Sākumā gan karstasinīgāko līdzjutēju anonīmo komentāru, gan tostarp arī sporta notikumu vērtētāju viedoklis par šo gadījumu bija līdzīgs, sak, „pārdega”, „bija liels pretvējš”, „uztraukums un atbildība”, tamlīdzīgi. Taču tad „startēja” Belkinu pāris: „... Mūsu sportiste noskaņojas lēcienam. Tajā mirklī pienāk tiesnesis un asā balsī saka: „Pagaidiet!”. Proti, tajā mirklī viņš viņu ieveda transā, izmantojot tā dēvēto „šoka indukciju”. Tūlīt pat viņš sportistes zemapziņai nosūtīja komandu: „Lēnām!”. Un viss – patiesībā lieta ir darīta. Tagad, izpildot zemapziņā ievadīto komandu, sportiste veic lēnu ieskrējienu, kā rezultātā viņai pietrūkst jaudas tā augstuma pārvarēšanai, ko iepriekš allaž pārvarējusi itin viegli”.

Turklāt psihologu Balikinu paziņojums izrādījās tik skaļš, ka, šķiet, sabiedēja arī viņus pašus. Jau drīz, piemēram, Tamāra Balikina dažviet sāka taisnoties, paužot, ka tā jau esot tikai hipotēze, nekā vairāk. Pagaidām. Turklāt tagad viņa jau vispār atteicās jebkādi komentēt otru epizodi, ko savulaik klāstījis viņas vīrs. Bet šajā gadījumā bija stāsts par kaut kādiem noslēpumainiem ļaudīm civilā apģērbā, kuri izteiktā militārā runas manierē piedāvājuši treneriem iegādāties aparatūru, kas it kā ļaujot no attāluma iedarboties uz sportistiem, piemēram, izraisot viņiem galvas sāpes. Tamāra Balikina tagad atbildēja” „Tādi elektromagnētiskie un magnētiskie iedarbošanās paņēmieni patiešām ir. Mūsu pašu tālrādē, piemēram, raidstacijā REN TV tam pat veltīti atsevišķi raidījumi. Bet es par to sīkāk nerunāšu. Un Aleksandrs arī nerunās...”

Dīvaini, patiešām.

„Šeit sēdēs čempions!”

Padomju Savienībā, kur arī, kā zināms, līdzīgi citām pasaules lielvarām, sports bija neatņemama politisko intrigu sastāvdaļa, sporta psihologi parādījās pagājušā gadsimta 70-os gados. Bet par šo psihologu un ekstrasensu ciešo saikni ar specdienestiem (šajā gadījumā – VDK) jau 80-to gadu sākumā stāstīja šaha lielmeistars Viktors Korčnojs, kurš apgalvoja, ka šie „speciālisti” cīņā par čempiona nosaukumu dāsni palīdzējuši viņa pretiniekam Anatolijam Karpovam uzvarēt divos mačos. Bet šīs industrijas uzplaukums sākās 90-tos gados, kad viena „burvju” šķira tālrādē uzlādēja ūdeni, cita būvēja piramīdas, bet trešā nespēja atrast neko labāku par nopelnīšanu uz sportistu rēķina, apsolot viņiem grandiozas psiholoģiskās priekšrocības pār sāncenšiem.

Iespējams, viena no spožākajām epizodēm notika Soltleiksitijas olimpiādē, kurā krievu daiļslidotājs Aleksejs Jagudins ieradās kopā ar psihologu Rūdolfu Zaiganovu. Treniņu un pašu sacensību laikā psihologs allaž ar stindzinošu skatienu noraudzījās uz visiem Jagudina pretiniekiem, kaut ko murminot, un, kā novērtējis Jevgenija Pļuščenko treneris Aleksejs Mišins, viņus vienkārši hipnotizējis. Mišins ir pārliecināts: Zaiganovs esot atņēmis Pļuščenko zelta medaļu, jo tieši uz viņu visvairāk un visilgāk skatījies ar savu noslēpumaino skatienu, tādējādi piespiežot daiļslidotāju visatbildīgākajā mirklī nokrist. Turklāt Zaiganovs esot pat iegājis kopējā ģērbtuvē, nometis kāda drēbes zemē un skaļā balsī paziņojis: „Šeit jāsēž čempionam!”, un tūlīt pat tajā vietā nosēdinājis Jagudinu...

Jāpiebilst gan, ka cilvēkus no malas sporta pasaulē tomēr uztver visnotaļ piesardzīgi. Piemēram, Aleksandrs Balikins par to pat ir gluži vai apvainojies: „... Dēvē par šarlatāniem un liekēžiem. Lai gan patiesībā, piemēram, psihologi veic ļoti svarīgu darbu – nosaka sportistu emocionālo stāvokli un piedāvā dažādu problēmu daudzveidīgus risinājumus, liekot aizmirst par bailēm”. Zināms, ka tas pats Balikinu pāris 8 gadu laikā strādājis vismaz ar 500 sportistiem, ieskaitot handbolistus, paukotājus, airētājus un tramplīnlēcējus, bet tieši pirms Londonas olimpiādes arī ar bokseriem. Kāds anonīms, Krievijas boksa aprindām tuvu esošs avots presei paudis, ka tad, kad federācijas vadība uzzinājusi par šo ļaužu izmantotajām metodēm, vispirms viņus patriekuši un vēl ievietojuši Tīmeklī sludinājumu, sak – ielāgojiet šos... hm... psihologus. Iemesls tādai attieksmei – psihologi jau atļāvušies pārlieku daudz, sākuši iejaukties sportistu personiskajā dzīvē.

