī rakstnieces māte.

Nākošā gadā, pavasarī Makefrija jau ir goda viesis savā pirmajā zinātniskās fantastikas konventā (Eastercon 22, 1971). Tur viņa iepazīstas ar biologu Džeku Koenu, kas kļūst par viņas konsultantu Pernas zinātniskajā pamatojumā.

Makefrija jau 1950. gados bija publicējusi divus īsos stāstus. Pirmais ("Freedom of the Race") vēstīja par sievieti, kas bija palikusi grūta no citplanētieša, un bija uzrakstīts `1952. gadā, kad viņa bija stāvoklī ar savu dēlu Aleku. Stāsts nopelnīja 100 dolārus "Science-Fiction Plus".

Viņas otro stāstu „Tower Lady” publicēja žurnālā „Fantasy and Science Fiction”, kura redaktors bija Roberts P. Mills, un atkārtoti publicē Džudīte Merila kā gada izcilāko zinātniskās fantastikas stāstu. Makefrija par stāstu sacīja, ka stāstu izdomāja, kad vēlējās būt viena, kā lēdija ziloņkaula tornī.

Džudīte Merila iepazīstināja Makefriju ar viņas ilglaicīgo literāro aģenti Virdžīniju Kidu (mirusi 2003. gadā) un uzaicināja viņu uz Milfordas rakstnieku darbnīcu, tur viņa atgriezās vairākas reizes. Tas bija pasākums, kur darbnīcas dalībnieki rakstīja stāstus, un pēc tam apsprieda un kritizēja vai slavēja tos. Pēc pirmās būšanas Milfordas darbnīcā, 1959. gadā viņa uzraksta „Kuģi, kas dziedāja”, ar to iesākot „Brain & Brawn Ship” sēriju. Tas ir stāsts par kosmolidotāju, kura cieš tik šausmīgā avārijā, ka spēj izglābt tikai viņas smadzenes, tās pieslēdzot kosmiskajam kuģim, rezultātā tas kļūst kā dzīvs un labs draugs savam partnerim – cilvēkam. Gadu desmitus vēlāk Makefrijas dēls Tods to nosauc „gandrīz par elēģiju viņas tēvam”. Savās intervijās no 1994. gada līdz 2004. gadam rakstniece atzina, ka tas esot viņas labākais stāsts un arī mīļākais, jo ir ielikusi sevī daudz no pašas pārdzīvotā: nepatikšanas laulības dzīvē un tēva nāve 1954. gadā.

Uzrakstījusi vēl divus stāstus par „Kuģi”, rakstniece ķeras pie sava pirmā romāna „Restoree” (1967). Attiecībā uz šo darbu, rakstniece atceras, ka nospriedusi: „esmu nogurusi no visas šīs fantastikas, kur varonis-vīrietis sitas ar citplanētiešiem, kamēr viņa draudzene šausmās bļauj, ielīdusi kādā kaktā”. Tāpēc viņas darbos parādās sievietes – varones.

Pārcēlusies uz Īriju, ģimene kādu laiku dzīvo trūcīgi, jo par rakstnieces darbu iegūtie honorāri nav tik lieli. Tāpēc ģimene vairākas reizes maina apmešanās vietas Dublinas apkārtnē.

Izšķirošo soli, lai izrautos no trūkuma, autore izdara, kad redaktors Rodžers Elvuds meklē iespēju aizpildīt tirgu ar grāmatām „jaunajiem pieaugušajiem”. Makefrija iesāk sēriju par Pernas arfisti Menolli. Viņa uzraksta stāstu "The Smallest Dragonboy" un vēl četrus, kas kļūst par pamatu vēlākai „The Crystal Singer” sērijai. „Futura Publications” piesaista autori stāstiem par dinozauriem. Par sēriju izvēršas romāns „Dinosaur Planet”. 

Redaktors Žans E. Kārls no “Atheneum Books”, cenšoties piesaistīt vairāk sievietes – lasītājas zinātniskajai fantastikai, pasūta stāstu par par Pernu, kur darbotos kāda jauna sieviete. Tā top “Harper Hall Trilogy”: “Dragonsong”, “Dragonsinger” un “Dragondrums”. Noslēgtais līgums palīdz autorei beidzot tikt pie savām mājām, tās Makefrija nosauc par “Dragonhold”.

Tods Makkefrijs atceras, ka kādu laiku pēc tam, kad viņi pārcēlās uz Longailendu, māte jautāja viņam, ko viņš domājot par pūķiem. Viņai bija savs viedoklis šajā jautājumā, jo par pūķiem rakstīja tikai to sliktāko. Rezultātā tapa stāsti par planētu, kur dzīvoja tehniski regresējusi civilizācija, tači cilvēkus vienoja draudi no kosmosa un pūķi. Pūķu jātnieki bija kļuvuši par bioloģiski atjaunojamiem gaisa spēkiem, kas tāpat kā RAF piloti 2. Pasaules karā cīnījās pret neticami spēcīgo ļaunumu un galu galā uzvarēja. 