Patiešām, par to, ka šādi psihologi bieži vien mēdz pārkāpt dažādas robežas, pasaules sportā zināms jau sen. Tas pats jau minētais Rūdolfs Zaiganovs bieži paudis, ka visciešākie kontakti ar sportistu sasniedzami totālas mīlestības mirkļos: ir jāatzīstas mīlestībā, jāmīl vienam otru un tad jau viss būšot kārtībā. Ienaidnieki, kā attiecīgos viņa oponentus dēvē Zaiganovs, viņam šo izteicienu joprojām bieži piemin. Sevišķi pēc tā, kad 2007.gadā psihologa civilsieva, riteņbraucēja un pieckārtēja Eiropas čempione Jūlija Arustamova, dzīvi beidza pašnāvībā. Leģendārais ukraiņu kārtslēcējs Sergejs Bubka savukārt paudis, ka, līdztekus mīlestības filosofijai, psihologa Zaiganova dzīves kredo balstījies vēl arī izteiktā naidā, jo viņš it kā svēti ticot, ka patiess naids pret savu sāncensi var palīdzēt izcīnīt visaugstākā kaluma medaļas.

Ļoti dīvainas padarīšanas

Tiesa, vērtējot spēkus pretinieku nometnēs, Bulikini ir krietni vien runīgāki. Vispirms gan Tamāra Bulikina citu starpā pauž, ka psihologi darbā ar sportistiem allaž piemeklējot individuālas metodes, tāpēc mūsdienu pasaulē sporta psihologa darbu vajadzētu uztvert kā pilnībā normālu parādību. Tieši tāpēc ar to arī nodarbojoties bez izņēmuma visas tā dēvētās attīstītās (patērnieciskās labklājības izpratnē) valstis. Piemēram, amerikāņiem, vāciešiem un ķīniešiem valstsvienību štatu sarakstos ir pat meteorologi, kuru pienākums ir individuālu ritmu sagatavošana sportistiem... Savukārt mazais psiholoģiskās sagatavotības pieprasījums noved pie tā, ka, raugi, krievu sportisti zaudējot zelta medaļas, kā mēdz teikt, burtiski uz līdzenas vietas. Lūk, Jeļena Isinbajeva neuzlēca, soļotājs Borčins pēkšņi nokrita un vēl un vēl gūzma gadījumu ar konkrētiem krievu sportistiem, kurus, vērojot sacensības tālrādē, pat psihologi nespēj pamanīt.

Tamāra Bulikina atzīst, ka abi ar vīru neesot īpaši sekojuši notikumiem Londonas olimpiādē, toties ļoti rūpīgi vērojuši iepriekšējās Olimpiskās spēles Pekinā. Un tur esot bijuši vismaz trīs kliedzoši gadījumi. Piemēram, krievu volejbolisti, servējot vismaz trīs reizes pilnībā neloģiskā kārtā iesituši tieši tīklā. Tikmēr ķīniešu līdzjutēji šo servju laikā dedzīgi situši plaukstas, tādējādi radot tā dēvēto „neveiksmes enkuru”, kas zinātnē esot ļoti labi pazīstams elements. Tad viņi apklusuši. Bet, tiklīdz krievu volejbolists atkal nostājies uz līnijas, atkal sākuši sist plaukstas, un – bumba atkal tīklā. Nākamā epizode no vingrošanas sacīkstēm, kur pilnībā nesaprotamā kārtā trīs vingrotājas, pieredzējušas starptautiskas klases meistares, vēl nesagaidot zaļā signāla iedegšanos, pirms laika uzsāka savu uzstāšanos. Kāpēc? Tamāra Bulikina uzskata, ka katrs var domāt, ko vien grib, taču katrā ziņā esot zināms, ka Ķīnā jau sen valsts līmenī izveidots īpašs reģistrs, kurā iekļauti visi zināmie bērni ar ekstrasensorām spējām, un tādu tur esot vismaz 100 000.

Bet trešā Pekinas olimpiādes aizdomīga situācija saistīta ar to pašu vingrošanu, kad atkal trīs krievu vingrotājas pēkšņu nokrita no baļķa, turklāt visas uz vienu un to pašu pusi... Taču psihologus, raugi, neviens lāga nevēloties klausīties.

Neīstais zelts

Starp citu – par ķīniešiem un sportu.

Zināms, ka pagājušā gadsimta 80-os un 90-os gados šīs valsts sportiskie panākumi gūti, pateicoties savas valdības atļautajām dopinga injekcijām. Vērtējot īpašos sasniegumus, ko olimpiādē savās mājās guva Ķīnas sportisti, ieskaitot sporta veidus, kuros vēl pašā olimpiādes priekšvakarā viņi pat nebija favorītu skaitā, novērotāji visā pasaulē mēģinājuši rast skaidrojumu šim fenomenam.

2012.gada Londonas Olimpisko spēļu pašā sākumā izcēlās skandāls: 400 metru kompleksā peldējuma sacensību finālā 16 gadus vecā ķīniešu peldētāja Je Šiveņa pēdējos distances 50 metrus pēkšņi nopeldēja nesamērīgi ātri, proti, ātrāk par... pasaules rekordistu vīriešu konkurencē amerikāni Raienu Lohti. Jaunās ķīnietes izcīnītā uzvara izraisīja gūzmu aizdomu, sevišķi tas fakts, ka sākumā visu distanci viņa peldējusi it kā rāmi un mierīgi, bet tad burtiski eksplodējusi un aiztraukusies uz priekšu gluži kā torpēda.

ASV peldēšanas treneru asociācijas direktors Džons Leonards šo sasniegumu nodēvēja par mākslīgu, paužot, ka ķīniešu peldētāja uzvedusies gluži kā programmēts robots. „Piedodiet par cinismu, bet visa sporta vēsture apliecina: ja mēs redzam kāda jauniņā fantastisku sniegumu, tad acumirklī ir skaidrs, ka tam par iemeslu ir dopings. Tieši tas pats jau 80-to gadu sākumā notika uzreiz ar veselu Vācijas demokrātiskās republikas (VDR) jauno peldētāju komandu...”

Zīmīgi arī tas, ka ķīniete Je Šiveņa pārliecinoši noraidīja visus pārmetumus, izturēja pirmo dopinga pārbaudi, atteicās no atkārtotas un rezultātā vienalga saglabāja izcīnīto, kā novērtējis Džons Leonards, neīstā zelta medaļu... Bet arī iepriekš ķīniešu sportisti itin bieži nokļuvuši dažādu dopinga skandālu degpunktā. 1994.gadā Āzijas spēlēs Japānas Hirosimā 11 ķīniešu sportistus oficiāli pieķēra dopinga lietošanā. Mazliet vēlāk Austrālijas spēlēs vēl 4 ķīniešu peldētāju asinīs atklāja hormonu, kā mēdz teikt, zirga devu.

Nākamā zīmīgā epizode ir šāda. 1996.gada Atlantas olimpiādē Ķīnas sportisti ieguva tikai 16 medaļas, bet pēc 8 gadiem Atēnās jau divas reizes vairāk, kā rezultātā no neoficiālā izcīnīto medaļu pjedestāla otrās vietas nobīdīja uz uzvarām un šādu godu ne mazāk kāros Krievijas sportistus. Turklāt kopš 1996.gada ķīnieši kaut kā ļoti strauji sāka pārliecinoši mazāk iekrist dopinga kontrolēs, atšķirībā no amerikāņiem, krieviem un vāciešiem, kurus pieķēra lietojam dažādas aizliegtās stimulējošās vielas – klenbuterolu, hormonus un pat marihuānu (amerikāņu džudists Nikolass Delpopolo Londonas olimpiādē).

Novērotāji un pētnieki šādu Ķīnas sportistu vētrainu panākumu vilni skaidro dažādi. Vieni slavē ķīniešu rūpīgās, speciāli olimpiādei pašu mājās izstrādātās gatavošanās metodes, savukārt citi apgalvo, ka ķīnieši ir dopinga pārpumpēti, kā mēdz teikt, līdz ūkai, taču tas izdarīts tik prasmīgi, ka ar patlaban esošajām metodēm viņus nav iespējams pieķert. Visus interesē galvenais jautājums – kā viss ir patiesībā?

Hormoni injicēti pilnībā visiem

Paši ķīnieši saistībā ar ap viņiem sacelto iespējamo dopinga lietošanas jezgu reaģē visnotaļ nervozi. Lielākā daļa sportistu un treneru vai nu pilnībā atsakās no vaļsirdīgām sarunām, vai to laikā kategoriski nerunā par šīm tēmām. Bijuši pat gadījumi, kad Ķīnas valsts ierēdņi draudējuši žurnālistiem, kuri interesējās par šīm tēmām, ātri vien izraidīt viņus no valsts. Sak, nevajag pilnībā meklēt iemeslus „nomelnot Ķīnas tautas sporta sasniegumus”.

Tostarp bijušais mediķis Sjue Iņsjans, kurš 80-os gados sadarbojās ar Ķīnas sportistiem trijās Olimpiskajās spēlēs, austrāliešu presei „neuzmanīgi” vēstījis sekojošo: „... Pirms 25 gadiem VISĀM Ķīnas vingrotājām obligātā kārtā veica dopinga injekcijas. Partija pieprasīja rekordus arī sportā. Turklāt meitenēm nebija ne mazākās sajēgas par to, ko viņām injicē. Galvenokārt tie bija hormoni un ķīmiskie preparāti”. Tiesa, kopš tā laika viņš vairs ne reizi neesot pat runājis ar presi, lai gan vēl sveiks un vesels dzīvojot Pekinā...