Pirmais Pernas garstāsts "Weyr Search" tika publicēts 1967. Gadā Džona V. Kempbela “Analog Science Fiction and Fact”. 1968. gadā tas ieguva Hugo balvu ikgadējā Pasaules zinātniskās fantastikas konventā.Otrais stāsts par Pernu “Dragonrider” ieguva Nebula balvu 1969. gadā, kad par to balsoja profesionāļi. “Weyr Search” stāsta par jaunu sievieti Lesu, kas izveido telepātisku saikni ar jaundzimušo pūķu karalieni, tādā veidā kļūstot par pūķu lidotāju un vienlaicīgi arī par veira kopienas līderi. Otrajā garstāstā mēs tālāk iepazīstam Lesas un viņas pūķa Ramotas apmācību. Kempbels lūdza, lai lasītāji uzzina, kā notiek cīņa ar Nītīm, un ierosināja arī iespēju ar pūķiem ceļot laikā. Makefrija abus ierosinājumus pieņēma. No abiem garstāstiem tika izveidots pirmais Pernas seriāla romans.

Tādā veidā Džonu Kempbelu var uzskatīt par Pernas cikla vecmāti, toties aģente Virdžīnija Kida un redaktore Betija Balantaina sniedza konsultācijas turpinājumam, rezultātā top sērijas otrais romans “Dragonquest”.  Tas bija gandrīz pabeigts un parakstīti līgumi par nākošiem turpinājumiem, kad ģimene pārceļas uz Īriju. Balantaina un vēl viena rakstniece Endrū Nortone ierosināja uzrakstīt romānu par pūķi-mutantu – balto pūķi. Tomēr lasītājiem nācās pagaidīt kādu laiku, jo romans “The White Dragon” tika izdots tikai 1978. gadā. 

“Baltais pūķis” tiek izdots kopā ar pirmo grāmatu atkārtotajiem izdevumiem un vākus ilustrē Maikls Vīlans (Michael Whelan). Tā bija pirmā zinātniskās fantastikas grāmata, kas ieķļust “New York Times” bestselleru sarakstā un Vīlana attēlotie vāku zīmējumi kļūst par klasisku Pernas ainavu un pūķu attēlošanu arī nākošām grāmatām.

Makefrijai kļūstot vecākai, kaut arī mīlot rakstīt vienai, viņa sāk rakstīt kopā ar savu dēlu Todu. Viņa arī dod atļauju saviem bērniem turpināt šo ciklu.

Makefrija nomira 2011. gada 21. novembrī 85 gadu vecumā pēc insulta.

Vairākas no Makefrijas sērijām un vairāk nekā puse no viņas grāmatām risinās Visumā, ko pārvalda Apdzīvoto planētu federācija - "Federated Sentient Planets" ("Federation" vai "FSP"). Arī Pernas vesture ir saistīta ar to, taču šajos romānos Federācija ir tikai tāls fons, pirmdzimtene, no kā nākusi Pernas civilizācija. 

*****

Tātad – Perna, pasaule, ko sen ir apdzīvojuši kolonisti no Zemes un drīz vien pazaudējuši sakarus ar mātes planētu, aizmirsuši kosmiskās ēras tehnoloģiskos sasniegumus un atgriezušies patriarhālajos Viduslaikos, kapļa un arklu, zobenu un bultu, trubadūru-arfistu un lordu – alu piļu īpašnieku – laikā. Pasaule ir cietsirdīga un tajā pašā laikā nosacīti labiekārtota, jo plašā, auglīgā Perna var pārpārēm nodrošināt savus skaitā ne tik daudzos iedzīvotājus. Gadu no gada, gadsimtu no gadsimta šī pasaule varētu kāpt pa civilizācijas kāpnēm, atkārtojot Zemes ceļu. Taču...

Reizi divsimt gados (jeb Apgriezienos, kā tos sauc pernieši) Pernai tuvojas cita vietējās sistēmas planēta – Sarkanā Zvaigzne. Piecdesmit apgriezienus tā atrodas Pernas tuvumā un šajā laikā nāvējošas sporas, svešas dzīvības radītas, pārlido no Sarkanās Zvaigznes uz Pernu. Siltajā auglīgās planētas atmosfērā sporas ātri pārvērtās sudrabainās Nītīs, krita augsnē un sāka strauji vairoties, iznīcinot augus un dzīvniekus. Aprijušas visu organisko vielu, zaudējušas dzīvībai nepieciešamo barību, Nītis sabruka melnos putekļos.

Tās spēja apturēt tikai nedaudzas lietas. Pliks akmens un metāls, liels aukstums un liesma. Īstenībā, tieši uguns bija vienīgais efektīvais līdzeklis cīņā ar tām. Cilvēki savus mitekļus izcirta klintīs, aizslēdza ieejas alās ar dzelzs slēģiem un iznīcināja visu dzīvo savu mitekļu tuvumā, lai tas nekalpotu par barību Nītīm. Taču pat tādā veidā viņi nespēja glābt savus laukus, ganāmpulkus, dārzus, ganības, mežus. Tikai ugunsspļāvēji pūķi, pieradināti vai mākslīgi izveidoti senajā pagātnē, milzīgie zvēri, kuru sugu cilvēki kopa un saudzēja, spēja sadedzināt Nītis gaisā un glābt Pernu no kosmiskās katastrofas.