Un šāda veida runu kļūst aizvien vairāk. Pasaules neatkarīgie antidopinga speciālisti un vērotāji uzskata, ka ķīnieši lieto vismaz divu veidu neatļautos stimulētājus, kas viņiem ļāvuši gūt tik reibinošus panākumus pēdējās dažās Olimpiskajās spēlēs. Galvenais no tiem ir tā dēvētais... gēnu dopings.

Britu biologs Endijs Mija par to presei vēsta: „Sportistam ievada sintētisku vīrusu, kas sevī satur eritropoetīna gēnu, kas ievērojami uzlabo ātrumu un reakciju. Pēc šīs procedūras jāpaiet vairākiem gadiem, pēc kā sagaidāms lielais triumfs. Ja sacensībās uzvar cilvēks, kura organismā iepriekš veiktas ģenētiskas izmaiņas, mūsdienu dopinga kontroles metodes viņu nespēj „atšifrēt”.

Starp citu tas pats Džons Leonards vēlāk tieši tā arī paziņojis: gadījumā ar Je Šiveņu ir darīšana ar gēnu dopingu. Proti, mums jau ir uzspiesti ģenētiski modificēti produkti, bet tagad liek „baudīt” arī ģenētiski uzlabotu sportistu sasniegumus. Un, kamēr zinātne vēl nav atradusi veidu, kā to iespējams pārliecinoši konstatēt, šādu „biorobotu” skaits aizvien palielināsies, turklāt ne tikai Ķīnā. Gan jau tie paši amerikāņi un krievi arī nevēlēsies palikt iepakaļ.

Slēpotājs – mutants

Tostarp jāmin arī tas, ka no 1998. līdz 2003.gadam Ķīnā (un tas turklāt nemaz nebija nekāds noslēpums) īstenoja aktīvus ģenētisko modifikāciju pētījumus, kā tagad pieņemts apzīmēt – „izteikti zinātniskos nolūkos”. Pekinā, Šanhajā, Čendu un Kuņminā vienlaikus darbojās 4 laboratorijas. Neatkarīgie pētnieki vēsta, ka tur izdevies sasniegt patiešām izcilus rezultātus: atbilstoši testiem, ģenētiski uzlabots trusis spējis skriet divas (!) reizes ātrāk par saviem parastajiem ciltsbrāļiem. Mūsdienās gan šādu laboratoriju Ķīnā vairs neesot. Vismaz oficiāli.

Savukārt Pasaules antidopinga aģentūra (WADA) gluži oficiāli apgalvo: lai arī eritropoetīna gēnu uzskata par aizliegtu dopinga līdzekli (starp citu – tieši kopš 2003.gada), patlaban atrast tā klātbūtni organismā nav iespējams. Tāpēc acumirklī nāk prātā gadījums ar savulaik slaveno somu slēpotāju Ero Mjantirantu, kurš ziemas olimpiādēs spīdēja pagājušā gadsimta 60-os gadus. Bet 1993.gadā noskaidrojās, ka viņš par saviem sasniegumiem var būt pateicīgs unikālai gēnu mutācijai, kas novērota arī aptuveni diviem simtiem viņa tuvāko un tālāko radinieku. Proti, pateicoties paaugstinātam eritropoetīna daudzumam skābeklis šā slēpotāja asinīs nokļuva par 50% (!) ātrāk, nekā citiem sportistiem, un tas piešķīra iespēju efektīvāk kustēties un vienlaikus mazāk nogurt. Tāpēc pilnībā nav izslēgts, ka Ķīna mūsdienās tādas klases sportistus spēj izaudzēt laboratorijās – ar gēnu vīrusa palīdzību...

Šeit arī jāņem vērā fakts, ka materiālus par Ķīnā īstenoto olimpisko čempionu ģenētisko modificēšanu publicē ne jau tikai dzeltenā prese, tāpēc tam patiešām ir vērts pievērst īpašu uzmanību. Un šeit tad jau parādās patiešām gluži zinātniska interese – kas ir tā metode, ar kuras palīdzību ķīniešiem izdevies tik strauji kļūt par sporta monstriem. Ar katru olimpiādi aizvien vairāk un vairāk...

Ķirzakas un hemotransfūzija

2009.gadā biologs Maksvels Melmans publicēja grāmatu „Pilnības cena”. Balstoties gluži oficiālos dokumentos un sarunās ar tiešajiem aculieciniekiem, viņš pavēstīja, ka Ķīnas valdība no 1980. līdz 1995.gadam piespieda savus sportistus Olimpiskajās spēlēs lietot hormonus un steroīdus. Viņiem teica: „Mums no pjedestāla jānogrūž PSRS un visa Austrumeiropa. Mums nepieciešams visīsākā termiņā kļūt par sporta lielvalsti”.

Losandželosas (1984), Seulas (1988) un Barselonas (1992) Spēļu Ķīnas komandas galvenais ārsts Čens Džango apstiprinājis: no 50 labākajiem ķīniešu atlētiem KATRAM neiedomājamos daudzumos injicēts dopings. Viņu papildina arī Ķīnas peldētāju komandu apkalpojošais ārsts Sjue Juņsans: „Meitenes bija pilnībā pārpumpētas ar stimulatoriem”.