Katra pernieša sirdī mita sapnis par pūķi. Taču tikai jauneklis, kuram piemita augsts mentāls jūtīgums varēja iegūt nesaraujamu telepātisku saikni ar pūķi mirklī, kad zvērs šķeļ savas olas čaumalu, kad izšķiļas (šo rituālu sauca par Iezīmēšanu jeb Imprintingu), un kļūt par jātnieku.

Liktenis viņam dāvāja draugu uz visu mūžu – pašu varenāko – bronzas pūķi vai brūno, zilo vai zaļo. Ļoti reti dējumā parādījās zelta ola – un tad pa visu Pernu devās jātnieku vienības, lai meklētu jaunu meiteni, kas spētu savaldzinās nākošās pūķu karalienes sirdi, kas kļūtu par savas ģints turpinātāju. Šī meitene kļuva par Veira Kundzi, jātnieku un pūķu apmetnes saimnieci; augstāks par viņu bija tikai vīrietis-priekšnieks, kaujas karavadonis, kas veda Veiru cīņā ar Nītīm. 

Tāda faktiski bija fantastiskā anturāža, ko bija radījusi Enna Makefrija. Uz šī fona arī risinās pirmo cikla romānu darbība, kas stāsta par Bendenas veira kundzes Lesas un veira vadoņa F’Lara dzīvi, mīlestību un cīņu. Viņi satikās gadā, kad Sarkanā Zvaigzne, pēc ilgāka pārtraukuma sāka savu ceļu Pernas tuvumā. Viņi cīnījās ar patmīlīgajiem lordiem, holdu saimniekiem, kas ilgajā klusuma periodā bija sākuši jātniekus uzskatīt par liekēžiem, kurus viņi spiesti apgādāt. Viņi audzināja pūķus, viņi mīlēja viens otru, taču viņu mīlas ceļš nebija vienkāršs.

Tagad laiks pienācis parunāt par to, ar ko Makefrijas sacerētie darbi ir lieliski un, kāpēc tie ir ieguvuši tik augstas literārās prēmijas.

Pernas cikla romāni ir divu slāņu darbi. Pirmais slānis ir pirmatnējā augsti-romantiskā ideja – grandioza cīņa, ko izcīna drosmīgie jātnieki un cēlie pūķi, glābjot savu pasauli. Tieši pirmā slāņa kontekstā rodas tēls, par kuru jau runājām – varens, saprātīgs zvērs, kas izpletis spārnus virs planētas. 

Taču, ja lasītājs gaida, ka tālāk sekos pasaka-fantāzija par pūķiem, bruņiniekiem-jātniekiem un daiļajām dāmām, viņš piedzīvos dziļu vilšanos. Makefrija attēlo savus varoņus ar galēju reālismu, kas atgādina Sigridas Unsetas vēsturisko romānu stilu. Starp citu, Lesa lielā mērā ir līdzīga Lauransa meitai Kristīnei, tāda paša nosaukuma triloģijā, ko sarakstījusi zviedru rakstniece.

Neteiksim, ka Makefrija plaši un detalizēti apraksta perniešu mitekļus, apģērbu vai nodarbošanos. Visi lasītājiem vajadzīgie fakti tiek aprakstīti it kā garāmejot, darbības laikā – taču, cik tie ir precīzi un konkrēti! Ņemsim par piemēru jātnieka apģērbu – pilns tā apraksts nav nekur. Divi-trīs vārdi vienā vietā, mājiens – citā... taču pirmā romāna vidū visas detaļas jau ir savās vietās un lasītājs ir ieguvis skaidru priekšstatu par lidojuma apģērbu; smaga, ķermenim cieši pieguļoša tunika no biezas ādas ar garām rokām, kurai pāri pārvilktas plecu jostas un plata siksna ar kinžalu, ādas cimdi ar pagarinājumu; zābaki, ādas bikses un ķivere. Viss, kas palīdz pasargāt cilvēku no aukstuma lielā augstumā un svešo telpu ledainās elpas, kur arī spē’j ceļot spārnotie zvēri. 

Kā jātnieks noturas uz pūķa? Sākumā var domāt, ka viņš vienkārši jāj, sēžot uz milzīgā kakla – bez sedliem, pavadas un kāpšļiem! – un ieķeras ar rokām pūķa kakla ādas krokās. Tas liekas muļķīgi – vai tad iespējami tā nosēdēt, kad pūķis gaisā asi pagriežas? Tikai pēc tam sāc saprast, ka zvērs, kuram ir telepātiska sasaiste ar jātnieku, nemitīgi pietur viņu. Un atkal, pirmajos romānos par to netiek tieši runāts. Taču ne reizi vien Makefrija uzsver, cik saudzīgi pūķi izturas pret vājajām cilvēciskajām radībām; viņiem rūpes par jātnieka drošību ir iedzimts instinkts.

Otrā romāna beigās, kad F’nors dodas uz Sarkano Zvaigzni, mēs uzzinām, jātnieki bieži izmanto iemauktus – ādas siksnas, kas spēj pasargāt viņus no kritiena. Beidzot, trešajā romānā kļūst skaidrs, ka pūķiem uz kakla izdalās divi skriemeļi – kā muguras dzelkšņu rinda – starp tiem sēž jātnieks gluži kā sedlos.