Jāatzīst, to darīja un turpina darīt arī citu valstu sportisti, tāpēc galvenais jautājums ir gluži cits, proti – kāpēc gan tik strauji Ķīnas sportisti pārstāja „iekrist” dopinga kontrolēs, vienlaikus aizvien lielākā skaitā saņemot zelta medaļas Olimpiskajās spēlēs? Viena no atbildēm tātad ir saistīta ar to, ko dēvē par gēnu dopingu, kā rezultātā sportista spējas ievērojami palielinās tieši ģenētisko mutāciju iespaidā. Bet, izrādās, ir vēl arī otrs variants, kas cita starpā nemaz neprasa zinātnes iejaukšanos...

Bijušais treneris Žozē Ljaņs no Makao pētniekam Melmanam stāstījis par to, ka pirmais ķīniešu kosmonauts Jaņs Livejs savā autobiogrāfijā „Deviņas pakāpes starp zemi un debesīm” visnotaļ atklāti atzinies: viņu lidojumam kosmosā gatavojuši ar tradicionālās ķīniešu medicīnas metodēm. Bija nepieciešams, lai kosmonauta organisms neilgā laikā iemanto izturību un spēju izdzīvot visgrūtākajos apstākļos. Jaņa Liveja ikdienas ēdienkartē ietilpis aļņa ragu un žeņšeņa saknes maisījums – heivaņs jeb „melnais valdnieks”, kā arī asā piparu mērcē konservēta... suņa gaļa. Suņa gaļu no Guansi-Čžuaņas provinces Ziemeļķīnā vēsturiski uzskata par ārstniecisku, jo tās īpašības palīdzot cilvēka ķermenim ziemas aukstumā ātrāk sasildīties.

Ko tas nozīmē? Žozē Ljaņs paskaidro: „Honkongas un Makao presē jau sen dedzīgi apspriež jautājumu par to, ka par reālu „Āzijas dopingu” kļuvusi ķīniešu sportistu Ķīnas tradicionālās medicīnas preparātu lietošanas pirms atbildīgām sacensībām. Tie nav hormoni un ķīmiskās vielas, tāpēc, piemēram, konstatēt krupja aknas (efektīvs kustību stimulētājs) pēdas asinīs praktiski nav iespējams”. WADA arī apstiprina, ka ķīniešu tradicionālās medicīnas preparātu sastāvdaļas neietilpst tā dēvētajā „melnajā sarakstā”...

Starptautiskās Olompiskās komitejas (SOK) bijušais prezidents, odiozais spānis Huans Antonio Samarančs savulaik visnotaļ ciniski bija nodēvējis Olimpiskās spēles pat par „preparātu spēlēm”. Bet, patiešām: kā gan tas nākas, ka iepriekš ķīnieši regulāri pieķerti dopinga lietošanā, bet pēkšņi teju vai vienā acumirklī tas vairs nenotiek?! Raugi, tikai Eiropā un Krievijā ķīniešu „dabas medicīna” izraisa aizspriedumainu vīpsnāšanu, sak, pieauguši ļaudis, bet uzvedas gluži kā pastulbi – berž pulverīšos sakaltētas čūskas un dzer lāča žulti... Savukārt novērotāji pauž, ka, redzot kā Ķīnā parkos garās rindās izkārtojušies cilvēki nodarbojas ar ušu vingrošanu, kā arī ielas tirgus, kur letes pārpilnas kaltētām ķirzakām, dzīviem skorpioniem un spirtā ievietotām dažādām saknēm, ikviens svešinieks arī pamazām sāk atskārst, cik tomēr ne tikai populāra, bet acīmredzami arī iedarbīga ir ķīniešu tradicionālā medicīna.

Ķīnas Olimpiskajā komitejā arī gūts apstiprinājums tam, ka sagatavošanās programmas ietvaros sportisti izmanto „tautas receptes” kosmonauta Jaņa Liveja manierē. Tiesa, tūlīt pat gan piebilstot, ka tas esot atļauts tikmēr, kamēr Ķīnas olimpiskā komanda nav aizbraukusi uz olimpiādes norises vietu. „Katrā ziņā mēs izmantojam tikai dabas sastāvdaļas”.

Tieši kādas? Zināms, ka Rietumu „melnajā laboratoriju tirgū” populāra ir tā dēvētā hemotransfūzija – asins pārliešana sportistiem. Procesa laikā sarkanos asinsķermenīšus apstrādā ar skābekli un muskuļi sāk darboties aktīvāk. Šo dopingu arī nav viegli konstatēt. Katrā ziņā hemotransfūzijā pagaidām pieķerts tikai viens amerikāņu riteņbraucējs – Tailers Hemiltons, un arī jau tikai pēc Atēnu Spēlēm 2004.gadā. lūk, bet Ķīnā nav itin nekādas nepieciešamības veikt tādu operāciju. Sportistam atliek tikai vienu gadu regulāri lietot speciālu žeņšeņa saknes novārījumu un viņš pilnībā tik pat lielā mērā spēj piesātināt savas asinis ar skābekli!