Ļoti skopi ir attēlotas alu pilsētas-holdi, taču to konstrukcija kļūst skaidrāka no lappuses uz lappusi. Holdus izcirta klintīs auglīgu ieleju tuvumā, kur tika iekopti lauki un dārzi. Masīvas metāla durvis aizsargāja ieeju Galvenajā Zālē, kur uzņēma viesus, notika valdnieka0lorda tiesa, tika sasaukta padome. No šejienes garas ejas veda uz dienesta telpām – virtuvi, noliktavām, zirgu stalli un sargu kazarmām. Pretī ārdurvīm atradās kāpnes, aiz tām – iekšējais holds, koridoru sistēma un dziļākās telpas. Tur dzīvoja lords ar ģimeni un tuvākiem cilvēkiem, te apmetās goda viesi un likās arī bēgļi, kad sāka krist Nītis. 

Līdzīgi lasītājs iepazīst arī pārējās lietas uz Pernas, no nodaļas uz nodaļu, no grāmatas uz grāmatu, kamēr viņa acu priekšā veidojas visas Planētas panorāma – no viena noslēpuma atklāšanas līdz citam.

Taču tas ir tikai fons, uz kura risinās notikumi, kas uz šī audekla uznes košākas krāsas. Tāpēc ka Enna Makefrija cenšas runāt par nopietnākām lietām – par mīlestību un naidu, ļaunprātību un cēlsirdību, uzticību un nodevību, drosmi un gļēvumu – par visu to, kas ir svarīgākais cilvēku attiecībās. Cilvēki vienmēr paliek cilvēki – zem Zemes debesīm, ko šķērso reaktīvo lidmašīnu trases, vai zem Pernas debesīm, ko vago pūķu varenie spārni. Un cilvēku dvēseles – ar retiem izņēmumiem – nemirdz eņģeļu baltumā un neiedveš šausmas ar ellišķīgām ļaundarībām. Parādīt to pa spēkam ir tikai īstam rakstniekam.

Te jāatgādina, ka Perna, kaut arī atrodas tālā nākotnē, vēsturiskā plānā ir Viduslaiku pasaule. Cietsirdīga pasaule un arī tās bērni ir cietsirdīgi. Mantkārīgie un kareivīgie lordi, niknie uzraugi, zemnieki pa pusei vergi, apspiestas sievietes... Un jātnieki, izredzētie no izredzētajiem, nebūt ne kādi svētie. Pat labākie no viņiem. Pernas aizstāvis F’lars, cilvēks, kuru iedvesmo cēls mērķis – taču, kāds viņš ir auksts aprēķinātājs! Tikai mīlestība uz brīnišķo un nepakļāvīgo sievieti liek atkust viņa ledus sirdij, tikai smagi pārbaudījumi liek saprast, ka visu vērtību mērs ir cilvēku laime.

Skaistule Lesa ir gudra, smalka, nepakļāvīga... kāds naids kūsā viņas sirdī! Naids, kas krājies gadiem un daudzi gadi ir vajadzīgi, lai iepazītu bailes, nedrošību un žēlumu. Jā – viņi ir dzīvi cilvēki ne pasaku varoņi, ne abstrakti labestības simboli, kas tērpti eņģeļu drānās.

Jāsaka, ka Pernas pasaule mainās no romāna uz romānu un šīs izmaiņas parasti nāk tikai uz labu, tā ir cerīga pasaule, pozitīva savā attīstībā. Ja pirmajā romānā galvenais konflikts risinās starp F’laru un Lesu, tad otrajā tas ir Seno jātnieku jautājums, viņus ir atvedusi Lesa, lai glābtu situāciju Pernu aizstāvot. Pernas sabiedrības humanizēšana turpinās arī trešajā romānā „Baltais pūķis”. Šeit par galveno varoni kļūst Džekss, jaunais Ruatas lords un baltā Ruta jātnieks. Sākas Pernas uzplaukuma – tās Renesanses periods.

Tomēr, jāatzīmē, ka atsevišķi momenti seriālā nav pārdomāti līdz galam, kas ir dabiski seriālam, kas ilgst vairākas desmitgades. Pirmajā grāmatā stāstīts par Laitola traģisko likteni – viņš ir jātnieks, kas nelaimes gadījuma dēļ zaudē savu pūķi. Laitolam bija zaļais pūķis, taču otrā grāmatā Makefrija paaugstina tā statusu līdz brūnajam. Ar ko tas saistīts? Saskaņā ar pirmās grāmatas koncepciju, pūķu tēviņi var būt tikai bronzas krāsā, brūni, zili un zaļi, mātītes-karalienes – tikai zelta krāsā. Otrajā grāmatā Makefrija ieved jaunu pūķu variāciju – neauglīgās, bet uz mīlas rotaļām spējīgās, zaļās mātītes. Kurš lasīs, sapratīs. Ar šo maiņu saistās grāmatas galvenais konflikts. 

Tātad parādā zaļām mātītes (vai ir zaļie tēviņi – nav skaidrs). Taču, tā kā visi kaujas pūķu jātnieki parasti ir vīrieši, tad viņu lidojošo kompanjonu kāzu lidojums parasti izsauc konkrētas asociācijas un starp rindiņām var saprast, ka zaļās mātītes jātnieki visdrīzāk ir homoseksuāli.

To, kādas jaunas vēsmas fantastikā ir ienesusi Enna Makefrija, varam spriest, ja salīdzinām viņas ciklu ar citu rakstnieku vēsturiski-fantastiskajiem sacerējumiem, kur pagātnes notikumu rekonstrukcija apvienojas ar galveno varoņu iekšējās pasaules dziļo psiholoģismu.

Atcerēsimies kaut vai brīnišķīgo Mērijas Stjuartes triloģiju par Merlinu un karali Artūru – „Kristāla grots”, „Dobie pauguri”, „Pēdējā burvestība”. Nav nejauši, ka triloģija tapusi, apmēram tajā pašā laikā, kad pirmie trīs Pernas romāni. Stjuarte ir vēstures romānu autore, Enna Makefrija – fantaste. Un fantastikā, kas stingri dalījās „cietajā” ZF un pasaku fantāzijā, Makefrija bez šaubām ienesa jaunas vēsmas. Viņas romānos pasakainais savijas ar reālo, neiespējamais ar parasto, romantiski-varonīgais ar ikdienišķo.

Enna Makefrija izveidoja jaunu, neparastu žanru. Viņas vēsturiskā fantastika it kā izauga no pasakas, bet aizsniedzas līdz stingrajai zinātniskajai fantastikai. Nav brīnums, ka par to viņu apbalvoja ar prestižākajām angļu valodā rakstītās literatūras balvām.        

Runājot par pašu autori, vēl jāpasaka divas lietas. Neapšaubāmi, ka Pernas ciklu ļoti ietekmēja divas aizraušanās. Makefrija arī pati ir jātniece. Tas viens, bet otrais ir tas, ka Makefrija ļoti mīlēja mūziku, tāpēc viņas darbos bieži ieskanas muzikālas tēmas. Pernas ciklā viens no galvenajiem varoņiem ir meistars Robintons, Pernas arfistu ceha vadītājs. Arfisti uz Pernas izpilda arī vēsturnieku un skolotāju funkcijas, krājot zināšanas par pagājušajiem laikiem. Pernas otrās triloģijas varone Menolli ir dzejniece un muzikante.

Sakarus starp atsevišķām apmetnēm uz planētas uztur bundzinieku dienests, tas ir īpašs dienests, speciāli apmācīti cilvēki, kas spējīgi ar tāli skanošu bungu palīdzību pārraidīt iešifrētus ziņojumus daudzu jūdžu tālumā, rezultātā 2-3 dienu laikā ziņojums varēja nonākt no viena planētas apdzīvotā gala līdz otram. Turklāt, spēja uztvert pārraidītās ziņas ir obligāts priekšmets izglītota cilvēka apmācībā, to mācēja gan lordi, gan viņu ģimenes locekļi, gan meistari un, protams, arī jātnieki.

Pirmajos romānos par naudu, kādu lieto pernieši mēs neuzzinām praktiski neko, taču uz planētas noteikti ir attīstīta tirdzniecība un vēlākos darbos mēs uzzinām, ka uz Pernas ir divas naudas vienības – zelta un sudraba markas. Visdrīzāk tās kaļ Kalēju cehā, iespējams, visdrīzāk priekš visas Pernas, taču nav izslēgts, ka naudu kaļ arī lielākie holdi.

Tātad jāatgādina. Holds ir apmetne – pilsēta klintīs, kur dzīvo pernieši, veirs – ir pūķu jātnieku apmetne. Katram lielākajam holdam ir „piekomandēts” savs veirs, kas tam ir jāapgādā, bet briesmu gadījumā veiram holds ir jāaizsargā. Kā jau iepriekš minēts, jātnieki un pūķi ir simbionti. Lielie holdi ir arī atsevišķo rajonu administratīvie centri un ap katru no tiem atrodas desmitiem mazāku holdu, kuru galvenā nodarbošanās ir lauksaimniecības darbi. Amatnieki savukārt apvienoti Cehos: kalēju, audēju, lopkopju, jūrnieku, kalnraču un citos. Arī zinātne pieder pie cehiem. Divi cehi ir īpaši: dziednieki un arfisti, protams, ka tie ir lielā cieņā un kā jau minēju, arfisti izpilda arī skolotāju un vēstures glabātāju pienākumus. Tas ir īpaši būtiski, jo Sarkanās Zvaigznes parādīšanās biežumu nosaka mazie un lielie periodi, pēdējie ir gari, ka paiet vairākas paaudzes bez briesmām un cilvēki var aizmirst, kāpēc vajadzīgi pūķu jātnieki, un var sākt domāt, ka briesmas vairs neatgriezīsies. Arfisti izstrādā arī sakaru sistēmas un kodus bungām. Arfisti ir vietējie ģeogrāfi, kas zīmē planētas kartes. Klejojot no holda uz holdu, viņi iegūst arī informāciju par notiekošo un var parūpēties, lai uz planētas saglabātos miers un tiktu noregulēti konflikti. 

*****

Beigās parunāsim par Pernas augiem un dzīvniekiem.

Augi.