Klosteru treneri

Austrāliešu žurnāliste Kerija Čenga, kura no 1990. līdz 2008.gadam presē atspoguļojusi Ķīnas sportistu panākumus Olimpiskajās spēlēs, stāsta, ka, kopš 1996.gada ķīniešu sportistus regulāri nosūtīja uz savdabīgu „stažēšanos” Tibetā. Dažādos vietējos klosteros (piemēram, Šigzadzē pilsētas Tašilumpo) izstrādāta speciāla meditācijas tehnika, kas cilvēka ķermenim spēj piešķirt neiedomājami lielu izturību. Piemēram, vietējie mūki itin mierīgi ilgstoši sēž, ietinušies tikai plānos palagos, sniegā mīnus 30 Celsija grādu temperatūrā un vēlāk nesaķer pat vieglas iesnas. Agrākos laikos Tašilumpo klosterī spēja „ieprogrammēt” sportistu tieši straujam izrāvienam, proti, tieši tādam, kādu Londonā veica jau minētā Je Šiveņa. Pēc politiska rakstura nekārtību sērijas Tibetā, kas notika 2008.gada pavasarī, šo „garīgo treneru funkcijas” pārgājušas uz Šičuaņas budistu mūku klosteriem, jo valda uzskats, ka viņu meditācijas tehnika ir vistuvākā „Gelugas skolai”, ko izmantu Šigzadē klosteros.

Tas katrā ziņā ir visnotaļ raksturīgi modernajai Ķīnai. Vispirms šeit apguva Rietumu parauga dopinga līdzekļus, bet tagad jau modē „atgriešanās pie saknēm”. Bet vissvarīgākais tomēr ir tas, ka ne tradicionālā ķīniešu medicīna, ne meditācija nebojā sportistu veselību, katrā ziņā ne tā, kā to dara hormonu injekcijas.

Ko vēl ķīnieši varētu izmantot? Zināms, ka adatu terapija noņem sāpes, čūskas kauli palīdz sirdij izturēt lielas slodzes, dzīvu skorpionu inde mazās devās darbojas kā „enerģētiskais dzēriens”, kas ļauj itin mierīgi pavadīt trīs bezmiega naktis. Un nemaz nerunāsim par neskaitāmajām zālītēm – to ķīniešu tradicionālajā medicīnā ir vismaz 10 000, turklāt lielākā daļa no tām ir spēcīgākas un iedarbīgākas par aptiekās nopērkamo...

Vispār par dopinga lietošanas attīstību

Vēsture pauž, ka dopinga ēra sportā iesākās 1935.gadā, kad radīts injicējamais testosterons. To izmantoja arī nacisti, lai palielinātu savu kareivju agresivitāti. Bet tūlīt jau arī sportisti sāka ar to „baroties” Berlīnes Olimpiskajās spēlēs. Pēc Otrā Pasaules kara faktiski gluži neslēpti un atklāti to savas komandas sagatavošanai 1952.gada olimpiādei izmantoja Padomju savienībā. Bet 1955,gadā notika pirmā steroīda – dianabola – pārdošana sportistiem.

Katrā ziņā fiziologi jau tik lielā mērā bija zaudējuši kontroli pār procesu, ka ar tajā radīto preparātu retabolilomu (muskuļu atjaunošanai) sportistus baroja kaudzēm. Vienlaikus jāuzsver, ka praktiski visus tā dēvētā top-dopinga preparātus izgatavoja nolūkā ārstēt gluži konkrētas patoloģijas, piemēram, distrofiju. Tikai vienu preparātu tajā laikā izveidoja speciāli kā dopinga līdzekli – tetrahidrohestritrinonu (THG), sintētisku anaboliķi, kas pilnībā slepenos apstākļos piedzima ASV Kalifornijā.

1967.gadā izveidoja SOK medicīnisko komisiju, kas izveidoja pirmo aizliegto preparātu sarakstu. Kopš tā laika par obligātām kļuvušas dopinga pārbaudes starptautiskās sacensībās. Pirmo reizi ķīmiķi savas iespējas pārbaudīja 1968.gadā Grenobles Spēlēs un tā paša gada vasarā Mehiko. 1999.gadā jau faktiski karadarbību pret „ķīmiju sportā” sāka nodarboties WADA.

Mūsdienās par dopingu atzīti centrālās nervu sistēmas stimulētāji, simpatomimētiķi, analgētiķi. To iedarbība ir ļoti līdzīga adrenalīna iedarbībai. Praktiski visiem tiem piemīt blaknes – var būt apgrūtināta elpošana, sekmē nelaimes gadījumu izraisīšanu, kā arī medicīniskās atkarības veidošanos. Tāpat aizliegta narkotisko analgētiķu (morfīns un citi sāpes mazinošie analogi) lietošana, jo arī no tiem sportists ļoti ātri var iemantot atkarību. Aizliegtajā sarakstā iekļauti arī preparāti, kas paātrina muskuļu masas pieaugumu, tā dēvētie ananboliķi. Šajos gadījumos blaknes var izpausties kā audzēju atraisīšanās, psihes traucējumi, nieru un aknas darbības apstāšanās.