Makefrija min visai daudz augļu, graudu un ārstniecības augus. Laukus visdrīzāk apsēj ar kviešiem un citiem graudaugiem, kas atgādāti no Zemes. Dārzos, kas ietver holdus (īpaši slaveni bija Ruatanas dārzi), auga augļu koki, visdrīzāk vietējas izcelsmes. To augļi bija līdzīgi āboliem, ko žāvēja ziemai. Kontinenta dienvidos augi ar ķekariem, kas bija līdzīgi vīnogām un no tiem taisīja vīnu; par labāko vīnu uz Pernas uzskatīja Bendenas baltvīnu. Sīkāk grāmatās varēja uzzināt par Mēness koku ar milzīgiem augļiem, kas pēc lieluma un garšas atgādināja ķirbjus.

Virkne augu tika izmantoti medicīnā. „Nerilkas stāstā” ir doti nosaukumi veselai augu rindai, kam ir Zemes nosaukumi. Acīmredzot to sēklas bija atvestas no Zemes un izsētas ap holdiem. Uz Pernas tika atrasts arī vietējais ārstniecības krūms, no tā mediķi bija iemācījušies pagatavot anestezējošu ziedi un balzamu – šis līdzeklis atņēma sāpes un veicināja rētu un apdegumu sadzīšanu, kas bija visai aktuāli cīņā ar Nītīm. 

Fairi un pūķi.

Fairi jeb uguns ķirzaciņas (wherries) ir vietēja, lidojošo rāpuļu suga, no kuras Zemes cilvēki ar to pašu gēnu inženieriju izveidoja pūķus. Pirmajos romānos par to stāsta tikai leģendas, bet vēlāk Makefrija saraksta romānu par cilvēku ierašanos uz Pernas. „Dragonsdawn”.

Ķirzaciņas ļoti labvēlīgi izturējās pret cilvēkiem un tām bija gandrīz visas pūķu īpašības. Pūķu galvenie talanti un īpašības bija tādas:

-pūķi bija jāiezīmē, kad tas izšķiļas no olas, tad tas izvēlās vienu no kandidātiem-pusaudžiem un vienā mirklī nodibina ar viņu telepātisku saiti, kas ilgst visu dzīvi. Pūķi dzīvo nedaudz īsāku dzīvi par cilvēkiem, acīmredzot kaut kur piecdesmit gadus. Telepātiskā saikne starp cilvēku un pūķi noteikti nav kunga-kalpa attiecības, visdrīzāk tās ir līdzvērtīgu partneru attiecības, ko satur kopā savstarpēja mīlestība. Ja jātnieks iet bojā, pūķis izdara pašnāvību, aizejot Starptelpā. Ja iet bojā pūķis, jātnieks visu atlikušo mūžu pavada sērās.

Pūķi ir saprātīgi, vai vismaz savā veidā, un noteikti – saprātīgāki par fairi. Pūķi lieliski lido, brīvi var nest kravu, kas vienlīdzīga pieciem-sešiem cilvēkiem. Tiem ir lieliska redze, labāka par cilvēkiem. Viņu izmēri: no 25 līdz 45 metriem. Ar saviem milzīgajiem žokļiem tie sašķeļ pulverī ugunsakmeni; pēc tam to vēderos notiek ķīmiskas reakcijas, kas ļauj tiem izelpot liesmas. Pūķi ir gaļēdāji; ik pēc trim-četrām dienām tie spēj apēst kādu pustonnu gaļas. Pūķiem ļoti patīk sildīties saulē un mazgāties, tie lieliski peld un nirst. 

Galvenā pūķu īpašība ir spēja doties Starptelpā. Acīmredzot Starptelpa ir kas līdzīgs citai dimensijai, kur milzīgus attālumus var pārvarēt vienā mirklī un pat ceļot laikā. Starptelpas dabā nav nekā pārdabiska, tā ir kāda fiziska realitāte, spējas to pārvarēt pūķiem ir jau no dzimšanas. Starptelpā valda ledains aukstums un tumsa, tur cilvēks ātri zaudē orientāciju un aiziet bojā. Taču lidojums parasti ilgst divas-trīs sekundes. Taču, ja cilvēks nav devis pūķim skaidru informāciju, kur jānokļūst, bojā var aiziet arī pūķis, jo nesaprot, kur jāatgriežas parastajā telpā.

Pūķi perniešiem ir gandrīz svēti dzīvnieki, ar tiem ir saistītas daudzas pasakas un teiksmas, pat ir tāds attāluma mērs – „pūķa garums”, kas acīmredzot svārstās no 20 līdz 50 metriem.

Citi dzīvnieki.

Perniešiem ir arī liellopi, arī tos viņi ir atveduši, kā embrijus no Zemes, un ar mutācijām piemērojuši Pernai. Vēl pernieši audzē strausa lieluma nelidojošus putnus – vai nu atvestus no Zemes, vai vietējos.

Auļotāji (runners) cēlušies no Zemes zirgiem, kuru embrijus cilvēki atveduši no Zemes, tāpat, kā daudzus citus dzīvniekus. To mēs uzzinām no stāsta par Moritu – pūķu pavēlnieci. Interesanti, ka pirmajos romānos par Pernu parādās leģendas par Nerilku un Moritu, bet vēlāk rakstniece uzraksta stāstus par abām vēsturiskajām personām.

Pirms tam varēja domāt, ka auļotājus pernieši ir selekcijas ceļā radījuši no kādiem vietējiem dzīvniekiem. Sākotnē ar gēnu inženierijas palīdzību zirgi pārveidoti, piemērojot vietējiem apstākļiem, tāpēc Makefrija tos nesauc par zirgiem.

Auļotāja izskatu var redzēt uz viena no „Nerilkas” oriģinālizdevuma vākiem, tas vairāk līdzīgs kamielim vai lamai.

Uz planētas mīt visai bīstami plēsoņas – visēdājas, lidojošas ķirzakas, svarā līdz 100 kilogramiem. Tos medī, noķertus dresē, apgriež spārnus un liek pieķēdēs holda pagalmā. Kā mājdzīvniekus tos sauc par sliekšņa sargiem, bet savvaļas radījumus – par mežonīgajiem sargiem. Tie ir tāli pūķu un fairi radinieki, tāpēc arī tiem ir nelielas telepātiskas spējas. Pūķi un dažreiz arī jātnieki spēja ar tiem „sarunāties”.

Uz planētas mīt arī no Zemes atvestie kaķi un suņi, kas arī pārveidoti Pernas apstākļiem. Dienvidu kontinentā lielos kaķus, ko nosauca par čītām, ieceļotāji izveidoja par palīgiem, taču, kad cilvēki pārcēlās uz ziemeļu kontinentu, zvēri kļuva par savvaļas dzīvniekiem.

Uz Pernas dzīvo arī daudzi, visādi bezmugurkaulnieki: kukaiņiem līdzīgie trandlbagi, mitrenēm līdzīgie rolleri, lidojošie vtoli, springi un spinneri jeb krouleri, kas atgādina zirnekļus.

Pernas delfīni.

Vieni no dzīvniekiem, ko Zemes cilvēki embriju veidā bija paņēmuši līdz uz Pernu, taču gadu tūkstošu laikā tie bija atstāti savā vaļā Pernas okeānā un tikai vienā no tālākiem romāniem, tā varoņiem nākas tos iepazīt tuvāk un saprast, cik inteliģenti ir šie dzīvnieki. Rezultātā tiek izveidota delfīnu jātnieku (delfinjeru) vienība un pēc ilgiem laikiem cilvēki un delfīni atkal strādā kopā.

Bibliogrāfija.

Oriģinālā triloģija.

Notikumi risinās īsi pirms Devītās krišanas un tās laikā, apmēram 2500 gadus pēc cilvēku nosēšanās uz Pernas.

• Dragonflight 1968, by Anne McCaffrey (1968; romans izveidots no diviem Makefrijas garstāstiem: Weyr Search un Dragonrider, kas publicēti 1967)
• Dragonquest 1970, by Anne McCaffrey.
• The White Dragon 1978, by Anne McCaffrey (1978; kaut arī publicēts pirms Dragondrums, The White Dragon turpina atsevišķu Dragondrums  personāžu piedzīvojumus; McCaffrey rekomendēja pa priekšu izlasīt nākošo triloģiju: Dragonsong, Dragonsinger un Dragondrums pirms The White Dragon; The White Dragon iekļāva sevī Makefrijas stāstu "A Time When")
• Dragonsong
• Dragonsinger
• Dragondrums
• Moreta: Dragonlady of Pern, by Anne McCaffrey (1983; abās grāmatās, kopā ar Nerilka's Story stāsta par laiku Sestās krišanas beigās, vairākus gadsimtus pirms notikumiem, kas pastāstīti Dragonflight)
• Nerilka's Story, by Anne McCaffrey (1986)
• Dragonsdawn, by Anne McCaffrey (1988; hronoloģiski pats pirmais romans, kas stāsta par Pernas kolonizāciju, Pirmās krišanas briesmām, pūķi radīšanu un kolonistu došanos uz ziemeļiem.)
• "The Impression", by Jody Lynn Nye and Anne McCaffrey (1989; īsais stāsts no grāmatas The Dragonlover's Guide to Pern)
• Renegades of Pern, by Anne McCaffrey (1989)
• All the Weyrs of Pern, by Anne McCaffrey (1991)
• The Chronicles of Pern: First Fall, by Anne McCaffrey (1993; krājums no pieciem stāstiem, diviem, kas publicēti pirmo reizi, notikumi risinās pārsvarā pēc Dragonsdawn):
  • "The Survey: P.E.R.N." (iepriekš publicēts 1993 kā "The P.E.R.N. Survey")
  • "The Dolphins' Bell" (iepriekš publicēts 1993)
  • "The Ford of Red Hanrahan" (jauns stāsts)
  • "The Second Weyr" (jauns stāsts)
  • "Rescue Run" (iepriekš publicēts 1991)
• The Dolphins of Pern, by Anne McCaffrey (1994)
• Red Star Rising, by Anne McCaffrey (1996) (nosaukums ASV Dragonseye; notikumi norisinās Otrās krišanas sākumā)
• The Masterharper of Pern, by Anne McCaffrey (1998; prikvels Dragonflight un citiem Devītās krišanas darbiem)
• The Skies of Pern, by Anne McCaffrey (2001)
• A Gift of Dragons, by Anne McCaffrey (2002; četru stāstu kolekcija, viens jauns)
  • "The Smallest Dragonboy", by Anne McCaffrey (1973; īsais stāsts, iepriekš publicēts Get Off the Unicorn)
  • "The Girl Who Heard Dragons", by Anne McCaffrey (1986; stāsts, kas devis nosaukumu krājumam The Girl Who Heard Dragons (1994))
  • "Runner of Pern", by Anne McCaffrey (1998 garstāsts, sākumā publicēts Legends: Short Novels by the Masters of Modern Fantasy; notikumi laikā pirms Dragonflight)
  • "Ever the Twain" (oriģināls stāsts, laiks nav skaidrs)
• "Beyond Between" (2003 īsais stāsts no krājuma Legends II: Short Novels By the Masters of Modern Fantasy; notikumi pēc Moreta)
• Dragon's Kin (2003, Anne and Todd McCaffrey;pirms Trešās krišanas)
• Dragonsblood (2005, Todd McCaffrey; tūlīt pēc Dragon's Harper un arī ap 400 apgriezienu agrāk, dažas dekādes pēc Dragonsdawn)
• Dragon's Fire (2006, Anne and Todd McCaffrey; Dragon's Kin laikā un pēc tās)
• Dragon Harper (December 2007, Anne and Todd McCaffrey; tūlīt pēc Dragon's Fire )
• Dragonheart (November 2008, Todd McCaffrey; Dragonsblood notikumu laikā)
• Dragongirl (July 2010, Todd McCaffrey; turpinājums Dragonheart un Dragonsblood)
• Dragon's Time (June 2011, Anne and Todd McCaffrey; turpinājums Dragongirl)
• Sky Dragons (July 2012, by Anne and Todd McCaffrey; turpinājums Dragon's Time)
• After the Fall is Over (ilgi gaidītais turpinājumsThe Skies of Pern) – notikumi risinās pēc Devītās krišanas, sākoties “Pernas Jaunajai ērai”, pēdējais darbs Pernas notikumu hronoloģijā, kad pernieši ir atklājuši savas civilizācijas rašanās noslēpumus. Grāmatu beidz Ennas bērni, 2012. gadā rokraksts it kā esot iesniegts redaktoram. Grāmatā varēšot uzzināt par Lesas un F’Lara tālāko likteni. Enna Makkefrija esot pati iesākusi šo grāmatu, pēc pēdējām ziņām 2014. gadā tā joprojām esot bijusi darba procesā.
• The Atlas of Pern by Karen Wynn Fonstad
• People of Pern by Robin Wood and Anne McCaffrey
• Dragonlover's Guide to Pern by Jody Lynn Nye and Anne McCaffrey
• Dragonharper by Jody Lynn Nye
• Dragonfire by Jody Lynn Nye