Aizliegti arī beta-bloķētāji, kas spēj nomierināt sportistu, mazināt stresa sajūtu un stabilizēt kustību koordināciju, piemēram, šāvējiem vai vieglatlētiem. Tāpat aizliegti arī it kā nevainīgie diurētiķi (urīndzenošie preparāti). Tos galvenokārt izmanto nolūkā strauji samazināt svaru un pastiprināt muskuļu reljefu. Taču līdztekus tam sportisti tos izmanto tad, kad vēlas samazināt citu aizliegto vielu koncentrāciju urīnā. Turklāt diurētiķu lietošanas gadījumā var iestāties organisma atūdeņošanās un sākties krampji.

Aizliegto vielu saraksts nepārtraukti pieaug – patlaban tajā iekļauti jau vairāk par trim simtiem dažādu substanču un to variantu! Bet ķīmisko laboratoriju baisā sacensība turpinās pilnā sparā, kā rezultātā daudzi sportisti, kuri patiešām nelieto dopingu, pat nopietnas saslimšanas gadījumos atsakās lietot efektīvus medikamentus. SOK medicīniskās komitejas vadītājs Arnr Jungkvists jau pirms 2012. Londonas Spēlēm nāca klajā ar paziņojumu par to, ka nav izslēgta iespēja, ka Londonas olimpiādē arī būs gūzma tā dēvēto pozitīvo dopinga provju. Atētās tādas bija aptuveni 15, Pekinā tieši tikpat. Un – viņš, protams, savās prognozēs nekļūdījās.

Tūlīt pēc amerikāņu „smēķmaņa” džudista Delpopolo no olimpiskās Londonas patrieca 27 gadus veco Pekinas olimpiādes čempionu soļošanā no Itālijas Aleksu Švarceru, kuru operatīvi pieķēra aizliegtā eritropoetīna lietošanā, ko viņš starp citu arī nenoliedza. Tāpat mājās bija jādodas diviem baltkrievu vieglatlētiem – vesera metējam Ivanam Tihonam un lodes grūdējai Nadeždai Ostapčukai. Gadījumā ar Tihonu vispār bija runa par preparātu, ko viņš lietojis pirms... astoņiem gadiem. Bet, atbilstoši noteikumiem, savulaik ņemtās proves glabājas tieši astoņus gadus un tās var atkal un atkal pakļaut rūpīgai analīzei atbilstoši jaunākajām pētniecības metodēm. Lūk, un tieši tādā veidā atkārtoti pārbaudīja baltkrievu vesera metēja senās analīzes un beidzot tur tomēr atrada kaut kādas aizliegtās vielas. Tieši pirms sagaidāmajiem startiem vesera mešanas kvalifikācijas sacensībās olimpiādē... Savukārt Ostapčukas analīzēs, kas veiktas jau uz vietas Londonā, atrada aizliegto preparātu metenolonu.

Lieki piebilst, ka abi šie baltkrievu sportisti bija reāli pretendenti uz jebkuru no olimpiskajām medaļām.

Sporta nākotne – tomēr gēnu dopongā?

Un vēl tomēr jāatgriežas pie tēmas vissarežģītāko un pagaidām nekādām metodēm neatklājamo – tāpēc, iespējams, tikai hipotētisko, lai gan vairums nopietnu zinātnieku uzskata, ka tomēr gluži reālo – iejaukšanos sportistu DNS nolūkā krietni vien uzlabot viņu sportiskās spējas. Jāatceras jau minētā ķīniešu pusaudze leģendārajā un jau pieminētajā Londonas olimpiādes peldējumā. Tieši šis fakts – sak, kaut kas nostrādājis „ne gluži tā, kā ieplānots”, tāpēc meitene pēkšņi atvērusies gluži negaidītā izpildījumā – vieš visnopietnākās aizdomas tieši saistībā ar gēnu dopingu.

Jāpiebilst, ka gēnu dopingu jau krietnu laiku aktīvi izmanto veterinārijā. Pēdējā laikposmā neslikti rādītāji sasniegti arī gēnu terapijā, ko galējas nepieciešamības gadījumos izmanto arī pie cilvēkiem. Ir atsevišķi cerīgi rezultāti saistībā ar hemofilijas un dažu iedzimtā akluma tipu ārstēšanu. Katrā ziņā ideja par svešu gēnu pārcelšanu uz sportista organismu patiešām var būt ļoti vilinoša, un galvenokārt jau tāpēc, ka ir droši zināms – atklāt to patlaban nav iespējams.

Par gēnu terapiju un terapiju ar šūnu tehnoloģiju izmantošanu pietiekami liela interese vērojama faktiski visā pasaulē, jo šīs metodes var pavērt iespēju ārstēt plašu spektru tādu slimību, ko nespēj modernā medicīna. Savā pazīstamākajā izpildījumā gēnu terapija izpaužas kā jaunu ģenētisko programmu ievadīšana šūnas genomā. To dara vai nu nolūkā novērst kādu defektu, kad nestrādā kāds pašas šūnas gēns, vai arī tāpēc, lai šūnā varētu uzkrāties kāds jauns produkts, kura ģenētiskās programmas šūnā nav. Tiesa, zinātnieki pauž, ka gluži oficiālā līmenī sevišķi iespaidīgus rezultātus gan šajā jomā pagaidām sasniegt neesot izdevies, raugi – nemaz nav tik vienkārši tā pilnībā no malas šūnā ieviest svešus gēnus.