Triloģija tika izdota 1978. Gadā kā omnibus edition ar nosaukumu The Dragonriders of Pern by Nelson Doubleday Science Fiction Book Club.

Harper Hall, arī Arfistes Menolli triloģija.

Šie notikumi risinās laikā starp notikumiem, kas aprakstīti Dragonquest un The White Dragon.

Harper Hall triloģija tika izdota 1984. gadā omnibus edition ar nosaukumu The Harper Hall of Pern by Nelson Doubleday Science Fiction Book Club. Dragonsong apakšvirsraksts "Volume One of The Harper Hall Trilogy" bija uz vāka Bantam Spectra izdevumā, 1986. gada martā.

Citas Ennas Makefrijas grāmatas par Pernu.

"On Dragonwings", omnibuss, kas satur Dragonsdawn, Dragonseye and Moreta, publicēts 2003.

Toda Makefrija grāmatas vai sarakstītas kopā ar māti.

Pēc 2003. gada Enna Makefrija un viņas vidējais dēls Tods Makefrijs raksta grāmatas, kurās darbība notiek īsi pirms vai Trešās krišanas laikā, tas ir, apmēram 500 apgriezienu pēc cilvēku ierašanās uz Pernas.

Jaunākā grāmata.

2007. gadā iznāca Robina Roberts grāmata “Anna Makefrija: dzīve ar pūķiem”, kas ir Makefrijas biogrāfija. http://www.amazon.com/gp/product/157806998X?ie=UTF8&tag=chesmcctri-20&linkCode=as2&camp=1789&creative=9325&creativeASIN=157806998X

Pavadošās grāmatas.

Saites.

Ennas Makefrijas pasaules.

http://www.pernhome.com/aim/

Enna Makefrija.

http://mccaffrey.srellim.org/

Pernas Vikipēdija.

http://pern.wikia.com/wiki/Main_Page

Pernas enciklopēdija.

http://www.pern.nl/pe/peintro_2.html

Toda Makefrija mājas lapa.

http://pernhome.com/tjm/

Pernas augi un dzīvnieki. Fanu lapa.

http://peoplepern.narod.ru/books/dlg/ii.htm

Piezīmes. 

Rakstā izmantoti materiāli no Makefrijas darbiem, Vikipēdijas un M. Nahmansona priekšvārda izdevniecības „Artlik”, Maskavā izdotajam Makefrijas romānam „Baltais pūķis” un izdevniecības „Leila”, Sanktpēterburgā izdotajai grāmatai „Senā Perna”.