Tomēr tieši pēdējā laikā parādījusies zināma cerība pietiekami ātrai gēnu terapijas ieviešanai praksē, proti, veicot tās metožu kombinēšanu ar cilmes šūnu tehniku. Cilmes šūnu terapijas izmantošanas potenciāls sporta medicīnā ir pietiekami liels, jo tieši sportisti bieži gūst dažādas traumas, taču, protams, nav laika īpaši ilgiem tradicionālās ārstēšanas kursiem. Šajā gadījumā ir runa par cilmes šūnu „ortopēdisko” izmantošanu, kas, visdrīzāk, paredz skrimšļu, nervu šķiedru, lūzumu un citu traumu paātrinātu ārstēšanu, jo tās iespējams ievadīt bojātajos audos, kur tās sāk vairoties un tādējādi likvidē bojājumus. Katrā ziņā šajā virzienā vērojama ļoti liela interese.

Tieši tāpat sportistiem ir iespējama tādu gēnu ievadīšana, kas producē „iekšējās” dabiskās bioloģiski aktīvās vielas, kas attiecīgi ievērojami paaugstina sportiskās spējas. Sevišķi tajā gadījumā, ja īpaši neaizdomājas par to, kas vēlāk notiks ar konkrēto sportistu. Ir labi jāapzinās, ka svešu gēnu ievadīšana organismā nav gluži tas pats, kas faktiski tikai īslaicīga ķīmiskā dopinga ievadīšana, kas ātrākā vai ilgākā laika posmā pilnībā izzudīs. Savukārt organisma šūnās reālā darbībā palaists gēns – tas ir uz ilgu laiku jeb faktiski pat uz visiem laikiem. Pat šķietami visnekaitīgākās bioloģiski aktīvās vielas paaugstināta ražošana neizbēgami skars arī tās organisma regul1ējošās sist1ēmas, kas atbildīgas par bioloģiski aktīvo vielu līdzsvaru asinīs. Pagaidām, kā pauž zinātnieki, faktiski nav iespējams pat puslīdz droši prognozēt to, kādas varētu būt šādas ģenētiskās iejaušanās sekas ilgtermiņā.

Vēl viens jautājums ir šāds: vai ir iespējams noslēpt tādas organisma ģenētiskās modifikācijas? Šeit patiesībā situācija esot tieši tāda pati, kā ar daudziem citiem pilnībā jauniem dopinga veidiem. Proti, tiklīdz kļūst pilnībā droši zināms, ka uzradies jaunais dopinga veids (sportisti paši izpļāpājas vai ziņo par niknākajiem konkurentiem, parasti jau tādos gadījumos nesnauž arī žurnālisti un tūlīt aiz viņiem arī izmeklētāji), rodas pamats uzsākt nopietnu, detalizētu izpēti, kas ļauj agrāk vai vēlāk identificēt konkrēto vielu un izstrādāt noteikšanas metodi. Faktiski to pašu varot teikt arī par gēniem: būs arī gēnu detektēšanas metodes, kas ļaus noteikt jau pašā organismā dopingu ražojošo gēnu esamību. Turklāt, kā pauž virkne speciālistu, patiesībā to pat esot vienkāršāk veikt, nekā konstatēt ķīmisko dopingu, jo raugi, parastais dopings sabrūk un pilnībā izvadās no organisma, savukārt funkcionējošu gēnu tādā veidā noslēpt nav iespējams. Interesanti, vai ne? Un kāpēc gan mums visviet tik uzstājīgi apgalvo, ka mūsdienās to vēl nevar noteikt?...

Protams, vēl var izdarīt tā, ka konkrētais ievadītais gēns būs it kā gluži parasts gēns sak, absolūti „savējais”, taču nezin kāpēc spējīgs izstrādāt ārkārtīgi lielu daudzumu tā produkta, kas nepieciešams sportistam, lai gūtu iespējami augstākos sasniegumus. Tomēr tieši to, proti, konkrētā gēna izstrādātā konkrētā produkta paaugstināto daudzumu asinīs noslēpt neesot iespējams. Atliek tikai vienoties par to, kas ir „norma” un – uz priekšu! Proti, ja sportistam šī norma būs ievērojami pārsniegta, būs iemesls uzsākt rūpīgāku izmeklēšanu, un tajā gadījumā, ja būs veikta gēnu modifikācija, to katrā ziņā konstatēs.

Bet kā būs tajā gadījumā, ja atkal uzradīsies ļaudis ar tādu genofondu, kāds bija 60-to slēpošanas leģendai no Somijas? Par to pagaidām grūti spriest. Katrā ziņā – ilgstošs, smags un nepateicīgs pierādīšanas process.